33 gadus vecā Laura: "Manam mīļotajam tuvību nemaz nevajadzēja..."

Lauru pazīstu kopš bērnības. Pa lielam viena par otras dzīvi esam informētas. Zināju, ka visi atviegloti uzelpoja, kad viņa šķīrās no sava pirmā vīra – varmākas. Un, ieraugot draugiem.lv viņas jaunās kāzu bildes, kur pretim raudzījās viens patiešām skaists pāris, vēstulē metos apsveikt. Pēc laika saņēmu atbildi: ne viss ir tik jauki, kā izskatās – mans vīrs ir aseksuālis.

«Ar Ainaru iepazinos vienā internetportālā. Tobrīd nesen biju šķīrusies no pirmā vīra, kurš bija alkoholiķis un dzērumā mani sita tiktāl, ka ar traumām nonācu slimnīcā. Sapratu, šādi tālāk dzīvot nespēju, un iesniedzu šķiršanos. Pirmais laiks bija briesmīgs – viņš negāja prom no mana dzīvokļa, gulēja uz tepiķa, šķiršanās gadījumā draudēja nogalināt mūsu kopējo bērnu. Laikam tā bija reakcija uz viņu, jo jutu, ka pieskārieni man pretīgi, vēlējos vienīgi dvēselisku draugu. Un tā iepazīšanās portālā sāku sarakstīsies ar Ainaru. Viņam tobrīd bija 43 gadi, man – 28. Atceros, kā nodomāju: «Tas jau opis! Ar viņu varēs vienkārši parunāties.» Tā arī bija, atšķirībā no citiem viņš nekad neprasīja: «Kā tu izskaties, kādi tev mati?» neuzdeva intīmus jautājumus. Mēs viens otram stāstījām par savu darbu, dzīvi, viņš neprasīja manu telefonu, nerunāja par satikšanos. Ziemassvētku vakarā sēdēju portālā un runāju ar viņu – visiem bija svētki, bet mums – pilna dvēsele, kas prasīja pēc uzklausīšanas.

Un tad vienu vakaru ar draudzeni aizgājām uz klubu. Stāvējām pie tualetes, jāatzīst, biju padaudz iedzērusi... Un tajā brīdī pa durvīm ienāca nereāli izskatīgs vīrietis, kas pēc bildes nedaudz atgādināja manu sarakstes draugu. Viņš pienāca klāt un jautāja: «Ko tu dari, foršā meitene?» Bet es noreibusi lecīgi atcirtu: «Muļķis esi – neredzi, ka gaidu, kad atbrīvosies tualete, jo gribu čurāt?» Tā viņu atšuvu un, protams, uzreiz nožēloju. Viņš taču visā klubā bija pats sakarīgākais. Drīz vien ar draudzeni gājām prom. Bet, atnākusi mājās, konstatēju, ka portālā mani  gaidīja vēstule ar jautājumu: «Vai gadījumā tā burvīgā meitene klubā pie tualetes nebiji tu?» Tad arī sekoja piedāvājums satikties. Viņš nebija rīdzinieks, bet attālums neesot šķērslis. Viss, ko viņš teica, skanēja ļoti jauki. Tā sākām tikties, stundām sēdējām krodziņos un runājām. Viņš man ļoti iepatikās!

Satikāmies jau vairākus mēnešus, bet viņš man nepieskārās. Atceros, reiz bijām izstaigājuši krodziņus, iedzēruši, izrunājušies, un es pirmoreiz paliku pie viņa. Abi noģērbāmies, iegūlāmies gultā, un viņš mani apkampa kā tādu jēlu olu, tikpat kā nepieskaroties. Tobrīd nodomāju: nu labi, varbūt viņš tāds kautrīgs. Taču arī vēlāk tas atkārtojās. Piemēram, parasti, ja kādam puisim patīk sieviete, viņš negrib viņu izlaist no rokām, visu laiku ņurca – Ainara rokas bija kā nedzīvas, viņš mani nekad neapkampa, nenoglāstīja. Tēvišķi nobučoja, bet tas arī viss.

Mēģināju viņu noskūpstīt, bet Ainars uzreiz aizrādīja: «Nedari tā ar mēli!» Biju pārsteigta: bet kā tad jāskūpstās? Ainars atbildēja: tā vienkārši, bez mēles! Nākamreiz vairs neuzdrošinājos, jo šķita, ka uzbāžos. Protams, aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, man radās diezgan ātri. Tajā pašā laikā mani ļoti saistīja garīgā puse – mēs stundām varējām runāt, Ainars ir liels intelektuālis, man vienmēr ar viņu bija interesanti. Dvēseliskā ziņā mums bija liela saskaņa.

Bet man gribējās arī seksuālu tuvību. Tāpēc internetā meklēju rakstus no sērijas: «Vīrs mani negrib.» Tur bija ieteikums: vajag uzvilkt izaicinošu veļu un staigāt viņa acu priekšā. Ainars, to ieraugot, ar pirkstu rādīja uz deniņiem un prasīja, vai tu ilgi šitā māžosies? Atkal jutos muļķīgi. Vienreiz aizbraucām ceļojumā, tur viss skaisti, iedzērām vīnu numuriņā, tāda romantika, bet mēs tikai runājam un runājam. Seksuāli viņš par mani neizrādīja nekādu interesi. Iesēdos viņam klēpī, bet viņš atkal tikai runāja un runāja...

Sekss bez kaisles

Un tad nejauši redzēju raidījumu, kurā stāstīja par cilvēkiem, kam nevajag seksu: tā uzzināju par aseksuāļiem. Bija pagājuši kādi pieci mēneši, kopš satikāmies, man visu laiku bija neērti par šo tēmu jautāt. Kad sāku par to runāt, Ainars atzina, ka seksu viņam vienkārši negribas. Atradu ārstu; tas viņam sarakstīja visvisādas zāles, bet Ainars paziņoja, ka viņš šito visu nedzers, un skaidroja man: «Iedomājies, te stāv tēja, bet es to negribu, jo man neslāpst. Tāpat ir ar seksu. Kāpēc man jāiet pie ārsta un jāsaka – izdariet tā, lai es gribētu šo tēju tikai tāpēc, ka citi to grib?» Ar prātu sapratu, bet jo vairāk kādas vēlmes tiek apspiestas, jo vairāk tās laužas uz āru. Turklāt šķita: nu nevar tā būt, ka cilvēkam itin nemaz negribas seksu, gan jau ko izdarīšu lietas labā. Ko es panācu? Pa četriem gadiem sekss mums bija kādas reizes piecas. Un vienmēr viņš izturējās identiski kā sievietes, par kurām vīrieši mēdz sūdzēties, ka viņas guļ nekustīgi kā koka gabali. Ar Ainaru bija līdzīgi: viņš vienkārši gulēja. Fizioloģiski it kā viss notika – viņam «stāvēja», taču vienlaikus viņš gulēja ar vienaldzīgu sejas izteiksmi un vispār man nepieskārās. Sekss bija bez jebkādas kaisles. Atceros, reiz vienā ceļojumā, kad pēc šampanieša man jau bija zināma «kondīcija», provocēju seksu. Likās, nu varbūt tomēr turpmāk kaut kas notiks. Nākamajā rītā apkampu viņu, bet viņš izbrīnījies vaicāja: «Mums taču vakar bija sekss, ko tu vēl gribi?» Gada norma izpildīta...

Vēloties, lai mums būtu tāpat kā citiem cilvēkiem, pat biju nonākusi līdz tādam absurdam, ka sacīju, lai viņš aiziet pie kādas prostitūtas, varbūt tā atraisīs viņa seksualitāti. Biju gatava arī uz tādu soli. Ainars vairākkārt prasīja: «Vai tu esi kāds dzīvnieks, ka tev tik ļoti seksu vajag? Vai tev dzīvē sekss ir galvenais?» Atbildēju, nav galvenais, bet man šķiet, ka ir normāli, ja pārim ir sekss. Bet Ainaram bija cits uzskats: nepastāv nekāds normāli-nenormāli, ir tikai tā, kā divi cilvēki kopā izlemj. Ar laiku tiešām sāku justies, ka ar mani pašu kaut kas nav kārtībā. Vēl jau arī, ja cilvēks patīk, tu sevi ar prātu mēģini pārliecināt, ka viss būs labi. Sadzīvē mums bija ideāla saskaņa. Viņš bija ļoti uzmanīgs – katru vakaru mani sagaidīja ar vakariņām, pie gultas vienmēr bija sarkana roze, katru piektdienas vakaru viņš bija sagādājis manu mīļāko vīnu, arī kaut ko garšīgu nopircis, brīvdienās vienmēr gājām uz teātriem, kino, lasījām vienas un tās pašas grāmatas un tad tās pārspriedām. Mums vienmēr bija, par ko runāt. Divreiz gadā braucām ceļojumos – vienreiz uz siltajām zemēm, otrreiz uz kalniem slēpot. Ja citi draugi savā starpā «plēsās», mēs tikpat kā nestrīdējāmies, bija tāda ļoti liela cieņa vienam pret otru, nekad no viņa neesmu dzirdējusi nevienu rupju vārdu.

Laura, precamies!

Vienās draugu kāzās Ainars pēkšņi pavaicāja: «Laura, precamies!» Un es uzreiz piekritu. Sev biju jau iestāstījusi, ka no viena cilvēka nevar gribēt visu. Citādi taču mums saskaņa ir brīnišķīga. Redzēju, kā iet manām draudzenēm ar saviem vīriešiem, bet man blakus īsts Apolons. Patiešām, kad izgājām sabiedrībā, jutos kā karaliene. Kā cilvēku viņu ļoti mīlēju un domāju, ka seksa nozīmi pārspīlēju. Dvēseliski Ainaru sapratu ļoti labi. Viņa mamma bērnībā izdarīja pašnāvību, savu tēvu viņš uzmeklēja jau pieaugušā vecumā. Visus bērnības gadus viņš pavadīja internātos, mētājās no vienas vietas uz otru, viņam nebija neviena radinieka, kas palīdzētu un atbalstītu. Visu dzīvi viņš bija sities viens pats. Ainars netika saņēmis mīlestību un neprata to sniegt arī citiem. Vienlaikus viņš ļoti rūpējās par ģimeni: skatījās, lai man un bērnam būtu ērti, lai māja vienmēr būtu kārtībā, mums visiem tajā būtu patīkami. Taču sapratu arī to, jo vairāk sevi apspiežu, jo sliktāk ir... Kādu dienu Ainars man uzdeva jautājumu: «Ja mums nekad nebūs seksa, vai tāpēc tu no manis šķirsies?» Padomāju un godīgi atbildēju: «Iedomājies, man ir 32 gadi, un,  ja palikšu ar tevi kopā, man līdz mūža galam nekad vairs nebūs seksa, vai tev šķiet, ka tas ir okey? Ja mums nebūs seksa, arī bērnu nebūs.» Bet man gribas vēl kādu bērnu... Ainaram bija risinājums: var taču to ieņemt mākslīgās apaugļošanas ceļā vai adoptēt. Taču man gribējās savu un dabiskā ceļā ieņemtu...

Arvien vairāk sāku dusmoties, ka man no savas dzīves jāizslēdz ļoti svarīga tās daļa, ka nejūtos vairs kā pilnvērtīga sieviete. Agrāk par to nebiju iedomājusies, tomēr ja tev nav seksa, ja tu mīļotā cilvēka acīs neesi iekārojama, sāk rasties viens komplekss pēc otra, tu automātiski notiekošajā sāc vainot sevi. Arvien biežāk sāku domāt par šķiršanos. Un tad sākās! Mana mamma uzklupa: vai es traka esot, kāpēc nevaru ieviest mīļāko? Manu stāstu viņa bija pastāstījusi arī mūsu kopējai, Latvijā pazīstamai ginekoloģei. Kad ierados pie viņas vizītē, pirmais jautājums bija: «Laura, kāpēc jauc ģimenes dzīvi ar seksu? No desmit manām pacientēm astoņām ir mīļākie, tādu ieviest vajag arī tev!» Bet es savukārt nesaprotu, kāpēc tad cilvēki vispār ir kopā, ja viņi viens otru krāpj? Zināju arī vīra pozīciju: ja man būtu mīļākais, mūsu attiecības beigtos. Viņš vēlējās, lai es vienkārši atsakos no seksa.

Jauna dzīve, šoreiz ar seksu

Jutos arvien vientuļāka. Atkal reģistrējos iepazīšanās portālā, lai atkal kādam izkratītu sirdi. Un iepazinos ar Ivaru. Baidījos, vai pa šiem četriem gadiem nebūšu aizmirsusi, kā skūpstās. Bet ar Ivaru viss notika pats no sevis. Viņu satiekot, sapratu, savu dzīvi gribu mainīt un esmu gatava iet uz visu banku, jo es taču nezināju, vai viņš mani ielaidīs savā dzīvē. Vīram teicu, ka vēlos padzīvot atsevišķā istabā, ka man vajag padomāt, kā dzīvot tālāk, jo šajās attiecībās jūtos slikti. Mēnesi tā dzīvojām: es vakaros nācu mājās, mēs runājāmies, bet starp mums jau bija vēsums. Iekšēji biju izlēmusi: vēlos citas attiecības. Ivars vienkārši bija jau devis apstiprinājumu tam, ka varu un arī vēlos attiecībās justies savādāk.

Ainaram atklāti pateicu, ka nevarēšu dzīvot kā līdz šim, ka jūtos nelaimīga un nepiepildīta un vēlos kā emocionālu, tā fizisku tuvību. Ainars mani saprata. Kad šķīrāmies, viņš sacīja: «Es jau neesmu mainījies, esmu tāds pats, kāds biju mūsu attiecību sākumā un tevi tas kādreiz apmierināja. Tu tikai esi mainījusies un vēlies ko citu.» Taisnība jau viņam ir. Bet es līdz pēdējam gribēju, lai mums sanāktu īsta ģimene. Tikai līdz pēdējam mani nepameta jautājums: ar ko tu esi apprecējusies - ar tēti, brāli?

Pēc šķiršanās Ainars atsūtīja garu e-pastu, kurā rakstīja, ka pirmoreiz mūžā raud, jo visus šos gadus esmu bijusi viņa tuvākais cilvēks un ka neviena cita jau viņam nav. Joprojām ar Ainaru sazvanāmies, varam kopā paēst pusdienas, tā garīgā saikne starp mums ir saglabājusies.

Taču vienlaikus varu dzīvot pilnasinīgu sievietes dzīvi. Esmu kopā ar Ivaru, savu un viņa dēlu. Labi, ka nenobijos un atkal metos jaunā dzīvē. Manai draudzenei pirms laika atklāja krūts vēzi, pēc starošanas viņai nogāja mati, uzacis un tad es domāju – mēs tāpat nezinām, kas mūs sagaida, tāpēc šodien ir jādzīvo tā, lai nekas nebūtu jānožēlo! Un, ja tev ir sajūta, ka otru mīli, tad tam vienkārši ir jāļaujas. Tad jau redzēs, kā būs tālāk.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock