Elīna Vāne: “Pirms katras pirmizrādes man ir sajūta, ka jāiet prom no teātra”

Aktrise Elīna Vāne pati ir sev lielākā soģe un labākā uzmundrinātāja. Viņā dziļi iesakņojusies mīlestība pret Latviju un vēlme gūt prieku no darīšanas, jo tieši tajā slēpjas lielākā bauda. Sarunas beigās Elīna teiks, ka viņai patīk dzīve, un to var just visā, ko viņa dara, jo tajā it nemaz nav vienaldzības.

Kā tev paiet vasara?

Vasarā ne tikai atpūšos, bet arī atbrīvojos no teātra nopietnības. Man ir tāda brīnišķīga paralēlā dzīve – paldies manam teātrim, ka es to varu atļauties! Paralēli Valmieras teātrim spēlēju neatkarīgajā aktieru trupā Panna pie Jura Rijnieka, tagad braukājam pa Latviju ar izrādi Mazpiļsāta 2. Tā ir komēdija, kuras autore ir latgaliešu dramaturģe Danskovīte (Anita Ločmele – red.). Redz, daudzi saka – vairāk laika vajag pavadīt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem ir patiešām labi. Pannas trupa noteikti ir tie cilvēki. Tā ir komanda, kurā man ļoti patīk būt. Man ir milzīgi liels prieks izdauzīties uz skatuves un, protams, arī mazliet piepelnīt maizītei. Šis projekts ir garš, un mēs ar to izbraukājam gandrīz visu Latviju.

Mana mīlestība pret Latviju ir neizsakāma, jo šādi ieraugu tik daudz vietu. Braucu pati ar mašīnu, un man tas ļoti patīk. Braucu un skatos, cik viss ir skaists un sakopts. Un nepārtraukti domāju par to, cik ļoti mums, šai mazajai cilvēku saujai, ir paveicies, ka mums ir sava zeme un sava valoda. Mēs tiešām esam tik forši! Esmu absolūta Latvijas patriote, man Latvija patiešām ir tuva. To īpaši spēcīgi izjūtu, esot ārpus lielajām pilsētām. Gan braucot, gan uzstājoties. Un, starp citu, jo tālāk no Rīgas, jo bagātīgāki galdi. Tas gan.

Kad beidzot pienāk brīdis atvilkt elpu, cik viegli tev izdodas pa īstam atpūsties?

Jāsaka godīgi, manī ir tāds klikšķis, es to pat sauktu par slēdzīti, kas tik viegli nepārslēdzas no darba režīma uz atpūtu. Nevaru vienā dienā sev pateikt – viss, tagad atpūtīšos. Man tā nesanāk. Aktiera profesijā jau nevar vienkārši paņemt atvaļinājumu, brīvdienas ir tad, kad tās ir. Protams, sezonas laikā gadās pa kādam brīvākam posmam, ko var izmantot, lai kaut kur aizbrauktu vai ieplānotu atpūtu, bet pa īstam brīvs laiks pārsvarā ir jūlijā. Tagad, piemēram, līdz sezonas sākumam ir palikusi tikai nedēļa, un es jau jūtu, kā pamazām atgriežas iekšējais saspringums. Lai gan mēģinājumi man sāksies tikai pēc divām nedēļām. Arī tad, kad aizbraucu atpūsties, paiet vairākas dienas, līdz prāts beidzot atļauj sev pateikt – jā, tagad drīksti atpūsties. Nevaru tā vienkārši visu atlaist un pilnībā izbaudīt to brīdi. Ir tāds nepārtraukts iekšējais dzinulis, ritulis, kas griežas, un to ir ārkārtīgi grūti apstādināt kaut vai uz vienu mēnesi.

Mēs ar Imantu (Imants Strads, Elīnas dzīvesbiedrs – red.) tikko bijām septiņpadsmit dienu ilgā ceļojumā ar mašīnu pa Eiropu. Abi nospēlējām savas sezonas pēdējās izrādes, tad Zaļajā teātrī novadījām Jāņu nakts Rīgas zaļumballi. Mazliet pagulējām, sēdāmies mašīnā, devāmies uz Liepāju, uzkāpām uz prāmja un pēc brīža bijām Vācijā, Travemindē, netālu no Lībekas. Tiešām sanāca grandiozs ceļojums. Mēs abi divi dikti mīlam braukt un jutāmies savā elementā. Dabūjām arī visus karstumus – pārsteidzošā kārtā Vācijā, nevis Spānijā. Un izceļojām principā Franciju, Spāniju, Itāliju, Šveici, Austriju un Vāciju. Tas bija kārtīgs piedzīvojums. Autobāņi un daba – burvīgi! Tikai septiņpadsmit dienas bija par īsu, lai varētu mierīgi apstāties un visu kārtīgi apskatīt.

Ceļojumam bija galamērķis?

Mūsu galamērķis bija Latviešu kultūras nedēļa Spānijā, ko organizē Dana Tagle. Tas notiek nelielā Katalonijas kūrortpilsētiņā Lloret de Mar. Tur sabrauc latvieši no visām malām – dejotāji, dziedātāji, aktieri, vēderdejotājas un citi pašdarbības kolektīvu dalībnieki. Trīs dienu garumā tur jūras krastā notiek koncerti, kuros piedalās latvieši no malu malām. Man ir liels prieks redzēt, cik ļoti cilvēkiem patīk radīt un izdomāt visdažādākās lietas. Piemēram, tur bija sieviešu deju grupa, kas dejoja ar skaistiem krāsainiem spārniem. Un es redzu, cik daudz prieka un gandarījuma tas viņām sagādā. Vai, piemēram, Lēdurgas vīri Imanta Toča vadībā. Vienkārši satriecoši! Viņi dziedāja Intara Busuļa un Kārļa Lāča dziesmu Vāveres lambada. Tā tagad ir kļuvusi par vienu no manām mīļākajām dziesmām. Ir tik skaisti redzēt, ar kādu mīlestību cilvēki ārpus savas ikdienas nododas radošām nodarbēm. Tā ir vēl viena Latvijas daļa, kas man ir ļoti mīļa.

Kad bija pēdējā reize, kad tu sajuti – šobrīd laiks rit lēni?

Parasti laiks lēni rit mēģinājumos. (Smejas.) Un, ja vēl kaut kas nenotiek tā, kā gribētos, tad īpaši jūti, cik lēni rit laiks. Bet vislēnāk un vispatīkamāk man laiks tomēr plūst pie Gaujas, manā mīļajā peldvietā. Ar suni ejam tur staigāt. Tajā vietā ir tāds līkums, pretējā pusē ietek Abuls. Tā laikam ir mana vismīļākā vieta pasaulē – nekas tai nav pielīdzināms. Es zinu, Gauja ir bīstama, es to respektēju un nekādas trakulības nedaru. Mēs uz turieni ar suni ejam visu gadu – ne jau peldēties, bet vienkārši būt. Tāpēc es labi redzu un vēroju, kā parādās ledus, kā ceļas ūdens līmenis, kā kustas upe. To visu es pazīstu. Tā ir mana miera osta. Tur man pazūd laiks.

Valmieras teātrī esi jau 23 gadus. Ja vēlreiz būtu jāizvēlas, vai tas būtu tavs teātris?

Jā. Tas pilnīgi noteikti ir mans teātris. Es sevi neredzu nevienā citā un arī negribu spēlēt nekur citur. Vienīgi domāju, ka paralēli vajadzētu attīstīt vēl kaut ko, jo man ļoti patīk, ja ir tāds drošības spilvens. Gribas to sajūtu, jo jaunāki jau mēs nepaliekam. Bet darba man pietiek, un patiesībā to visu jau daru. Tāpēc man patīk, ka ir Pannas teātris, jo tur visas dullības, ko savās nopietnajās lomās nevaru atļauties, varu izlikt, tur varu izdauzīties, gūt tīru prieku. Un mēs tur esam forša kompānija – Zane Daudziņa, Aldis Siliņš, Jānis Skanis, Ruta Vītiņa. Mums visiem kopā kaut kā štimmē. Tas man sniedz lielu gandarījumu.

Arī Valmieras teātrī man ir paveicies ar lieliskiem kolēģiem, un mēs esam brīnišķīga komanda. Mūsu teātrim pirms dažiem gadiem pievienojās jaunie aktieri, kuriem jau būs sestā sezona. Viņos redzu patiesu mīlestību pret profesiju, krietnumu un tādu īstu latvietību. Es ar viņiem ļoti, ļoti lepojos. Esmu priecīga, ka liktenis mūsu dzīvē ir ievedis tieši šos jauniešus. Mums saskan. Man nav bijis neviena iemesla viņos vilties, un negaidu, ka tāds kādreiz būs. Viņi man dod lielu mieru un pārliecību par mūsu profesijas nākotni.

Tomēr vairākas reizes esi teikusi, ka vēlies iet prom no Valmieras teātra.

Tādas domas ir regulāri, bet es to uztveru kā kaut ko ļoti sievišķīgu. Pēc horoskopa esmu Jaunava. Skatoties uz savu skapi, es gan neesmu jaunava. (Smejas.) Ar mājas sakārtošanu man grūti klājas, bet dzīves strukturizēšanā tas izpaužas sīkumos. Piemēram, ja es noparkoju mašīnu, man jau iepriekš gribas zināt, kas būs jādara, lai šis process nerada lieku stresu. Vai arī, ja es strādāju teātrī, tad visam ir jābūt izcili. Proti, man ir jābūt kolosālām lomām, iestudējumiem ir jābūt iecienītiem, man pašai veiksmīgi jāstartē. Un visai sezonai jābūt burvīgai, un teātrim ir jābūt vislabākajam. Pirms katras pirmizrādes man ir sajūta, ka ir jāiet prom no teātra. No ārpuses tā varbūt šķiet kā tāda stulba koķetērija, bet tā nav. Tas tā ir vienmēr un pa īstam. Un tā nav forša sajūta.

Dzimusi un augusi esi Rīgā. Kā bija Rīgu nomainīt pret Valmieru?

No dzimšanas biju rīdziniece, bet kopš, šķiet, 2006. gada esmu lepna valmieriete. Sākumā tas man nelikās normāli. Nevarēju iedomāties, ka es kādreiz varētu dzīvot mazpilsētā. Pat vairs nezinu, kāpēc man toreiz tā šķita, bet vienu gan esmu sapratusi – ar savām vēlmēm jābūt uzmanīgam. Ja kaut ko vēlies, tad ļoti precīzi noformulē, ko tieši. (Smejas.) Atceros, kaut kur braucu, šķiet, uz Talsiem. Tas bija vēl ilgi pirms tam, kad manā dzīvē parādījās Valmiera. Un es nodomāju – ak, cik jauki būtu dzīvot tādā mazākā pilsētiņā! Protams, šī doma kaut kur aizlidoja... Tad sanāca tā, ka iestājos Valmieras kursā. Mūs sāka vest uz Valmieru – uz izrādēm un diplomdarbiem. Tajā laikā vēl paralēli strādāju pie Viestura Kairiša United Intimacy, tādēļ pēc studiju beigām ar vienu kāju biju Rīgā, bet ar otru jau Valmierā.

Pirms dažiem mēnešiem atradu tā laika dienasgrāmatu. Tur biju ierakstījusi: “Jāpieņem lēmums, citādi tā Valmiera mani pasūtīs piecas mājas tālāk!” (Smejas.) Atceros, Valmierai par labu izvēlējos tāpēc, ka tas nozīmēja stabilitāti. Un vēl tāpēc, ka tur iestudēja klasiku. Man tas bija būtiski. Tagad bez Valmieras nevaru, esmu šīs pilsētas patriote. Man ir grūti atbraukt uz Rīgu. Tad, kad te centrā kaut kur dzīvo, tad ir labi – ar velosipēdu izbrauc visur, kur vajag. Bet, ja ir jābrauc Rīgā iekšā vai jābrauc ārā, parkings, sastrēgumi... Tas viss man šausmīgi krīt uz nerviem. Bet darba darīšanās daudz braucu uz Rīgu, un mana mamma dzīvo Rīgā.

Dzīvojam laikā, kad viss apkārt ļoti strauji mainās. Kā ir ar teātri? Vai arī tam jāmainās līdzi laikam, vai tomēr ir lietas, kurām uz skatuves vajadzētu palikt nemainīgām?

Domāju, ka visam jābūt līdzsvarā. Jābūt kārtīgiem pamatiem, kas mums Valmieras teātrī ir. Jābūt arī meklējumiem un kaut kādiem jauninājumiem, bet tai bāzei tomēr jābūt klasiskai – grodai un spēcīgai. Tieši tāpēc man tīk Reiņa Suhanova iestudētais Pazudušais dēls, kas Valmieras teātrī vēl joprojām tiek spēlēts. Tā ir gara izrāde, bet to ir arī forši spēlēt, un publikai tā iet pie sirds. Un tas ir mūsu pašu Blaumanis! Tās ir lietas, kas, man šķiet, ir īpaši svarīgas, un tās nedrīkst pazaudēt. Eksperimenti ir vajadzīgi, bet ir kaut kādas bāzes pozīcijas, kuras, manuprāt, ir bīstami zaudēt.

Kas attiecas uz teātri kopumā, man šķiet, ka pārmaiņas ir dabisks process. Jaunie režisori beidz Kultūras akadēmiju, un arī viņiem gribas ienest kaut ko jaunu, kaut ko mainīt. Tā teikt, izpurināt veco. Jā, tas ir vajadzīgs. Taču, ja tev iekšā nav šīs ābeces, tu nemaz nevari to veco izpurināt. Jo nevar aizslaucīt pilnīgi visu. Nevar izpurināt prom aktiermeistarību vai runas mākslu. Tagad, piemēram, daudz runā par to, ka jāspēlē dabiski, kā dzīvē. Bet tu izej uz lielās skatuves, un tur nekā nav. Jo, lai varētu nospēlēt dabiski, apakšā tik un tā ir jābūt ļoti stabilam klasiskajam pamatam. Vai arī darbs ar zāli un mikrofoniem – ir jāpārzina visas šīs nianses, lai galā veidotos tāds feins balanss. Zem tā, kas skatītājam izskatās vienkārši un pašsaprotami, patiesībā ir pamatīgs darbs. Tam visam ir jābūt, un to nedrīkst pazaudēt.

Es nevarētu visu laiku būt tikai eksperimentos. Man nepārtraukti gribētos paēst arī no nopietnas dramaturģijas, kur ir kārtīgs teksts, kur apakšā ir notikums, sākums, attīstība, kulminācija un nobeigums.

Valmieras teātris jau šajā ziņā negrēko.

Mums ir visādi eksperimenti, bet šķiet, ka mēs to tā labi un solīdi nobalansējam. Tādā veidā nepieviļam mūsu publiku. Tajā pašā laikā bija Elmāra Seņkova izrāde Nelabie. Pēc Dostojevska, kur dramaturģiju bija pārveidojusi Justīne Kļava. Šī izrāde bija modernizēta, vairāk sasaucās ar mūsdienu tēmām, bet arī tā aizgāja. Arī pagājušajā sezonā Jura Rijnieka iestudētā Telma un Luīze – filmas adaptācija uz skatuves. Man patīk, ka visiem aktieriem ir lomas, ko spēlēt. Gribu, lai aktieri teātrī paliek aktieri, nevis kļūst par funkciju, par biksēm vai kleitām. Lai nav tā, ka principā ir vienalga, kurš atrodas uz skatuves, jo vajadzīgs tikai fiziski klātesošs cilvēks. Man gribas, lai katram tur ir ko darīt, lai tas viņu aizrauj un pašam ir interesanti. Tā ir mana lielā vēlēšanās.

Mums, piemēram, ne tik labi veicās ar izrādi par kino Tu būsi mana, bet tas bija viens no jaukākajiem pagājušās sezonas iestudējumiem – pie Jāņa Znotiņa. Bija brīnišķīgs uzdevums – skatījāmies latviešu filmas, un principā mums bija jāspēlē tieši tas, ko redzam ekrānā, jākopē tie cilvēki. Piemēram, kā Astrīda Kairiša spēlē filmā Ezera sonāte. Visai kino vēsturei tā izgājām cauri! Tas bija aizraujoši. Man dikti patika, bija ārkārtīgi interesanti to darīt. Laikam jau man patīk mana profesija. (Smejas.)

Dažreiz uznāk sajūta, ka ir apnicis uzstāties, ka negribu vairs nevienu izklaidēt, bet tas parasti notiek uz sezonas beigām. Tādos brīžos zinu, ka pēc piecām minūtēm jāiet uz skatuves, bet man vienkārši negribas. Reizēm gribas pašai pasēdēt, lai mani kāds izklaidē. (Smejas.)

Tu pati apmeklē izrādes?

Pārsvarā eju uz Dailes teātra izrādēm, jo tur strādā mans dzīvesbiedrs. Bet mani ļoti aizrauj Opera. Uz to gan reti sanāk aiziet, bet tieši tur izjūtu visu skatuves mākslas katarsi. Man Operā patīk viss. Galvenajai mīlētājai vairs nav jāatbilst tiem 90–60–90. Nekas, ka mainās vecās dekorācijas, ka daudz kas tiek lauzts un pārveidots. Iestudējums var būt absolūti moderns, bet tajā pašā laikā tur var būt tāds kārtīgs naftalīns. Ai, kā man patīk tas naftalīns! (Smejas.) Un kad vēl dzirdi savas mīļākās ārijas vai kaut ko TĀDU, ka spalviņas uz rokām saceļas... Lūk, tā ir saldā maizīte, kas mani baro.

Imants regulāri brauc no Valmieras uz Rīgu?

Jā. Visiem tas liekas kaut kas šaušalīgs, bet tā nav. Ja vēl ir laba mašīna! No rīta esi savās mājās, bišķiņ agrāk pacelies, iekāp mašīnā un brauc. Tāpat arī vakarā.

Abi esat skatuves cilvēki. Vai teātris jūsu mājās ienāk bieži?

Protams. Mēs par teātri runājam daudz. Izstāstām viens otram, kā katram gājis savā teātrī, izrunājam gan priekus, gan bēdas. Ja otram vajag palīdzēt, uzmundrināt vai pacelt omu, tad mēs to darām. Teātris ir milzīga daļa no mūsu abu dzīves.

Ko tev dod tas, ka blakus ir cilvēks, kurš tik labi saprot šo profesiju?

Man šķiet, būtu daudz grūtāk, ja otrs cilvēks nebūtu no šīs vides. Ir lietas, kuras aktierim nemaz nav jāpaskaidro. Piemēram, kā jūties ģenerālmēģinājuma laikā, kad tūlīt sekos pirmizrāde. Garastāvokļa maiņas, šaubas, uztraukums, negulētas naktis, pirmā mēģinājuma satraukums... Radošā darbā tas viss ir dabiski. Nav jāskaidro, kāpēc pēkšņi ieilgst mēģinājums vai mainās darba grafiks. Mēs abi to saprotam bez vārdiem. Atvaļinājums mums ir vienā laikā. Tas viss atvieglo ikdienu.

Jūti sevī kādas izmaiņas pēc tam, kad pārkāpi četrdesmitgadnieces slieksni?

Sākumā, kad tie četrdesmit parādījās, kaut kā man tas nepatika. Tajā pašā laikā redzu tik daudz elegantu sieviešu cienījamos gados. Tā vienkārši ir mūsu dzīve. Tas ir dzīves posms, kuram ar cieņu un godu, pašām nekļūstot smieklīgām, jāiziet cauri. Šajā ziņā mēs teātrī esam laba kompānija – es, Māra Mennika un Ieva Puķe. Mēs visas šo ceļu ejam kopā. Domāju, ka būs jautri. (Smejas.)

Par sevi runājot – agrāk visu teātrī uztvēru nopietni. Arī tagad man ir svarīgi viss, kas notiek teātrī, bet vairs neuztveru to tik smagnēji. Protams, kad veidoju lomu, viss ir ļoti nopietni – eju līdz pašai saknei un mēģinu visu izdarīt pēc iespējas labāk. Kādreiz es ļoti pārdzīvoju, ja kāda izrāde neizdevās. Kritiku gan joprojām nelasu. Nespēju. Uzskatu, ka tas soģis, kas esmu es pati, ir spēcīgāks par visiem citiem. Man ir svarīgi daži cilvēki un viņu viedoklis. Arī tas, ko domā režisors. Viss pārējais ir atkarīgs no tā, kāda saikne izveidojas ar publiku. Jo var gadīties tā, ka tad, kad ir izrādes pieņemšana, tā vēl ir kā mazs bērns, kurš nemāk staigāt. Tajā brīdī to noskatās kolēģi, atbrauc kritiķi un jau saknē nocērt visu bērna vēlmi dzīvot. Bet pēc kāda brīža izrāde uzmet tik brīnišķīgu kūleni un paveras kaut kas nebijis, kā pirmizrādē vēl nebija. Un viss – izrāde elpo citu garšu. Bet kritika jau ir uzrakstīta. Ja es kā ļoti jūtīgs cilvēks to izlasīšu, es par to domāšu gribot negribot. Un man tas traucēs. Paies ilgs laiks, kamēr es to kaut kā pārvārīšu.

Tomēr balvas lielā mērā ir arī kritiķu vērtējums. Kā tu uz to skaties?

Redzi, ja esi nominēts vai saņēmis balvu, ir tas otrs grāvis. Tas visu laiku sēž pakausī, un tev šķiet, ka atkal un atkal jāpierāda, ka šo balvu patiešām esi pelnījis. Tā ir daļa no aktiera profesijas. Balvu, protams, vienmēr ir jauki saņemt. Šajā ziņā esmu sportiste, man gribas uzvarēt. (Smejas.) Man bija izveidojies cikls – balva ik pēc desmit gadiem. Tāpēc kāroju, lai arī nākamā būtu pēc desmit gadiem. Bet nesanāca. Gadā, kad biju nominēta par Vulfa kundzes lomu, balvu nesaņēmu. Biju tā izdomājusi, ka tieši tajā gadā tai noteikti jānonāk pie manis. Kāpēc? Jo vēlējos, lai desmit gadu cikls nepārtrūkst. (Smejas.) Tomēr man šķiet, ka tajā izrādē tiešām biju laba.

Kura ir bijusi tava mīļākā loma? Kādu lomu vēl gribētu nospēlēt?

Mans viedoklis paliek nemainīgs – lomas ir kā bērni, kurus nedrīkst apvainot. Ansītis nevar būt labāks par Grietiņu. Nu nē – abi labi. Abi mīļi. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija. Ko es varu domāt vai nedomāt, gribēt vai negribēt? Es varu daudz ko domāt. Varu to pateikt, un kāds režisors to sadzirdēs, vai arī teātrī pateikt, ka šo lomu kāroju sev. Bet man tas parasti iznāk kaut kā nejauši. Lomas mani atrod pašas. Pats galvenais, lai viss process man ir foršs un aizraujošs, lai man ir kaifs to darīt. Gribas, lai man ir interesanti. Tā nenotiek vienmēr. Kad redzēju, ka Elmārs Seņkovs izrādē Šekspīrs Inesei Kučinskai uzticējis Ričarda III lomu, nodomāju – kaut ko tādu gan es gribētu nospēlēt! Bet tikpat labi es varētu spēlēt pasaku varoni bērnu izrādē. Un tas man sniegtu tādu pašu gandarījumu.

Bet tas viss, ko man gribētos spēlēt, ir tā ļoti vispārīgi. Vakar, piemēram, mums nebija elektrības. Ar poverbanku lādēju telefonu, apkārt bija tumšs, sēdēju feisbukā un uzgāju krievu aktrisi Mariju Šalajevu, kura kara dēļ emigrējusi uz Franciju. Skatījos vienu fragmentu un domāju – es redzu, kā viņa vienā brīdī sakniebj lūpas, redzu viņas grimu, bet nevaru atcerēties, kas tā bija par lomu. Kas tas bija? Un tad pēkšņi atcerējos – tie taču bija Velni, kur viņa spēlēja Mariju Ļebjatkinu! Es sapratu, ka patiesībā man nav tik svarīga konkrētā loma. Man svarīga ir sajūta. Es skatos, kā cilvēks spēlē, un gribu sajust to baudu, ar kādu viņš to dara. To prieku. To absolūto kaifu, kad viss saslēdzas. Līdz ar to no jebkuras lomas es visvairāk gaidu tieši šo sajūtu – kaifu un laimi spēlējot. Tad arī vairs nav tik būtiski, kas tā par lomu.

Lūk, manai kolēģei Mārai Mennikai Pazudušajā dēlā iedalīja Roplainieti. Reinis Suhanovs gribēja, lai ir šīs izrādes pārmantojamība. Iepriekš, kad mūsu kurss atnāca uz teātri, tika iestudēts Pazudušais dēls, tajā iestudējumā es nepiedalījos. Kad ienāca nākamais – Māras Ķimeles kurss, kur bija Pauls Iklāvs, Anna Nele Āboliņa, Klinta Reinholde, arī viņiem bija Pazudušais dēls. Aktuālajā iestudējumā es spēlēju Ažu, Mārtiņš Liepa – Roplaini, Māra – Roplainieti. Neviens nekad nevarēja iedomāties, ka Roplainietes loma tā aizvirpuļos, kā tas izdevās tieši Mārai. Un tā vienkārši ir. Jāsaka gan, ka mums visiem šis darbs aizvirpuļo. Visiem viss sanāk! Ja tu man jautā, kādu lomu es gribu… Es gribu šo sajūtu.

Un kā ir ar kino? Viņas melo labāk tev bija skaista pieredze.

Viņas melo labāk mums bija brīnišķīgs režisors Sigits Račkis. Tas bija lielisks laiks. Nekad to neaizmirsīšu, ar viņu kādreiz vēl labprāt sadarbotos kādā projektā. Un Māris Bezmers, kurš spēlēja Robertiņu! Mans kursabiedrs. Man ļoti patīk, ka ārpus darba projektos satieku aktierus no citiem teātriem. Spēlmaņu naktī neko daudz nepapļāpāsi – visi saposušies, kādam kaut kas iedots, kādam nav iedots. Vai arī Lielajā Kristapā. Tur ir prese, un tas tomēr ir citādi. Bet, kad filmēšanas projektos vai izrādēs ārpus sava teātra satiec citu teātru aktierus, ir tik forši. Tad var izrunāt jebko, pa īstam iepazīt cilvēku un saprast, kāds viņš ir. Rodas pavisam cita saikne. Tas ir ļoti feini. Pagājušajā vasarā pie Kovaļoviem filmējos Ķīlniekos, ko es absolūti izbaudīju. Mēs visi ķīlnieki – gan aktieri, gan neaktieri – daudz laika pavadījām kopā. Tā atkal bija kārtējā bauda. Laikam esmu baudītāja.

Pagājušā vasarā bija ļoti saspringts laiks, tas bija kārtējais ārprāts – kā augustā sākās skrējiens, tā tikai decembrī beidzās. Tāds bezbrīvdienu režīms, un tas bija smagi. Bija Ķīlnieki, tad Telma un Luīze, Mazpiļsāta 2 un vēl citas izrādes. Sākās seriāla Rudi sarkans filmēšana; septembrī tas būs skatāms Latvijas Televīzijā.

Ja man jautātu, kur es vēlētos filmēties, laikam tā būtu kāda vēsturiska filma. Mani sajūsmināja Pansija pilī, tāpēc kaut kas uz to šniti.

Kādā intervijā minēji, ka vairāk gribi mācīties dzīvot sev. Vai tas ir izdevies?

(Smejas.) Nesaku, ka manas dzīves ritenis ir kaut kas slikts. Ir ļoti labi. Šogad Skroderdienas spēlējām līdz pašiem Līgosvētkiem, un tūlīt atkal sāksies sezona. Man būs pirmais iestudējums pie Indras Rogas – Brehta Trešās impērijas bailes un posts. Ar nepacietību to gaidu, jo ārkārtīgi vēlos strādāt ar Indru. Bet es zinu, ko tas nozīmē dienas grafikā… Kamēr Latvijā silts, gribas vēl palaiskoties.

Ir kaut kas tāds, ko tu vēl kāro izdarīt?

Uzskatu, ka mana nākotne tika nozagta 2022. gadā. Tagad ir grūti kaut ko plānot uz priekšu. Principā es dzīvoju nepārtrauktās bailēs un satraukumā. Tajā pašā laikā šķiet – vai tad tāpēc ir jāatliek sava dzīve? Bet tas man ir tāds smags, sāpīgs pārdzīvojums. Ienīstu tos krievus, kuri vainojami kara sākšanā un joprojām to atbalsta. Man pat ir radies naids pret krievu valodu, īpaši, kad to dzirdu Latvijas vidē. Lai gan pati krievu valodu pārvaldu, klausos interesantus raidījumus gan krieviski, gan angliski, manī joprojām ir ļoti dziļš latvieša aizvainojums. Par izsūtīšanām, okupāciju, mūsu vēsturi. Par to, ka tas viss joprojām netiek atzīts. Par to, ka viņi uzvedas tā, it kā viņiem vēl arvien kaut kas pienāktos. Tas mani ārkārtīgi uzvelk un ļoti traucē.

Vēlos, lai vēsture nekad neatkārtojas. Lai viss kaut kā tomēr beidzas pa labam un lai latvieši nepazaudē Latviju. Sapņoju, ka kaimiņš aiz mūsu robežas nomierinās. Diemžēl nekas par to neliecina. Un vēl ir tas aizjūras rudais princis... Reizēm pieķeru sevi domājam, ka daudz labprātāk par šo laiku lasītu vēstures grāmatās, nevis dzīvotu tajā, un zinātu, ka viss tomēr beidzās labi.

Sajūta, ka dzīvojam nemierīgā laikā, mani nepamet. Tā neļauj kalt lielus dzīves plānus. Tāpēc tagad es jo īpaši priecājos par to, kas man ir, – par cilvēkiem blakus, par savu darbu, par Latviju, par to, kas mums ir kā latviešiem. Laikam jau tieši tā ir jādzīvo – novērtējot šodienu un cerot, ka rītdiena būs mierīga. Bet kopumā es jūtos labi. Man patīk dzīve, un es ļoti gribu dzīvot!