Amerikānis, kurš iemīlēja latviešu kora mūziku: "Ceru, ka 2027. gadā man piešķirs Latvijas pilsonību"

Amerikāņu kordiriģents Kristofers Volšs-Sinka ar satraukumu un nepacietību gaida 17. oktobri, kad Rīgas Sv. Alberta katoļu baznīcā pirmo reizi savā karjerā diriģēs profesionālu kori – Latvijas Radio kora izpildījumā skanēs Džobija Talbota Brīnumu ceļš. Koristu balsis, atdarinot te baznīcu zvanus, te vēju vai tālas atbalsis, radīs iespaidu, ka klausītājs pats iet Santjago ceļu – vienu no senākajiem svētceļojumiem Eiropā, kas ved uz Svētā Jēkaba katedrāli Spānijā, Santjago de Kompostelā. Vissvarīgākais šajā ceļā nav galamērķis, bet atbildes meklējumi uz sev svarīgiem jautājumiem, meklējot SEVI un SAVU ceļu. Kristofera ceļš viņu pirms vienpadsmit gadiem no Amerikas atveda uz Latviju. 

Pirmā pieredze

Uz Latviju Kristofers pārcēlās pēc maģistra grāda iegūšanas kordiriģēšanā prestižajā Čikāgas Ziemeļrietumu universitātē. Darba perspektīvas pēc tam nebija nedz lielas, nedz aizraujošas – visdrīzāk diriģēt kādas vidusskolas vai universitātes kori, iespējams, pilnīgā Amerikas nekurienē. To zinot, bet ļoti gribot savā specialitātē darīt un sasniegt kaut ko vairāk, Kristofers ļāvās jau labu laiku briedušajai domai par karjeras veidošanu Latvijā, kur jau bija viesojies divas reizes. Pirmo reizi 2012. gadā, kad no Maiami Universitātes, kur ieguva bakalaura grādu mūzikas pedagoģijā, saņēma stipendiju, kas studentiem tiek piešķirta ar mērķi vasarās darīt kaut ko interesantu akadēmisko zināšanu papildināšanai. Kristofers to izmantoja, lai atbrauktu uz Latviju un Rīgā apmeklētu Valsts akadēmiskā kora Latvija, Latvijas Radio kora un jauniešu kora Kamēr... mēģinājumus, risinātu sarunas ar diriģentiem un komponistiem.

“Interese par kormūziku Latvijā man radās 2011. gadā Čikāgā, kur notika liela Amerikas kordiriģentu konference. Tās laikā bija vairāki desmiti koncertu. Pārsvarā piedalījās kori no Amerikas, bet kā īpašais viesis togad bija atbraucis jauniešu koris Kamēr..., ko vadīja Māris Sirmais. Tā bija mana pirmā pieredze ar latviešu kormūziku, bet tik iespaidīga, ka ar lielu aizrautību sāku interesēties par latviešu koriem, mūziku, diriģentiem, komponistiem un, protams, arī Latviju. Vispār brīnos, ka no tūkstošiem cilvēku, kas apmeklēja to koncertu, es biju vienīgais, kurš pēc tam mēģināja lūkoties Latvijas virzienā. Manuprāt, tas bija jādara visiem koncerta iespaidotajiem. Labi, ka viņi to nedarīja, – mazāka konkurence,” Kristofers smejot saka.

Pamatvaininieks – Māris Sirmais

“Kad pēc pirmā brauciena uz Latviju atgriezos Amerikā, uzreiz pieteicos intensīviem sešas nedēļas ilgiem latviešu valodas apguves kursiem. Gāju uz tiem kā uz darbu, pildīju mājasdarbus, un tas bija to vērts, valodas bāze tika iegūta. Pēc tam šurp atbraucu 2014. gadā, kad Latvijā notika Pasaules koru olimpiāde. Ierados kā vērotājs, gāju uz koncertiem,” atminas Kristofers.

Šī brauciena laikā viņš pirmo reizi saticis savu topošo sievu Māru. Iegājis specializētās nošu izdevniecības Musica Baltica veikaliņā, bet, tā kā tolaik latviešu valodas zināšanas vēl nav bijušas tik labas, lai pārdevējai izstāstītu savas vēlmes, talkā paaicinājis Māru – Anglijas latviešu karalaika bēgļu pēcteci, tobrīd jau rīdzinieci –, kura strādāja izdevniecībā.  Kādu laiku runājušies, un jau tad atklājies, ka abiem ir daudz kopīgu interešu. Kur nu vēl fakts, ka Māra dzied korī Kamēr.... Kristofers gan uzsver, ka interese par Māru nezustu arī tad, ja viņa šajā korī nedziedātu, jo savstarpējās patikšanas nots tāpat būtu ieskanējusies.

Togad Kristoferam vēl bija jāatgriežas Amerikā, lai turpinātu mācības un iegūtu maģistra grādu kordiriģēšanā. Ar Māru katru dienu sazinājušies skaipā, un Kristofers ātri vien sapratis, ka nu jau viņam ir divi nopietni iemesli, lai pārceltos uz dzīvi Latvijā, – kormūzika un Māra... Izšķirīgo lēmumu pieņēmis 2015. gada pavasarī un jūlijā atlidojis šurp – jau uz palikšanu.

  “Sākām ar Māru dzīvot kopā. Turpināju mācīties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, ņēmu privātstundas pie Māra Sirmā, kurš būtībā ir pamatvaininieks pie tā, ka esmu Latvijā. (Smaida.) Viņa pierunāts, sāku dziedāt akadēmijas jauktajā mācību korī, proti, Māris teica, ka korim paredzēts brauciens uz Pēterburgu; ja es gribot pabūt šajā pilsētā, tad lai pievienojoties koristiem. Pat netielējos – šāda iespēja jāizmanto, kad vēl tāda būs! Izrādās, pareizi darīju, jo kas zina, kad tagad turp varēs aizbraukt. Visvairāk man atmiņā palikuši Pēterburgas pasaules līmeņa muzeji, īpaši Ermitāža,” atceras diriģents.

Mūzika uzvar beisbolu

Kristofers uzaudzis Ohaio štatā, 25 minūšu brauciena attālumā no Klīvlendas centra. Pēc tam ceļš aizvedis uz Čikāgu. Bērnībā viņš nekādu īpašo mūzikas aicinājumu nav izjutis, kaut gan klavieres spēlējis no piecu gadu vecuma. Virtuozs nav bijis, bet padevies itin labi, tikai pietrūcis intereses, pacietības vingrināties. Nospēlējis vecāku noteikto laiku un prom ārā kopā ar citiem puikām spēlēt beisbolu. Brīžiem pats sapratis, ka talants viņam ir, un to novērtējuši arī skolotāji, bet dzenāt bumbu ar vāli pa laukumu tomēr šķitis aizraujošāk.

Mācoties 7. klasē Kristofers sācis dziedāt korī. Tā labākajā sastāvā nav paņemts, palicis rezervistos, kuriem mazāk mēģinājumu, jādzied vieglāks repertuārs. Tomēr dziedāt iepaticies, tāpēc turpinājis. Vidusskolas korim bijis kolosāls diriģents Viljams Zirkeis, viņiem izveidojies un joprojām ir labs kontakts. Kristofers apjautis, ka varbūt arī pats gribētu būt diriģents, un sācis taustīties šajā virzienā.

“Būtībā visu izšķīra tieši diriģenta personība, un tādi, manuprāt, ir visi diriģenti. Manu dzīvi būvējuši pieci: Amerikā Viljams Zirkeis, Ītans Sperijs, Donalds Neilijs, Latvijā Māris Sirmais un Sigvards Kļava. Piebildīšu, jo man tas ir svarīgi – Latvijā vēl tiku pastrādājis ar kori Kamēr..., divarpus gadu dziedāju Sirmā vadītajā Valsts akadēmiskajā korī Latvija.

Pēdējā laikā man izveidojies labs kontakts ar Sigvardu Kļavu. Kopā gatavojām ierakstu ar Rīgas projektu kori, ko nodibināju 2018. gadā, un kā tā mākslinieciskais vadītājs viņu aicināju diriģēt vienu kora programmu. Un, jau četrus gadus dziedot Sigvarda vadītajā Latvijas Radio korī un skatoties, kā viņš strādā, esmu ļoti daudz ko mācījies.

Protams, neviens diriģents nav perfekts, bet no katra sev kaut ko var noķert. Vai daudz ir tādu diriģentu, kuri paši arī dzied? Nē! Tomēr tas, ka koristiem vari nodemonstrēt, kā gribi, lai dziedājums izklausās, nenoliedzami ir liela priekšrocība. Bet ceļi, kā tikt pie laba rezultāta, ir dažādi. Piemēram, Eiropas vēsturē slavenais leģendārais zviedru kordiriģents Ēriks Ēriksons bija ērģelnieks. Un, tā kā ērģelnieki spēlē ar abām rokām un kājām reizē, tad viņu smadzenēs mūzikas skanējums ir savādāks, kas uzskatāms par lielu plusu. Es salīdzinoši jūtos vājāks. Māku dziedāt – tas ir labi. Nemāku spēlēt ērģeles – tas ir slikti,” puspajokam saka Kristofers.

Noņēmis amerikāņu smaidu

Latvijā Kristofers pirmo reizi ieradies maijā, kad te viss ziedējis. “Varbūt tāpēc man joprojām ārkārtīgi patīk maijs – laikam nostalģija pēc tā laika,” viņš teic.  Arī pilsēta viņam uzreiz iepatikusies, viss bijis citādi nekā Amerikā. Turklāt šis bijis viņa pirmais lidojums uz valsti, par kuru gandrīz neko nav zinājis, un tas bijis liels ieguldījums pašapziņā. Pievienojusies arī viegluma izjūta, ko radījusi sapratne, ka te nevienu neinteresē, kas tu esi, neviens tev nepievērš uzmanību, nevienam par savām gaitām nav jāatskaitās, līdz ar to vari justies brīvs savās izvēlēs.

“Man patīk, ka Rīgā nav burzmas. Jāatzīst, te nodzīvoto gadu laikā esmu mainījies, tā teikt, ietekmējies. Amerikā visi cilvēki vērsti uz ārišķību, daudz liekuļo, ir samāksloti pozitīvi – it kā garastāvoklis, noskaņojums nekad nemainītos. Latvijā visi ir daudz patiesāki. Man tas patīk, es to novērtēju un no savas sejas esmu noņēmis amerikāņu smaidu – jau sen vairs nesmaidu vietā un nevietā. Iepazīstot jaunus cilvēkus, uzreiz par draugiem, protams, nekļūstam, bet, ja veidojas draudzība, tad zinu – tas ir pa īstam, bez izdevīguma meklēšanas un liekulības. Pirmie Latvijā pavadītie mēneši man bija pasmagi, jo draugus vēl nebiju iemantojis. Pēc četriem pieciem mēnešiem tādi uzradās no koristiem, kas dziedāja Mūzikas akadēmijas mācību korī. Viņi joprojām ir mani vislabākie draugi. Ceru – uz mūžu,” nopietni saka Kristofers.

“Es neesmu aktīvi iesaistījies amerikāņu kopienā Latvijā. Varbūt tas skanēs mazliet ciniski, bet pirmos trīs četrus gadus, šeit dzīvojot, nealku satikties ar amerikāņiem. Jo ne tā dēļ šurp braucu. Man daudz svarīgāk bija integrēties latviešu vidē, runāt latviešu valodā. Varbūt tā arī ir manu labo valodas zināšanu atslēga. Uz to virzīja mērķis – strādāt ar latviešu koriem, pašam dziedāt un diriģēt.”

Tagad latviskais Kristoferā jau ņēmis virsroku pār amerikānisko. “Reiz Rīgā ar kruīza kuģi ieradās mana laba draudzene no studiju laika, nebijām redzējušies padsmit gadu. Tolaik biju cits cilvēks, cita personība. Man bija sajūta, ka viņa gaidīja, ka satiks to pašu Kristoferu. Ka vētraini priecāšos par satikšanos, ka teikšu, cik ļoti esmu noilgojies pēc Amerikas un amerikāniskā. Bet es vairs neesmu tāds, kāds biju, un tādu vairs pat notēlot nevaru. Līdz ar to abi jutāmies neveikli, un tādas bija arī mūsu sarunas. Ejot mājās, to pārdomāju un sapratu, ka mana mentalitāte vides, cilvēku ietekmē tiešām mainījusies. Manuprāt, tas ir labi, jo veicina cilvēka izaugsmi, viņš nestagnē, un tas kaut kā ietekmē arī profesionālo darbu.

Latviešu amatierkori ir ļoti vērsti uz konkursiem, tāpēc pirms tam, lai dabūtu visvairāk punktu, cītīgi strādā pie vienas dziesmas vislabākā izpildījuma versijas. Es, sākot ar tiem strādāt, reiz piedāvāju dziesmu dziedāt citādi, mainīt dinamiku, bet tas nācās ļoti grūti. Tad koristiem teicu: “Šodien esmu savādāks cilvēks, nekā biju vakar, pirms gada, gadiem, un arī jūs aicinu uz pārmaiņām – šo dziesmu izpildīt tā, kā to saprotu es, jo tad varbūt jūs tajā saklausīsiet ko jaunu!” Tagad, strādājot ar Rīgas projektu kori, kura dalībnieki ir Latvijas labāko amatierkoru bijušie dziedātāji, šādu pretestību vairs nejūtu – mani saprot,” priecīgs ir Kristofers.

Dziesmu svētki – tā ir maģija!

Latvieši ir dziedājuši, dzied un dziedās. Tā vien šķiet, ka dziedātāja gēns viņos ielikts, un vislabāk šīs aizdomas apstiprina Dziesmu svētki.

“Tā ir maģija, tas ir brīnums, ko latvieši dara Dziesmu svētkos un ko ar viņiem dara Dziesmu svētki! Pirmo reizi tajos biju 2018. gadā un saviļņojumā raudāju. Lielais koris man kā diriģentam bija kā acīmredzamais neticamais – pat ne tik daudz kora lieluma, cik tā jaudas dēļ. Dažas no svētku repertuāra dziesmām ir gana sarežģītas, amerikāņu diriģentiem kā piemēru vienmēr minu Emīla Dārziņa dziesmu ar Raiņa vārdiem Lauztās priedes. Bet tūkstoši dziedātāju to dzied vienā tonī tik kvalitatīvi un dziļi izjusti, ka atliek tikai mēmi klausīties. Tas tiešām ir brīnums,” ar cieņu saka Kristofers. Viņš ir priecīgs un pateicīgs par iespēju dzīvot valstī, kuras cilvēkus interesē kormūzika, par iespēju izveidot un vadīt savu kori, dziedāt Latvijas Radio korī un būt starp kordiriģentiem – sava darba autoritātēm.

“Tomēr domāju, ka vienmēr palikšu amerikāņu diriģents, un es pret to neiebilstu. Jo manī nav latviešu asiņu – to atzīt man ir svarīgi, un es nekad un nekur negribu tēlot, ka esmu latvietis. Ceru, ka 2027. gadā man piešķirs Latvijas pilsonību un tajā brīdī ar lielu lepnumu varēšu sevi saukt par Latvijas pilsoni. Tomēr arī tad nebūšu latvietis. Kaut arī jūtos šeit ļoti piederīgs, šāds īpašs statuss man nepienākas.”

Rīgas projektu kora repertuārā ir tāda mūzika, kādu citi kori nedzied. Kristofers teju vai par savu misiju uzskata ar to iepazīstināt pēc iespējas plašāku auditoriju, tāpēc koncerti gan Rīgā, gan Latvijas reģionos ir bez maksas – lai ikvienam neatkarīgi no maka biezuma būtu iespēja gūt augstvērtīgu muzikālo pieredzi, kas varbūt kādam rosinātu lielāku interesi par kormūziku.

Par popmūziku, vecākiem un ģimenes dzīvi

Kristofers ir ne tikai kormūzikas, bet arī popmūzikas cienītājs, tomēr klausās pārsvarā amerikāņu mūziku. No latviešu izpildītājiem viņam patīkot Jānis Aišpurs, Dons, vecās Ulda Stabulnieka dziesmas. “Kā jebkuram cilvēkam arī man ir lietas, kas uzrunā vairāk, kuras labāk saprotu un izjūtu. Koris atbrauc no koncerta laukos, kāds uzspēlē ģitāru. Jauki. Ir dziesmas, kurām dziedu līdzi, piemēram, Aišpura Kalniem pāri, Apvedceļa Zemenes, Dona Pastnieks. Man patīk karaoke.”

Par to, ka Kristofers pārcelsies uz dzīvi Latvijā, viņa vecāki nav bijuši sajūsmā. Viņi, protams, gribējuši, lai dēls dzīvo tuvāk, lai viņu varētu satikt biežāk, tomēr sapratuši, ka Kristofers uzņēmis virzienu, kuru nevar apstādināt, un dēla izvēli atbalstījuši. Šo gadu laikā viņi ir trīs reizes ciemojušies Latvijā, bet Kristofers diezgan bieži aizbraucot uz Ameriku. Labi, ka māsa tur palikusi, dzīvojot netālu no vecākiem.

Ģimenes dzīvē viss esot ideāli. “Māra dzied pie manis Rīgas projektu korī. Tas ir labi, jo viņa saprot manu darbu un mums ir kopīga lieta – koris.”

 Vispār viņiem tā interesanti sanācis – tikko Latvijā iebraucis amerikānis satiek te vien pāris gadu dzīvojošu, Anglijā dzimušu un augušu latvieti, un abi te paliek. Mārai gan šī izvēle nav bijusi tik radikāla, jo viņa ir augusi Anglijas latviešu sabiedrībā, mācījusies latviešu skoliņā, vasarās braukusi uz 3x3 nometnēm. Pēc bakalaura studijām Anglijā izlēmusi pamēģināt gadu dzīvot Latvijā, bet, izcīnot vietu korī Kamēr... – kuru katru jau neuzņem –, par prombraukšanu vairs nav domājusi. “Labi, ka tā, jo citādi nebūtu satikušies. Liktenis? Nezinu, es par to nedomāju. Kamēr... gan mums abiem ir liktenīgs. Laikam jau kaut kāda mistika tajā visā tomēr ir,” noteic Kristofers un piebilst, ka nevienam no viņiem nav ne domas atgriezties Amerikā vai Anglijā. Viņu vieta ir Latvijā.

Sadzīve – starp amerikānisko un latvisko

“Savu dzīvi esam būvējuši tā, kā mums šķiet pareizi, un tajā ļoti dabiski saplūdusi gan iepriekšējā pieredze, gan latviskais. Piemēram, mūsu kāzas bija vairāk rietumnieciskas – ceremonija baznīcā, tad vakariņas ar kāzu viesiem, dejas. Nekādas svinēšanas trīs dienu garumā viesu namā, kā to mēdz darīt latvieši. Jo man vissvarīgākais bija integrēties Latvijā, draudzēties ar latviešiem, bet ne simtprocentīgi dzīvot kā viņiem. Vietējiem hokeja un basketbola faniem neesmu piepulcējies – joprojām sekoju beisbolā notiekošajam, neskatos Latvijas televīzijas, bet amerikāņu vai britu, latviešu samērā vienveidīgās virtuves vietā daudz labprātāk nobaudu arvien ko jaunu. Māra ir ļoti laba pavāre, viņa pēc kādas no savām astoņdesmit pavārgrāmatām ar dažādu valstu ēdienu receptēm katru nedēļu pagatavo kaut ko interesantu un garšīgu. Man garšo arī latviešu iecienītās kotletes, bet noteikti neesmu rasola cilvēks,” atzīstas Kristofers.

Pa šiem gadiem viņš iepazinis arī Latvijas dabu un apdzīvotās vietas. Tomēr Kristofers esot pārliecināts pilsētnieks, tāpēc ģimenei neesot plānu par māju laukos un nepiemītot latviešiem tik dabiskā vēlme vismaz šad tad aizbraukt uz laukiem.

Pagaidām, kamēr Rīgas dzīvoklī notiek remonts, Kristofers, Māra un viņu kaķis Linards apmetušies Māras vecāku mājā pie Ādažiem, kuru viņi iegādājušies, kad kovida laikā pārcēlušies uz dzīvi dzimtenē. Māja liela, Linards varot izskraidīties uz nebēdu. “Beidzot tiek arī ārā, var justies kā īsts kaķis. Vispār esmu kaķu cilvēks, savas mājas bez kaķa nevaru iedomāties. Latvieši jau arī ir kaķu mīlētāji, tas mums atkal sakrīt,” Kristofers pasmaida un, pirms dodas savās gaitās, aicina oktobrī atnākt uz koncertu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Latvijas kora mūzikas savaldzinātais" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".