Pedagogi ir nespēcīgi pret audzēkņu visatļautību: bērnu aizsargā tiesības

57% Latvijas iedzīvotāju DNB bankas veiktajā aptaujā norādījuši, ka skolotājiem izglītības iestādēs būtu jābūt stingrākiem, skolēniem trūkst disciplīnas, un to atzīst arī paši pedagogi – bērnu visatļautība aug no gada uz gadu, taču stingrākiem kļūt ierobežo bērnu tiesības. Pat paceltā balsī izteikts aizrādījums jau tiek uztverts kā vardarbība pret bērnu.

Nesen plašas sabiedrības diskusijas izraisīja runas par vardarbību bērnudārzos. Kaut arī gada laikā Bērnu tiesību aizsardzības departamentā tika saņemtas 29 sūdzības, vien piecās tika konstatētas vardarbīgas pazīmes. Lai nu kā, Tiesībsarga birojā tika pausts viedoklis, ka arī balss pacelšana pret bērnu, vai kaktā likšana ir vardarbība. Rodas jautājums, kā gan pedagogam savaldīt bērnu, kurš neiekļaujas vispārējas uzvedības normas robežās?

Bērns ārdās, bet pacelt balsi nedrīkst – lūk, tiesību pārkāpums

Bērnudārza audzinātāja Lita, kuras grupiņā ir vien 10 piecgadīgi audzēkņi, atklāti stāsta par visatļautību, uzvedības normu neievērošanu un pedagoga bezspēcību. Lita atzīst, ka bērnam nedrīkst pat aizrādīt, nemaz nerunājot par uzbļaušanu, vai pirksta pieduršanu – uzreiz draud aizrādījumi, vecāku sūdzības bērnu tiesībsargājošajās instancēs vai pat darba zaudēšana. Litai ir četru gadu pieredze audzinātājas darbā, tāpēc neesot tik grūti pielāgoties jaunās paaudzes uzvedības maiņai, taču arī viņa saskata atšķirību, stāstot, ka pirms četriem gadiem, kad darbu uzsāka, bērni nebija tik izlaisti.

„Ikdienas darbā gandrīz katru dienu nākas saskarties ar situāciju, kad kāds bērns apceļ otru, kliedz, sit, plēš mantas un dara citas neparedzamas lietas. Man kā pedagogam bērni jāprot savaldīt, taču kā lai to paveic, ja atļauts vien mierīgi aizrādīt? Mazs bērns nesaprot, viņam ir jāpasaka stingrāk, reizēm pat paceļot balsi, bet to darīt nedrīkst, citādi nākamajā dienā uz dārziņu jau atskrējuši vecāki ar virkni sūdzību par audzinātājas nekompetento rīcību. Es tiešām mīlu visus savus audzēkņus, un diendienā par viņiem uzņemos atbildību, bet domāju, ka nu jau bērnu tiesību nemitīgā atgādināšana ir pārspīlēta. Pirms gadiem bērns tika ielikts kaktā vai tam pateikts kāds stingrāks vārds, un nevienam nekas nenotika, tad tagad to sauc par vardarbību. Mums grupā ir izteikts līderis, zēns, kurš atļaujas klapēt citus, apsaukāties uz audzinātāju rupjiem vārdiem, nedarīt to, ko liek, un ārdīties kliedzot, plēšot mantas. Man kā audzinātājai šajā situācijā ar bērnu jārunā, mierīgi izstāstot, ka tā darīt nedrīkst, uz ko pretī saņemu lamu vārdus, kādus no bērna mutes bieži nenākas dzirdēt. Tad kāda runa par disciplīnu, ja šāds izlaists puišelis bravūrīgi uzvedas, bet audzinātajam nav tiesību pat uzbļaut, vai sodīt, ieliekot kaktā?”

Skolēns drīkst atļauties vairāk nekā pedagogs

Lita stāsta, ka bail iedomāties, kāda situācija ir skolās, kur bērni vairs nav mazi, un savas tiesības paši apzinās. „Mana kolēģe, kas strādā skolā ar pamatskolas vecuma bērniem daudzreiz ir stāstījusi – bērni pat par aizrādījumu zina, ko pateikt pretī – redz, viņu tiesības esot pārkāptas! Bet kāpēc neviens nerunā par pienākumiem? Arī tie taču ir jāpilda. Dažbrīd šķiet, ka skolēns ir pārāks par visu skolas pedagogu kolektīvu. Viens nevietā pateikts aizrādījums, vai balss pacelšana un tracis ar vecākiem, tiesībsargiem un citām instancēm.”

Jautājot, kāds varētu būt risinājums, Lita atzīst: „Te darbs ir vecākiem. Kamēr nenotiks audzināšana mājās, tikmēr arī skolās un bērnu dārzos nekas nemainīsies. Ne jau pedagogs ir tas cilvēks, kuram jāaudzina bērns, tas jādara vecākiem. Ja mājās kliegt, plēst un sist ir pieļaujams, tad tas tiek atkārtots arī izglītības iestādē. Un nav nekāds brīnums, ka bērns uz aizrādījumiem nereaģē.”

Nedod Dievs, ja kliegs uz bērnudārza vai sākumskolas audzēkņiem

Bērnu tiesību aizsardzības departamentā gan stāsta, ka audzēkņu visatļautību izglītības iestādēs ierobežo gan skolas iekšējās kārtības noteikumi, gan likums. Izglītības likumā teikts – „Izglītojamā pienākums ir ievērot izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumus, ievērot pedagogu, skolēnu un citu personu tiesības un intereses, nepieļaujot emocionālu un fizisku vardarbību, neapdraudēt savu un citu personu veselību.”

„Lai nepieļautu visatļautību no skolēna puses, skolās un arī bērnudārzos ir jābūt skaidri noteiktiem iekšējās kārtības noteikumiem par to, kāds sods pienākas, par to neievērošanu. Tur arī sacīts, kā skolotājam ļauts rīkoties, un kādus sodus izmantot, ja bērns izrāda agresiju,” stāsta Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenā inspektore Inga Krastiņa. Viņa atzīst, ka kliegšana no pedagoga puses gan situāciju neatrisina, jo tas vēl vairāk ietekmē bērnu. „Nedod Dievs, ja kliegts tiek uz bērnudārza vecuma bērniem vai sākumskolas audzēkņiem, tā viņus emocionāli ietekmējot, bērniem rodas priekšstats, ka skolā tā ir normāla parādība. Taču es nevarētu teikt, ka Latvijā izglītības iestādēs ir pilnīga visatļautība.”

Krastiņa teic, ka liels darbs jāiegulda vecākiem, īpaši, ja runa ir par bērnudārza audzēkņiem. Jautājot, kā pedagogam rīkoties, ja bērns izrāda klaju necieņu, lamājas, pazemo skolotāju, Krastiņa piebilst: „Šādos gadījumos skolotājam jāvēršas pie izglītības iestādes vadītāja, lai apspriestu tālākos risinājumus. Vai aicināt uz sarunu vecākus, vai izteikt brīdinājumu. Taču, ja skolēns tā uzvedas visu laiku, tad var runāt par skolēna nosūtīšanu uz komisiju, kas arī izvērtēs bērna uzvedību.”

Krastiņa atzīst, ka kopumā par 2013./2014. mācību gadu saņemtas 168 sūdzības par izglītības iestādēm. Biežākās no tām par vienaudžu savstarpējām attiecībām, bērna uzvedības jautājumiem.

Kliegšana nav pieļaujama, bet  arī visatļautība ne

Savukārt, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību aizsardzības nodaļas vadītāja Laila Grāvere skaidro, ka skolu disciplīnas jautājums ir regulēts pat starptautiskā līmenī, darot visu nepieciešamo, lai disciplīna skolās tiktu uzturēta ar tādu metožu palīdzību, kas liecina par bērna cilvēciskās pašcieņas respektēšanu.

„Izglītība jānodrošina tādā veidā, kas respektē bērna cieņu. Balss pacelšana, kliegšana uz bērnu nav pieļaujama – tādu metožu pielietošana liecina par pedagoga neprofesionalitāti. Tas, ka kliegt uz bērnu ir aizliegts un kliegšana vērtējama kā emocionāla vardarbība, nebūt nenozīmē, ka ir atbalstāma bērnu visatļautība. Ja bērns uzvedas neatbilstoši uzvedības normām, pedagogam ir jāreaģē profesionāli – jānoskaidro šādas uzvedības cēloņi un jāsniedz bērnam palīdzība. Skolotājam situācijas risināšanā vajadzētu iesaistīt skolēna vecākus un atbalsta personālu,” komentē Grāvere.

Būtiskākais pedagogam esot reaģēt jau uz pirmajiem, it kā maznozīmīgiem pārkāpumiem, neradot bērnā visatļautības sajūtu.

Kasjauns.lv/ Foto: All Over Press