"Mātei patika vīrieši, un viņa gulēja ar daudziem. Arī ar manu vīru" - skarbs Ilzes stāsts
Reizumis Ilzei šķiet, ka tas ir tikai sapnis — viņu vairs nepazemo, nesit, māte neguļ ar viņas vīru. Reizumis tas pārtop par ticību, ka šī tomēr ir īstā dzīve — kafija pie gultas, ik dienas tālruņa zvans no mīļotā cilvēka, darbs, kas patīk.
„Tomēr kad esmu viena, domas nepārtraukti rit atpakaļ — pagātnē. Uz priekšu — nē. Lai gan zinu — man pilnvērtīgi jādzīvo dzīve, kas vēl atlikusi. Man taču ir jau piecdesmit,” — tā, savu stāstu beidzot, teiks galvenā varone — Ilze.
Mēs no komentāriem atturēsimies...
Par mātes un meitas attiecībām psihologi saka — dzīves laikā abas puses gan attālinās, gan tuvinās. Kā jūra no krasta paisuma un bēguma laikā. Viss kārtībā, ja sadzīviski strīdi nespēj aizēnot mātes un meitas dvēselisko saskaņu, taču bieži vien šīs attiecības izvēršas nežēlīgā konkurences cīņā, nemitīgās ķildās (kas vienai melns, otrai — balts) un nespējā pieņemt līdzīgo un atšķirīgo.
Nereti, meita kategoriski noliedz jebkādu līdzību ar māti, ir tādas, kas līdz mūža galam miesīgu māti apsūdz par neizdevušos dzīvi vai vaino savos trūkumos, pat ja pašas pārsteidzošā kārtā atkārto mātes likteni.
Taču nereti dzīve piespēlē likteni, ko grūti ietilpināt psihologu apstiprinātos pētījumos (tas notika tāpēc, ka…) un tad tas skaitās „īpašs gadījums”. Tāds kā Ilzei.
Savulaik, lai publiskotu savas attiecības ar māti, Ilzi (vienojamies, ka sievietes īsto vārdu un līdzšinējo dzīvesvietu rakstā neminēšu) aicināja piedalīties Natālijas Ābolas raidījumā „Šoka šovs”. Viņa atteicās, jo nebija gatava par to runāt. Māte vēl bija dzīva. Pirms četriem gadiem viņu ķēra trieka, un tad piecdesmit gadus vecā sieviete pati sameklēja „Patieso Dzīvi”, lai uzticētu savu dzīves stāstu. „Ilgs laiks pagāja, līdz saņēmos. Aizmirst to nevar, taču jūtos vieglāk, kad sāpe uz papīra norakstīta,” tā sarunā vairākkārt sacīs Ilze.
Bērnības atmiņas — alkohols un vīrieši
Ilzes ģimene dzīvoja mazpilsētā. Mamma vietējā saimniecībā strādāja par uzskaitvedi, tētis bija šoferis, vēlāk traktorists. Tēvs bija labs amatnieks, pats savām rokām uzcēla ģimenei māju ar trīs istabām. „Savu dzīvi atceros kopš gadiem trim — atminos, kā tēvs mājai grīdas lika,” Ilze iesāk lēnām, it kā taustoties pēc sakāmā. „Es biju tēta mīļā meita, bet vecākais brālis, mātes ārlaulības bērns, vairāk bija pieķēries viņai. Cik vien sevi atceros, mamma dzēra. Galds bija nokrauts ar alkohola pudelēm, bet pagalmā stāvēja mašīnas. Pie viņas patstāvīgi bija viens, citreiz divi vīrieši, ar kuriem viņa gulēja.
Ko par to sacīja tētis? Viņš bija pastumts nomaļus. Dzīvoja savā istabā. Visu piecieta — viņam mīksta daba. Kā man. Tētis roku pret viņu nepacēla. Atceros, tikai vienu reizi — viņš meta mātei ar žāvētiem āboliem.
Pret sievietēm viņa bija ļauna. Pret vīriešiem - pati laipnība
Jā, vīrieši viņai patika. Kad paaugos, māte man nepārtraukti atgādināja: „Tu tikai ar puišiem neej. Jau pabučojoties vien, rodas bērni.” Kā jau Jaunava pēc horoskopa sākumā tam visam ticēju. Un ar gadiem man tas viss bija tā iepūderēts, ka līdz pilngadībai neuzdrošinājos apmeklēt ne balles, ne tusiņus. Tam vienkārši tā bija jābūt — jebkādas iebildes no manas puses bija tukša, vējā palaista skaņa. Nebija jau arī laika domāt par izklaidēm — bija jāstrādā. Kad pārnācu no skolas, izmācījos un gāju ravēt dārzu, slaukt govis. Tomēr, lai kā centos visu labi padarīt, mamma tik un tā pret mani palaida rokas.
Tāda bija mana ikdiena, un šādu dzīvi biju pieņēmusi. Nedrīkstēju runāt pretī. Mammai bija pēdējais vārds.”
Kā mātei izdevās tos jaunos puišus savalgot? Viņa bija tik skaista? — jautāju Ilzei. „Nu kā? Viņas darbs bija saistīts tikai ar vīriešiem — traktoristiem, šoferiem. Viņa visus mācēja savākt. Kas tikai jaudāja — pat 18 gadīgus un vēl jaunākus, kas vēl nebija aizgājuši armijā. Ja es ne reizi lūpas nebiju uzkrāsojusi, viņa vienmēr bija saposusies, matus nokrāsojusi, špakteļu mājās bija vairāk nekā vajag. Ja pret sievietēm viņa bija ļoti ļauna, visas nolika pie vietas — jutās pārāka, tad pret vīriešiem — vienmēr bija pati laipnība.”
Redzot, ka vīrieši regulāri piestaigā viņu mājās, ļaudis trina mēles — baumoja, ka jaunie puiši guļ ar Ilzi. Kad runas nonāca Ilzei ausīs, gribējies kaukt kā vilkam. Tomēr, kad tauta uzzināja patiesību, visi pieklusuši.
Smalki izstrādāta afēra
„Pabeidzu Bulduru dārzkopības tehnikumu un sāku strādāt dārzniecībā. Patiesībā gan mans aicinājums bija medicīna, taču arī profesijas izvēli noteica māte.
Vajadzība kādam palīdzēt, tas man no laika gala — ja kāds no paziņām saslima, meklēja mani. Man bija labi, jo tad pazuda drūmās domas, bet cilvēki zināja, ka izlīdzēšu, ja kādam kaut kas būs vajadzīgs, un atpakaļ neko nepaprasīšu. Tētis bija tāds pats. Mamma gan — nē. Viņa bija cietsirdīga, kaut nākusi no labas ģimenes — vecāki bija kārtīgi cilvēki. Mammai bija trīs māsas. Jā, tās gan savā starpā gaužām nesatiek.
Tad kādu dienu mamma mājās atveda jaunu, izskatīgu vīrieti, ar kuru mani iepazīstināja. Man toreiz bija 19, Viktors bija pāris gadu jaunāks. Tobrīd nenojautu, kādi zemūdens akmeņi slēpjas aiz šīs iepazīšanās. Uz ballēm mēs ar Viktoru negājām, taču viņš pie manis brauca vakaros, kad biju pārnākusi no darba. Viņš man patika. Pēc kāda laika māte stingri paziņoja: „Jums jāprecas!” Apprecējāmies. Drīz piedzima meita, bet pēc tam — pēc gada un trīs mēnešiem — pasaulē nāca dēls. „Es tavu „raibo” neauklēšu,” kā nolādēdama teica māte, kad ieraudzīja mazdēlu. Viņš bija tumšs pēc skata. Nu, tāds kā tēvs. Meitu gan viņa ieredzēja. Mīlēja un cienīja. Laikam tāpēc, ka viņa mātei uzdrošinājās pretī uzbrēkt — tā vēlāk izsecināju.
Tētis: "Meitiņ, atver acis. Tu neredzi, kas tur notiek?"
Sākumā dzīvojām kopā ar vecākiem, bet, kad netālu no tēva mājām uzcēla daudzdzīvokļu namu, pārcēlāmies uz divistabu dzīvokli. Taču, lai arī bijām iekārtojušies jaunajā mājoklī, vecāku mājās turpināju kopt lopus un strādāt dārzā. Vīrs bieži vakaros pazuda — sacīja, ka dodoties uz mana tēva mājām piepalīdzēt. Tad vēl nezināju, ka tur viņu gaida nevis bojāta siltumnīca, bet mana māte un alkohola pudele.
Kādu dienu tētis saka: „Meitiņ, atver acis! Redzi, kas tur notiek?” — „Kā, kas notiek?” biju neizpratnē. „Redz’ tava māte un mana sieva dzīvo ar tavu vīru,” viņš sacīja taisnību, par ko nikni protestēju: „Tas nevar būt!”
Bet vienvakar, kad laikus biju apkopusi lopus, iemetu skatu mātes istabā un redzu — mana māte piedzērusies guļ, bet viņai blakus izstiepies mans vīrs un vēl kāds vīrietis. Bet, kad otrā dienā no mātes gaidīju paskaidrojumus, viņa bļāva: „Tu esi duma. Tevi jāved uz trako namu. Nekā mūsu starpā nav — tev tikai rēgojas.” Toties tētis bija manā pusē: „Kā nav? Es taču to visu redzu. Kauna tev nav!” Izrādās — tēvs jau pēc kāzām zināja, ka viņa sieva guļ ar manu vīru, tikai neko neteica. Gribēja mazbērnus…
Biju tik satriekta, ka daudz netrūka, lai ar ķeblīti iekrautu savai mātei, kas mani dzemdējusi un nostādījusi tik muļķīgā lomā.”
Arī pēc šķiršanās viss turpinājās
Tajā dienā beidzot Ilze visu saprata — viņas dzīve bija citu cilvēku izspēlēta sazvērestība. Mātes, Viktora, vīramātes. „Māte Viktoru bija noskatījusi sev vēl pirms kāzām. Un pati mūs apprecināja. Tas bija tāds smalks triks, lai manas ģimenes ēnā slēptos no sabiedrības nosodījuma.
Iedomājies, mājā vienā istabā dzīvoja tēvs, tālāk mana māte ar manu vīru. Tēvs vakaros nedrīkstēja bāzt degunu laukā no istabas, viņš pat neuzdrošinājās meklēt citu sievieti tāpat kā es līdz kāzām nedrīkstēju satikties ar vīrieti.”
Tomēr arī pēc uzzinātā Ilze un Viktors laulībā vēl nodzīvoja trīsarpus gadu. Bet arī pēc šķiršanās viss turpinājās. Bērnu dēļ.
„Kādu dienu Viktors atkal ieradās pie manis dzīvoklī. Viņš bija agresīvs — kā vienmēr, kad iedzēris. Ar kāju mani saspārdīja un iesvieda gultā, lai mani varētu… Bet es kliedzu: „Vairāk pie manis nenāc! Miliciju izsaukšu! Guli ar manu māti, taču man pirkstu nepieliksi.”
Dēlam bija divi mēneši, kad Viktors ar cirvi metās man virsū
Tajā brīdī mūsu attiecības beidzās. Viss kā ar nazi tika nogriezts. Viņš nedrīkstēja man tuvoties, un tāpēc vēl vairāk pazemoja, sita, jo nevarēja vairs izvērsties — iegūt gan māti, gan meitu. Lai arī dzīvojām šķirti — viņš pie mātes, es ar bērniem dzīvoklī, Viktors ik pa laikam nāca pie manis uz dzīvokli. Reiz izgāza durvis un nazi ietrieca kājā. Vēl tagad rēta palikusi.
Vai, kā viņš mani ir sitis! Kad piedzērās, viņā sēdēja tāds kā „vadātājs” — viņš nevarēja gulēt, klimta apkārt, vajadzēja dūres izvicināt. Beigās jau māte arī dabūja — ja naudu nedeva.
Kad pārmetu, lai viņš vācās projām no tēva mājām, kļuva nikns. Paķēra tupeli un meta — nerēķinājās, kas pretī — bērni vai es.
Dēlam bija divi mēneši, kad Viktors ar cirvi metās man virsū. Kad izsauca kārtības sargu, cirvi iemeta rožu krūmā. Uzreiz kļuva mierīgs, un mamma arī aizstāvēja: „Nekas jau nenotika, nevajag vest uz iecirkni.” Tā viņš vienmēr tika cauri nesodīts. Kaut kājas man vienās rētās, mugurkaulam disks izspārdīts. Arī bērni ir cietuši. Kas tikai bērnu medicīnas kartītēs nav sarakstīts! Taču ārsti baidījās sūdzēties. „Jūsu vīrs atnāks un ar cirvi pa galvu ieliks,” teica.
Vīramāte zināja, ka viņas dēls dzīvo ar manu māti
Man nebija, kurp vērsties pēc palīdzības. Uz ciema padomi iet nevarēju, jo tur augstā „činā” strādāja Viktora māte. Viņa panāca, lai visi milicijas protokoli tiktu noformēti pret mani. Vari iedomāties — vīramāte atzina manu māti, bet mani — ne. Viņas abas sēdēja, sprieda, kas darāms un kas nē, bet ar mani nerēķinājās. Es viņu neieredzēju. Ļo-o-ti.
Vīramāte zināja, ka viņas dēls dzīvo ar manu māti, taču, kad es viņai to atgādināju, bija kategoriska: „Ko tu mels? Vai tev šite viss ir kārtībā?” Viņa ar pirkstu piesita pie deniņiem. Es: „Bet tu taču redzi, kur viņš dzīvo! Es ar bērniem mitinos dzīvoklī, bet viņš — tēva mājās.” Tiklīdz es viņai to pateicu, viņa pieķērās pie mājas sienas un ģībonī noslīga zemē. Jāsmejas!
Lūk, tāda dzīve.
Grīdas lupata
Bet pret tēvu vīrs roku nepacēla. Nekad. Nedrīkstēja. Viņam pat nebija ļauts ieiet tēva istabā. Tā bija arī mūsu patvērums. Tēvs manus bērnus sargāja un auklēja, kad biju projām. Visu naudu viņš man atdeva. Sev atstāja tikai iztikai. Sacīja: „Lai cik tev grūti ietu, es tavus bērnus uzturēšu kā tēvs. Alimentus viņiem maksāšu.”
Padomju laikos ar indēm miglojot graudus, tēvs saindējās. Viņam izoperēja plaušu. Piešķīra invaliditāti, taču viņš turpināja strādāt.
Taču pirms 13 gadiem tēvs nopietni saslima, viņu ievietoja slimnīcā, un viņa dzīves pēdējās divas nedēļas no rīta līdz vakaram biju kopā ar viņu. Atbraucu uz mājām sakopt lopus, bet nākamajā rītā atkal biju slimnīcā. Tēvs man norakstīja mājas. Un pirms nāves viņš teica: „Pārdod visu — atdod viņai savu daļu, lai tinas projām.” Bet es nespēju...
Ja kāda uz viņu paskatījās, māte bija gatava izskrāpēt acis
Kad tēvs nomira, sākās briesmīgākais laiks manā dzīvē. Domāju, ka nonākšu trako namā. Muļķīgi jau arī izdarīju — no dzīvokļa pārcēlos uz māju. Ar bērniem dzīvojām tēta pusē.
Vairs nesāpēja vīra un mātes nodevība. Pazemīgi strādāju — kopu lopus, gatavoju ēst, viena rūpējos par bērniem. Kā vergu laikos — visus aptekalēju, bet pati pēdējā piesēdos pie galda. Un tik un tā nespēju izdarīt mātei pa prātam. Biju grīdas lupata. Nekas vairāk.”
Mātes izlaidībai un tuvāko nicināšanai noteikti ir kāds izskaidrojums — varbūt viņa bija ļoti nelaimīga sieviete, ieminos. „Nē, viņa bija laimīga! Nekad par dzīvi nesūdzējās,” iebilst Ilze.
„Māte Viktoru visu laiku vaktēja. Ja kāda uz viņu paskatījās, bija gatava izskrāpēt acis.
Mani nu galīgi neieredzēja. Joprojām uzskatīja par sāncensi. „Desmit gadus no manas dzīves tu esi atņēmusi,” viņa gānījās. Nezinu, laikam runāja par laiku, kad dzīvoju kopā ar Viktoru. Viņas skatiens izteica visu — kad paskatījās un nobļāvās: „Iekšā! Ārā nenāc!” — zināju — man jālaižas. Jāpazūd savā istabā. Jo citādi mans bijušais mani sitīs. Par ko? Ne par ko! Un māte mierīgi noskatījās. Tikai dēls, ja bija mājās, mani aizstāvēja. Arī meita. Bērnu acu priekšā Viktors mani spārdīja. Reiz tā cirta durvis, ka stiklu izdauzīja. Metos priekšā ar muguru, lai bērnam seju nesagrieztu. Jā, bērni to visu redzēja. Un saprata.”
Biju kā noburta
Bet kāpēc Ilze turpināja šo morāli un fiziski vardarbīgo spēli? Vai tiešām cilvēks pierod pie pazemošanas un sāk to uztvert kā pilnīgi normālu parādību?
„Turpmāk dzīvoju tikai bērniem,” skumji pamāj Ilze. „Esmu tāds jokains cilvēks. Visu pacietu. Man daudzi teica: „Kāpēc neej projām?” Nespēju. Biju kā noburta.
Vīramāte braukāja pie visādām tantītēm. Tiklīdz viņai kaut kas nepatika, pie pesteļotājām prom. Kad pie viņas ciemojās mani bērni, vīramāte ciema kukulī līdzi deva ievārījuma burciņu — lai aiznesot mammai. Kaut man pašai bija milzīgs augļu un ogu dārzs.
Pēc bērēm vīramātes dzīvoklī zem dīvāna atrada dīvainas kastes
Atceros — bērni atnāk ar kārtējo zaptes burku un saka: „Vecāmamma sacīja, lai tu uzcep pankūkas un ēd kopā ar šo ievārījumu. Viņa teica, ka tas esot ļoti garšīgs!” Tā arī izdarīju, bet pēc tam… viss mans ķermenis kā drudzī sāka drebēt, bija jāsauc „ātrie”. Ārsti atbrauca, injicēja zāles, taču neviens nesaprata, kas noticis. Tikai vēlāk atcerējos, ko vecmamma man bija mācījusi — ja kāds aizdomīgs cilvēks kaut ko dod, tad pirmā karote vai nu jāmet ugunī, vai tas viss jāizmet laukā — zeme aizvilks piebūrumu.
Tikai pēc vīramātes nāves es varēju uzelpot. Jutos tā, it kā mani kāds būtu atbrīvojis, kā slogs novēlās no pleciem. Es atvēros, pārmainījos. Sakravāju somas un devos mācīties par tehnoloģi.
Pēc bērēm vīramātes dzīvoklī zem dīvāna atrada kastes, kurās bija saliktas burkas, pildītas ar cukuru, sāli, ūdeni. Tā bija tā manta, ko apvārdojušas pesteļotājas un ko viņa pievienoja ievārījumiem.
Visus tiltus ar pagātni nodedzināju
Meita pabeidza viesmīļu skolu. Taču pirms četriem gadiem mūsu ģimeni piemeklēja milzīga traģēdija — viņa cieta smagā autoavārijā. Bija lauzts žoklis, kāja, mugurkaula skriemeļi sadragāti. Pēc šīs nelaimes trieka ķēra arī māti. Ar to pašu drīz viņa arī šķirās no dzīves.
Palika māja un saimniecība. Bijušais vīrs to pieskatīja. Ja to var saukt par pieskatīšanu — turpinājās iedzeršanas, valdīja netīrība. Baidījos, ka dzērāji to nosvilinās. Nevarēju arī aizbraukt apskatīties, jo slimnīcā aprūpēju meitu, baroju ar karotīti. Sūtīju dēlu apraudzīt, kas tur notiek.
Kad Viktors savu miesīgo dēlu izdzina no manas mājas, aizbraucu uz turieni, izsaucu policiju un izmetu viņu laukā. Nepilna gada laikā pārdevu visus īpašumus un aizgāju no turienes projām. Visus tiltus ar pagātni nodedzināju. Tur vairs nerādos. Ja vien tās atmiņas…
Iepazīstinot ar savu jauno sievu, mani nosauca par... krustmāti
Paldies Dievam, meita atveseļojās. Iepazinās ar puisi, un riktējām kāzas.
Tomēr meita paziņoja, ka neies pie altāra, ja kāzās nebūs tēva. Bijušais vīrs gan atrunājās, jo neesot naudas. Naudu aizsūtīju.
Zini — viņš, iepazīstinot ar savu jauno sievu, mani nosauca par... krustmāti. Jo īstā māte esot nodzērusies — tā viņš bija stāstījis. Vari iedomāties, kā tas mani pazemoja! Un to visu es savā sirdī glabāju.
Kāzās sēdēju Viktoram blakus. Man tik ļoti sāpēja sirds, kad meita nāca pie altāra. Mūzika spēlēja. Un tie vārdi… ka vecāki pie meitas slimības gultas sēdējuši. Tēvs ne reizi neatbrauca uz slimnīcu pēc smagās avārijas (Ilzei grūti valdīt asaras.), līdz pat šim brīdim bērniem — ne maziem, ne lieliem — viņš pat konfekti nav nopircis, ne reizi ratiņus stūmis, kad viņi bija mazi…
Manī nav naida. Es neturu ļaunu prātu uz cilvēkiem. Tādu dzīvi esmu nodzīvojusi un tagad jau esmu samierinājusies. Lai jau viņš mani sauc par krustmāti. Kaut ir tik sāpīgi.
Bet tagad man jau ir mazdēls,” Ilze atplaukst un rāda fotogrāfiju, kurā meita tur rokās puisēnu.
Baltā strīpa, melnā, baltā, melnā...
Taču Ilzes dzīve, kas līdz šim bijusi viena vienīga bēdu un raižu ieleja, kādā dienā apmeta kūleni.
„Pērn Jāņos aizbraucu pie radiem, ar kuriem nebiju tikusies ilgus gadus. Pie autobusa pieturas satiku vīrieti. Vārds pa vārdam — sākām runāt. Pastāstīju par darba piedāvājumu. Viņš teica, ka vispirms jāpārbauda, citādi ar tādiem sludinājumiem varot iekrist.
Liktenīgi, taču, patiecoties šim vīrietim, es zinu, kas ir normāla dzīve, — tā ir dzīve, ko dzīvoju tagad. Divdesmit gadus ne ar vienu vīrieti nemeklēju tuvākas attiecības, jo uzskatīju, ka visi vīrieši ir cūkas. Šobrīd manas domas ir mainījušās.”
Tagad Ilze Rīgā īrē istabu, strādā slimnīcā par māsas palīdzi, un lai gan beidzot dzīvē iestājusies baltā svītra, viņa nezina — vai ar šo vīrieti būs kopēja nākotne. Viņš ir precējies, ir bērni. Taču Ilze cer...
Rētas pamazām aizvelkas, lai gan dažreiz šķiet — cilvēka mūžs ir par īsu, lai atbrīvotos no pagātnes ēnas.
"Nē, naida manī nav"
Vai Ilze spējusi piedot mātei, vīram, vīramātei? — jautāju, kad diktofona lente griež jau otro stundu. „Nē, naida manī nav. Ne pret vienu. Bet kompleksi — ja tu zinātu, cik manī ir kompleksu! Man grūti atvērties mīlestībai. Dzīvot kopā? Jā, vēlētos. Man šķiet, ka viņu mīlu. Ir sajūta, ka esam pazīstami visu mūžu. Viņš ir pretimnākošs, izpalīdzīgs. Un tik uzmanīgs! Nekad man vīrietis pie gultas nav pienesis kafiju, augļus. Neticēju, ka tā var būt, jo līdz šim visus apkalpoju es. Bet tagad… man tik ļoti patīk, ka tā…
Liekas, ka dzīve sākusies no nulles, ka viss apgriezies par 360 grādiem. Tomēr, kad palieku viena mājās, nepārtraukti domas rit atpakaļ — pagātnē. Uz priekšu — nē.
Pirms kāda laika aizbraucu nolikt ziedus uz mātes kapa viņas dzimšanas dienā. Tēvam piemiņas plāksni jau iepriekš biju uzlikusi, bet tagad skatos — abas kapu kopiņas salaistas kopā. To izdarījis brālis. Tas ir tik šausmīgi. Atceļā no kapiem uznāca sirds vājums, domāju — turpat arī palikšu. Viņi taču ir cilvēki, kuri mūžā nav vienu ceļu gājuši, lai arī dzīvoja kopā. Māte tēvam tik daudz pāri darījusi. Bet es nepārmetu brālim. Nevēlos naidu. Man jādzīvo sava dzīve, kas vēl atlikusi. Man taču ir jau piecdesmit.”
