No Katalonijas ar mīlestību

Kā sākās aizraušanās ar vīna kultūru?

Nika: Laikam jāsaka, ka tas sākās 2017. gadā, kad mēs ar Uri (Oriolu – red.) iepazināmies. Lai gan droši vien pat mazliet vēlāk, jo ļoti labi atceros, ka tajā laikā es biju visai neizglītota gan par Kataloniju kā kultūru, gan par vīna pasauli kopumā. Es no vīna neko nesapratu. Kad Oriols gada beigās pārcēlās uz Latviju, sākās mūsu kopīgie vīna “ceļojumi” pa lielveikaliem. Tieši tad es pamazām sāku pievērst uzmanību tam, kādi vīni vispār ir, kā tie atšķiras, kas man garšo un kas ne.

Kurā mirklī dzima ideja par savu vīna veikalu?

Nika: Ideja dzima apmēram pirms trim gadiem – 2022. gadā. Tajā laikā mēs abi bijām diezgan zemā punktā, katrs savā veidā. Es konkrēti jau vairāk nekā gadu biju uz izdegšanas robežas savā profesionālajā vidē. Man bija uzņēmums IT startup jomā, kas nāca komplektā ar lielu spriedzi, atbildību un sajūtu, ka līdzšinējais ritms īsti vairs neder. Gada beigās es pārdevu savu uzņēmumu, Oriols aizgāja no sava tā brīža darba, mēs apprecējāmies un aizbraucām ceļojumā. Man tas bija kā pārrāvums ar iepriekšējo dzīvi – mēs aizbraucām prom un mēnesi pavadījām Itālijā. Tur arī sākās domas par to, kāda visam ir jēga, ko darīt tālāk, kur es esmu vajadzīga un ko es vispār gribu savā dzīvē. Un tad es skaļi pateicu: “Hei, varbūt mums vajag kaut ko importēt no Katalonijas?” Automātiski atnāca doma par vīnu.

Vai Latvijā tajā brīdī vispār bija pieejami vīni no Katalonijas?

Nika: Kaut kas, protams, bija. Bet ļoti maz. Un, ja lielveikalos bija katalāņu vīni, tie pārsvarā tāpat bija paslēpti zem plašā apzīmējuma Spānija. Tas, ko mēs tajā laikā atradām, bieži vien bija zemākas kategorijas vīni – tādi, kas, manuprāt, vispār nereprezentē Kataloniju tās īstajā nozīmē.

Oriols: Katalonijā ir desmit oficiāli vīna reģioni, un katram no tiem ir savs autentiskums, vēsture un kultūra. Bet tie vīni, ko mēs Latvijā redzējām importētus, bieži vien bija vienkārši ar nosaukumu Katalonija. Tas parasti nozīmē lielāka apjoma ražošanu, ko īsti nevar piesaistīt kādam konkrētam mazam reģionam.

Kāpēc jums Katalonijas vīns šķiet tik īpašs?

Nika: Mums tur ir saknes. Uri ir no Katalonijas, un tas nozīmē, ka caur viņa kultūru, ģimeni un dzīvi vīns arī man kļuva par kaut ko ļoti personisku.

Oriols: Katalonija ir ļoti īpaša vīna zeme. Tā atrodas Spānijas ziemeļaustrumos, pavisam tuvu Francijai, un tur savienojas gan Vidusjūras brīvība, gan Eiropas vīna kultūras smalkums. Tur ir saule, kalni, jūra, vējš un augsne, kas dažādos mazos reģionos ļauj radīt ļoti atšķirīgus, raksturā bagātus vīnus. Mums svarīgas ir tieši mazās darītavas – vīni ar konkrētu izcelsmi un ģimeni aiz tām. Katalonijā katram reģionam ir savs raksturs: vienā vairāk jūtama mineralitāte, citā –Vidusjūras siltums, vēl citā – kalnu svaigums vai senas vīnogulāju tradīcijas. Tas ir tāds amatnieciskais jeb artisanal wine gars, ko mēs gribam atvest uz Latviju.

Tātad jums vīns nav tikai statusa lieta?

Oriols: Nē, noteikti ne. Mums vīns nozīmē ko vairāk kā statusu vai dārgu pudeli, kas jāatver tikai īpašā brīdī. Katalonijā vīns ir kultūras sastāvdaļa – to bauda pie vakariņām, sarunām, ģimenes galda un ceļojumos. Tas var būt ļoti meistarīgs vīns, bet bez augstprātības. Smalks, bet ne snobisks.

Viens no jūsu lielajiem uzdevumiem ir iepazīstināt ar Cava. Kāpēc?

Nika: Šis dzirkstošais vīns joprojām nes sev līdzi milzīgu mītu. Cilvēku galvās tā bieži vien tiek uztverta kā kaut kas otršķirīgs, lai gan patiesībā kvalitatīva Cava var būt izcila – tikpat smalka un baudāma kā šampanietis. Mēs paši sevi redzam kā Cava vēstnešus. Gribam mainīt priekšstatu par to, kas Cava vispār ir un cik plaša, kvalitatīva un interesanta tā var būt. Jo tā nav tikai “šampanieša alternatīva” – tā ir daļa no Katalonijas vīna kultūras, tāpēc mums šķiet svarīgi par to runāt atkal un atkal.

Kopš ģimenei pievienojies mazais Knuts, var teikt, ka veikalu jūs vadāt trijatā. Kā iet biznesā ar bērnu uz rokām?

Nika: Viegli nav. Te varbūt jādod konteksts – mūsu dēls Knuts piedzima četras dienas pirms tam, kad mēs atvērām veikalu. Burtiski bija tā, ka mēs pārbraucām mājās no slimnīcas ar mazo un nākamajā dienā Oriols gāja uz veikalu kā uz pirmo atvēršanas dienu. Tā viss sākās. Mana grūtniecība pagāja, gatavojot veikalu, visu sūtot, kārtojot, plānojot un risinot.

Vai šobrīd vispār sanāk laiks kam citam, izņemot vīna veikalu un dēliņa audzināšanu?

Nika: Pilnīgi godīgi – nesanāk. Šobrīd mums nav pat īstu vasaras plānu, jo mēs skaidri zinām, kam veltīsim šo laiku. Tas būs dēls, veikals un bizness. Par ikdienas rutīnu runājot, mums nav tādas pastāvīgas atbalsta sistēmas ikdienā. Uri mamma dzīvo Katalonijā. Viņa, protams, brauc ciemos, un tad atspaids ir jūtams, bet ikdienā viņas mums blakus nav. Tāpēc mēs ar Oriolu darbojamies uz maiņām. Kamēr viens pieskata Knutu, otrs pabeidz savus darbus. Tad otrs paņem Knutu, lai pirmais var pastrādāt. Tā mēs visu laiku maināmies.

Tātad bērniņš jūsu ikdienā ir ieviesis pavisam konkrētu ritmu.

Nika: Jā, un tas laikam ir viens no labajiem bērna ienākšanas aspektiem ģimenē. Tu esi spiests celties vienā laikā un arī iet gulēt, jo zini, ka nākamajā rītā celšanās būs tieši tāda pati. Uz savu ikdienu paskatoties, ir sajūta, ka viss ir saplānots līdz detaļām. Galvā automātiski notiek tāda skaitļošana: pēc pusstundas viņš ies gulēt, tad es izdarīšu to, to un to… Es zinu, ka pēc pusotras stundas viņš celsies, un man ir tieši tik daudz laika, lai izdarītu svarīgāko. Dzīve automātiski ir izregulējusies tā, ka liekās lietas vienkārši atkrīt. Piemēram, Instagram vairs īsti neeksistē. Sociālie tīkli nav aktuāli. Ja uz grīdas ir puteklis, arī tas nav aktuāli, jo daudz svarīgāk ir paspēt izdarīt to, kas tajā pusstundā jāpaspēj.

Kas ir jūsu lielākā motivācija?

Nika: Droši vien tas, ka mēs ļoti ticam tam, ko darām. Arī brīžos, kad ir nogurums, atliek paskatīties uz Knutiņu – kā viņš iesmejas, kā viņš dara visādas smieklīgas lietas –, un tas smagums kaut kā aizslīd. Tieši tas pats ir ar veikalu. Mēs abi šim projektam ticam tik ļoti, ka vienkārši ir jādara.

Kas šajā darbā ir viena no skaistākajām pusēm?

Nika: Viena no foršākajām sadaļām noteikti ir iespēja pašiem satikt cilvēkus, kuri vīnu rada. Kamēr Knuts bija mazāks, mēs pārsvarā strādājām no mājām, bet janvārī aizbraucām uz Kataloniju – mazliet atpūsties un pastrādāt.

Oriols: Un šīs tikšanās dod stāstus. Tā ir pieredze, par kuru citi maksā lielu naudu, lai to piedzīvotu kā degustāciju, bet mums kā sadarbības partneriem tā kļūst par daļu no darba. Pēc tam par katru pudeli vari pastāstīt daudz vairāk. Ne tikai to, kā tā garšo vai ar kādu ēdienu to savienot, bet arī to, kas aiz tās stāv. Kā tā tapusi, kur glabājusies un kas ir cilvēks, kurš to radījis. Tieši šie personīgie stāsti liek vēl vairāk iemīlēties vīnā, jo tas sevī nes vietu, cilvēku, pieredzi un brīdi, kurā ticis radīts, un to pēc tam var nodot tālāk cilvēkiem Latvijā. Tieši tāpēc strādājam ar mazajām darītavām.

Vai reizēm nav sajūtas, ka gribētos kaut ko mainīt?

Nika: Protams, slodze ir liela. Darba ir ļoti daudz. Bet tajā pašā laikā ir piepildījies sapnis par bērnu  un ir piepildījies arī sapnis par savu projektu. Man pašai gan šobrīd ir sajūta, ka mēs vēl esam kalnā kāpšanas fāzē. Virsotne ir tepat kaut kur priekšā, bet šobrīd vēl ir tas stāvākais posms, kas jānoiet. Saulīte ir otrā pusē, mēs vēl joprojām lienam ārā, ir daudzdubļu, nogurums ir milzīgs, bet kalna gals ir mūsu priekšā. Ir vienkārši jāsaņemas. Un tad mēs uzkāpsim. Droši vien pēc tam būs nākamais kalns, bet es zinu, ka kādā brīdī mēs apsēdīsimies, atskatīsimies un teiksim – bija tā vērts.

Un tad droši vien atvērsiet kādu labu Cava?

Oriols: Noteikti!

Raim Catalan Wines, Čaka 136-1C, Rīga / www.raim.lv