Dārza rota - zaļo lapu karalienes hostas. Iepazīsti to daudzveidību! FOTO

Ne tikai lapas, bet arī ziedi

Nav daudz augu ar tādu dažādību, sākot ar miniatūrām (vien daži centimetri) līdz metru augstām un platām, ar tādām krāsu variācijām – no baltas līdz tumši zilganai, ar tādu konfigurāciju – no spīdīgām līdz matētām, no gludām līdz rievainām vai krokotām lapām. Jā, tās ir lapas, kas iznes visas zaļās krāsas variāciju gradācijas. Nenovērtēti ir arī ziedi – ne tikai lavandkrāsas un violeti, tie ir arī balti un smaržīgi un pušķī nebūt neizskatās slikti, lai gan floristi pamatā izlieto lapas. Visi hostu ziedi ir dekoratīvi - ziedlapas ir kā stariņi, un mēlīte izšauta ārā.  Lai skaistuma kritēriji ikvienam dārza mīļotājam ir savi, jāizceļ šķirne Marachino Cherry, kurai ir  dekoratīvi, tumši violetie ziedi, kas greznojas fantastiski skaistā tumšsarkanā, spīdīgā kātā. White Triumphator ir šķirne, kuras nosaukumā jau ir ietverts balto, smaržīgo ziedu triumfs. Izcila pušķiem ir Snowden, Fried Green Tomatoes, Meža Zvans. Pēc noziedēšanas ieteicams visu hostu sugu ziedus nogriezt, lai neizsējas sēklas, bet pārējām hostām (šķirnēm) tas nav nepieciešams, var taču atstāt ziedkopas arī pa ziemu, tās vairumā ir pat dekoratīvas.

Hostas ir izteikti ēnmīļi, tāpēc tās jāstāda ēnainā vietā. Galvenais, kas jāievēro izvēloties to augšanas vietu - hostas ir ilgmūžīgas. Labos apstākļos vienā un tajā pašā vietā tās bez pārstādīšanas var augt gadu desmitiem. Apgalvot, ka kāda no hostām mīl sauli, nebūtu pamata, bet ir vairākas hostas, kuras pacieš sauli un neapdeg. Tās ir ar izteikti biezām lapām, un ir sastopamas visās krāsu grupās: gan zilganās –Camelot, Big Dady, gan dzeltenkrāsu – Richland Gold, Sun Power, gar arī raiblapu – Grand Marquee, Nothern Halo. Saulē nevajadzētu stādīt plāno un balto lapu hostas, jo tās var apdegt. Tāda tīri balta augšanas sākumā ir White Feather, taču bez hlorofila tā būtu nolemta nāvei jau pirmajā sezonā, ja vien ap Jāņiem nesāktos metamorfoze, kad baltā krāsa iekrāsojas viegli zaļgana, bet uz rudens pusi baltā spalva jau ir kļuvusi pilnīgi zaļa. Ir vairākas šķirnes, kam lapas pavasarī ir ar izteiktu baltu vidusdaļu, bet pamazām tā iekrāsojas zaļa, un rudenī šīs hostas ir gandrīz pilnīgi zaļas. Hostas ar milzīgajām un plānajām lapām saulē iztvaikos daudz mitruma, savukārt baltās apmales vai vidus iekrāsojums hlorofila trūkuma dēļ ir izteikti plāns un var izdegt. Arī zilo un zaļo lapu hostas intensīvāku krāsu parādīs pusēnā vai ēnā.

Hostas var pavairot ar ceru dalīšanu, bet sugas pavairo arī ar sēklām. Hostas prasa auglīgu augsni, vairāk smagu nekā vieglu, kur pH līmenis ir ap 6. Augsnei jābūt mitrai, bet ar labu drenāžu. Tās vienmēr būs pateicīgas par labi sadalījušos mēslu vai dārza komposta piedevu. Lielās hostas labi augs arī smagā māla augsnē, kur ir pietiekami daudz barības vielu, taču nobriedīs lēnāk. Stādīšanai sagatavotās bedres izmērus nosaka auga lielums – lielākās šķirnes prasa līdz metru platu un pat pusmetru dziļu bedri, bet miniatūrai hostai, kuras pilnīgi nobriedis cers nepārsniedz 10-20 cm diametrā, attiecīgi jāgatavo arī tikpat maza bedre. Jāpiezīmē, ka savu maksimālo lielumu hostas sasniedz pēc vairākiem gadiem. Ja augsne ir ļoti smaga, tad to sajauc ar granti. Ideāli būtu zemi stādīšanai sagatavot mēnesi iepriekš. Hostas var stādīt vai nu pavasarī, vai arī vēlu vasarā, lai stāds pagūtu iesakņoties. Ja ir nepieciešams, tās var dalīt arī vasarā, taču tad ir jānogriež lapas. Pēc stādīšanas hostas regulāri jālaista visu nākamo mēnesi un augsne jātur mitra. Lielajām hostām vajag pat līdz pieciem litriem ūdens dienā. Tā nepietiekamība hostām atsaucas gan uz lapu lielumu, gan izskatu. Sausā vasarā hostas vajadzētu regulāri laistīt, taču ne tieši uz lapām, bet samitrinot zemi.

Parasti hostas tiek raksturotas kā nesātīgas barības patērētājas, taču tas attiecas tikai uz lielajām šķirnēm. Jau vidēja lieluma hostas būs apmierinātas ar salmu, paparžu vai siena mulču un pavasara un vasaras mēslojumu, kurā būtu sabalansētas visas nepieciešamās vielas - slāpeklis, kālijs un fosfors vienādās devās. Protams, tas var būt arī organiskais mēslojums, kurš gan bagātinās humusa slāni, taču diez vai spēs nodrošināt visu augiem nepieciešamo. Pēc Jāņiem hostas vairs nav jāmēslo. Par laimi hostas ir relatīvi brīvas no slimībām, taču mitras un noēnotas vietas mīl arī visu veidu gliemeži un gliemji, kuri savām maltītēm labprāt izmanto hostu lapas. Pieredze rāda, ka visefektīvāk ar tiem var cīnīties aplaistot zemi un tikko parādījušos dzinumus ar metaldehīda šķīdumu vai apkārt hostām izkaisot metaldehīda granulas. Svarīgi ir nenokavēt brīdi, kad gliemeži mostas no ziemas guļas. Laistīšana jāatkārto ik pēc desmit dienām pusotru mēnesi.

Hostas var izvietot gan dobju apmalēs, gan kompozīcijās kopā ar Sibīrijas īrisiem un dienziedēm. Lielākā daļa hostu ataug vēlu pavasarī, tāpēc kaimiņos kā pirmās varētu ziedēt sniegpulkstenītes, cīrulīši, erantes, krokusi un citas agrās sīpolpuķes.

Teksts: Guna Rukšāne, grāmatas Dārza Maģija autore / Foto: No Gunas Rukšānes privātā arhīva