Liene Tomsone pēc šķiršanās no Kūkotavas: "Ticu, ka man ir sarģeņģelis"

Attiecības ar Kūkotavu ir beigušās. Tas, protams, nenotika vienā dienā. Piecu gadu laikā ar kompanjonu sapratām, ka mums katram ir savas intereses. Katrs grib sedziņu vilkt uz savu pusi. Lai nesāktu strīdēties un nesaietu naidā, vienojāmies, ka labāk šķirties kā draugiem. Prom gāju es, jo man ir citi projekti, daudz jaunu ideju. Atstāju Bruno visu iesākto. Sākumā bija smagi – Kūkotava ir kā mans bērns. Taču man šķiet, ka nu tas ir izaudzis, un man ir jāiet tālāk. Man ir spēcīgi attīstīta intuīcija, un es kādā brīdī sapratu – izaugsme ir apstājusies, es nevaru dot jaunas receptes. Tas ir signāls, ka kaut kas nav pa īstam. Jāstrādā būtu harmonijā – lai darbs nestu prieku. Nevajag nonākt tik tālu, kad ir pavisam slikti. Esmu sapratusi – ražošanā, vārot krēmu lielā katlā, nav cilvēka pieskāriena un enerģijas. Mājās es mīklu mīcu bez gumijas cimdiem, ar tīrām rokām.  Tā nu es sapratu – kad pieņem lēmumu, tad arī viss apkārt sakārtojas. Nevar ļaut enerģijai iesprūst, jo nobloķējas viss.

Iedomājos – tu varētu sākt veidot to, ko sauc par vienkāršu sievietes laimi. Kopt ģimenes dzīves lauciņu. Esi par to domājusi?

Es to kopju vairāk nekā jelkad. Visdziļāk to sapratu, janvārī trīs nedēļas būdama Japānā. Apzinājos, kāda ir ģimenes vērtība. Protams, man ģimene vienmēr bijusi ļoti svarīga un celta augstā vietā, bet, esot prom, sapratu, ka tai jādod pirmā vieta. Bizness nevar būt vienādā statusā ar ģimeni. Ja kādu no darbiem nevar izdarīt, tas ir jāatliek uz vēlāku laiku vai no tā jāatsakās. Ģimenei ir pirmā vieta. Jo tie ir mani tuvākie, mīļākie cilvēki, un ar viņiem man gribas pavadīt visvairāk laika. Tas ir tikai normāli.

Nē, drīzāk lepnuma izjūta, ka esmu to izveidojusi. Tas ir dzīvotspējīgs, gatavs iet tālāk pasaulē.

Viņam netrūks tavas enerģijas? Ieejot Kūkotavā, šķita – tas ir mīlestības bērns. Atšķiras no citām Rīgas vietām.

Jā, nu... Es ļoti ceru, ka mans kompanjons spēs savākt komandu, kas ar viņu spēj saprasties un strādāt sekmīgi.

Protams! Man šķiet, vispār nevienam nedrīkst vēlēt ļaunu. Arī tad, ja kāds dara slikti vai dara man pāri, nevar viņam vēlēt to pašu. Mamma ir tā mācījusi. Ja cilvēks tev dara pāri, kā saka, pagriez otru vaigu. Man šķiet – tas summējas, kāds augšā to vērtē, un tas noteikti nāk atpakaļ. Caur dzīvesprieku.

Bet ko tu iesāc ar aizvainojumu, ja kāds nodarījis pāri?

Piedodu. Es daudz strādāju ar sevi. Es kaut kā atlaižu. Varbūt sākumā, kad sirds sāp, ir aizvainojums. Eju baznīcā, bet man arī mājās patīk parunāties ar Dievu. Man ir sajūta, ka kāds visu laiku ir kopā ar mani. Varbūt muļķīgi skan, bet katram ir sargeņģelis. Kopš sāku domāt par to, ka neesmu viena un ir kāds, kas mani pavada, viss sakārtojās. Tam es ticu. Ja tu domā, ka esi viens – nokļuvis nelaimē, gluži vai iemests bedrē, tad tur, visticamāk, arī paliksi.

Tu māki dzīvesgudri šķirties ne tikai no biznesa, bet arī no cilvēkiem?

Domāju, ka jā. Jo es jau šķiros arī no sava biznesa partnera. Uzskatu, ka kompanjons – tā ir sava veida laulība. Gan laulība, gan bizness ir kopīgs darījums. Es to redzu ļoti līdzvērtīgi. Ģimenē tā ir mīlestība un divu cilvēku ģimeniskā kopā būšana, biznesā - mīlestība pret darbu. Un mīlestības ir dažādas – pret savu tuvo cilvēku, vīru, bērniem, biznesu un – viennozīmīgi – mīlestība pret savu biznesa partneri.

Jā. Tas ir kopīgs jebkurā mīlestībā, bez uzticēšanās nevar sanākt nekas labs. Tad agri vai vēlu sāksies strīdi, nesaprašanās. Nevar būt nekā muļķīgāka – kā ģimenes dzīvē, tā biznesā –, kā otru piekrāpt, piečakarēt, nodarīt pāri. Pie tā ir ļoti jāpiedomā. Jaunībā kļūdas rodas pašas no sevis – dzīvo ar baigo pārgalvību, pēc tam, protams, to nožēlo. Bet šajā vecumā – nē, mēs jau domājam.

Ģimenes dzīvē tu ļauj vīrietim būt vadošajam?

Tā tam ir jābūt.

Nē, lēmumi tiek pieņemti kopīgi. Par visu runājam – lai nebūtu noklusēšanas un noslēpumu. Bet vīrietis tik un tā ir vadošais – tā tas dabā un dzīvē ir iekārtots. Arī biznesā, kad partneris ir vīrietis, man patīk, ja viņš nosaka situāciju vairāk nekā es.

Tu tā tiki audzināta? Cik zinu, tu uzaugi sieviešu ģimenē.

Tā varētu teikt. Kādu laiku man bija arī patēvs. Es gan nezinu, vai tas nācis no ģimenes. Tie drīzāk ir manis pašas principi. Manuprāt, ja sieviete vīrieti visu laiku mēģina nolikt pie vietas, viņā zūd vīrišķība. Vīrietim ir jāļauj izpausties. Savukārt, ja vīrietis sāk izpausties pārāk traki, sievietei jābūt tik gudrai, lai viņu apstādinātu un liktu saprast, ka nevajag tik strauji. Pakoriģēt.

(Domā.) Droši vien. Arī par to noteikti esmu pateicīga mammai – viņa man ir iemācījusi mīlestību uz darbu. Es nemaz nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi. Es ļoti agri sāku strādāt. Man nekad nav bijis raksturīgi naudas pelnīšanu uzgrūst otram cilvēkam – tā sakot, tagad tu domāsi par to, kā mums iztikt. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka arī otram cilvēkam ir ļoti svarīgs mans atbalsts. Nevar būt tā, ka tikai viens visu domā, peras, cīnās un sitas uz pusēm, bet otrs dzīvo mājās un nedara neko. Es noteikti savai meitai gribu iemācīt, ka ir jāsāk agri strādāt. Man gribētos jau nākamvasar ielikt viņu kaut kur pastrādāt. Ir svarīgi bērniem, arī meitenēm, likt saprast, ka jāstrādā, jādomā par savu patstāvību.

Tev ir svarīgi, lai tavs mīļotais cilvēks būtu uzņēmīgs?

Viennozīmīgi! Bet nav svarīgi, vai viņam šomēnes ir alga. Dzīvē var būt visādi – kritumi un kāpumi, un tikpat labi cilvēks var nonākt situācijā, kad zaudē darbu.

Jā. Es sāku mājās cept kūkas un domāt, kā to naudiņu savākt, lai norēķinātos par saistībām, uzturētu māju un ģimeni. (Nopūšas.) Man nebija laika sēdēt un domāt, cik ir grūti, vienkārši bija jāiet tālāk un jādara.

Es jautāju par citu situāciju – kad tavam vīrietim viss pajūk. Cik ilgi sieviete var tādu situāciju izturēt?

Tas atkarīgs no pacietības ilguma. (Klusi smejas.) Es esmu pacietīga. Kad kļūst par grūtu, tad jārīkojas kā biznesā – jānāk kopā un jārunā, ko darām tālāk.

Tas bija sen, es neatceros. (Nosmejas.)

Pirms pāris gadiem. Tu mācēji izšķirties gana racionāli?

Vairāk, man šķiet. Ir pagājis laiciņš. Man šķiet, ka mācēju. Nav tā, ka šķiršanās notiek vienā dienā. Tas ir laika un sarunu rezultāts. Jau sākot pirmās sarunas... Redzi, es neesmu tāda, kas šūpojas – šodien eju projām, rīt ne. Ja izlemju, tad izlemju. Tātad lēmums ir – ejam tālāk. Kamēr visu izrunā un nonāk līdz labākajam rezultātam, paiet laiks, bet tas nav sāpīgi. Taču patīkami arī ne.

Tev reizēm patīk paslinkot?

Nesanāk jau. Bet patiktu. Vairāk vakaros var tā – nedarīt neko. Es reizēm palasu, man patīk Imanta Ziedoņa dzeja un izteicieni. Viens ir atzīmēts, un tas ļoti labi raksturo tagadējo situāciju. Ziedonis runā par nesteigšanos. Man tagad ir pozīcija, ka es nesteidzos. Negribu pa galvu pa kaklu mesties pretī pirmajam, kas piedāvā realizēt ko kopīgu. Es gribu izvērtēt, saprast un iekšēji sajust, kas īsti ir tas, ko gribu. Domāju, ka esmu pelnījusi nedaudz atpūsties. Pabaudīt dzīvi. Tādu, kas nav skrejoša.

Es par to tā baigi negribu runāt...

Bet oficiāli apprecējusies neesi?

Nē, nē. Man šķiet, tā kāzu diena... Tā vairāk ir diviem cilvēkiem. Lielās kāzas, ko taisījuši mūsu senči, vienmēr bijušas tādas ļoti svarīgas. Man gribas, lai būtu tikai diviem. Pa galvu, pa kaklu steigties ar precēšanos – es to nevienam neiesaku. Vēl jo vairāk, nedod dievs, agrā jaunībā! Tas ir pilnīgi absurds. Labāk padzīvot un pieslīpēties. Lai ir drošības izjūta, ka viss ir labi. Viss notiek, kad tam ir jānotiek. Tam vajag ļauties, nevis par visām varītēm gribēt gredzenu un baltu kleitu.

Nē. Tieši otrādi – es ļoti labi esmu iemācījusies nopirkt tieši to, ko vajag, nevis turēt ledusskapī rezerves un tad tās mest ārā. Pirkt nejēgā – tas ir trekno gadu lielākais trakums. Vēl tagad redzu, ka pērk tikpat traki, un domāju – kas to var apēst?! Citās mājās esmu redzējusi, ka ledusskapji ir pārbāzti, un, protams, ēdiens kļūst vecs. Es neplānoju ēdienkarti nākamajai nedēļai, bet zinu rītdienai. Zupu reizēm izvāru četrām dienām.

Un tavējie to ēd četras dienas?

Jā, bet tā ir nenormāli garšīga zupa. (Sirsnīgi smejas.) Taču, ja man ir viesības, vienmēr visa kā ir ļoti, ļoti daudz. Arī to laikam esmu pārņēmusi no vecākiem – nāca radi un draugi, zinādami, ka mums vienmēr būs daudz ēdamā, viss garšīgs. Tas ir ļoti labi pārmantojies. Reizēm droši vien par traku visu sadomāju, bet man patīk, ja cilvēki ir priecīgi un paēduši. Un ja viņiem garšo.

Man patīk radīt no vienkāršām lietām. Dārzā ir gurķis, rukola, nopērku cepamu sieru un sataisu salātus. Salātus no tā, kas ir ledusskapī, var sagudrot vienmēr. Dzīvē ir visādas situācijas – vairāk naudiņas, mazāk. Bet pat tad, ja varu atļauties ļoti, ļoti maz, svētku radīšanas, viesmīlības izjūta nekur nepazūd.

Es bieži vien nepažēloju sevi un uzņemos par daudz – tas man nepatīk. Brīžiem ir jāpasaka nē un jāatpūšas. Nav manī stingrības, nemāku lamāties, un man arī neprasās. Es nedomāju, ka varētu mājās kliegt uz bērniem. Arī darbinieki nav to dzirdējuši. Varbūt vienreiz, bet tad tiešām bija pamats...

Arī tas pieder pie dzīves baudīšanas – nenovest sevi negatīvismā.

Jā, jo vienmēr noteikti ir izeja. Nav tā, ka iesprūsti. Visu iespējams atrisināt. Kā es saku – viss būs labi. Ja arī notiek kas slikts, tad tas notiek tāpēc, ka tāpēc. Tam ir kāds iemesls.

Droši vien kurpes un apakšveļa. Tās ir lietas, kas mani nespēj atstāt vienaldzīgu. Šīs lietas es savā garderobē papildinu diezgan bieži.

Tu ar baudu dodies iepirkties?

Iet šopingā man nepatīk. Man patīk pašai izgudrot sev tērpus. Izdomāju, ka gribu tādu un tādu kleitu, un tad man to uzšuj. Un vēl – man patīk ziedi.

Pati nē. (Nosmejas.) Mani lutināt lutina. Bet arī mums dārzā ir daudz rožu.

Vēl pie visa saldā krāšņuma tu kop arī rozes?

Jā, ir arī rozes. (Nosmaida.)