"Ozols neatceļ Kailašu" - modes dizainere Aļona Bauska dalās pārdomās pēc Nepālas traģēdijas

Sociālajā platformā māksliniece neslēpj, ka vairākas dienas ir klusējusi un mēģinājusi sagremot notikušo. "Kāpēc cilvēki, kuri devās uz vienu no sakrālākajām vietām pasaulē, lai satiktu skolotājus, dotos svētceļojumā un meklētu kaut ko lielāku par sevi, sastapās tieši ar šādu dabas spēka izpausmi?

Traģēdija zināmā mērā skārusi arī Aļonu personīgi - starp pazudušajiem ir arī viņai pazīstami cilvēki. "Kurā brīdī šķērslis vairs nav kaut kas, kas ir obligāti jāpārvar?

jo mans prāts jau ir izlēmis, kur man ir jānokļūst. Un cik bieži es sekoju citiem tikai tāpēc, ka visi tur iet? Un vai man pietiktu drosmes apstāties?" viņa retoriski vaicā.

Dizainere vērš uzmanību, ka daba nav dekorācija. Tā ir pirmatnēja, milzīga, mainīga un neparedzama. "Un mēs esam tās viesi, nevis tās saimnieki."

Nepālas kontekstā Aļona Bauska aizdomājusies arī par to, vai mēs pietiekami cienām sakrālas vietas un savu zemi. "Vai jūtam, vai šīs vietas vēlas mūs uzņemt? Šogad miljoni triecās iegūt labumu, veicot koru Ugunīgā Zirga gadā.

Aļona atceras arī sava skolotāja vārdus par garīgo materiālismu - ka mūsdienās cilvēki mēdz aiziet no viena patēriņa veida, lai nonāktu citā. Vairs nekrājam mantas, bet krājam koncepcijas, iniciācijas, "spēka vietas", svētceļojumus un garīgos sasniegumus.

"Varbūt mums nav jāatsakās no svētceļojumiem. Varbūt vienkārši jāatceras - skolotājs neatceļ tavu iekšējo balsi. Grupa neatceļ tavu atbildību. Un ceļa galamērķis neatceļ to, ko ceļš tev rāda tieši tagad," norāda māksliniece, rosinot padomāt -

Jo varbūt īstais svētceļojums sākas nevis brīdī, kad dodamies tālu. Bet brīdī, kad sākam saredzēt to, kas ir tepat."  

Aļonas Bauskas pārdomas izpelnījušās daudz reakciju soctīklos.

Ilona: "Paldies Tev par šo ierakstu - patiešām mums ir savas vietas un savas mantras - latvju dainas! Ļoti precīzs un dziļš ieraksts - cienu."

Marta: "Ļoti spēcīgs ieraksts."

Baiba: "Paldies! Ir par ko padomāt, par individuālo atbildību grupā, kopumā, arī sabiedrībā. Mani pašu ceļi Nepālā, Indijā (dubļi, akmeņi) neatturētu no tālāk došanās, jo tā ir zināma norma, ja vien ne iekšējā balss, trauksme… un ko tad darītu es un grupā?! Domas pie notikumiem Nepālā vien turas."

Līva: "Izskalotie ceļi ir Nepālas realitāte, kas ir apgrūtinoša, bet ne obligāti bīstama. Tīri statistiski daudz vairāk cilvēku aiziet bojā uz Latvijas ceļiem, nekā svētceļnieki uz Kailašu. Notikušais ir radikāls dabas signāls, kas nav saistīts ar Nepālas infrastruktūru. Šogad arī alpīnisti ievietoja daudz šokējošas informācijas, cik daudz ir izkusuši ledāji salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Diemžēl klimata pārmaiņu ietekmē ir palicis bīstami atrasties augstajos kalnos..."

Laine: "Man pazīstamie kalnu gidi vienmēr ieklausās dabā, vēro mākoņus, putnu uzvedību, vēju...visu! Komunikācija ar dabas stihijām notiek Sirds līmenī, tāpēc garīgims sākas ar Ētikas pielietojumu dzīvē un garīgās Sirds atvēršanos. Jo tikai tā var sajust gan tuvojošās briesmas, gan saprast mirkli kad apstāties. Un gadās pat, ka strauji jādodas atpakaļ, kaut arī prāts brēc, ka nu mērķis taču nav sasniegts! Žēl, protams, par notikušo, bet cerība vēl ir!"

Agnese: "1. ir vēl cerība ka grupa ir kalnos, bet bez sakariem, turam īkšķus. 2. Nelaimes notiek dažādas un visur. 3. Sevis meklējumi, jeb ceļš pie sevis, jeb augšana (sauc kā gribi), vienmēr notiek tad, kad “izkāpjam, vai tiekam izgrūsti no komforta” zonas, vai nu savā pagalma teritorijā vai tālāk… kāds nu kuram tas liktenis… 4. statistiski, ir lielāka varbūtība nomirt negadījumā pat neatstājot savu valsti, nekā dēļ tā, ka lidmašīnas avarē vai dēļ dabas stihijas kaut kur."

Diāna: "Paldies par ierakstu! Jā, šķiet, šodien cilvēki sacenšas arī ar jaunām praksēm un garīgām pieredzēm. Cik daudz no tā ir patiesi pieredzēts, cik daudz tas ir par dziļumu, nevis fasādi. Tomēr žēl bojāgājušo un pazudušo."