Krīze ģimenē - trīsgadniece greizsirdībā sit savu mazo brālīti
Bērni ar mazu starpību un kritiskā vecumā? Tādu ģimeņu ir diezgan daudz. Šādu situāciju piedzīvojusi arī portāla mammamuntetiem.lv lasītāja: "Mūsu ģimenē ir radusies problēma, ar kuru īsti nesaprotam, kā tikt gala. Mums ir meita (2 gadi un 8 mēneši) un puika - 9 mēneši. Kad piedzima dēls, meitai greizsirdības pazīmes nemanījām. Pēdējo 2 mēnešu laikā ir parādījusies agresija no viņas puses - grūž brāli zemē, sit, kliedz uz viņu, raud un spītējas. Kā vislabāk tikt ar šo situāciju galā, lai viss atkal ieiet normālās sliedēs?
Atbildi sniedz Aija Baha-Velvele, geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre:
Šķiet, ka šāda tipa grūtības piemeklē gana daudz ģimenes, kurās aug mazuļi Jūsu bērnu vecumā. Vispirms gribu teikt, ka Jūsu meita jau iesoļo trīsgadnieku vecumā, kurā parādās sevis apzināšanās, savu vēlmju un vajadzību skaļa izteikšana, "gribu – negribu periods ar skaļu kliegšanu un skaļiem pieprasījumiem. Jūsu meitiņa visticamāk beidzot tā pa īstam ir atskārtusi, ka mazais brālis ģimenē ir uz palikšanu, ka viņai turpmāk nāksies ar to rēķināties, ka nāksies dalīties ar mammas un tēta gādību, uzmanību un mīlestību, bet tas nav viegli!
Viņa savu neapmierinātību izrāda tieši tā kā, prot bērns šajā vecumā – agresīvi izturoties pret mazāko. Turklāt arī Jūsu reakcija brīžiem ir bijusi līdzīga – ar uzšaušanu pa dupsi, no tā meitiņa ir izsecinājusi, ka tie kas ir lielāki, ar mazākiem var tikt galā pilnīgi vienkārši – iesitot vai paraujot. Tas ir noticis tikai vērojot un secinot un kā zināms, tad mazuļi ir ļoti vērīgi un kā sūklīši uzsūc pieaugušo uzvedību un to atkārto.
Jums ir vērts padomāt, kā Jūs izpaužat savas dusmas. Tas, kas būtu jādara – jāiemāca meitiņai dusmoties adekvāti, nenodarot otram pāri. Ir jāizdomā variants, kas būtu Jūsu ģimenē akceptējams – kājas piesišana pie zemes, kliegšana, spilvena mešana vai kas cits, jo izdusmoties ir svarīgi, bet dusmas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši mūsos ir un mums ir jāiemācās ar tām apieties, pieaugušie to spēj patstāvīgi, bet bērniem šādu prasmju nav, tāpēc viņiem ir mamma un tētis, kuri spēj palīdzēt.
Vēl Jūs varat mēģināt iekārtot ikdienu tā, lai varētu nedalītu uzmanību veltīt meitiņai, piemēram – tētis ar brālīti dodas pastaigā, bet mamma ar meitu tikmēr krāso vai dara kādu citu interesantu nodarbi, bet citā reizē atkal otrādi – tēta un meitas stundiņa ir tikai viņiem, bet mammas un dēla aktivitātes ir atsevišķi.
Ir svarīgi atcerēties, ka Jūsu meita drīkst būt dusmīga un neapmierināta par kādu situāciju vai notikumu, patiesībā viņa drīkst dusmoties arī uz Jums, jo Jūs izveidojāt situāciju, ka ģimenē ienāca mazais brāļuks. Varbūt viņai netiek atļauts izdusmoties uz Jums, tāpēc viņa to dara uz brāli. Mēs, pieaugušie, taču arī mēdzam dusmoties, tad kādēļ lai to nedarītu mūsu bērni?
Un vēl ir variants ar dažādiem palīglīdzekļiem iedot meitiņa to pozitīvo sajūtu par to, ka ģimenē ir vairāki bērni – Jūs varat lasīt pasakas vai sacerēt tās paši, kur akcents tiek likts uz to, ka brālis ar māsu draudzējas, palīdz viens otram un mīl viens otru, tieši tāpat var kopā ar meitu spēlēt leļļu teātri, kur tiek izspēlētas līdzīgas situācijas, bet tām nevajadzētu būt garām un sarežģītām, tām jābūt viegli uztveramām.
Un viens no gana labiem piemēriem ir parādīt mīļumu – apmīļojam meitiņu, tad dēliņu, tad mammu, tad tēti, kā arī tajā mirklī, kad meitiņa atkal sadusmojas, sakiet viņai apmēram šādi:”Labāk nāc es tevi samīļošu!” un tad cieši apskaujat. Glāstu nekad nevar būt par daudz!
Mamamamuntetiem.lv / Foto: All Over Press
