Juris Žagars: "To balvu biju pelnījis es"

Televizoru ekrānos Juri redzējām pavisam nesen – Spēlmaņu nakts balvu pasniegšanas ceremonijā, ar savu Trūdiju blakus. Uz skatuves tajā vakarā viņš tā arī neuzkāpa. Lai arī bija nominēts Gada labākā aktiera titulam (turklāt par trim lomām – izrādēs M.Butterfly, Izraidītie un Slazdā), Juris aplaudēja savam draugam no jaunākās paaudzes Dainim Grūbem. Gaidīju, ka Juris intervijā teiks – viņam prieks par Daini, viss kārtībā, un tad es varēšu iebilst, lai neizliekas, jo viņš jau nu gan nav tas opītis, kurš paies maliņā, lai priecātos par jauno panākumiem, jo ir taču Karalis Lauva... Paldies Dievam, Juris atbildēja pavisam citādi.

– Vai jau esi dzirdējis savu skaistāko mūziku – sniega lielgabala dziesmu?

– Jā, gan Žagarkalnā, gan pirms tam jau Somijā. Desmito gadu braucām uz treniņnometni, tā ir kulta lieta – pirmo ziemu noķert aiz Polārā loka. Ruka ir Latvijas slēpošanas instruktoru galvenā treniņbāze. Parasti braucam 18. novembrī, kad ir vairākas brīvas dienas, un sajūta ir vienkārši neaizmirstama. Reizēm kļūst bail – vai tas ir normāli būt tādā kaislībā uz kaut ko, kā man ir sniegs, slēpošana, kalni. Esmu atkarīgs, godīgi atzīšos. Tā ir īsta, patiesi dziļa kaislība – sajūta pirms pirmā brauciena, kad stāvi kalna galā, aiztaisi stingrāk zābakus, tas slēpju stiprinājumu klikšķis, kad pieliec slēpes, esi nocieties no aprīļa, un tad lido... Tā ir viena tīras laimes nedēļa, ko gandrīz neiespējami sabojāt ar kādām ziņām no Latvijas.

– Gribi teikt, ka piespraud sarkanbaltsarkano lentīti, klausies Sibēliusu...

– Lentīti nespraužu. Man patīk, ka to dara citi, sevišķi – jauni cilvēki, un, ja pats nelieku, tas nenozīmē, ka neesmu patriots. Bet aktieriem nepatīk ārišķības, tāpat jau katru vakaru velc kādu kostīmu. Tagad arī Žagarkalnā esam sākuši sezonu, tas ir milzu atvieglojums pēc pagājušās ziemas meteoroloģiskajām šausmām. Mums galvenais ir, lai būtu sals. Slēpošanas biznesā dabiskais sniegs ir vienīgi kosmētika – lai pamodinātu cilvēkos sniega sajūtu. Tālāk viss atkarīgs no tā, cik ir auksts, cik varam sapūst, un tad uzturēt paši savu sniegu.

– Tik ilgi jau ar to nodarbojies – kam tev trenēties?

– Tas ir viens no maniem idejiskajiem projektiem, kam, iespējams, nav liela biznesa bekgraunda. Redz, es dziļi nīstu diletantismu, amatierismu, neprofesionālismu jebkurā jomā. Slēpošanas apmācība mūsu kalnā ir būtisks segments, instruktori ir kalna seja. Vienmēr esmu strādājis, lai viņi ļoti labi slēpo, labi izskatās, ir interesanti cilvēki. Jo instruktors ir cilvēks, kurš iemāca jaunu baudu. Tā ir smalka padarīšana. Tāpat kā ar vīnu un jebkuru fizisku baudu – kādam tā mums ir jāiemāca. Un man šķiet, ka instruktors ir kā šīs sniega baudas vēstnesis. Ja vadu instruktoru asociāciju, man jābūt vienam no labākajiem – tas nozīmē regulārus treniņus, dalību sacensībās. Aizbraucam uz nometni kalnos – tikai veču kompānija, un man ir milzīga bauda cauriem vakariem godīgi runāt gandrīz tikai par slēpošanu. Kad sanākam, goda vārds, nerunājam daudz par TO dzīvi.

– Par to, kas ārpus kalniem un sniega?

– Jā. Mēs runājam par ŠO, kas ir kaislība. Man tas ir perfekts smadzeņu klīnings. Tur pat nenotiek prātīga iedzeršana. Tas ir darbs, katru dienu treniņi. Mums ir somu treneri, un man kā grupas vadītājam jābūt labā formā. Un man ir prieks, ka trasē ar jaunajiem čaļiem vēl varu cienījami mačoties. Tas, protams, sagādā labu pašapziņas lādiņu, kas vīriešiem ir ārkārtīgi svarīgi. No kā sastāv vīrieša pašapziņa? Pilnīgi droši varu teikt, ka manā hierarhijā ir tā – ja tu ko dari, tev jābūt vismaz vienam no labākajiem. Citādi to labāk nedarīt. Slēpošana nav mans vaļasprieks, tā ir daļa manas dzīves.

Varbūt tikai ap piecdesmit vīrietis sāk nobriest. Man tagad ir svarīgāk visu darīt kvalitatīvi, iedziļināties, atšķelt lieko. Varbūt tā ir manas paaudzes apsēstība – saskatīt jēgu darboties ar ko tādu, kam varbūt nav racionāla biznesa pamata. Tas zināmā mērā ir ideālisms. Protams, Žagarkalns ir bizness, taču gribu būt arī lepns par komandu, ko esmu izveidojis, arī par instruktoru dienestu. Dēli, mani reizēm nesaprot. Saka – tēvs, mums biznesā vajag vienkārši cilvēkus, kas iemāca klientam droši tikt lejā pa kalnu. Saku – bet man būs kauns, ja manā biznesā būs kas tāds, ar ko nevaru lepoties. Gribas ticēt, ka dēliem tas ir jaunības gēns, un arī viņi dziļi sirdī tic tām idejām, tikai šajā brīdī nav stilīgi atzīt tēva ideālismu. Kad tēvs paies malā, ticu, puikas skatīsies uz kalna biznesu ne tikai kā uz ražošanu, bet kā uz ģimenes lepnumu, godu. Lai nu ko, bet es nepieļaušu, ka Žagarkalnā jebkad būs slikti instruktori. Miris es droši vien kapā apgrieztos, saņemdams šādu ziņu.

– Es ļoti ceru. Mēs to saucam – radīt pareizo sajūtu. Tas ir vienīgais, kam man tagad ir laiks, jo ikdienā vadīt biznesu nevaru.

– Jā, lai nepazustu šis, kā saki, lovemark statuss. Kalns ir tik augsts, cik ir, bet tas, ko jūs te saņemsiet, būs labs, tas ir tas, par ko es cīnos. Pēc pagājušā gada es šo biznesu jau uztveru kā savu bērnu. Tie tomēr ir mana mūža 15 gadi.

– Redz, kad bērns ir ievainots, tu vēl emocionālāk pieslēdzies tam.

– Jāmācās saprast, ka nevari ietekmēt pilnīgi visu. Tas ir ļoti grūti, es joprojām mācos. Teātrī mēs rēķināmies, ka aktieris nevar ietekmēt visu radošo procesu, ar labu gribu ne visu var panākt. Ir jāsakrīt kārtīm. Tā ir daļa mūsu profesijas – neprognozējamība. Mākslā iracionālais moments ir labi saprotams, pat nepieciešams, obligāts, bet biznesā – netipiski, un kalnu industrija ir ļoti atkarīga no tā, kāds būs sals. Mēs varam visu izdarīt perfekti, bet apstākļi var visu sabojāt. Austriešu kolēģi gan saka: “Atslābstiet, jūs vienkārši esat bērnu autiņos. Mēs jau piecdesmitajos gados zinājām, ka ir sliktas ziemas, un pēc tam atkal labas ziemas. Ilgākā periodā viss izlīdzinās.” Problēma esot tā, ka mēs tajā industrijā vēl neesam paguvuši uzkrāt tauciņus. Visiem kredīti, un banku ne vienmēr tas interesē. Bet man ir palaimējies, ka mani vai nu saprot, vai mīl un ciena, nezinu. Un neposta. Nevaru sūdzēties ne par vienu sadarbības partneri, arī savu banku.

– Tā nojūdzies vēl neesmu! Bet mums ir tradīcija – kad sāk šaut sniegu, katrā lielgabalā ieliet šampanieti, lai uz kalna tiek uzšauts arī tas.

– Man jābūt melim un liekulim, lai teiktu, ka nekremt. Protams, kremt. Bet tas, ka mēs tur sēžam, uztraucamies, nervozējam, gaidām, liecina par to, ka balvai ir reputācija. Taču manī veidojas tāda nobriedusi attieksme, manī nav dusmu, rūgtas vilšanās. Loģiski, man ir žēl, ka nedabūju... Un vienlaikus prieks un lepnums par Daini, manu čomu. Protams, aktierim, tāpat kā sportā, jābūt tendētam uz konkurenci, uz panākumiem, citādi esi lūzeris. Tev jāgrib būt labākajam, un šāda balva ir leģitīms apstiprinājums, ka tev ir oficiāli panākumi. Bet pietiek jau ar to, ka tev ir nominācija. Jo te nevar kā sportā izmērīt sekundes, pateikt, kurš labāks, tas atkarīgs no žūrijas sastāva, gaumes, teātra tendencēm...

– Tas ir skaļi teikts, mēs kopā strādājam. Bet vajadzīgs pārsteiguma moments. Un Žagarā vairs pārsteiguma nav. Vai Keišā. Viņi ir un ir. Kādreiz viņiem kas nobrūk, bet pārsvarā rezultāts ir prognozējams. Ja gadās, kā man pagājušogad, trīs izcilas lomas, kurās iekosties, tad grūti nošaut garām. Bet Dainī pārsteiguma moments ir. Kaut vai forma – kā viņš veido savu Butterfly. Arī piecu stundu labā izrādē galvenā loma – kā Izraidītajos. Tāpēc pilnīgi saprotu šo izvēli. Man lielākais prieks bija, kad uzzināju, ka esmu nominēts par visām trim lielajām lomām. Tad šķiet – esmu jau pietiekami novērtēts. Bet man vienmēr gribas uzvarēt. Smieklīgi, protams, bet, startējot Skibox-Audi slēpošanas sacensību sērijā Kaķīškalnā, beigās saņemu kausu desmit eiro vērtībā, taču, kad atvedu to mājās, nolieku plauktā, manās acīs tam ir cita vērtība. Tāpat teātra balvā koncentrējas viss, ko tajā gadā esi sastrādājis. Protams, tas ir emocionāli. Tieši šodien Dainim stāstīju (mēs tiešām esam labi draugi) – Bovarī kundzē ir epizode, kur sēžam baznīcā, katram rokās Bībele.

– Protams, noliktavas grāmatas, salīmētas melnos vāciņos. Es uz dullo atšķiru – tur Antas Klints biogrāfija un frāze: “Vislielākā meistarība teātrī ir prast pārdzīvot kritiku un nenoreibt no panākumiem.”

– Mēs reizēm bufetē papļāpājam par dzīvi. Ar Daini esmu izdzīvojis, ka viņam bija vissmagākais kritums, visasākā kritika, viņš bija uz robežas iet prom no teātra, jo neredzēja izeju, un arī brīdi, kad viņš ir topā.

– Tā nu gan būtu liekulība. Ja viņš tā teiktu, es droši vien atbildētu – slims esi? Jo, ja godīgi, arī es domāju, ka biju pelnījis to balvu, katrs tā par sevi domā. Ja es tā nedomātu, tas būtu vienkārši neprofesionāli.

Šī žēlošanās man pakrūtē iesit

– Ko teica Trūdija – mierināja tevi?

– Nu, kas tur daudz ko teikt, viņa saka – I’m sorry. Viss. Ir cita lieta, kas uztrauc, – mēs gribam, lai šī balva būtu prestiža un elitāra, un to neapšaubāmi veido tas, kādā formā tā tiek pasniegta. Neesmu pārliecināts, ka pēdējā laika tendence – pārvērst ceremoniju par kapustņiku, farsu – ir pareizā forma, kas vairo balvas popularitāti. Pat varētu teikt – kas vairo industrijas, teātra nozares reitingu, prestižu, reputāciju. It sevišķi, ja tā ir TV tiešraide. Tas, manuprāt, ir maldu ceļš, un ceru, ka Teātra savienības vadība arī tā domā. Kā labu piemēru varu minēt Mūzikas balvu, kas vienmēr ir ekselenta. Uz to biļetes nevar dabūt, jo ir prestiži tur būt, un pats koncerts kā mākslas fakts ir ļoti kvalitatīvs. Tā ir sāpe, kas manī nespēj norimt. Es būtu gatavs tērēt laiku un enerģiju, lai teātra nozares imidžu, reputāciju un reitingu paceltu tajā līmenī, ko tā ir pelnījusi, jo teātra kvalitāte Latvijā ir augsta.

– Bet zāles ir pilnas – tas nav rādītājs? Un tavas profesijas pārstāvji nekad nebūs tie, kas stīvos smokingos...

– Nav jābūt smokingā! Ir jābūt gaumes un šova izjūtai. To teātris reizēm zaudē. Visvairāk sāp plātīšanās ar savu nabadzību. Teātra cilvēki to dara bieži, un es to ienīstu fundamentāli, man tas šķiet nehigiēniski – kādam, sevišķi publiski, teikt, ka mums ir zemas algas, bet, redz, mēs upurējamies uz mākslas altāra. Ejiet uz ministriju, sitieties, lobējiet, cīnieties, kombinējiet, galu galā streikojiet! Bet radīt imidžu, ka mēs, lūk, strādājam par velti, – tas ir tik šausmīgi bezgaumīgi. Jo, ja tu kaut ko dari par velti, tad esi vai nu fanātiķis, vai idiots, bet pilnīgi noteikti ne profesionālis. Un tas nav labi. Man vienmēr it kā pakrūtē iesit, ja kāds atkal intervijā pažēlojas, cik mums mazas algas, bet mēs, entuziasti, strādājam mākslas vārdā.

– Tas otram cilvēkam liek justies neērti...

– Jā, es, skatītājs, ar savu biļeti sēžu zālē, un man jājūtas vainīgam, ka tu, nabadziņš, uz skatuves esi ar tik mazu aldziņu? Paldies tev, mīļais! Man pacīnīties par tevi tavā vietā? Tas ir tik šausmīgi.

– Tas ir emocionālās inteliģences jautājums?

– Godīgi sakot, neesmu saticis nevienu patiesi inteliģentu cilvēku, kurš par to publiski sūdzas. Varbūt tuvāko, draugu, mazā kolēģu lokā ko pasaka. Pasaulē inteliģentā sabiedrībā tas ir netaktiskākais, nepieklājīgākais, aizvainojošākais jautājums, ko otram var uzdot. Mums tā ir ikdiena – apsēsties ar pussvešu cilvēku un paprasīt, cik tu pelni, un tūlīt pasūdzēties, cik mēs maz. Tā ir tēma par atšķirīgo sabiedrībā. Tieši šobrīd strādājam pie jaunās izrādes – Gorkija Saules bērniem...

– Tā ir vairāk nekā simt gadu veca luga.

– Jā, un viena no tēmām ir tieši par to – par pretrunām starp sabiedrības slāņiem. Pārsteidzoši, cik Gorkijs precīzi jūt, ka viņi viens otru nekad nesapratīs – inteliģence un lumpenproletariāts. Gorkijs jautā – varbūt mums jātuvojas tiem slāņiem, jāiet pie viņiem, jārāda skaistais, jāiepazīstina ar mākslu, un viņi kļūs citādi? Un pats atbild, ka tas nedarbojas. Viņiem tas ģenētiski nav vajadzīgs. Un, redzi, tas, ka ir pilna zāle, vēl neliecina, ka visiem cilvēkiem teātris ir vajadzīgs. Tā ir tikai viena no izklaidēm. Un tam, vai māksla ir vajadzīga, nereti nav sakara ar to, cik cilvēks pelna, bet gan ar viņa iekšējo inteliģenci, viņa emocionālās dzīves prasībām.

– Biļetes nav tik lētas.

– Es daudz vairāk ievērtēju nepilnu zāli, kurā izrādes laikā nav neviena spīdoša telefona, nekā pārpildītu, kurā ir šis fenomens.

– Tu tos redzi katrā izrādē?!

– Jā. Izraidītajos ir tiešām aizkustinoša vieta, čaļi spēlē satriecoši labi, sēžu savos ratiņos un ieraugu – kādam sejā spīd displejs. Tas nozīmē, ka tam cilvēkam te nav jābūt. Publiski varu paziņot – cilvēks, kurš uzdrošinās skatīties telefonā izrādes vai klasiskās mūzikas koncerta laikā, ir lumpenis. Un pie viņiem iet, mēģināt tikt klāt nevajag. Viņiem ģenētiski trūkst kāda svarīga posma DNS ķēdē. Gorkijs teiktu, ka “viņi ir mirušas šūnas organismā”.

– Bet vai ģimene neieliek programmu? Tu domā, ka pat skola, citi labvēlīgi apstākļi nevar cilvēku mainīt?

– Varbūt var. Bet reizēm mani pārņem panika. Šoruden to pieredzēju Londonā Nacionālajā galerijā. Tā ir viena no grandiozākajām pasaulē, ar unikāliem mākslas šedevriem un tagad atvērta publiskai lietošanai bez maksas. Lai tuvotos tautai. Tu nevari iedomāties, kas tur notiek. Tās ir lumpenizācijas orģijas! Visas telpas pilnas, tu nevari baudīt ne impresionistus, ne Rembrantu. Galerija pilna garāmejošiem cilvēkiem, kurus, goda vārds, māksla neinteresē ne priekšā, ne pakaļā, atvainojos par rupjību. Viņi vienkārši tur ir, jo tas ir par velti. Ar attieksmi – arī es esmu nodokļu maksātājs un esmu pelnījis iet apskatīties šito te Rembrantu vai kā viņi to sauc. Uz čipsu pakas redzēju van Goga Saulespuķes – ā, re, kur tās var apskatīt pa īstam. Tu garām straumei netiec pie gleznas, jo stāv rinda un ar telefoniem fotografē. Es vēl saprastu, ja taisītu selfiju – esmu pie tāda un tāda darba. Nē, viņš bildē to bildi un pēc tam aprakstu par bildi. Un nākamo – bildi un aprakstu...

Domāju, redz, tas cilvēks ir ģenētiski traumēts, slims, jo viņam nav nepieciešamības mākslu baudīt, viņš pat nezina, kā tas ir. Un tas ir stāsts par pilno zāli. Ja tur sēž cilvēki, kam nav vajadzības pēc teātra kā emocionālas un garīgas baudas, tad labāk lai viņi tur nesēž. Reizēm publikas neprasīgums vienkārši satriec. Labāk lai ir hiperprasīgs skatītājs, kas starpbrīdī ceļas kājās un demonstratīvi iet ārā – šito sūdu es neskatīšos! –, nekā ir indiferentais ar telefonu. Tāpēc vienmēr iebildīšu pret izrādēm, uz kurām biļetes visā zālē ir par vienu cenu, tajās spīdošo telefonu ir stipri vairāk. Ja teātra biļete maksā lētāk nekā kino, kur var ēst čipsus, sērfot telefonā, iziet pačurāt un nākt atpakaļ, tad viņš arī teātri uztver tāpat. Protams, jāatrod veidi, kā padarīt pieejamu mākslu cilvēkiem, kas nav tik turīgi, bet kuriem ir šī garīgā nepieciešamība. Es te aizrunājos, atvainojos! Tā jau saka – katrs taksists domā, ka var būt premjerministrs. Arī man visdrīzāk šī ir tāda tukša muldēšana. Kā teātros parasti ir – visi sēž pie galda bufetē un runā, kā vajadzētu vadīt teātri. Es tajā nevaru piedalīties, saku, man nav risinājuma. Bet Saules bērnu mēģinājumos ir tik interesanti runāt par šo tēmu ar partneriem, Džili. Reti ir izrādes, kurās risini tādu nopietnu, idejisku tēmu – ko darīt?

– Es tiešām nezinu. Vecākā meita mācās Sorbonā, Parīzē, un stāsta, ka arī franču modernā kultūrpolitika orientēta uz iešanu tautā, vērt vaļā Luvru, viss visiem pieejams, māksla bez maksas, Peugeot rūpnīcā rādīt operu fragmentus. Tas, manuprāt, ir pilnīgi komunistisks murgs. Varbūt idejas modernas, bet esmu cieši pārliecināts, ka ne pilnīgi visiem ir nepieciešama māksla. Ne tāpēc, ka viņi ir sliktāki vai dumjāki, bet viņiem, goda vārds, nevajag. Tāpat kā teātris nav vajadzīgs pilnīgi visiem. Tāpat kā es varu iztikt bez hokeja, piemēram, jo es nepazīstu to baudu – fanot par kādu komandu. Tāpēc taču neesmu trulāks, es to vienkārši nelietoju. Man ir labs draugs, izcils sporta treneris Somijā, kurš savu mūžu nav bijis teātrī. Viņš ir pārliecināts, ka dziedu operā. Bet tas neliecina par viņa profesionālo kvalitāti. Izcils treneris, kalnu slēpotājs, vienkārši – tur neviens ar to tā neņemas. Mums nez kāpēc šķiet, ka visi sabiedrības slāņi jāiesaista visās aktivitātēs.

– Ir. Esmu pārliecināts, ka ar to var inficēt.

– Jā. Cilvēki iemācās jaunu baudu, un dzīve kļūst krāšņāka. Klausīties klasisko mūziku, skatīties gleznas – tās ir papildu baudas, kas dzīvi padara ārkārtīgi krāšņu. Ļoti ceru, ka saviem bērniem esmu to iemācījis.

– Ne-e. Domāju, ka vienkārši vajag vest un rādīt. Protams, abas manu bērnu mātes ir visu darījušas. Daudz ko būtu vajadzējis darīt man. Viņas ir inteliģentas, kultūrā izglītotas personības.

Protams, donžuāns

– Tā skaisti teici par kalnu kā kaislību. Vai tev tikpat ciešā piesātinājumā ir arī kaislība pret teātri?

– Nē, teātris ir pamatprofesija, ko gribu darīt labi, un pēdējos gadus tam tērēju visvairāk laika. Tas ir darbs, ko mīlu, bet ne kaislība. Katrā profesijā ir specifiski nosacījumi, bez kuriem nevari tajā strādāt, piemēram, nevari būt metinātājs, ja tev trīc rokas. Viens no fizioloģiskiem nosacījumiem teātrī – nevar strādāt, ja neesi emocionāli jūtīgs un nemīli to. Šeit gan varu teikt par enerģiju apmaiņas procesiem – uz aktieri, kas nemīl atrasties uz skatuves, nealkst pēc panākumiem, neviens neskatās. No tāda nāk nepatīkama enerģija.

– Bet vai tevī ir gruzdošā dziņa radīt, kā rakstniekam – norakstīt no sevis nost?

– Protams, arī aktierim ir – nospēlēt no sevis, jo mēs jau spēlējam tās sajūtas, kas pašiem ir pazīstamas. Nupat noskatījos Metropolitēna izrādi Lēdija Makbeta – man patīk iet uz operu tiešraidēm. Titullomas aktrisei Annai Ņetrebko starpbrīdī prasīja, kur viņa sevī atrod to lēdijas Makbetas šausmīgo ļaunumu, nelietību, asinskāri, varaskāri? Jo, tiešām, pilnīgi miesiski varēja just, kā viņa to dara. Un Ņetrebko tā priecīgi saka: “Bet kā jūs nesaprotat, mēs taču esam privileģētā kasta, mums ir iespējas uz skatuves izpaust visus zemapziņas slāņus, ļaunumu, kas mūsos ir. Tāpēc man dzīvē to nav vajadzības darīt.”

Un tā ir – uz skatuves izpaužam savu zemapziņas sajūtu gammu – vai tā ir mīlestība, naids, ļaunums, vardarbība, kaislība, seksuāla apsēstība. Un tieksme to rādīt, protams, ir. Tās ir tās slāpes. Bet nav tā, ka mājās mētājos četrās sienās, ja netieku paspēlēt. Ja ir labās, pareizās lomas, ir kaifīga sajūta. Vienmēr baigi interesanti pašam sevi atklāt. Zūd liekais uztraukums. Aizkulisēs ir, bet uz skatuves viss nostājas savās vietās, jo zini, kuros dvēseles kaktos meklēsi. Tas ir tāds psihoterapijas seanss pašam sevī. Patīkami. Protams, ja ir 25 izrādes mēnesī, kļūsti emocionāli trulāks, grūti atrast sevi. Bet tad atpūties, un atkal viss ir kārtībā.

– Reizēm bail paliek, kad iedomājos... M.Butterfly bija teksts, ka aktieris ir līdzīgs prostitūtai. Un tā droši vien ir. Jo arī tai profesijas sastāvdaļa ir vēlme patikt. Nespēju iedomāties prostitūtu, kas negribētu iepatikties.

– Nē, nē, tie tādi sociālistiski murgi, sieviešu emancipācijas sviests. Aizmirstam. Darbs ir darbs, jebkurš... Tas jādara godprātīgi. Ja negribi nevienam iepatikties, tad, atvainojos, ej strādāt par tramvaja vadītāju. Tāpat ar aktieriem. Šī sajūta – man ir svarīgi, ko par mani domā, saka, novērtē. Man ir svarīgi, kā es izskatos.

– To katrs esam piedzīvojuši, izjutuši, sevišķi aktieri, jo cilvēkiem šķiet, ka tu esi publiski pieejams, uz skatuves, ģērbies smukās drēbēs, smuki izgaismots, sagrimēts, gudri runā... Un, protams, šīs profesijas sastāvdaļa ir arī tikt ar to galā, uztvert kā neko īpašu.

– Kā ar to pašcieņu, nezinu, bet ar smaidu noteikti. Man tādas problēmas nav.

– Ir. Un kā vēl. Es taču neesmu slims. Parādiet, lūdzu, vīrieti aktieri, kuram šā gēna nav! Tas ir alfa tēviņa dabisks iekšējs stāvoklis. Protams, ir daži unikāli izņēmumi. Bet būtu liekulīgi, ja es teiktu, ka manī tā nav. Atvainojos, esmu psihiski vesels vīrietis. Psihiski vesels vīrietis visai dīvainā profesijā. Un psihiski veselam aktierim šai īpašībai ir jābūt vienkārši obligāti (smejas). Vēlmei savaldzināt, patikt.

– Tur jau ir tikai (smejas) gribas darbības šaurā robeža. Vai tev ir iespēja, un vai tu ej tālāk par idejām. Ja runājam par vēlmi, tā, protams, ir, un tai jābūt. Tur neko nevar darīt. Jautājums – kurā brīdī tu apstājies. Tas atkarīgs no tā, kādā stāvoklī attiecīgajā brīdī esi, kāda ir tava vieta sabiedrībā, ģimenē, vienkārši – dzīves situācija.

– Es nezinu. Negrib? Un arī – varbūt nav vajadzības. Kādreiz iedomājos – ja nebūtu vajadzības sevi bremzēt, ak Dievs, ko tik es pastrādātu! Ja padomā, kādas tik iedomas mūsu zemapziņa gatava radīt, bail kļūst. Labi, ka tikmēr, kamēr doma no smadzenēm nokļūst līdz mēlei un tiek transformēta skaņas veidā, tā ir jau izfiltrēta un parādās cenzētā formā. Tas ir stāsts, ka tev var būt visneprātīgākās domas, vēlmes, bet vienā brīdī iestājas objektīvi apstākļi, kas tevi nobremzē tās realizēt. Un esmu pateicīgs, ka man šie apstākļi ir.

– Protams, lielais Jaungada šovs. Kā man tas patīk! Viena kalna puse ir kā tribīnes, otra – kā skatuve, ideāla pārredzamība. Tā ir uguns un sniega izrāde, un ir tik aizraujoši to organizēt un tajā piedalīties. Tiesa, ir zināmi riski, jo tas notiek pa tumsu, ir dūmi, pirotehnika, ātrums, bet ļoti uzbudinoši!

– Jā, vienu gadu līdz trijiem naktī bija rindas pie pacēlājiem. Daudzi vairs negrib Jaungadā sēdēt mājās. Ir varianti – iet uz ielas izdzert šampanieti vai aizbraukt kaut kur. Un kalns ar katru gadu kļūst populārāks – ap desmitiem, vienpadsmitiem pēkšņi sāk velties pūļi, mašīnas. Tas ir forši, ļoti, ļoti... uzbudinoši. Trūde gan skaišas – kāpēc vienu Jauno gadu nevaram sagaidīt normāli, kā cilvēki, Londonas vai Rīgas centrālajā laukumā.

– Jā, pārmet man – mūžīgi tu pārpsihojies, pārguris, vienos naktī tikai atbrīvojies. Nekādas jēgas.

– Uz kalnu? Trūdei arī patīk slēpot, esmu viņu iemācījis šo baudu. Par to jūtos lepns, labs darbs (smejas). To viņa tiešām dara daudz labāk par visām savām draudzenēm.

– Salu, sniegu! Un labas lomas.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve”/ Foto: Aigars Hibneris