Velta Straume: "Citi saka - vecums ir brīnišķīgākais laiks. Nē! Es tam nepiekrītu"
Leģendārā latviešu aktrise Velta Straume intervijā žurnālam "Patiesā Dzīve" atklāj savu patieso attieksmi pret novecošanu, atskatās uz nozīmīgākajiem brīžiem teātrī un kino, kā arī pirmo reizi tik atklāti runā par sāpēm, ko joprojām izjūt pēc jaunākā brāļa, aktiera Jura Straumes, aiziešanas mūžībā.
Aktrise neslēpj, ka gadi viņai nav nesuši mierpilnu samierināšanos, bet gan likuši vēl asāk apzināties to, cik trausla ir dzīvība.
Par novecošanu Velta Straume runā bez izskaistinājumiem. Viņa atzīst, ka sabiedrībā bieži dzirdētais apgalvojums, ka vecums ir skaists dzīves posms, neatbilst viņas sajūtām. "Citi saka – šis ir brīnišķīgākais vecums un viss tik forši. Nē! Es tam nepiekrītu. Man nav forši vecumā!" Aktrise stāsta, ka agrāk vēl mēģinājusi ar vecumu koķetēt, bet tagad vairāk cenšas ar to samierināties. Visgrūtāk esot pieņemt, ka atmiņā parādās "caurumi", pasliktinās redze un ķermenis vairs neklausa tā, kā agrāk. "Pirms gadiem septiņiem es tikai noskatījos uz lēni brūkošo sevi, bet tagad jūtu, ka ķermenis jau ir gandrīz sabrucis." Tomēr vientulību viņa neuztver kā nelaimi – gluži pretēji, tā viņu nekad nav biedējusi, jo Velta vienmēr bijusi pašpietiekama.
Aktrise atskatās arī uz savu vairāk nekā pusgadsimtu ilgo skatuves mūžu. Velta smej, ka jaunībā viņai piemitis gan seksapīls, gan trakulība, un režisors Oļģerts Kroders lieliski zinājis, kā to izmantot uz skatuves. Viņš teicis, ka likšot Veltai spēlēt ar dibenu. Vēlāk sadarbība ar Māru Ķimeli kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viņas karjerā, tad aktrisi pamanīja Rolands Kalniņš. Viņš bez provēm Veltu uzaicināja filmēties filmā "Ceplis". Neaizmirstama viņa bija arī seriālā “Viņas melo labāk” Roberta mammas lomā.
Tomēr profesionālie panākumi šodien Veltai Straumei vairs nav galvenais. Vislielāko vietu viņas domās ieņem jaunākais brālis Juris Straume, ar kuru saikne bijusi īpaša jau kopš bērnības. Tāpēc īpaši smags pārbaudījums bija brāļa saslimšana ar vēzi. Velta līdz pēdējam brīdim cerēja uz brīnumu, piedzīvoja pandēmijas ierobežojumus, kas liedza būt blakus tik daudz, cik gribētos. Tikai tagad, tuvojoties piektajai gadadienai kopš Jura nāves, aktrise pamazām sākusi pieņemt likteni, lai gan sāpes nekur nav pazudušas.
Interviju lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” speciālizlaidumā “Laimīgas Vecumdienas”.
