Iemīlējusies narcisā. Ko darīt, ja vīrietis sevi mīl vairāk par tevi

Ilgstoši atrasties attiecībās kopā ar narcistisku personību ir grūti. Šādās attiecībās ir sajūta, ka tikai tu viena iedziļinies, uzklausi un iejūties tajā, ko stāsta tavs partneris. Bet brīžos, kad gribi dalīties savās jūtās, sajust otra atbalstu un siltumu, to visbiežāk nesaņem. Tas ir tādēļ, ka ar savu personību tik ļoti pārņemti cilvēki nespēj tevī saskatīt individualitāti, viņiem nepieciešama tikai tā tava personības daļa, kas viņus atbalsta, saprot un apbrīno. Viņiem visbiežāk esi vajadzīga tikai brīžos, kad nepieciešams papildināt savus pašvērtības krājumus. Turklāt, ja to nespēsi dot, viņš vispār var ar tevi nekomunicēt. Narcistiskie cilvēki ir kopā tikai ar tādiem ļaudīm, kas ir emociju dodoši, silti un izprotoši, jo viņu pašvērtība ir tik nestabila, ka viņiem ik pa laikam tā jānostiprina ar apbrīnu par viņa sasniegumiem, ārējo izskatu un veiksmes stāstiem.

Lai vieglāk izprastu narcistisku personību, vērts zināt, ka viņos mājo trīs personības šķautnes: grandiozā veiksminieka tēls, īstais ES, kas ir nepieaudzis un neizpētīts, un mazvērtīgā kompleksainā daļa, ar kuru nemitīgi jācīnās. Parasti šāda tipa cilvēki dara visu, lai sevi varētu pilnveidot grandiozajā veiksminieka tēlā. Viņi diendienā dižojas ar paveikto, ir skaisti, vīrišķīgi (vai arī sievišķīgas, ja tās ir sievietes). Viņi dzīvo ar moto, ka viņi ir visu varoši, tādēļ pat nereti pērk dārgas lietas, lai gūtu papildu gandarījumu. Taču dzīve ir dzīve! Kā ikviens no mums, arī narcistikais cilvēks kļūdās un piedzīvo zaudējumus. Tikai atšķirībā no mums, kuri savas kļūdas izsāp, atzīst un dzīvo tālāk, ar sevi pārņemtais cilvēks uzreiz «iekrīt» savas personības mazvērtīgākajā daļā. Viņam tad par sevi ir kauns un ir ļoti slikti pašsajūta. Šādos brīžos viņam vienmēr vajag līdzās kādu, kas viņam stāsta, cik viņš brīnišķīgs un vienreizējs, cik viņam viss vienmēr labi izdodas. Šāds atbalsts viņam atdod sajūtu, ka viņš tiešām ir veiksminieks un viņam izdodas izkļūt no iekšējā apmulsuma un mazvērtības sajūtas. Lai cik dīvaini arī šķistu – ārēji tik spēcīgie narcisi patiesībā ir ļoti trausli. Viņi jūtas labi tikai tad, kad citi viņus atzinīgi novērtē. Viņi ir atkarīgi no šīm sajūtām.

Viņam gribas, lai tu vienmēr esi gatava pievienoties viņa plāniem

Tāpēc, esot attiecībās ar šādu cilvēku, brīžos, kad viņam no tevis vajag novērtējumu un atzinību, viņš spēj tev likt sajusties tik ļoti īpašai, mīlētai un lutinātai. Vajadzība pēc tevis tādos brīžos ir tik spēcīga, ka uz mirkli tiešām šķiet, ka jūsu jūtas ir īstas. Taču pamatsajūta – mans mīļotais mani nemīl – ir visu laiku, jo tie īpašie mirkļi notiek reti. Kad izdodas saprast, ka tieši vīrietis – narciss – ir tas, kurš visu laiku tevi patērē, jo viņš grib, lai tu vienmēr esi gatava viņa plāniem pievienoties, lai viņu samīļo tieši tā, kā viņam to šodien gribas, lai esi gatava iziet ar viņu pusdienās tieši tad, kad viņš visas savas darba lietas būs pabeidzis, tad pārdzīvot, ka attiecības nav tādas, kādas vēlies, ir vieglāk. Tu ne pie kā neesi vainīga, kaut arī narciss ik pa laikam šo sajūtu tevī var radīt. Uz sevi vērstai personībai vajag, lai tu visu laiku būtu zemajā startā un gatava jebkurā mirklī viņam pievienoties. Bet, ja viņš sevi vēlēsies pilnveidot citādi, par tevi kā viņa mīļoto sievieti viņš var aizmirst pat uz vairākām dienām. Šādiem cilvēkiem nav reālas izjūtas par citiem, viņi dzīvi skata tikai no viena skata punkta: vai tas, ko daru vai ar ko esmu kopā, ir saskaņā ar to, ko man gribas un kas man ir vajadzīgs. Viņi domā un redz tikai sevi. Viņš nesaskata otra cilvēka vajadzības un vēlmes.

Nepiedzimst gan! Nav tāda gēna, kas noteiktu, vai cilvēks dzīves laikā kļūs par narcisu vai nekļūs. Tam, kādi izaugsim, saknes meklējamas agrā bērnībā, jo katra personība ir ļoti atkarīga no audzināšanas.

Ja bērnībā visas mūsu kā bērnu vajadzības nav apmierinātas, tas īstais ES, kas rada mūsos sajūtu, kas mēs esam un ko patiesi vēlamies, tā arī paliek neatklāts un neizpētīts. Par narcisiem visbiežāk kļūst bērni, kas jau no agras bērnības tiek novērtēti tikai par sasniegumiem. Viņi sevī tik ļoti attīsta šo patības daļu, ka vēlāk visu mūžu tikai tā arī dzīvo. Viņi bērnībā nav piedzīvojuši sajūtu, ka viņus novērtē kā personību, un mīl tikai par to vien, ka viņi ir. Lai arī tas viņiem bijis ļoti svarīgi, vecāki to nav ņēmuši vērā, bet tā vietā bērnu patērējuši. Šāds bērns citādu ikdienu nav redzējis, viņš nezina, kā patiesībā jūtas, ko viņam vajag un ko viņš vēlas, tāpēc pēc tam visu mūžu dzīvo vajadzības izteiksmē.

Šī diemžēl ir diezgan liela problēma, jo mūsdienās ir liela daļa vienmēr skrienošo un aizņemto vecāku, kas arvien mazāk laika velta, lai vienkārši tāpat pabūtu kopā ar savām atvasēm. Viņi ievēro un paslavē bērnu tikai tad, kad viņš ko labu izdarījis. Izaugot šādi audzinātiem cilvēkiem pašvērtība balstās tikai uz sasniegumiem. Viņi jūtas dzīvi tikai tajos brīžos, kad ko sasniedz. Tādēļ narcisam ir vajadzība visu laiku pēc kaut kā tiekties. Piemēram, ja viņam ir svarīgi sajusties skaistam, veiksmīgam mačo tipa vīrietim, viņš savas mīļotās meitenes var mainīt ik pa pāris mēnešiem, tāpat kā dārgus telefonus vai mašīnas, jo tas viņam nodrošina gandarījumu. Diemžēl nav iespējams justies ar dzīvi pilnībā apmierinātam, ja vienīgo gandarījumu sniedz ārēji sasniegumi vai notikumi.

Vai tik ļoti uz sevi vērsti un sevī iemīlējušies cilvēki vispār kādreiz jūtas laimīgi? Kamēr viņiem veicas, viņiem ir grandioza triumfa sajūta. Tiklīdz viņi kļūdās un sasniegumi mazinās, viņi «iekrīt» dziļā mazvērtības sajūtā, jūtas ļoti slikti, nelaimīgi un nevienam nevajadzīgi.

Narcistiskai personībai sevī atrast atbildes uz dzīves svarīgajiem jautājumiem ir ļoti grūti. Praktiski neiespējami, jo viņi jau nejūt, ka problēma ir viņos. Šādi cilvēki no laba prāta nekad nemainās. Ja nu vienīgi kādā brīdī sajūt, ka viņiem nav patiesu attiecību, nav draugu, no kuriem saņemt pretī siltas un cilvēciskas emocijas, kas viņiem tik ļoti nepieciešamas. Bet citi narcisi var nodzīvot visu dzīvi, nemaz to nepamanot. Ja vien pārdzīvo personības krīzi, kas viņos rodas ap 40 gadu vecumu. Kamēr viņi ir jauni, skaisti un spēcīgi, viņi ar savu šarmu un aplidošanas mākslu var ārēji piepildīt savu grandiozo pašapziņu. Taču tad, kad viņi sāk novecot, jaunās meitenes vairs tik ļoti klāt «nelīp», ir grūtāk iepazīties. Šādos brīžos narcisi sevī sajūt lielu tukšumu, ar kuru viņi nezina, ko darīt. Bieži vien ir tikai divi varianti, ko viņi izvēlas: slīgt domās par pašnāvību (un cits šīs domas arī īsteno), mocīties narcistiskajā depresijā, un otrs – doties uz psihoterapiju (vai arī mēģināt izprast sevi ar savas mīļotās palīdzību, kura savā personībā ir ļoti stipra un pašpietiekama). Ja tu kā šāda cilvēka partnere spēsi uzklausīt un izprast narcistiskā cilvēka trauslo dabu, tad ar laiku viņš patiesi var mainīties. Bet rēķinies, ka šis process nebūs viegls.

Visvairāk cieš narcisu bērni

Tā kā narcisi savas dzīves laikā mainās ļoti reti, viņi, audzinot savus bērnus, to dara pēc tāda paša modeļa, kā paši savulaik auguši. Turklāt nereti arī bērna sasniegumus un panākumus izmanto, lai no tiem gūtu papildu gandarījuma sajūtu. Iespējamas pat situācijas, ka, narcistiskajai personai novecojot, viņš, lai gūtu gandarījuma un veiksmes sajūtu, sāk izmantot savus bērnus. Protams, šādā situācijā visvairāk cieš viņu bērni. Viņus novērtē tikai par sasniegumiem, un arī viņi īstu mīlestību nemaz nepazīst. Tāpēc pieaugot izaug nākamā narcisu dzimta – arī šie cilvēki nemāk mīlēt. Viņi māk tikai patērēt citus, lai gūtu tik vajadzīgo novērtējuma sajūtu.

Tiekoties ar šādiem cilvēkiem, ik pa laikam vari norādīt, ka domā citādi, ka tas, ko viņš dara, tev ir nepieņemams, bet tas arī viss. Visticamāk, jau narcistiskais cilvēks nemaz patiesi tevi neuzklausīs, jo viņš ir tik pārņemts ar sevi, ka tavas pārdomas nesadzirdēs. Ja no tevis narciss nejutīs atbalstošo, apbrīnojošo sajūtu, viņš meklēs citus cilvēkus un labprātāk atradīsies kopā ar viņiem, lai tikai sajustos apbrīnots un citu acīs veiksmīgs.

Ja ir spēks un narcistiskais cilvēks tev tiešām ir ļoti tuvs, vari ik pa reizei atļauties viņu pažēlot, satiekoties un labprātīgi ar apbrīnu uzklausot viņa grandiozos piedzīvojumus. Bet cik ilgi šādu vienpusīgu uzmanības došanu no savas puses izturēsi? Vientulības sajūta ir tā cena, ko katrs narciss maksā dzīves briedumā par to, ka visu laiku citus izmantojis. Patmīlīgie ir gatavi pieķerties jebkuram, kas ar mieru viņus uzklausīt un saprast, jo paši par sevi viņi nekad nesajūtas labi. Diemžēl kļūstot vecākiem, viņiem ir arvien grūtāk izmantot tos pašus ieročus, kurus izmantoja jaunībā, lai iepazītos un vismaz pirmajā brīdī iepatiktos. Bet, izvēloties būt kopā ar narcisu un veidojot tuvas attiecības ar viņu, tev visu mūžu jābūt gatavai viņu balstīt, apbrīnot un pakļauties visām viņa vēlmēm. Ja viņš nepiedzīvos narcistisko depresiju, tā arī visa mūža garumā nemainīsies.

«Īpaši romantiskas attiecības man bija tieši ar savu bijušo draugu, par kuru tikai vēlāk atklāju, ka viņš koncentrējies vienīgi uz sevi un savu vēlmju īstenošanu. Iepazināmies uz ielas – viņš pienāca pie manis un pārliecinoši teica, ka tik skaistai sievietei vienkārši nespēj paiet garām. Ja nepiekritīšu ar viņu kopā iedzert kafiju, lai vismaz iedodu savu telefona numuru. Mūsu pazīšanās sākums bija ļoti vētrains, romantisks un kaislīgs. Viņš man rakstīja dzeju, veda romantiskās pastaigās, bārstīja komplimentus, nemitīgi iekāroja. Kā man tas patika! Rozā brilles nokrita, kad pamanīju, ka manam mīļotajam patiesībā nemaz neinteresēju. Satiekoties viņš visu laiku runāja tikai par sevi, saviem sasniegumiem un grandiozajiem sapņiem. Viņš it kā ik pa laikam interesējās arī par mani, bet atbildi no manis nemaz negaidīja, jo turpināja atkal runāt par sevi. Turklāt, kad kaut kur gājām, viņš vienmēr skatījās apkārt, man nepievēršot uzmanību. Bija sajūta, ka viņš pārliecinās, vai cilvēki viņu ievēro un skatās uz viņu. Es viņam biju kā krāšņs, papildinošs elements. Bet visvairāk viņa patmīlību izjutu brīdī, kad sākām dzīvot kopā. Viņš ar mani vispār nerēķinājās! Ja kaut ko bijām iepriekš sarunājuši, praktiski vienmēr viņa plāni mainījās, jo pēkšņi viņam bija ļoti neatliekamas darīšanas. Viņš pat varēja pazust uz trim dienām, izslēgdams telefonu un nepadodams ziņu, kur atrodas. Pēc tam viņš vienmēr brauca mājās un atrada ģeniālu skaidrojumu savai prombūtnei. Jutos tik nelaimīga, nesaprasta un nemīlēta. Iemīlēšanās eiforija bija pilnībā zudusi, un ar katru dienu aizvien vairāk man šķita, ka viņš mani nekad nav tā, pa īstam, mīlējis. Pat mīlējoties, man vienmēr vajadzēja izdabāt viņa idejām un pakļauties. Tiesa, viņš it kā rūpējās, lai arī es gūtu baudu, bet man tā vien šķita, ka mans orgasms viņam nepieciešams, lai vairotu savu patmīlību. Jo, redz, viņš ir īsts vīrietis, ja var sagādāt mīļotajai baudu. Viņš man bieži seksa laikā jautāja, vai viņš ir mans labākais seksa partneris. Man vienmēr bija jāatbild apstiprinoši, citādi sāktos nenormāls strīds un viņš aizietu.  Bet lieliskais sekss manī nesniedza sajūtu, ka esmu patiesi mīlēta. Man vajadzēja patiesas jūtas, uzmanību, iejūtību, ieklausīšanos, paļaušanos un līdzās būšanu. Neko no šīm emocijām mans bijušais diemžēl man sniegt nemācēja. Tas arī bija galvenais šķiršanās iemesls.»

Viņš patīk visām sievietēm! Stāsta Silvija (38 gadi)

«Mans pirmais vīrs bija izteikts narciss, jo par visiem visvairāk viņš mīlēja sevi. Kad devāmies kaut kur kopā, bija tik smieklīgi noraudzīties, cik ļoti viņš koncentrējās tikai uz to, lai labi izskatītos. Nevis es biju tā, kura stāvēja pie spoguļa un prasīja – nu, kā es, mīļais, izskatos? Viņš to jautāja man!!! Viņam bija ārkārtīgi svarīgi labi izskatīties un stilīgi ģērbties, un saņemt par to komplimentus. Savukārt, ja aizbraucām ciemos pie maniem radiem uz laukiem, tad visu vakaru viņš runāja tikai par sevi. Neko citu nedzirdēju kā tikai – «es» un «man». Viņam bija svarīgi visai pasaulei paziņot, cik viņš veiksmīgs, apsviedīgs, pats labākais! Atceros, reiz, «jokus mīlot», laukos aizgājām uz zaļumballi. Viņš kā vienmēr bija tik ļoti uzcirties, ka visas vietējās meitenes tikai uz viņu vien skatījās. Viņam ļoti patika būt uzmanības centrā. Viņš pat pēc balles man teica – visas sievietes būtu gatavas viņa dēļ darīt „da jebko”, tik es, redz, tāda muļķe, viņu pietiekami nenovērtēju. Jau bijām sen šķīrušies, kad nejauši savu bijušo vīru satiku uz ielas. Viņš bija tikpat bravūrīgs un iznesīgs, bet, kad pajautāju, kā īsti viņam dzīvē sokas, mūsu saruna tūlīt pat beidzās, jo viņam pēkšņi bija jāskrien uz nenormāli svarīgu tikšanos. Laikam jau tādiem cilvēkiem grūti atrast laimi personīgajā dzīvē.»

«Kad pārcēlos uz jauno mājvietu, nejauši iepazinos ar savu kaimiņieni. Tā kā bijām vienaudzes, sākumā man šķita, ka mums ir daudz kopīgu interešu. Pat reizēm aizgājām kopā izklaidēties. Manai kaimiņienei vienmēr bija svarīgi, lai viņa izskatītos vislabāk. Ejot uz ballītēm, viņa tā saģērbās, ka vienmēr visu vakaru bija uzmanības centrā. Bet izteikti narcistiska viņa kļuva pēc bērniņa piedzimšanas. Viņa mierīgi no rīta varēja man zvanīt pie durvīm un lūgt, lai pieskatu uz mirklīti viņas meitu, jo viņai steidzami jāaiziet pie ārsta. Es piekritu, bet ar nosacījumu, ka viņa būs laikus atpakaļ, jo man pēc dažām stundām jādodas uz lekcijām. Tolaik vēl studēju. Bet kaimiņiene nepārradās visu dienu. Bija kā akā iekritusi, jo neatbildēja ne uz telefona zvaniem, ne īsziņām. Viņa pat meitiņai nebija neko ēst atstājusi. Vārīju kartupeļus un taisīju kartupeļu biezenīti. Beigās jau iepazinos ar visu viņas ģimeni – vīru un vīramāti. No viņiem arī uzzināju, ka mana kaimiņiene bieži pazūd, citreiz pat uz vairākām nedēļām. Turklāt viņa savu meitiņu mēdz iekaustīt. Vīramāte pat piedraudējusi sūdzēties bāriņtiesā, ja vedekla pienācīgi nerūpēsies par meitu, bet šie draudi nelīdzēja. Mana kaimiņiene pati ar draudiem iebiedēja vīramāti, un tā, cik zinu, viss ir palicis. Vīrs no viņas gan izšķīrās, un viņa ar bērnu pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Nesen savu bijušo kaimiņieni satiku uz ielas. Vairāku minūšu garumā uzklausīju kārtējos bravūrīgos stāstus, kā viņa iepazinusies ar sapņu vīrieti, kurš viņu grasās precēt. Viņai bija tik svarīgi man samelot, lai es viņu apbrīnotu. Žēl tikai meitenītes, viņai droši vien ir ļoti grūti ar tādu mammu.»

Draudzējos līdzjūtības dēļ. Stāsta Austra (25 gadi)

«Man ir viena draudzene, kas ir ļoti orientēta tikai uz sevi un savu skaistumu. Esam pazīstamas jau kopš bērnības. Kad abas pieaugām un mums izveidojās katrai savs raksturs, pamanīju, ka mana draudzene ir ļoti savtīga un egoistiska. Satiekoties viņa divas stundas no vietas var stāstīt, cik labi viņai klājas, kā veicas darbos un cik viņa ir skaista, turklāt viņas labo izskatu novērtē arī visi darba kolēģi, katru dienu sakot komplimentus. Viņa droši vien par sevi runātu vēl ilgāk, ja vien es lietišķi nenorādītu, ka ir jau vēls un man laiks posties mājup. Tad viņa tā, starp citu, atceras arī par mani, bet man parasti vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās kaut ko par sevi stāstīt. Pašlaik tiekamies reti. Esmu sevi pieķērusi pie domas, ka  ar viņu tiekos tikai tāpēc, ka zinu – mana draudzene patiesībā jūtas diezgan vientuļa, jo viņai nav daudz draugu. Tā, kas manī ierunājas, ir līdzjūtība pret viņu.»