Jaunas sievietes dvēseles sāpes: "Uzzināju, ka man nevar būt bērnu..."
“Neilgi pirms kāzām kļuva skaidrs, ka man nevar būt bērnu, kurus ar nākamo vīru vēlējāmies. Tomēr, neraugoties uz nepatīkamajiem jaunumiem, mans mīļotais vīrietis lēmumu nemainīja un mani apprecēja. Viņš ne reizi vien ir atkārtojis, ka bērni viņam nav tik nozīmīgi, lai viņš atteiktos no manis. Tomēr man ir bail, ka kādreiz vīrs man varētu pārmest to, ka manis dēļ arī viņam jādzīvo bez bērniem," raksta 25 gadus vecā Evelīna.
Kā ar šo situāciju tikt galā, iesaka psihologs Arnolds Cerbulis
Sieviete, uzzinot, ka viņai nevar būt bērnu, piedzīvo šoku. Turklāt viņai ne vien jāsamierinās ar šo faktu, bet jātiek galā arī ar bailēm, vai mīļotais vīrietis kādreiz viņai to nepārmetīs.
Vīrietis vienmēr raugās pēc sievietes, ar kuru kopā viņam būtu labi, nevis pēc savu bērnu mātes. Doma par kopīgiem bērniem dzimst krietni vēlāk. Līdz ar to, ja vīrietis, zinot, ka sievietei nevar būt bērnu, viņu apprec, viņa lēmuma svaru nevajadzētu apšaubīt.
Mums visiem, veidojot attiecības, ir jārēķinās ar noteiktiem ierobežojumiem, un tas ir liels izaicinājums katram no mums, jo tas paredz atteikties no kādreiz izsapņotās ideālās nākotnes vīzijas. Bērni visbiežāk ietilpst mūsu priekšstatos par to, kāda ir ideālā ģimene. Nenoliedzami, bērni nav mazsvarīga dzīves joma, un atteikšanās no tiem prasa cilvēkam iziet noteiktu sapņu revīziju. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka mums katram ir sapņi, kam nekad nebūs lemts piepildīties. Bieži vien tie ir ļoti dārgi sapņi. Ir cilvēki, kuri nespēj attiecībās piedzīvot emocionālu tuvību, emocionālās vai materiālās drošības izjūtu, tāpat ir cilvēki, kas nekad nevarēs satikt savus vecākus, jo viņiem nav ne jausmas, kur tos meklēt, vai arī vecāki miruši, bērnam mazam esot. Mums katram dzīvē ir kaut kas tāds, kas ir jāpārvar.
Taču ierobežojumi nepavisam nenozīmē, ka mūsu dzīves kvalitātei ir jābūt mazākai vai ka mēs attiecībās nevaram piedzīvot intensīvas jūtas. Lai tas notiktu, cilvēkam nepieciešams veiksmīgi pārdzīvot sapņu zaudējumu. Ja tas nenotiek, ja cilvēks ieciklējas uz to, ka viņam nav tā, kas ir citiem, viņš nespēj atvērties nākotnei un noslāpē resursus, kas doti, lai savai dzīvei atrastu citu jēgu. Tāpēc konkrētajā gadījumā var sacīt, ka pāra attiecību turpinājums ir ne tik daudz atkarīgs no partnera, kā no sievietes pašas izjūtām, no viņas spējas noticēt, ka, par spīti apstākļiem, pārim var būt veiksmīga ģimenes dzīve. Ja vīrietim kāda sieviete šķiet īpaša, viņam nav svarīgi konkrēti parametri. Tādā brīdī nav būtiski sievietes auguma centimetri, kilogrami, kaites, viņas ierobežojumi vai talanti. Sieviete vienkārši ir konkrētajam vīrietim vienīgā, un viņai pašai nevajadzētu koncentrēties uz tām lietām, kas neatbilst noteiktam standartam. Kad cilvēki patiesi viens otru mīl, standarti atkāpjas. Tāpēc ir svarīgi arī turpmāk standartiem neļauties un atrast veidu, kā attiecības attīstīt.
Ja cilvēks spēj būt radošs savās attiecībās, viņš ar laiku spēj piepildīt sev svarīgo. Diemžēl bieži vien mūs pārlieku traucē jau gatavie sabiedrības priekšstati, tostarp pieņēmums, ka sieviete noteikti ir arī māte. Ja uz šo jautājumu paskatās reāli, tad jāsecina, ka bērni attiecībām ļoti daudz ko iedod, bet arī ļoti daudz ko atņem. Jo bērnos vecāki iegulda daudz dažādu resursu. Bezbērnu pāru attiecību zīmējums veidosies citādāks, bet attiecīgi tas ļaus piepildīt kādas citas vēlmes. Katrā ziņā bērni nav brīvbiļete uz sekmīgām attiecībām, nedz arī obligāta veiksmīgu attiecību sastāvdaļa. Visbiežāk cilvēks, kas spējis tikt pāri zaudējumiem, ar laiku atzīst, ka pārbaudījumi bijuši tā vērti.
Konsultēja psihologs Arnolds Cerbulis
