Skolēnu dienasgrāmatas - papīra vai virtuālas? Vecāku domas dalās
Daudzos vecākos izbrīnu raisa fakts, ka vairākās skolās bērniem vairs nav tik ierasto dienasgrāmatu, kādas bija viņu bērnībā. Tagad daudzviet drukātās dienasgrāmatas aizstāj virtuālais sekmju un stundu saraksts „E-klasē”. Kasjauns.lv skaidroja, kādas nākotnē izskatīsies skolēnu dienasgrāmatas.
Izrādās, ka nav vienota uzstādījuma, kādām jāizskatās dienasgrāmatām – drukātām vai elektroniskām. To nosaka katra skola. Tomēr, ja vieni ar elektronisko dienasgrāmatu ir apmierināti, citi atkal uzskata, ka dienasgrāmatai jābūt tādai, kādu to pazina pašreizējie vecāki un vecvecāki – drukātā veidā.
Māmiņa Liene: „Man šķiet, ka nevienam, kas visu šo sistēmu izdomājis, nav bērnu vispār”
Māmiņa Liene Skulme raksta: „Var jau būt, ka ir labi, ka ir izveidota „E-klase”, kas informē vecākus par to, kas notiek ar viņu bērnu (piemēram, par maksu uzzināt atzīmi, jo laikam jau nav paredzēts, ka bērns atnes dienasgrāmatu un parāda atzīmi pats), bet man nav pieņemams tas, ka bērniem, piemēram, 5. klasē vairs vispār nav dienasgrāmatu! Tāpat man liekas absurdi, ka 1. klasē ir dienasgrāmatas, kurās bērniem neliek rakstīt uzdoto un to, kas jāņem līdzi nākamajā dienā uz skolu (tagad tās ir kaut kādas stundu sarakstu „klades” vai kaut kas pietuvināts).
Tas nozīmē, ja viņam nav mobilā telefona vai internets ir „uzkāries", viņam vairs nav nekādu iespēju apgūt uzdoto. Kā tad viņš iemācīsies atbildību par lietām, nopietnu attieksmi? Kad skolotājs ieraksta dienasgrāmatā (kuru mēs skolas laikā uztvērām kā dokumentu, gandrīz vai pasi) atzīmi, piezīmi vai vienalga ko, tam ir tomēr kāda psiholoģiska nozīme - censties vairāk, saņemties, jo tētis vai mamma redzēs to, kas rakstīts ar sarkanu pildspalvu.
Kas ir tagad? Visa dzīve notiek virtuāli, un visu var tā vienkārši izdzēst, nospiežot „delete”. Mēs mācāmies virtuāli, draudzējamies virtuāli, iepērkamies virtuāli, mīlam un domājam virtuāli (es, protams, pārspīlēju - varbūt)... Nedod Die’s, ja mans bērns arī grāmatas lasīs internetā! Tas ir beigu sākums. Brīnums, ka vēl neēdam un neelpojam virtuāli! Nav vēl izdomāts... Vēstules vispār rakstījām tikai pagājušajā gadsimtā...
Dažreiz gribas izmest to datoru pa logu, bet tad ir tā - ja tevis nav TE, tevis nav vispār... Te nu mēs esam! Neesi dienu izmantojis internetu, un visi domā, ka esi pazudis no zemes virsas.
Kā lai bērns iemācās jēdzīgi rakstīt un domāt, ja viņam „jābliež” tik pa klaviatūru? Tāpat jau vairs retais (pieaugušais) prot uzrakstīt jēdzīgu teikumu uz „5” (turklāt tas telefona aparāts, kurš piedāvā vārdu krājumu, skolā nav bijis nevienu dienu).
Nez, vai tajā jaunajā mācību priekšmetā „dzīves mācība” (vai kaut kā tamlīdzīgi), ko vēlas ieviest skolās, par to kāds mācīs? Par vērtībām? Un kurš? Tas tā - retorisks jautājums.
Tēma bez gala un malas, nebeidzama... Man šķiet, ka nevienam no viņiem, kas visu šo sistēmu ir izdomājuši, nav mazu bērnu vai bērnu vispār, bet es droši vien atkal kļūdos.”
Dienasgrāmatu formu nosaka katra skola individuāli
Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas un dokumentu pārvaldības nodaļas pārstāve Kristīne Keiča Kasjauns.lv informēja, ka valsts izglītības politika neparedz dienasgrāmatu papīra formātu aizstāt ar elektronisku dokumentu. Tomēr pati izglītības iestāde var atteikties no papīra dienasgrāmatas.
„Ministru kabineta 2005. gada 18. oktobra noteikumu Nr. 779 „Noteikumi par vispārējās izglītības iestāžu pedagoģiskā procesa organizēšanai nepieciešamo obligāto dokumentāciju” 3. punkta 3.13. apakšpunktā pie pedagoģiskā procesa organizēšanai nepieciešamajiem dokumentiem vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestādēs ir minēts izglītības iestādes noteikts dokuments saziņai ar izglītojamā vecākiem. Par tā satura un formas atbilstību ētikas un estētikas normām ir atbildīga izglītības iestāde.
Tas nozīmē, ka valsts normatīvajā regulējumā nav noteikts, vai minētā dokumenta nesējs ir papīrs vai elektroniskā vide. Tādējādi dienasgrāmatas papīra vai elektroniskā formā vai cita saziņai ar izglītojamā vecākiem paredzēta dokumenta izvēle ir izglītības iestādes kompetencē un dienasgrāmatas papīra formā aizstāšana valsts mērogā ar elektroniskajiem dokumentiem nav uzskatāma par valsts izglītības politiku.
Izglītības likuma 31. pantā ir minēta Izglītības iestādes padome, kuras sastāvā saskaņā ar minētā panta pirmās daļas 2. apakšpunktā noteikto ir iekļaujami izglītojamo vecāku (personu, kas realizē aizgādību) deleģētie pārstāvji. Izglītības iestādēs padome saskaņā ar minētā panta trešajā daļā noteikto, cita starpā, sniedz priekšlikumus izglītības iestādes attīstībai, piedalās izglītības procesa un tā rezultātu apspriešanā un sniedz priekšlikumus izglītības kvalitātes uzlabošanai izglītības iestādē. Vecākiem ir tiesības informēt Izglītības iestādes padomes sastāvā iekļautos vecāku pārstāvjus par vēlamajām izmaiņām mācību procesa, izglītības iestādes darba organizācijas un citos aktuālos jautājumos. Jautājumi par iespējamo dokumenta saziņai ar izglītojamā vecākiem formas maiņu, tā vēlamo saturu un citiem ir izglītības iestādes kompetencē un būtu risināmi minētās padomes darba ietvaros,” skaidro Keiča.
„Pedagoģija ir veca, bet bērni ir jauni”
Psiholoģijas zinātņu maģistrs, diplomēts pedagogs, „Ostersy hojskole” lektors Dānijā Kaspars Bikše teic, ka virtuālajām dienasgrāmatām nav iespējams pretoties. Viņš Kasjauns.lv saka:
„Pedagoģija ir veca, bet bērni ir jauni. Vai savā laikā, kad mūsu sabiedrībā ienāca mobilie telefoni, vai mēs un arī E-klases vērtību apšaubītājiem bija spēks un pārliecība pretoties arī pret šo jauno tehnoloģiju ienākšanu mūsu sadzīvē?
Zinātniski tehniskajam progresam nav iespējams pretoties. Ja tas būtu iespējams, tad mēs šodien nepazītu tādu lietu kā dators un internets.
Māmiņa Liene it kā aizbildinās par pakalpojuma maksu, bet te varu minēt pretjautājumu - kam maksāt - elektroniskā pakalpojuma sniedzējam vai papīra formātā drukātajam produkta izdevējam? Viss ir viens un tas pats.”
Kasjauns.lv vēlējas noskaidrot arī Latvijas Vecāku kustības pārstāvju domas par skolēnu dienasgrāmatu formātu. Lūk, daži viedokļi.
Latvijas Vecāku kustība valdes locekle Zane Johansone, kuras dēls mācās 3. klasē, teic, ka dēlam mobilais telefons ir, bet bez interneta pieslēguma. Līdz ar to, bez viņas palīdzības, šobrīd puikam e-dienasgrāmata nav pieejama.
„Mūsu skolā joprojām ir skolas izdotas dienasgrāmatas, kas, manuprāt, tiek uztverta gana nopietni, jo tajā ir gan skolas iekšējie kārtības noteikumi, zem kuriem katru gadu ir jāparakstās kā bērnam, tā vecākam, stundu laiki, un cita noderīga informācija. Man joprojām reizi nedēļā ir jāparaksta dienasgrāmata, kurā bērni raksta ne tikai mājas darbus, bet arī svarīgu informāciju, kas jānodod vecākiem.
Mūsu skolā neizmanto E-klasi, bet citu rīku, tomēr, teikšu godīgi – ikdienā tur ieskatos ļoti reti, jo vecākais dēls ir ļoti apzinīgs, mājasdarbus izpilda pats un man nav jāseko līdzi, vai viss ir kā nākas. Te parādās arī dienasgrāmatas praktisks aspekts – dēls mājas darbus pilda uzreiz pēc skolas, jo pēcpusdienā viņam ir treniņi un citas nodarbes. Atverot dienasgrāmatu, viņš atceras, kas bija uzdots un izmācās, negaidot, kad no darba atnākšu es, ieiešu e-dienasgrāmatā un pateikšu viņam, kas jāmācās. Stundu ir daudz, ne visi priekšmeti ir katru dienu, līdz ar to ir pilnīgi normāli pēc divām dienām neatcerēties, kas bija uzdots.
Personīgi es būtu pret 100% papīra dienasgrāmatu atcelšanu (vismaz šobrīd un noteikti ne sākumskolā), jo, lai arī lielai daļai vecāku un bērnu ir telefoni ar interneta pieslēgumu, tomēr ir pietiekoši daudz tādu, kam šīs ekstras nav, un, atsakoties no dienasgrāmatām papīra formātā, manuprāt, mēs pakļaujam vēl lielākam riskam bērnus, kas, visticamāk, nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm,” teic Johansone.
„Dienasgrāmatas jau ir liekas”
Savukārt rēzekniete Brigita Arbidāne uzskata, ka papīra dienasgrāmatas savu laiku jau ir nokalpojušas:
„Manuprāt, dienasgrāmatas jau ir liekas un esmu ļoti apmierināta ar E-klases izmantošanu. Tas ir tāpat kā ar elektrību - ja ir elektrība, mēs taču nepērkam petrolejas lampas, gadījumam, ja rastos elektrības pārrāvums. Mums skolā ir brīva izvēle, kuri vēlas, tie vēl papildus E-klasei ierīko arī dienasgrāmatu un tas arī ir vislabākais variants - dot izvēles brīvību. Turklāt bērni tāpat tiek bezjēgā noslogoti ar mājasdarbiem, kāpēc viņus vēl noslogot ar dienasgrāmatas pildīšanu dublējot E-klasi? Piekrītu, ka bērnu rokraksti veidojas diezgan nepievilcīgi, bet tad jau jāmaina uzstādījums skolās un jāpalēnina temps - rokrakstus bojā straujais lielā kvantuma vielas apguves temps. Bet par sevi varu teikt, ka darbā vairs lietoju tikai datoru un visus tekstus rakstu ar datoru, vienīgā lieta, ko vajag darīt ar roku ir parakstīties un arī to jau bieži var aizstāt ar elektronisko parakstu.”
Māmiņa Ilona: „Dinozauri izmira, jo nespēja adaptēties”
Toties Ilona Viļuma no Rīgas uzskata, ka mums jāpieņem virtuālās dienasgrāmatas, jo pretējā gadījumā cilvēki izmirs, tāpat kā savulaik dinozauri pazuda no zemes virsas: nevar iedomāties, ka bērnam skolā nebūtu jāaizpilda dienasgrāmata:
„Mūsu skolā gan vēl ir dienasgrāmatas. Un man tas ir ērts veids, kā komunicēt ar skolu par notiekošo. Iepazīstoties ar Lienes Skulmes viedokli, pirmais jautājums: kā tad bez dienasgrāmatām?
Tajā pašā laikā, realitāte ir cita. Es padomāju – kur es pati šobrīd izmantoju rakstīšanu ar roku? Viss praktiski notiek datorā. Tas, ka vienmēr tas ir mācīts, nav pamatojums tam, lai tā būtu vienmēr. Kāda vērtība ir kaut ko skolā mācīt, ja dzīvē to neizmanto?
Un tā visdrīzāk ir neizbēgama realitāte, ka arvien vairāk viss notiks digitālajā pasaulē. Bērniem, domāju, šajā sakarā nebūs grūtības. Pētījumi rāda, ka viņi ātri pielāgojas jaunajai kārtībai, un viņiem burtiski jau ierakstīts kolektīvajā bezapziņā prasme strādāt ar šīm elektroniskajām iekārtām. Vecākiem un varbūt arī skolotājiem, tas varētu būt grūtāk. Ierastās lietas un atmiņā ierakstītā prakse, kā pats to darīja, neatvieglo šo izmaiņu pieņemšanu.
Protams, viens no pozitīvajiem aspektiem, skatoties uz visu šo no dabas viedokļa - tik daudz koki paliks augam!
Es nejūtos kompetenta komentēt to, ko zaudē bērni, cilvēki, iznīcinot rokrakstību. Jo vispārzināms ir fakts, ka rakstot ar roku, cilvēki labāk iegaumē lietas (pretstatā rakstot ar datoru), un droši vien ir vēl visādas lietas, kas ieliktas cilvēku attīstībā.
Manuprāt, tomēr, jāadaptējas izmaiņām. Jo tās notiek un notiks. Kā saka: dinozauri arī izmira, jo nespēja adaptēties.”
