Kurzemes velnakmens, kas attīra no ļauna. REPORTĀŽA no Čāpuļu svētkalna
Paslēpies koku ielokā un neviena netraucēts, Kandavas–Kuldīgas ceļa malā dieva mierā dus Čāpuļu svētkalns – seno kuršu lūgšanu vieta, kurā darbojas smalkas fizikālas likumsakarības. Čāpuļu lūgšanu kalns atrodas Zemes garozas tektoniskās plātnes lūzuma vietā. Tas no vienas vietas ir zibeņu sasperts. Vietējie stāsta, ka šajā vietā laika apstākļi vienmēr ir mazliet jocīgi, bet senču elkdievības joprojām sargā kalnu.
Par Čāpuļu elku kalnu klīst runas, ka smalko matēriju starojums tajā esot gandrīz ar roku aptaustāms. Kāda meitene, kas jūt enerģijas, uzkāpusi kalnā, vairākas reizes zaudējusi samaņu – pilnībā atslēgusies no realitātes. Vēlāk teikusi, ka kalnā jutusi spēcīgu, labu strāvojumu.
No Kandavas vēstures
Pa seno kuršu svētvietām Kandavas pusē mūs sola izvadāt novada muzeja vēsturnieks Agris Dzenis. Kandava ir kā atdzīvojusies veclaicīga skatu kartīte – namiņi no piparkūkām taisīti, bruģis no bonbongām Jūras akmentiņi. Kandavas nosaukums Candowe rakstiski pirmo reizi minēts miera līgumā, kas noslēgts 1230. gada nogalē starp deviņiem Austrumkursas pilsnovadiem, Rīgas arhibīskapiju un Zobenbrāļu bruņinieku ordeni. Vēlāk Kandava kļuva par Livonijas bruņinieku ordeņa kopas mītni. 19. gadsimta nogalē pēc lieliem ugunsgrēkiem miestā sāka būvēt mūra namus, nobruģēja ielas, uzstādīja laternas un iekārtoja publisko parku Bruņinieku pilskalnā. Tādu mēs Kandavu varam skatīt līdz pat šai dienai. Burvīga mazpilsēta – atbrauciet un baudiet!
No muzeja ēkas, kas reiz bijusi diakonišu (padzīvojušu jaunavu un atraitņu) slimnīca, Vācu vecāku pamatskola un PSRS valsts bankas nodaļa, neliekoties ne zinis par stipro lietu, iznāk gara auguma puisis. Agris Dzenis paralēli vēsturnieka profesijai ir nopietni aizrāvies ar okultisma un pirmatnējās pasaules uztveres studijām. “Kurzeme ir bagātīga ar senajām svētvietām, taču pagaidām mēs, lai kā arī pūlētos, nespējam atklāt to īsteno nozīmi,” it kā atvainojas vēsturnieks.
Kurzemē līdz 14. gadsimtam blakus lielākajai daļai pilskalnu atradās svētkalni (baznīckalni, elku kalni) – dabiski veidoti vai cilvēku roku apdarināti pusapaļi uzkalniņi. Kandavas novadā ir divi tādi. Abavas labajā krastā blakus Čāpuļu pilskalnam atrodas tā dēvētais Lūgšanu kalns. Matkules Baznīckalns atrodas 200 metru no Buses pilskalna Imulas upītes otrā krastā. Lai gan Kandavas Senču pilskalna tiešā tuvumā svētkalns nav atrasts, ir saglabājušās vēstures liecības par tā saukto upura vietu mežiņā pie Karumu mājām, aptuveni kilometra attālumā no pilskalna uz Līgciema pusi. Agris stāsta, ka šī senā svētvieta ir zudusi. Ap 1894. gadu tur vēl atradies izpostīts akmeņu krāvums, bet 1935. gadā pāri palikusi vienīgi ovāla bedre. Kāds ir bijis šis akmeņu krāvums – uzkalniņš vai akmeņu izkārtojums –, to vairs nav iespējams noskaidrot.
No 11. līdz 13. gadsimtam kuršu apdzīvotais Čāpuļu pilskalns un Lūgšanu kalns (dažos avotos minēts Upurkalns), kas turpat blakus, atrodas pie Čāpulīšu mājām. Pa slapjo zāli smaidot mums pretim brien mājas saimniece Irēna Fomina. Puf, puf – tālumā atskan blīkšķi. Dzīvesbiedrs esot devies pīļu medībās. Tieši viņš visvairāk rūpējoties par svētkalniņu, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nonācis Čāpulīšu saimnieku īpašumā.
Irēna ir priecīga, ka var mums izrādīt seno svētkalnu, un mēs tūlīt pat, bruņojušies ar lietusmēteļiem un gumijas zābakiem, dodamies kalna virzienā. “Mēs ar Sabiles vīniem konkurējam,” triec Irēna, metot ar galvu uz vīnogulāju pusi, kas griezdamies aug svētā kalna nogāzē. Uz veciem akmens pamatiem būvētas mājas pakājē ir dīķis ar laipām un ūdensrozēm. Māju uzcēlis abu dēls. Tādu laimi – dzīvot viducī starp senču pilskalnu un svētvietu! Lēzena taciņa ved cauri pasakainam mežam. Kamēr kāp, ir laiks pārdomām. Vārgulīgi, trausli ozoliņi drebinās lietū. Tos gar taciņas malu sastādījis Čāpulīšu saimnieks Māris ar dēlu. Tikmēr Agris pastāsta, ka Čāpuļu pilskalns neesot arheoloģiski izpētīts, vienīgi zināms, ka tas pieder vēlīnajam dzelzs laikmetam. Tam ir kuršu pilskalniem raksturīgās aprises – vaļņi, kas nodrošināja aizsardzību. Uzbrucēji esot bijuši somugri. “Kurzemes somugri bija lībieši. Jaunākie pētījumi liecina: tie paši vendi. Jaunākā teorija par etniskajiem procesiem šajā teritorijā skaidro, ka, sākot ar 11. gadsimtu, kurši izspieda vendus no Kurzemes, tāpēc viņi pārcēlās uz Daugavas un Gaujas lejteci. Gaujas baseina vistālākā vieta, līdz kurai vendi aizgāja, ir Cēsis, kuru senais nosaukums ir Venden. Tātad pētnieki secinājuši, ka Vidzemes lībieši bija vendi.”
Internetā izlasīju, ka Čāpuļu svētkalnam esot vāji izteikts relfejs un tas vispār neesot atraktīvs. Mikimausus, klaunus, izklaides un atrakcijas te patiesi nevar atrast. Lai novērtētu senču svētvietas, ir jāattīsta iztēle un interese par senatni. Irēna stāsta, ka Lūgšanu svētkalns atrodas uz ziemeļaustrumiem no pilskalna. Agris piebilst, ka ziemeļi ir baltu sakrālais virziens. Svētkalna virsotne ir plašāka nekā citiem elku kalniem. Ko tas varētu nozīmēt, tagad grūti spriest.
Vienā malā no lieliem laukakmeņiem izveidots aplis ar ugunskura vietu centrā. Akmeņus esot ar traktoru atvilcis vīrs. “Tur, kur tie bērzi, padomju laikā bija vistu kūts. Redziet, tie bērzi ir sastādīti simetriski un veido baltu zīmi – jumi. Pirms desmit gadiem kāda veca skolotāja uz šejieni atveda bērnus: gribot parādīt senču svētvietu. Viņa teica, ka bērzus pirms gadiem septiņdesmit, astoņdesmit iestādījuši veci cilvēki, kas zinājuši, kas šī ir par vietu. Agris uzmanīgi pēta apkārtni un pačamda augsni zem izkustināta laukakmens. “Kultūrslāņa nav, tas nozīmē, ka kalns nebija apdzīvots. Te tikai svinēja svētkus un upurēja dievībām.”
Brienu pa kalna virsotnes miklo zemi, dziļi ieelpoju, paceļu rokas un cenšos iztēloties senču kultus. “Vai, meitiņ, tas bija tik šausmīgi sen,” līdzjūtīgi uz mani palūkojas Irēna. Godīgi sakot, tālāk par padomju laiku vistu kūti, kas te lepni stāvējusi, mana iztēle nesniedzas, tāpēc dodu vārdu Agrim: “Kalns kā pasaules centrs un dievību mājoklis sastopams tikpat kā visu pasaules tautu mitoloģijā. Zvaigžņotās debess jumu – Debesu kalnu, kurā mājoja vīrišķās dievības – sevišķi godāja senās indoeiropiešu jeb āriešu tautas, arī mūsu senči balti. Svētkalni ir tieši debesu kalna atdarinājumi. Ārieši svētkalnus ierīkoja savu dzīvesvietu tuvumā, lai ik brīdi sajustu dievišķā klātbūtni un atgādinātu sev par debestēva noteikto kārtību Visumā. Svētkalni Kurzemē visbiežāk tika dēvēti par elku kalniem. Nosaukums ir radniecīgs gotu vārdam alh, kas apzīmē svētvietu. Lielākajā daļa pasaules valodu vārda sakne el vai al apzīmē dievību. Kristīgās ticības ietekmē elku kalni mēdza pārtapt par baznīckalniem vai lūgšanu kalniem.”
Agris atklāj, ka svētkalnos līdz pat 14. gadsimtam tika svinēti gadskārtu svētki, kas saistīti ar debesu spīdekļu – dievadēlu – stāvokļa maiņu, un rīkotas tautas sapulces, kurās piedalījās visi pieaugušie, cienījamie pilsnovada vīrieši. Ja kāds bija noziedzies, aptraipījis savu vārdu un zaudējis tautas uzticību, viņa viedokli neviens vairs neņēma vērā. Aizliegums piedalīties sapulcē bija kā nicinājuma zīme. Sapulces vadīja svētnieki, kuru pareģojumi bieži izšķīra strīdīgus jautājumus. Visai sabiedrībai svarīgu jautājumu apspriešana, tāpat kā noziedznieku tiesāšana, kas arī notika svētkalnos, tika uzskatīta par svētu, diženu nodarbi, un sapulcēs sanākušie vīri jutās kā pasaules kārtības noteicēju un sargātāju – debesu dievību debestēva un viņa gaišo dēlu – gribas pildītāji, skaidro Agris.
Būtiska svētkalnu ritu sastāvdaļa bija sakrālais mielasts, kas stiprināja gan vīru savstarpējās saites, gan viņu saikni ar dievībām. Zināms, ka mielasta sakrālais dzēriens bija medalus. Nē, vīna tolaik nebija. Ēdienu gatavoja uz svētkalna ugunskura. Agris skaidro, ka, piemēram, senajiem semītiem bija raksturīgi sadedzināt upuri, bet balti to apēda – varbūt kādu kumosu iemeta ugunī, bet alu nedaudz izlēja zemē.
Upuris bija pārtikas produkti – pupas, kāposti, graudaugi. Iecienīts ēdiens bija putras. Mūsu senči tajos laikos turēja cūkas, aitas, kazas un liellopus. Ko viņi pielūdza? Agris skaidro, ka visdrošākās liecības ir par senču kultu. Dievs, Māra, Laima ir folkloras tēli, kas apritē ienāca vēlāk, bet aktīva saziņa ar mirušajiem, svētības saņemšana no veļiem bijusi kopš senseniem laikiem. “Tie, kas tēvutēvu tikumus turēja godā un godāja veļus, saņēma svētību.” Saprotams, ka veļi bijuši klāt arī svētkalna sapulcēs un palīdzējuši atrast labāko problēmas risinājumu.
Šķērsojam pļavu nopakaļ Irēnai, kas apņēmusies atrast un mums parādīt upurakmeni. “Viens te gribēja akmeni aizvest, bet zinātāji viņam stingri pateica: neaiztiec, pat nedomā ķerties klāt!” Akmens, šķiet, ir noslēpies no ļaužu acīm – meklēdams neatradīsi. Apaudzis ar baltiem ķērpjiem un sūnām. Agris uzreiz pamana, ka tajā ir kaut kas iekalts, līnijas neesot dabiski veidojušās, tās esot cilvēka roku darbs. “Modernie tūristi uz šejieni nebrauc, viņus jau tādas lietas neinteresē, un labi vien ir. Pie mums nonāk tikai tie, kam patiesi vajag,” saka Irēna. Meža cūkām gan svētkalns šķiet pietiekami atraktīvs – našķējoties ar sēnēm, tās uzarušas zemi.
Pētām stāvo pilskalnu, kas apaudzis ar biezu, teju vai mūžamežu. Pavasarī Čāpuļnieki kāpj debesīs, lai tecinātu bērzu un kļavu sulas. Seno kuršu pilsētvalsti apjož strauts – tā, ka pilskalns burtiski karājas pāri. Tas ir Kurzemnieku strauts, runā, ka bagātīgs ar zivīm. “Te ir zilie māli, ko tagad kosmētikā izmanto, visādās procedūrās,” saka Irēna. Es piebilstu, ka tieši no zemes, saujā pagrābts, māls ir iedarbīgāks nekā veikalā pirktais. Zilais māls remdējot kaulu un locītavu sāpes, likvidējot kāju pietūkumu, ādu padarot mīkstu un gludu. Agris prāto: cik dīvaini, Čāpuļu pilskalns nav minēts senajos rakstos. Varbūt ar nolūku, lai no lajiem noslēptu ko stipru?
Irēnai sirds sāp, ka novada pašvaldība nerūpējas par pilskalnu. Ulmaņlaikā pagasts esot devis divus kalpus, kas vietējo māju saimniekiem palīdzējuši sakopt senču mājvietu. Turklāt saimnieki par savu rūpi dabūjuši nodokļu atlaides. Pilskalna pakājē Čāpulīšu īpašnieki uzcēluši gaumīgu koka verandu ar lielu kamīnu.
Ar tādu kā kovboja cepuri galvā, viltīgi smīnēdams, mums tuvojas pats saimnieks Māris Fomins. Par savu svētkalnu viņš ir gatavs runāt stundām. “Tu zini, kas par lietu,” viņš vēršas pie Agra. “Mēs savedām akmeņus, katram jābūt savā debesu pusē, kas nozīmē attiecīgo gada laiku. Mums tie ir četri – Ziemassvētki, Jāņi, Māras diena un Mārtiņi. Tātad akmeņiem jābūt konkrētā vietā – tieši tur, kur lec saule. Man jāzina, vai es pareizi saliku, vai tev ir tas astronomiskais kalendārs?”
Nejautāju, kā dzīvojas elku kalna pakājē, jo redzu, ka labi. Māris katru svētdienu ņemot sveci un kāpjot kalnā. Kāpēc? “Tāpēc, ka esmu citādāks nekā pārējie. Nē, par tradīcijām es neko nezinu, kā jūtu, tā daru, laikam muļķis esmu, man pašam sava ticība. Šitā zeme ir mana ticība. Redziet, tajā pilskalnā cilvēki ir dzīvojuši, sajutuši strāvojumu un atraduši to vietu. Tas, kas ir, tas ir,” stāsta Māris un atklāj, ka visu ziemu, katru svētdienu svētkalnā iedegšot kuršu uguni.
Te jāpaskaidro, ka zemeslodes virsmas – garozas – uzbūve ir neviendabīga, tā sastāv no milzīgām pamatiežu plātnēm, kas atrodas nemitīgā kustībā, jo zeme ir dzīvs organisms, kas elpo. Vietām plātnes ir blīvas, vietām slāņi ir ieplaisājuši. Uz plātnēm iedarbojas dažādu virzienu spēki, tāpēc tās gan izplešas, gan saspiežas. Pienāk brīdis, kad vietās, kur zemeslodes garoza veidota no ieplaisājušiem slāņiem, akmens neiztur, tāpēc rodas plaisas un lūzumi. Lūzumi stiepjas tūkstošiem kilometru garumā, plaisas – tikai pāris kilometru. Pa lūzuma vietām Zemes virspusē nāk dažādu veidu enerģijas un informācijas plūsmas. Vietas, kas apdraud dzīvības procesus, sauc par ģeopatogēnajām jeb biopatogēnajām zonām. To pretpols ir ģeovitagēnās zonas ar pozitīvu darbību, ko radījuši tektoniskie lūzumi. Zinātnieki vērtē, ka daudzās senajās svētvietās ir novērots starojums, kas iznīcina baktērijas un palīdz atveseļoties. Cilvēki tur nedzīvoja, bet ieradās, lai atgūtu spēkus. Vitagēno zonu platums ap lūzumiem parasti ir 1,5–2 kilometri. Vairākums seno tautu apmetušās uz dzīvi tieši zemeslodes tektoniski aktīvo lūzumu tuvumā. Vai Čāpuļu svētkalns ir vitagēnā zona, varam tikai minēt.
Māris apgalvo, ka elku kalnu smalki pētījis arī latviešu svētvietu zinātājs Ivars Vīks. Viņš esot teicis, ka svētkalnā jāizveido parks. Liepas un ozolus Māris jau sastādījis. Viņš prāto, ka varbūt uzliks kādu vējturi.
“Spēka līnijas ir tik stipras, ka te šķiras mākoņi,” iesaucas Māris. “Par mākoņu šķiršanos varu galvot – par to liecina mana lauksaimnieka pieredze. Pirms gadiem mums bija lopi, labība. Pie manis kuļ, kamēr lietus mākonis staigā riņķī un citur gāž kā no spaiņiem. Mamma zvana no Kandavas: “Ko darāt?” Saku, kuļam labību, bet viņa dusmojas: “Ko tu mani māni?” Gadās arī otrādi – pie mums līst, bet citur ne piles.”
Māris uzskata: lai nu ko, bet baltu reliģiju vajag godāt. Pret svētvietām, it īpaši upurakmeņiem, jāizturas ar bijību. “Hruščova laikā manam kaimiņam Kārlim kopā ar kolhozniekiem lika pārvest upurakmeni uz citu vietu. Šie veda arī, bet nekur tālu netika. Pēc gadiem viņš vairs nevarēja atcerēties, kas tieši noticis, teica: piedzērāmies vai traktors salūza, bet no vietas vairs netikām. Gribēju to akmeni aizstumt uz pareizo vietu, bet man teica, lai labāk neķeros klāt. Līdzko mums kaut kas neiet ar lauksaimniecības darbiem, man vīri saka: “Ei, Māri, aizej pie savējiem.” Citi šķendējas, ka viņiem nevedas, bet es tik aizeju pie savējiem, un viss aiziet kā smērēts,” stāsta Māris.
Abi labi! Esot Kandavas pusē, ir jāaizbrauc uz otru novada pilskalnu un elku kalnu. Ceļā jūsmojam par Abavas senleju, kas prot pārsteigt – te tā negaidīti pārvēršas dziļā aizā, te uzvijas elpu aizraujošā augstienē. Ne velti šīs vietas dēvē par Kurzemes Šveici. Skatienu piesaista vairākas greznas savrupmājas – Kurzemes villas, ko esot sacēluši lietuviešu biznesmeņi. Pašapzinīgi pļavā uz mums noraugās divi āži – viens balts, otrs melns.
Buses jeb Matkules pilskalns un Baznīckalns ir valsts nozīmes kultūras piemineklis – unikāls, labi saglabājies 13. gadsimta kuršu zemes Vanemas centrs. Vispirms uzkāpjam mazajā priekšvalnī, kas uzbērts 10.–13. gadsimtā. Nonākam uz tā sauktās cepures, kuru par īpašu atzinis zintnieks Totis, kas te izveidojis akmeņu labirintu. No tā paveras varens, vizuāli iespaidīgs skats uz Imulas upītes senleju. Agris ieslidina roku kurmju rakumā, izvelk savādas formas akmentiņu un pasniedz man: “Māla lauska. Trauks veidots pēc 9. gadsimta. Kurmju rakumos bieži var atrast senlietu fragmentus un vēsturiskas liecības.”
Agris stāsta, ka Buses pilskalnā nelieli arheoloģiskie izrakumi tikuši veikti tikai 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Tātad arheologiem kurmjiem ir ko rakt. Pa ledus laikmeta upes gultni aizejam līdz diviem lieliem bedrīšu akmeņiem, kuros iedobes veidotas ap mūsu ēras 1. gadsimtu. Izmisīgi pa kabatām meklēju centus, ko ielikt ziedojumu traukā. Agris pastāsta, ka mītiskajā pasaules skatījumā akmens simbolizēja šo pasauli, kur savijas enerģija un matērija, vīrišķais un sievišķais, kā arī notiek labā un ļaunā sadursme (Sasatika Dievs ar Velnu/vidū jūras uz akmeņa). “Jūra nozīmēja izkliedētās jeb smalkās matērijas pasauli, mirušo valsti, kurā notiek atdzimšana. Svētakmens kā centrs noderēja par rituāla vietu, kurā notika pasaules iemītnieku sazināšanās ar veļu valsti – aizsauli. Šā iemesla dēļ lielie svētakmeņi tiek dēvēti par velna akmeņiem. Kristīgās ticības ietekmē par velnu bija pārtapis Velina – ziemas saules, nāves un atdzimšanas sfēras pārzinātāja – vārds.”
Agris atklāj, ka lielākais un zināmākais svētakmens Kandavā ir Melderu velnakmens Abavas kreisajā krastā iepretī Čāpuļu pilskalnam. Akmens izmēri ir iespaidīgi: apkārtmērs 15 metri, augstums 1,9 metri. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados arheoloģiskajos izrakumos tika atrasti 4. gadsimta bronzas aproces fragmenti. Turklāt zeme pie akmens sedza nelielu akmeņu krāvumu, kas bijis izveidots, lai ērtāk varētu uzkāpt akmens mugurā. Agris pieļauj, ka dižakmeni cilvēki kādreiz novietojuši uz vairākiem mazākiem akmeņiem.
Ja tas patiešām tā ir, Melderu velnakmeni varētu uzskatīt par seidu – somugru svētvietu, kādas ir sastopamas Somijas ziemeļos un Karēlijā. Novietojot dižakmeņus uz mazāku akmeņu paaugstinājuma – starp debesīm un zemi, iespējams, ticis pastiprināts svētakmens centra efekts. Agris piebilst, ka seno rituālu atskaņas ir saglabājis ticējums, ka velnakmens varot piepildīt pie tā klusībā izteiktās vēlēšanās, ja akmenim divas reizes apiet apkārt saules gaitas virzienā un vienu – pretēji.
Senvēstures pētnieks prāto, ka pie Melderu velnakmens senatnē, iespējams, atradies svētvietu komplekss. “Ziemeļaustrumos no akmens, dziļas gravas smilšakmens kraujā atrodas velna ala. Seno cilvēku pasaules skatījumā ala tika saistīta gan ar dzemdi, gan kapu – miršanu un atdzimšanu, kas nepastāv viena bez otras. Šīs norises, kā arī pazeme un ūdeņi atradās Velina sievas Zemesmātes jeb Māras pārziņā.“ Savukārt blakus velna alai kraujā ir izdobts liels olas vai dzemdes formas padziļinājums.
Pēc Agra domām, velnamens svētvietās veikti iniciācijas vai pārtapšanas rituāli, kas sākušies alā, turpināti uz akmens un noslēgti uzkalniņā netālu no akmens. Rituālu mērķis, domājams, bijusi dziedināšana un garīgās izaugsmes veicināšana, alas kapā – dzemdē attīroties no ļaunā, bet pēc tam iegūstot zemes un debesu spēku, stāvot uz akmens.
Nemanot esam šķērsojuši nedrošu tiltiņu pār mutuļojošu upīti. Buses pilskalna elku kalns atrodas Matkules pagastā. Drosmīgi raušamies augšup pa stāvu, apmēram piecpadsmit metru augstu kalnu, kura virsotne ir plakana un aizņem aptuveni simt kvadrātmetru. Plakanumu klāj kaļķakmens bruģis. Citi Kurzemes svētkalni nav bijuši bruģēti. Tajos izrakumu laikā atrastas ugunskuru bedres ar trauku lauskām un dzīvnieku kauliem. Abos kalna galos zaros iekārtas šūpoles. Ikviens var iešūpot savu laimi!
Agris piekodina, ka, neuzzinājuši par Doru svētavotu, prom no Kandavas braukt nedrīkstam. Svētavots atrodas uz Kandavas un Talsu novada robežas. Tā dziednieciskās īpašības aktivizējas pirms Lieldienām. Šajā laikā smelts, ūdens saglabājas svaigs visu gadu. Ūdens īpaši līdzot pret acu kaitēm. Kopš seniem laikiem ir tradīcija avota tuvumā atstāt kādu velti – iesiet zaros dzīpariņu vai iemest ūdenī monētu. Uz laimi un atgriešanos. Ūdens iedarbībai nav tikai maģisks, bet arī racionāls skaidrojums – tajā ir augsts magnija sāļu saturs. Agris apliecina, ka ūdens ir ļoti garšīgs – ar vieglu sāļu piegaršu. Vēl viņam ir daudz kas pavēstāms par dziednieciskajiem Kandavas sēravotiem, bet tas jau ir cits stāsts.
Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris
