Kristīne Zadovska par vīru Andri Keišu: “Viss ir sakārtojies, jo mēs esam kolosāla komanda!”

Atceros 2003. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku estrādes koncertu, kur tu izpildīji dziesmu Mātes karogs. Jau toreiz, vēl būdama pusaudze, domāju, cik īpaši skan tava balss. Tajā ir operdziedātājai raksturīgais spēks un plašums, bet vienlaikus tā saglabā ļoti personisku, nepārspīlētu skanējumu. Kā tu līdz tam nonāci?

Līdz 17 gadu vecumam apzināti gāju veterinārijas ceļu. Gandrīz jau biju ar vienu kāju Jelgavas akadēmijā, un mani neinteresēja pilnīgi nekas cits kā dzīvnieki, īpaši zirgi. Par dziedāšanu nekad nebiju pat domājusi. Kordiriģenti mani izdzirdēja lauku koru skatēs, viens no viņiem aiz rokas aizveda pie profesores, kura mani noklausījās un pateica – pabeidz skolu un pēc gada brauc pie manis uz iestājeksāmeniem. Un tā ar gada pārlēcienu es atbraucu uz Rīgu un vienkārši nodziedāju vienu lēnu, vienu ātru tautasdziesmu – bez muzikālās izglītības. Manā apziņā bija četras nošu līnijas, es nezināju, ka ir piecas. (Smejas.) Profesore manā vietā uzrakstīja solfedžo diktātu. Tā es iestājos akadēmijā un tiku bīdīta uz to, ka, ja reiz esmu tikusi vokālajā klasiskās mūzikas dziedāšanas nodaļā, tad man jāiet uz visu banku.

Tomēr liktenis bija lēmis man mazliet izsist beņķi zem kājām. Putnu operas iestudēšanas laikā iepazinos ar Jāni Lūsēnu. Protams, bija ballītes, pirmizrāžu svinības, un mēs tur vienkārši pie klavierēm kaut ko dziedājām. Ar māsu Andu Jaunpils pilī klausījāmies vai nu Džo Dasēnu, vai Raimonda Paula mūziku – plates mums skanēja visu laiku. Visas dziesmas zināmas, mēs tās uzdziedam, un Jānis kaut kā mani sadzirdēja. Savukārt Ingus Ulmanis, kurš Putnu operā tēloja zvirbulēnu, man teica – ja jau Fredijs Merkūrijs ar Monseratu Kavaljē var dziedāt, kāpēc mēs nevaram? Viņš mani uzaicināja savā Ziemassvētku projektā Viegli liegi. Savā ziņā mēs bijām kā celmlauži tam, kas tagad svētku laikā notiek Latvijas baznīcās. Ingus zināja, ka Aigaram Voitišķim plauktiņā stāv dziesma Pretim mūžībai ar Natarādžas tekstu, un teica – tā ir tik neparasta, ka neviens īsti nevar to nodziedāt. Viņš juta, ka es varētu, un sacīja, ka mums tā jāparāda Aigaram. Ar to viss arī sākās. Bija ļoti daudz koncertu, un tas man bija tāds liels pārsteigums.

Jo vairāk uzstājos, jo vairāk sapratu, ka to varu. Visiem skeptiķiem likās, ka nav iespējams nodziedāt četrus cēlienus Verdi Aīdu, pirms tam dziedot visas šīs vieglās dziesmiņas, kuras nebūt nav vieglas. Es to saucu par latviešu estrādes kamerdziedāšanu. Man ļoti patīk dziedāt latviešu valodā. Daudziem tā šķiet neērta, jo ir daudz neskanīgu līdzskaņu, bet es nekad neesmu dziedājusi līdzskaņus vai patskaņus. Katru reizi, dziedot Mazu brīdi pirms, man ir kādas asociācijas, kādas jaunas emocijas, par ko es domāju. Es nedziedu zilbes, bet mēģinu izstāstīt to stāstu, to dzejoli, kas ir uzrakstīts. Un katru reizi ir kaut kas tāds, kas manī ir ierezonējis, tāpēc arī man nekad nav garlaicīgi jau kādu tūkstošo reizi dziedāt šo vai kādu citu dziesmu.

Kā tu atceries savus pirmos soļus Mūzikas akadēmijā un pārcelšanos uz Rīgu? Vai tajā laikā neradās šaubas par izvēlēto ceļu?

Pirmās reizes, vilciens Tukums–Rīga. Mamma man vienmēr teica – to pulksteni tu atceries. Paldies Dievam, ka akadēmija bija tik tuvu stacijai. It sevišķi man, tādam īstam lauku cilvēkam, kurš no rīta līdz vakaram ir mīļojis visus iespējamos sunīšus, kaķīšus un dzīvojies pa zirgu stalli. Zirgi bija mana pasaule, es viņus pilnīgi dievināju. Tas bija liels šoks – tevi izceļ no vienas pasaules un ieliek pilnīgi citā karietē.

Sākums bija grūts, jo man bija jāmācās daudz vairāk nekā kursabiedriem. Viņi visi spēlēja klavieres, patstāvīgi mācījās jaunos eksāmenu gabalus, bet man vienmēr bija jālūdz palīdzība. Raudādama mocījos, spēlēju to vienu klaviergabaliņu, kamēr kursabiedri spēlēja fūgas. Man vairs nebija laika domāt ne par ko citu, nebija vairs laika domāt par tiem sapņiem, kas bija līdz 17 gadu vecumam. Akadēmija no manis prasīja tik ļoti daudz.

Es kā kārtīgs lauku cilvēks trešdienu vakaros braucu atpakaļ uz Jaunpili pie mammas, vienkārši nevarēju Rīgā izturēt. Otrajā gadā mamma jau teica – varbūt nebrauc, piesaki sarunu. Tajā laikā bija jāpiesaka saruna, lai piezvanītu uz mājām. Tad es vakaros gāju pie Saktas, kur bija telefona būdiņas, zvanīt mammai, un tad kaut kā vēl varēju izvilkt līdz tai piektdienai. Bet principā trešdienu vakaros es braucu uz mājām. Un ceturtdienu agros rītos atkal atpakaļ uz Rīgu. Kaut vai tikai to vienu nakti mājās, jo viss Rīgā notiekošais mani bija liels pārdzīvojums. Tajā laikā man neveicās mācībās, nevarēju iziet uz skatuves, un neveicās arī aktiermeistarībā. Spurojos – nē, es neiešu! Un, kā es izeju uz skatuves, tā man jāraud. Tāds pilnīgi izsists cilvēks. Bet tās saknes, tie gēni, tas krampis – tas mani kaut kā vienmēr turēja. Diezgan drīz uz galvaspilsētu atbrauca māsa, draudzene Baiba Sipeniece-Gavare jau bija galvaspilsētā. Tā Jaunpils pamazām iekaroja Rīgu. (Smejas.)

Ja man nebūtu piedāvāts darbs Operā, viss varēja izvērsties pavisam citādi. Daudzi no mūsu kursa profesijā nemaz netika strādāt, es biju vienīgā, kura dziedāja Operā. Pēdējā maģistrantūras kursā uz noklausīšanos atnāca maestro Aleksandrs Viļumanis, jo kāds bija pateicis, ka ir viens mecosoprāns. Mecosoprāniem savā ziņā ir mazliet vieglāk nekā soprāniem, jo soprānu ir krietni vairāk. Turklāt tās ir burvīgas partijas, ne tikai titullomas kā Karmena, bet arī daudz spilgtu otrā plāna raksturlomu.

No visām lomām, kuras esi dziedājusi, kura tev pašai ir vismīļākā un nozīmīgākā?

Man šķiet, ka augstākais punkts, ko es Operā varēju sasniegt, bija Amnerisas loma Aīdā. Karmenu esmu dziedājusi visvairāk. Visa Āzija izbraukāta ar viesizrādēm. Atskatoties šķiet – kā tas vispār ir iespējams? Bet uzliec tos melnos matus un – aiziet! Tomēr visskaistākais uz šīs zemeslodes, ko esmu izpildījusi, ir Verdi Rekviēms. Tas ir visu to skaisto Verdi operu, kurās es dziedāju, mecosoprānu partiju apvienojums. Verdi Rekviēms mecosoprānam ir augstākā pilotāža. Man izdevās to nodziedāt kopā ar savu Operas īsto diriģentu Gintaru Rinkēviču, pie viņa man arī tapa visskaistākās lomas.

Vai lielās lomas un skatuvi izdevās pa īstam izdzīvot?

Pirmā desmitgade jaunam dziedātājam, vismaz manā gadījumā, paiet ar vienu galveno domu – tikai neko nesajaukt. Jau skaitījos profesionāla dziedātāja, bet man nebija tās solfedžo bagāžas, kāda bija gandrīz visiem maniem kolēģiem. Viņiem par to vispār nebija jādomā, vai kaut kas tiks nepareizi saskaitīts, vai izdosies laikā ielēkt vai paņemt toni. Man savukārt galvenais bija noturēties, jo, ja kaut kas pajuka, atsākt bija ļoti grūti. Pirmie desmit gadi bija tādi – ko man iemācīja, to es dziedu, un viss. Tikai vēlāk nāk tā saprašana, pieredze.

Man bija tas gods un iespēja diezgan daudz dziedāt kopā ar Kārli Zariņu. Viņš jau bija gados, un es skatos – pirms Nabuko izrādes, kur tāda skaista, ne pārāk liela tenora loma, bet viņš tā uztraucas! Jautāju – Kārlīt, par ko jūs uztraucaties? Viņš atbild – pagaidi, pagaidi, Kristīnīt, tad tu redzēsi, kā tas ir. Jo tu tālāk ej, jo tu vairāk saproti to dziedāšanu. Ķermenis pamazām sāk novecot, mainās balss. Notiek visādas lietas un nianses, kas liek domāt citādi. Un tā arī bija. Stāvēju aizskatuvē pirms sava 50 gadu jubilejas koncerta un domāju – ārprāts, es taču nevaru iet uz skatuves, es to nespēšu izdarīt!

Jo lielāks uztraukums, jo vairāk rūp tas, ko dari. Ja uztraukuma vairs nav, tad gan ir vērts apstāties un aizdomāties.

Protams! Nav tā, ka man pirms iziešanas uz skatuves būtu trīcējušas rokas vai kājas, bet, kad es izdzirdu habaneras pirmos akordus, prātā iešaujas doma – nē, šodien es neiešu. Mazs vai liels izgājiens, uztraukums ir vienmēr.

Kā bērnu piedzimšana mainīja tavu skatījumu uz dzīvi, darbu un sevi pašu?

Tas ārkārtīgi daudz mainīja manā būtībā. Uzreiz visiem pateicu, ka beidzu dziedāt. Es nevarēju saprast, vai mūsu ģimenē tagad ir bēdas vai prieki. Ir brīnišķīgs puika un brīnišķīga meitenīte ar diagnozi. Māsa nākamajā rītā pēc bērnu piedzimšanas atbrauca pie mums ciemos uz palātu ar zemeņu bļodu un teica – tev taču sirmi mati! Milzīga matu šķipsna bija nosirmojusi – diennakts laikā! Tik liels šoks man tas bija. Gaidot bērnus, biju tik laimīga, un tad viņi piedzima, un mēs bijām laimīgākie cilvēki pasaulē. Tad Andris ar dakteri ienāk palātā, un es jau redzu, ka ir kaut kādas baigās ziepes.

To nesapratīs neviens, kurš pats to nav piedzīvojis. Magdalēnas klasē mācās meitenīte, un viņu ģimenē ir tieši tāda pati situācija – brālis un māsiņa. Mēs kādreiz ballītēs ar viņu mammu saskatāmies – un tikai mēs saprotam, ko domājam. Toreiz visi deva kaut kādus padomus, centās mierināt. Bet kāda tur mierināšana? Tu gribētu, lai tev tā ir? – paprasīju savai draudzenei. Negribētu. Nu, tad nav tur ko apspriest. Daži teica – jūs neesat vienīgie. Nu un tad, ka neesam vienīgie? Es vienkārši ar tām emocijām netiku galā. Pēc tam esmu darījusi visu, ko varēju, lai palīdzētu daudziem citiem. Toreiz slimnīcai ieteicu sagatavot vienkāršu bukletu ar skaidru informāciju, pie kādiem speciālistiem uzreiz jāvēršas, piemēram, osteopāta, un kur meklēt palīdzību. Mums to visu vajadzēja noskaidrot pašiem.

Bet visgrūtāk bija emocionāli. Likās, līdz ar visu pārējo pazudusi arī balss. Kaklā nepārtraukti stāvēja kamols, galvā skanēja viena doma – tas taču nenotiek ar mani, tas nevar būt par mani! Mēs ar Ādamu mājās bijām vispirms, Andrim bija jāpaliek ar Magdalēnu slimnīcā vēl labu laiciņu. Kad Magdalēna jau bija atvesta no slimnīcas, māsa atbrauca pie mums un nodeva man uguņus par to, ka esmu atteikusies dziedāt. Negribēju, ka viņa man kaut ko saka, jo viss nebija nemaz tik vienkārši. Man bija jātiek galā ar ķeizargrieziena sekām, pat fiziski atgriezties dziedāšanā uzreiz nebija iespējams. Esmu redzējusi, ka citas dziedātājas pēc dzemdībām ātri ir atpakaļ uz skatuves. Ja bērniņš nācis pasaulē dabiskā ceļā, pēc tam ir vieglāk.

 Pagāja vasara, un mēs beidzot atradām auklīti Ingrīdu. Bez viņas mana atgriešanās mūzikā nebūtu iespējama. Meklējām ilgi, jo daudzas sabijās no Magdalēnas diagnozes, citām šķita, ka par divu bērnu aprūpi jābūt arī dubultai samaksai, kas mums nebija pa spēkam. Dzīvojām īrētā dzīvoklī, rocība bija ierobežota. Bet, kad Ingrīda ienāca mūsu dzīvē, es pamazām varēju sākt domāt arī par sevi – par iespēju atkal iet pie dziedāšanas skolotājas un soli pa solim atgūt formu. Arī no Operas sāka interesēties – joprojām neesot, kas dzied to Karmenu, man jānāk atpakaļ. Tā viss pamazām un ar lielu piepūli virzījās uz priekšu. Strādāju ne tikai ar Magdalēnu, vedot viņu pie osteopāta, bet arī pati gāju, lai sakārtotu savu ķermeni. Pēc ķeizargrieziena elpošana būtībā ir jāmācās no jauna, jo tik daudz kas burtiskā nozīmē ir pārgriezts. Es atgriezos lēnām.

Kad paskatos savus pierakstus, kas ir bijis un kā ir bijis, viens bērns barots tikos, otrs tikos… Biju tādā bezmiegā un tādā nemaņā, ka man jau juka, vai trijos naktī pabaroju Ādamu vai Magdalēnu. Man bija blociņš ar strīpiņu pa vidu, vienā pusē Ā, vienā M, un es vienkārši automātiski tādā pusmiegā pierakstīju, kam devu ēst. Andris ļoti iesaistījās. Ikviens dziedātājs pateiks, ka visgrūtāk ir tad, ja tu neesi izgulējies. Nav tā īstā tonusa ne balss saitēm, ne tev pašam. Bet es kā tanks gāju uz priekšu, jutu, ka balss atgriežas, bija kļuvusi pat skanīgāka.

Tomēr vēlāk no Operas izlēmi aiziet pavisam.

Pienāca brīdis, kad auklīte no mums aizgāja, jo viņai piedāvāja citu, labāk apmaksātu darbu. Tas bija traki! Viņa ar mums kopā bija gandrīz vienpadsmit gadu un šajā laikā bija kļuvusi par pilnvērtīgu ģimenes locekli. Es Operā sāku dziedāt ļoti jauna, līdz ar to man lēnā garā bija pieslīdējis izdienas pensijas laiks. Samaksa toreiz nebija nekāda lielā, bet slodze milzīga. Auklītes vairs nav. Es kaut kur skrienu, kaut ko daru tādā pilnīgā autopilotā, bet paspēt neko nevar. Atceros, pie Viestura Kairiša bija kaut kāds mēģinājums Operā, man viss bija izrēķināts pa minūtēm – abi bērni bērnudārzā iekšā, tad plānots skriet tālāk, turpat pie skatuves novilkt virsdrēbes, uzskriet uz skatuves un uzreiz sākt dziedāt. Tad domāju – nē, tas nav normāli.

Dziedātājam laikam nav nekā trakāka par slimību. Ja esi slims, tu nedziedi, un, ja nedziedi, tev nav naudas. Dievs mans liecinieks, un ikviens mans kolēģis piekritīs, ka tad, kad tev no rīta deviņos ir jāzvana uz māksliniecisko biroju, jo tu saproti, ka esi slims, trakāks nekas nevar būt, jo ir jāatceļ izrāde vai jāizsauc aizvietotājs, un tu zini, kas tā ir par problēmu. Manā gadījumā bija jāsauc Karmena vai nu no Lietuvas, Krievijas vai Polijas. Tad tu staigā tam telefonam riņķī un mēģini pierunāt sevi piezvanīt; jo ātrāk, jo labāk.

Nav viegli būt mammai un operdziedātājai. Tas arī manās domās visu laiku pilinājās, pilinājās. Aprunājos ar vienu gudru grāmatvedi, un viņa man teica – ir jāparēķina. Tas, ko tu saņem Operā, izskatās šādi, bet izdienas pensijā – šādi. Man ar to pietika.

Ja būtu jānosauc viena sajūta, kādā tu dzīvo šajā dzīves posmā, kas tā būtu?

Patlaban manā dzīvē ir viena nepabeigta lieta, kas visu laiku karājas gaisā. Mēs cenšamies atkal nokārtot aizgādnību pār Magdiņu, un es nevarēju iedomāties, ka tas būs tik sarežģīti. It kā viss jau ir izdarīts. Mūsu mājās ir bijusi bāriņtiesa, viņi ir redzējuši, kā dzīvojam, ir izstaigātas istabas, apskatīts ledusskapis, savākti dokumenti. Un tomēr ir sajūta, ka tev jāpierāda acīmredzamais. Magdalēnas gadījumā diagnoze nav apspriežama, tā nepazudīs ne divdesmit, ne divdesmit piecos gados. Bet sistēmai ik pēc laika atkal vajag pierādījumus.

Cik nozīmīgs šajā laikā tev bijis vīra atbalsts?

Bez Andra nekā. Andris bija un ir brīnišķīgākais tētis, kādu vispār es varētu iedomāties. Vislielākais atbalsts pilnīgi visās manās peripetijās, kas man bija gan kā sievietei, gan kā mammai, gan kā māsai, gan kā māksliniecei. Mēs vienu brīdi katrs bijām kaut kāds vadošais mākslinieks savā teātrī. Kā es vienmēr esmu teikusi, viegli jau nav, kad Amnerisa ar Otello satiekas vēlā nakts stundā, un vēl uz tādas adrenalīna nots. (Smejas.) Līdz astoņu gadu vecumam Magdiņa slikti gulēja, tāpēc nācās bieži naktī celties, un Andris uzņēmās pusi no visa smaguma. Viņš gan tajā laikā ar Jauno Rīgas teātri nepārtraukti braukāja viesizrādēs, un es bieži paliku viena pati. Jā, arī auklīte palīdzēja, mana mamma brauca no laukiem, bet kaut kādā brīdī viņai tas kļuva par grūtu vecuma dēļ. Bet bez Andra es nevarētu. Tas ir pilnīgi skaidrs. Andris man ir teicis: “Kristīn, dari ko darīdama, tikai dari, es tevi vienmēr atbalstīšu pilnīgi visur un vienmēr. Cik vien es spēšu.” Un tā, aizejot izdienas pensijā, es beidzot nomierinājos.

Pēkšņi man bija brīvs viss decembris – dziedātāju visejošākais laiks. Iepriekš man Jānim Lūsēnam nācās bieži atteikt kaut kādas mazās tūrītes, jo decembrī Operā bija Vecgada koncerti. Beidzot sākās manu lēmumu laiks, kad es varēju izvēlēties, ko gribu darīt. Tas ir tik kolosāli! Finansiālā situācija sakārtojās. Beidzot pa īstam Andrim varu pateikt: “Andri, dari ko darīdams, es vienmēr tevi atbalstīšu un būšu mājās.” Arī viņam radās iespēja paralēli darbam teātrī, piemēram, koncerts Dailes namā kopā ar Maestro Raimondu Paulu. Mēs beidzot varējām nopirkt jaunu mašīnu, nevis gadu desmitiem braukt ar veco, un iegādājāmies savu dzīvokli. Un tas tāpēc, ka mēs ar Andri visu šo laiku esam komanda. Kolosāla komanda.

Kas ir tās lietas, ko tev Ādams un Magdalēna ir iemācījuši? Ko tu savos bērnos novērtē visvairāk?

Nevaru sākt runāt par vienu vai par otru, man liekas, kāds no viņiem apvainosies, ja runāšu, piemēram, par Ādamu pirmo vai otrādi. Es ar viņiem abiem lepojos un vienlīdz stipri ar katru atsevišķi. Ādams ir apbrīnojams mūziķis un brīnišķīgs, gudrs jauns vīrietis. Magdalēna ir brīnišķīga jauna sieviete un talantīga aktrise, kā mums režisors stāsta. Mans lepnums par to, ko viņi katrs dara, un par to, ko mēs visi kopā esam paveikuši. Tas ir kaut kas neaptverams. Ādams ātri pieauga, mēs visi ģimenē esam ekspansīvi, bet viņš ir nosvērts, nedaudz savrups. Es, piemēram, varu uzsprāgt pussekundē.

Mēs ar Andri ar gandarījumu varam skatīties, kā viņi abi iesoļo nu jau pieaugušo dzīvē, jo šogad ir izlaidums. Ādamam viss ir skaidrs, kas būs, kas nebūs. Ar Magdalēnu mums vēl mazlietiņ ir jāsaprot, kā tas ceļš turpināsies. Viņai vēl nauda jāiemācās saskaitīt. Es nolieku viņai priekšā piecīti un trīs 50 centu monētas un prasu – meitiņ, kur ir vairāk? Viņa rāda un skaita: viens, divi, trīs – te. Tas viņai jāiemācās, jāizprot, lai uz veikalu var aiziet viena pati. Bet viss vēl priekšā. Absolūti neticamais jau ir izdarīts, par ko daudzi teica, ka nekas tāds nav iespējams. Lūdzu, te ir Magdalēna! Parakstās? Jā, lūdzu, ar drukātiem burtiem.

Viņi abi mums ir tik brīnišķīgi! Ādams mācās akordeonu, grib turpināt to apgūt, studēt augstskolā. Magdalēna tagad sapņo par dziedāšanu, bet viņai tāpat kā manai mammai nav muzikālās dzirdes. Bet Magdalēna muzicē! Burvīgā mūzikas skolotāja Ieva uzņēma viņu pie sevis ritma grupā, un meitai tur dikti patīk. Viņi piedalījās arī Dziesmu un deju svētkos, un es, skatoties koncertu, redzu – ir! Vismaz četri vai pieci sitieni ritmā. Kādreiz kaut kas tāds vispār nebija iespējams. Ādams augšā dziedāja pie vīriem, Magdalēna lejā. Abi divi uz vienas skatuves.

Kā tu atpūties?

Nevarētu teikt, ka savas dzīves laikā es tā baigi būtu atpūtusies. Sākot no pusmūža. (Smejas.) Pirmais zili zaļo ūdeņu ceļojums tiešām bija pēc 50 gadiem. Pirms tam kaut kas tāds manā dzīvē nebija iespējams. Tu nevari vienkārši nopirkt biļetes, ja esi štata mākslinieks. Tu jau vari aizbraukt, bet vienmēr pastāv nerakstīta vienošanās – ja esi uz lomas, tad zini, ka tajā laikā būs izrāde un kāds var saslimt, tāpēc tu nedrīksti būt prom. Andris braukāja viesizrādēs, bet tas jau neskaitās ceļojums. Bērniem bija septiņi vai astoņi gadi, kad mēs pirmo reizi aizbraucām uz Berlīni. Magdalēnai dikti patīk Emīls un Berlīnes zēni. Tas mums likās kā brīnums! Līdz mēs iekāpām lidmašīnā… Es prasu, vai mēs varam nopirkt šokolādes. Andris atbild: “Nē! Mums vairāk nav naudas. Nav, vienkārši nav!” Tāda bija tā laika realitāte. Tolaik maz ceļojām, tagad daudz vairāk. Pagājušogad vīrs mums ar Magdiņu manā dzimšanas dienā uzdāvināja spa apmeklējumu ar nakšņošanu viesnīcā. Man tas šķita pilnīgi neticami! Patiešām! Kopā ar manu bērnu krustmāti – māsu Andu – bijām Šarm eš Šeihā ar draugiem, un arī tas likās kaut kas pasakaini skaists.

Ar kādu skatu raugies nākotnē?

Redzot, cik lēni viss Magdalēnas gadījumā notika un cik daudz ir panākts un iemācīts, saprotu, ka arī nākamā desmitgade būs piepildīta ar darbu un kopīgu augšanu. Man ir sajūta, ka līdz ar gadiem Magdiņai nāk arī arvien lielāka saprašana. To vairs nevar pielīdzināt mazam bērnam. Tāpēc ticu, ka nākamajos desmit gados mēs varētu daudz ko iemācīties. Lai viņa daudz vairāk spētu dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi. Jo tas, kas viņai ir iemācīts, ko es viņai esmu iemācījusi, kaut vai sievišķīgās lietas, tas ir kā man kādreiz – ja mūzikas skolotāja iemācīja melodiju vai turēt balsi, tad tas ir kā akmenī iecirsts. Un Magdalēnai ir tāpat. Ja viņai kaut kas ir ierādīts, tad neviens nepārliecinās, ka ir citādi.

Vai tavā dzīvē tagad ir vieta skatuvei?

Nemaz vairs tik ļoti negribas kāpt uz skatuves. Nezinu, kāpēc. Laikam tik daudz ir dziedāts un tik daudz jau izdziedāts. Ko es vēl neesmu nodziedājusi? Toreiz, kad Lielajā dzintarā nodziedāju Verdi Rekviēmu, pēc tam domāju – viss, tas ir visaugstākais, kas var būt, tālāk jau tikai uz leju. Mana pašcieņa un paškritika ir pietiekami spēcīga. Turklāt manā dzīvē tuvojas nākamā desmitgade, un es jūtu, ka ķermenis, elpošana, visa sevis mobilizēšana prasa citu attieksmi. Varu pateikties Dievam, ka mana balss nav īpaši mainījusies, joprojām varu pilnīgi mierīgi uzdziedāt, un pagaidām nav jāuztraucas, ka neskanēs vai balsī parādīsies vecums. Mazu brīdi pirms mēs taču joprojām uzdziedam, turklāt ar vislielāko prieku. Tepat, Dailes namā, un man ļoti patīk šis formāts. Precīzi cik koncertu esam nospēlējuši, jāprasa Andai, bet gadiem ilgi katru sezonu šo programmu dziedājām ap desmit reizēm. Pirmatskaņojums bija tieši pirms bērnu dzimšanas. Pēc tam vienu gadu izlaidām, jo Jānis gaidīja, kad pēc bērniem būšu atpakaļ, un tad atkal turpinājām.

Tas nav stāsts par augstprātību. Acīmredzot kaut kā vienkārši ir bijis par daudz. Tās nenormālās strādāšanas, tā milzīgā skrējiena. Kopš pirms astoņiem gadiem izgāju pa Operas durvīm, neesmu tur bijusi ne uz vienu izrādi. Man prasa – kā, tu nebiji uz Aīdu? Bet ko es tajā Aīdā ieraudzīšu? Mani tas vairs neinteresē, jo manā dzīvē tagad ir citas prioritātes un citas vērtības.