Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Līga Andžāne: "Vēzis ir labākais, kas ar mani noticis"

Intervijas
2014. gada 27. jūlijā 06:02 2014. gada 27. jūlijā 06:02
“Vēzis ir labākais, kas ar mani noticis,” savā blogā raksta Līga Andžāne. Protams, 34 gadu vecumā izdzirdot šādu diagnozi, sākumā ir šoks. Tas saceļ elli zemes virsū un maina dzīvi uz visiem laikiem, saka Līga. Bet tā ir arī iespēja sākt dzīvot tā, kā patiešām vēlies.

Tagad Līga par ārstēšanās posmu saka: “Tas ir bijis, pagājis, un vairs nav ne smaguma, ne skumju un sāpju piegaršas.” Viņa nolēmusi neielaist savās domās un dzīvē negatīvo. “Es jau vairākus gadus neskatos televizoru, nelasu ziņas. Esmu labprātīgi izvēlējusies nepiesārņot savu apziņu ar to, ka kāds mērķtiecīgi apkopo visu, kas pasaulē noticis slikts vai ko cilvēks atkal nodarījis ļaunu. Varbūt tāpēc man bija drosme radīt savu blogu www.happywhispers.lv. To veidoju cilvēkiem, kurus interesē jēgpilna dzīvošana un apzinātība ikdienā. Man liekas, mēs esam pelnījuši daudz vairāk.”

Cik ļoti debesis mani mīl

– Vēzis – tas gandrīz vienmēr ir negaidīti.

– Rados šādas slimības nebija, es diezgan veselīgi ēdu un dzīvoju – kaut kas tāds šķita neiespējams! Sākumā domāju, ka tikšu cauri tikai ar operāciju, un satraucos vienīgi par to, kā tad tas būs, ka man būs milzu rēta sievietei tik skaistā un svarīgā vietā – krūtī...

Par to, ka gaidāma ķīmijterapija un staru terapija, uzzināju trešajā dienā pēc operācijas. Sākumā vispār nesapratu – par ko dakteris runā?! Es tikko biju sagremojusi, ka man ir ļaundabīgs audzējs! Nu tas bija izoperēts, un man likās – viss beidzies, sadzīs un aizmirsīsies! Bet dabūju pēc pilnas programmas. Pirmais moments, kad tiec galā ar šoku, pārstartējies un pieņem jauno realitāti, ir diezgan grūts. Tu mosties un ej gulēt ar domām par vēzi un to, ka varētu nomirt agrāk, nekā biji iedomājusies. Un štrunts, ka varētu nomirt. Iespējams, ja es būtu viena, es pieņemtu, ka mans laiks ir beidzies, un nekrampētos dzīvē ar zobiem. Bet man aug bērns, kurš man ir ļoti pieķēries, kuru es ļoti mīlu un ar kuru mēs savā mazajā ģimenē tobrīd bijām divas. Meita bija mans dzinulis nenolaist rokas, nenokārt degunu, bet savākties. Pavasarī, kad man beidzās ārstēšanās, viņa absolvēja dārziņu.

– Tas bija kā jauns sākums jums abām?

– Ir daudz jaunu sākumu. Es katru dienu pamostos ar pateicību Debesīm par to, ka esmu dzīva un ka man ir dota vēl viena diena. Un katru vakaru pasaku paldies, ka man šī diena bijusi.

– Un tomēr – nav arī tāds kā aizvainojums uz dzīvi vai Dievu? Tā sakot, par kādiem grēkiem tev tas?

– Man jau šķiet, ka mācība nebija tik barga, kāda tā varēja būt... Man joprojām viss ir savā vietā, esmu jauna, skaista, man ir atauguši mati un skropstas, un uzacis. Augšas tikai tā drusku pabaidīja mani... Un es uz Dievu un augstākiem spēkiem nevis dusmojos, bet tieši otrādi. Caur to, kā es spēju savākties un kā izķepurojos, es sajutu, cik ļoti Debesis mani mīl. Ka man ir dota otrā iespēja: paskaties, Līga, ar citām acīm uz dzīvi!

– Kā nāca tava apskaidrība?

– Patiesībā mēs esam ļoti gudras būtnes, tikai bieži esam kurli un akli un nedzirdam, ko grib pateikt iekšējā balss. Pavadot mazāk laika sabiedrībā, atnāca ļoti daudz atbilžu. Klusumā. Būšanā ar sevi. Tas ir tāds brīnums, ko piedzīvo, kad atveries jaunajai pieredzei un sev pasaki: lai notiek, kas notikdams! Lai notiek – iešu tam cauri! Šajā procesā ļoti skaidri sajutu to, ka es jau neesmu tikai kauli un āda, asinsvadi un šūnas. Esmu daļa no kaut kā daudz lielāka, daļa no kaut kā ļoti skaista un gudra. Tad Debesis pieslēdzas palīgā un palīdz iziet visam cauri jau ar drusku citādu skatījumu uz dzīvi. Bet tam vajag atvērties. Jābūt gatavam. Jo, sadzīviskā līmenī domājot, ļoti ātri var padoties. Vieglāk par vieglu!

– Un neviens to nevarētu pārmest!

– Vai ne? Jo tev taču ir ļoti labs attaisnojums: es nevaru to vai šito, jo man ir vēzis. Es laikam gribēju citādi – neraugoties uz to, ka man ir tas, sakārtosim to dzīvi! Dzīvosim citādāk! Tas ir iespējams katram. Tajā brīdī, kad to saproti, ir baigais āķis lūpā.

Diezgan ātri sapratu, ka stāsts par mani un vēzi nebūs stāsts par kauju vai cīņu. Ka tas būs stāsts par pieņemšanu. Es pieņēmu to kā daļu no savas jaunās realitātes. Okei, es domāju, tātad tam ir kāds iemesls. Es neskatos uz vēzi tikai kā uz mediķu diagnozi un teoriju par šūnām, kas sākušas slikti uzvesties. Es to redzu kā plašāku problēmu. Es sev esmu pateikusi, ka tās ir manis pašas neatrisinātas lietas, kas vienkārši uzkrājušās un izpaudušās tādā formā. Bet tā ir arī mana iespēja šīs lietas pa vienai vien atrisināt, izravēt. Iestādīt to nezāļu vietā skaistas puķes.

Pati operācija, ķīmijterapija, staru terapija ir cīņa ar sekām. Lielākais darbs un lielākā dziedināšanās notiek tieši apziņā. Tāpēc esam dzirdējuši brīnumainus izveseļošanās stāstus, kad cilvēki ar iekšējo spēku tiek galā ar slimībām. Un ir cilvēki, kas netiek. Es neņemos apgalvot, kāpēc vieni tiek un citi netiek, to es vēl nezinu...

– Tevī bija šis spēks.

– To ir grūti atzīt, bet ir brīdis, kad vēža slimnieks sev pasaka, vai viņš izdzīvos vai neizdzīvos. Ikdienā mēs tik bieži padodamies sīkumu priekšā, nesavaldāmies, uz kādu uzkliedzam vai apvainojamies. Cik viegli ir nodomāt: es netikšu galā! Ja bieži nevari savākties ikdienas līmenī, cik grūti savākties pavisam citā līmenī, lai pateiktu sev: es izveseļošos. Es dzīvošu. Es ticu, ka mēs paši izvēlamies skolu, kurai iziesim cauri šīs dzīves laikā, un domāju, ka cilvēks pats ļoti lielā mērā izlemj savu likteni.

Kas ir laba dzīve?

– Esmu dzirdējusi, ka diagnoze vēzis novelk tādu kā robežsvītru – pirms un pēc.

– Es tam esmu tipisks piemērs – man arī ir dzīve pirms un dzīve pēc. Tagad esmu daudz, daudz laimīgāka nekā pirms tam. Caur šo pieredzi es mācījos un joprojām mācos sevi mīlēt un izvēlēties cilvēkus, notikumus, pasākumus, kas ir pozitīvi, paceļ un bagātina, nevis pliki izklaidē vai spiež uz leju.

– Bet tev pirms tam bija pietiekami piepildīta, laba dzīve.

– Tradicionālā izpratnē man droši vien bija laba dzīve. Pabeidz skolu, iestājies augstskolā, dabū labu darbu, tev ir labi ienākumi... Ja to var dēvēt par labu dzīvi, tad tur viss bija kārtībā. Bet laikam jau sadzirdēju savu iekšējo balsi, kas neapzināti vai pat apzināti bija apklusināta, dzīvojot to labo dzīvi, kā ir pieņemts.

Pēc vēža pieredzes man mainījās vērtības. Tagad man šķiet, ka vērtība ir nesteidzīgā rītā, ko varu pavadīt kopā ar savu bērnu, kas turpinās tādā pašā dienā, ko varu pavadīt mierīgi un bez stresa, baudot savu esamību kā sieviete – meklējot ēdienu receptes, aizejot uz tirgu, lēnā garā un rūpīgi izmeklējot sastāvdaļas, pagatavojot ēst, izmazgājot veļu, palasot grāmatu, ejot pēc bērna uz skolu... Tā bija mana jaunā realitāte pēc ārstēšanās un pēc aiziešanas no darba. Sajutu nekad iepriekš nepazītu dzīves smeķi. Tajā ikdienas žurku skrējienā tas paiet garām.

Esmu no cilvēkiem, kas visu mūžu meklē atbildes uz dažādiem jautājumiem, mēģina izprast dzīves jēgu, analizē... Ik pa laikam šķita, ka kaut kādas atbildes jau esmu sapratusi, bet pēc labajiem periodiem atkal sekoja krīzes dažādās jomās, caur kurām atkal cēlu augšā un vētīju vecās problēmas. Patlaban man ir patīkami ieildzis labsajūtas periods. Ja notiek kas tāds, kas iepriekš mani būtu satraucis vai sāpinājis, tagad uz to skatos citādi. Protams, nav tā, ka visu laiku esmu laimīga un staigāju starojoša, man ir sliktās dienas, kad nevaru savākties, kad ir skumji. Iepriekš varēju iemesties emocijās, sapīties un noslīkt, bet tagad saprotu, kur tam visam kājas aug, un, ja varu, palaižu vaļā. Ja ne – strādāju ar sevi.

– Kā tu to panāc?

– Praktizējot šeit un tagad dzīvošanu. Nepieķeros lietām, kas atrauj atpakaļ pagātnē, un pārāk nesafantazējos par nākotni. Ļoti mācos būt šajā mirklī un šodienā. Pirms tam biju daudz nelaimīgāka arī tāpēc, ka, tāpat kā daudzi citi, domāju, ka būšu laimīga kaut kad tad, kad notiks kaut kas, kad būšu kaut ko sasniegusi karjerā, kad būs piepildījums attiecībās, kad bērns izaugs un tamlīdzīgi.

Tagad man daudz labāk izdodas noķert tagadnes garšu un apzināties, ka dzīve šeit un tagad ir viss, kas mums ir, jo rītdiena var nepienākt. To vēzis iemācīja apzināties līdz kaulam. Un tad parādās ļoti spēcīgā dzīvotgriba, kas iepriekš ir mazliet piemigusi ikdienas nīgrumā, nogurumā, nihilismā...

Lielais skolotājs

– Vai slimības laikā mainījās draugu loks?

– Sākuma periodā visi vēža slimnieki ir vai nu mazliet agresīvi, vai ierāvušies sevī. Pirmais moments ir pietiekami smags. Visiem vārdiem, ko tev citi saka, labu gribot, ir tukša skaņa. Tev gribas atcirst: “Ne sūda tu nezini, kā es jūtos!”

Kādā brīdī atsvešinājos no gandrīz visiem – bija ļoti stipra vajadzība palikt vienatnē, negribējās nekur iet. Protams, arī fiziskais aspekts – ārstēšanās laikā ļoti nogursti un izskaties šausmīgi. Bet galvenais – man ļoti patika sava grāmatu kompānija. Barojos ar mieru un klusumu katru mīļu brīdi, kad vien tas bija pieejams. Bet ar īstiem draugiem jau ir tā, ka var nesatikties kaut gadu, bet, kad atkal esi gatavs izlīst no savas alas, tie tavi īstie cilvēki pie tās alas sēž un gaida.

– No vēža slimnieka citi reizēm vairās – varbūt nezina, ko teikt?

– Nu jā, vēža slimnieks ir biedējošs apliecinājums tam, ka pats neesi mūžīgs un ka varbūt arī tava dzīve nav nemaz tik jēgpilna un forša. Ir jau arī svarīgi, kā pats izturies pret to. Es izturējos pret vēzi kā pret dzīves sastāvdaļu, sākumā pat gāju uz darbu un braucu komandējumos. Vienā brīdī saproti, ka tā ir tikai un vienīgi tava izvēle – vai būt dzīvespriecīgai un teikt: ai, štrunts, tiksim pāri arī tam, vai iegruzīties un apzīmogot sevi kā cietēju un nevarīgo. Kā tu izturēsies pret sevi, tā arī pārējie pret tevi izturēsies.

Protams, es negribu pārspīlēt un sludināt, ka ar dzīvesprieku viss ir atrisināts. Jā, kad esi slims un ārstējies, tu esi objektīvi nevarīgs – tev ir slikta dūša, nav spēka, tev ir slikti, un tev ir bail. Reizēm jau saka, ka vēzis ir stipro cilvēku slimība, jo vājajiem neviens tādus pārbaudījumus neuzliek. Bet pienāk brīdis, kad savā aklajā stiprumā saproti, ka tavs spēks ir tavā ievainojamībā, trauslumā un neaizsargātībā. Tu iemācies palūgt palīdzību, no kā vienmēr esi kautrējies, baidījies vai augstprātīgi noraidījis... Vēzim jau arī uztaisīts tāds imidžs – ka tas ir biedējošs un smags un parasti slikti beidzas. Viņš nekad nebūs dzīvespriecīgs pasaku varonis, vēzis vienmēr būs bubulis.

– Bet tu viņu esi nosaukusi par lielo skolotāju!

– Es uz vēzi skatos kā uz pieredzi, kam lielā mērā pati esmu pielikusi savu pirkstu un caur ko man kaut kas ir jāiemācās, jāsaprot par sevi un jāiet tālāk jau citā kvalitātē.

Kas ir vēzis? Tās ir paša šūnas, tas esi tu pats! Vēzis jau nav kāda mītiska būtne no malas vai infekcija, kas ienāk tavā organismā no ārpuses. Vēzis ir tava ķermeņa daļa, kas pēkšņi sacēlusies pret pārējo un sākusi uzvesties nelāgi. Tas ir tā, it kā viens bērns tavā ģimenē ir sadumpojies, un tev ar viņu jātiek galā. Tad jautājums: vai tu uz dumpīgo bērnu skatīsies kā uz ienaidnieku, kurš jāizmet no mājas, vai tomēr mēģināsi saprast, kur ir problēma, kāpēc mans bērns ir nelaimīgs vai dusmīgs, kāpēc viņam ir slikti? Patiesībā uz jebko, ne tikai uz vēzi, var paskatīties citādi. Tikai jābūt drosmīgam, atvērtam pārmaiņām, kas jāveic pašam sevī. Nevar gaidīt, ka kāds cits – vīrs, sieva vai valdība, vai priekšnieks – tavu dzīvi padarīs labāku. Pašam jāuzņemas atbildība par savu dzīvi – jebkurā situācijā.

Ko nozīmē mīlēt sevi?

– Ir viedoklis, ka vēzis rodas no sevis nemīlēšanas.

– Es tam varētu piekrist. Man – diemžēl vai par laimi – sevis mīlēšanu nācās saprast, pieņemt un iemācīties skarbā veidā. Iemācījos sevi mīlēt brīdī, kad izskatījos visneglītākā un jutos visvārgākā.

– Sevis mīlēšana tagad ir gandrīz vai tāda kā modes lieta, bet ko īsti tas nozīmē – mīlēt sevi?

– Manā izpratnē sevi mīlēt nozīmē apzināties sevi kā bezgalīgu, nemirstīgu un dievišķu būtni. Kā dvēseli, kas piedzīvo pieredzi, bet ar šo pieredzi un šo vienu mūžu tās esamība nebeidzas. Un tad, kad to sajūti, kļūst ļoti, ļoti saldi, mierīgi un labi. Tā ir tuvākā sajūta sevis mīlestībai, ko esmu noķērusi. Bet tādā apziņā dzīvot visu laiku nav nemaz tik viegli. Es joprojām to mācos.

Sadzīviskā līmenī man sevis mīlestība noteikti neasociējas ar to, ka ļaušu sev pagrēkot un apēst to neveselīgo cepumiņu, jo es sevi mīlu un vēlos sevi palutināt. Mainījusies mana uztvere arī par uzturu, un tagad es sevi lutinu ar produktiem, par ko zinu – tie patiks manām šūnām un manam ķermenim dāvās enerģiju, spēku, izturību un veselību.

Sevi mīlēt – tas nozīmē arī atteikties no toksiskām attiecībām ar cilvēkiem, atteikties no cilvēkiem, kas tevi nevis ceļ, bet velk uz leju. Iemācīties pateikt “nē”, kad tev gribas palikt vienai vai kāds tevi aicina kaut kur tad, kad esi ieplānojusi pie jūras lasīt grāmatu. Atteikties no darba, kurā nejūti piepildījumu, arī tā ir sevis mīlestība. Nevis piektdienas vakarā aiziet uz krodziņu un sadzerties, bet ar draugiem aiziet uz jogu un pēc jogas iedzert tēju. Manā šodienā sevis mīlestība izskatās tā.

– Kā bija pirms tam?

– Domāju, ka pirms tam es tādu sevis mīlestību nepazinu. Biju viens no cilvēkiem, kam ir ļoti viegli sevi nokritizēt, pašaustīt, neticēt saviem spēkiem. Visu laiku atrast sevī vainas, kāpēc neesi tāds, kāds gribētu un varētu būt. Tur jau visām nelaimēm, ko cilvēki piedzīvo, kājas aug: nevis meklē gaišo un labo, un tīro, bet meklē sevī un citos negatīvo. Cilvēki neredz cits citā būtnes, ko pieņemt un mīlēt tādas, kādas tās ir, cilvēki grib cits citu pārtaisīt. Bet viss sākas ar sevis mīlēšanu. Bez tā nekas pasaulē nenotiek. Ja tu iemīli sevi, tevi nekas nekaitina, tu pieņem visu labo un slikto vienkārši palaid prom.

– Kā to iemācīties – šo dzīves labsajūtu, par kuru tu runā arī savā blogā?

– Labsajūtas formulu nevienam nevar pateikt – tā katram jāatrod pašam. Es varu tikai pastāstīt savu pieredzi. Visticamāk, ka to var piedzīvot tad, kad darām to, kas sirdij ir tuvs. Iedomājies, ja katrs sev pajautātu un tā godīgi atbildētu uz dažiem jautājumiem: ko es savā dzīvē gribētu mainīt? Ko es pa īstam gribētu darīt? Tad jau tās atbildes atnāktu. Vienkārši būt pret sevi godīgam ir grūti. Un arī izpratne par to, kas ir laimīgs cilvēks, ir iemācīta, citu cilvēku izdomāta. To visu, kas gadu gaitā sakrājies, kas pieņemts par patiesību, kādā brīdī lobīt no sevis nost nemaz nav tik vienkārši. Tas prasa drosmi pateikt sev un citiem, ka, piemēram, darbs, kas agrāk varbūt tev patika, vairs nesagādā gandarījumu, tu gribi darīt ko citu un vispār varbūt pārcelties dzīvot uz laukiem un tamlīdzīgi. Brīnāmies un dziļi sirdī neticam, ka ar mums varētu notikt kas labs. Čīkstēt un sūdzēties – to jā, bet neapzināmies savu neizmērojamo potenciālu. Nejūtam to, kas mūsos katrā ir dziļi un pamatīgi ielikts – viedums ķermenī un spēks prātā. Jāmācās nokļūt pie tā atpakaļ – pie pašām saknēm.

– Pēc vēža pieredzes ir viegli sākt dzīvot jaunu dzīvi – veselam?

– Noteikti jādzīvo ar apziņu, ka esi izveseļojies, un tas nemaz nav tik vienkārši. Kad man pēc ārstēšanās prasīja, vai tagad viss ir kārtībā, nebija tik viegli pateikt: jā, jo vēzis var atgriezties, un neviens nezina, kāpēc. Tas prasa lielu drosmi, tādu riktīgu un spēcīgu sevis apzināšanos, lai skaļi pateiktu sev un citiem: es esmu vesela, neesmu kaut kāda bojāta prece ar ierobežotu derīguma termiņu. Ir jāpārvar bailes saslimt atkal, tāpēc vēža pieredze nebeidzas tajā dienā, kad aiztaisi slimnīcas durvis. Un tad lielākais izaicinājums ir – kā dzīvot tālāk, lai dzīve būtu pilnvērtīga, forša, baudpilna, lai tā nebūtu vēža apzīmogota.

Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

Amizanti FOTO - bārdaini vīrieši kā nāriņas pozē labdarības kalendāram 2
Latvijas noslēpumi: ko pateica un ko nepateica Ulmanis savās leģendārajās radiouzrunās?
Astrologi nosauc četras zodiaka zīmes, kuras 2020. gadā gaida finansiāla veiksme 2

Российская танцовщица бросила Джонни Деппа из-за его вражды с Эмбер Херд

Алла Пугачева отказалась выделять Лизе и Гарри карманные деньги