Gaišreģe Audra: no alkatības pasaules var nepārnākt

Blakus meitenes portretam stāv eksotisks, auss formas gliemežvāks un kūp vīraka stiebrs. Pastarītes skatiens no fotogrāfijas Diānai palīdz koncentrēties, bet gliemežvāks, kurā šalko okeāns, ir no Āfrikas. Diānai ir trīs pieauguši dēli un meita. “Tropiskās lietusgāzes nevar apturēt,” viņa saka, tinoties šallē un atlaižoties krēslā. Kad neizpratnē ieplešu acis, viņa mierīgi atrauc: “Es varu apturēt lietu. Pēc brīža mākoņi atkal samācas. Tas ir vienkārši – iemetu mākonī dažas enerģijas bumbiņas,” atklāj Diāna, viegli pašaujot rokas uz augšu.

Mans skatiens uzduras baltiem plastmasas spaiņiem, ar ko piekrauti dzīvokļa kakti. Loģisku izskaidrojumu tie iegūst, kad uzzinu, ka Diānas ģimenei ir vairāk nekā 100 bišu saimju. “Tas, ko daru kā dziedniece un gaišreģe, man ir liktenī ierakstīts, bet vispār mēs ar vīru esam biškopji. Tos mākoņus izgaiņāt mums vienā seminārā iemācīja dziednieks no Ukrainas. Parasti nemēdzu iejaukties dabā, bet bišu dravā ir jāķer laiks, tāpēc pabīdu mākoni nost, lai varētu pabeigt iesākto.” Diāna teic, ka ar viņu dzīvē viss notiek interesanti. Neparasts ir arī stāsts, kā pirms 14 gadiem ģimene iegādājās zemnieku saimniecību, kur tagad san čaklās bites. “Tolaik dzīvojām dzīvoklī Aucē, bet mums gribējās savu māju. Ilgi braukājām un meklējām, līdz uzmanību piesaistīja viena saimniecība. Tur bija kalni, lejas, veci kastaņi un ozoli, bet pati māja ļoti nolaista. Jaunākais dēls uzreiz iesaucās: lūk, šī ir īstā. Izrādījās, ka māju mantojusi Amerikas latviete. Lūdzu savai draudzenei, kas dzīvoja Amerikā, sameklēt mājas īpašnieci. Viņa sameklēja. Sarunā mājas saimniece pauda, ka pat nav grasījusies pieprasīt atpakaļ īpašumu, jo nespēj pārdzīvot, ka viņas senču iekoptā, bagātā saimniecība ir tik nožēlojamā stāvoklī. Tomēr teica: “Labi, kad braukšu ceļojumā, man būs piecas minūtes laika, varam satikties.” Kad aizgājām uz viesnīcu, izrādījās, ka viņa ceļā ir ļoti nogurusi, kājas bija pavisam sapampušas. Es biju noaudusi rakstainu lakatu, uzliku viņai to uz kājām, sakot, lai tas pakalpo. Tolaik es audu, un visi mani lakati cilvēkiem labi palīdzēja, jo tajos bija mana enerģija un spēks. Norunājām veselu stundu. Tautiete piekrita pieprasīt māju un pārdot mums par minimālu cenu. Vēlāk uzzināju, ka lakats kundzei tik tiešām esot labi pakalpojis. Tā nu mēs jau 14 gadus kopjam un tīrām mājas apkārtni – drazas un stikli, ko padomju laikā cilvēki sametuši, joprojām nāk laukā no zemes. Sākumā pagalms bija tik pilns ar lūžņiem, ka mums tajā pat vietas nebija.” Kad Diāna sāk stāstīt par bitēm, viņas balss veļas kā pūkains kamols – sildoša un maiga. Tas tāpēc, ka viņa ļoti mīl dabu, visu, kas plaukst, zaļo un smaržo pēc dzīvības. Dziedniece atzīst, ka viņai patīk lēni ieslidināt pirkstus melnzemē un tad tajā iekrampēties. No turienes nākot, uh, kāds spēks! Diānu enerģētiski baro zemes stihija. “Kad mēs deviņdesmitajos gados sākām nodarboties ar bitēm, cik ieziemojām, tik arī izdzīvoja un pavasarī sāka rosīties. Tagad liela daļa bišu nomirst jau rudenī. Bites mūs pamet...” Biedējošā tendence ir novērota uz visas zemeslodes. Zinātnieki lēš, ka bez bitēm cilvēce spētu noturēties tikai četrus gadus. Ja nebūs bišu, kas apputeksnē, pazudīs augi. Bites apputeksnē 80% no tiem. Arī gaišreģe Vanga reiz, vaicāta par graujošajām planētas kataklizmām, draudīgi teica: “Sākumā izzudīs bites...” Diāna stāsta – pērn gan bišu bojāeja bija saistīta ar lapseņu invāziju. Lapsenes kā laupītājas uzbrukušas saimēm, nogalinājušas bites un iznesušas medu. Tomēr citus gadus lapsenes neesot bijušas pie vainas. “Pavasarī tikai ieraugām, ka liela daļa bišu ir aizgājušas jau rudenī, lai gan rūpējamies par viņām, kā nākas. Pērkam speciālu, dārgu cukura sīrupu no Dānijas.” Diāna piebilst, ka veikala cukuru bitēm dot nevar – uzreiz būs beigtas, jo tas nav dabisks. Cukurbiešu cukura pašizmaksa esot pārāk augsta, lai to būti izdevīgi ražot. Bišu bojāejā gaišreģe vaino arī vides piesārņojumu. “Lai raža būtu pēc iespējas agrāk, augustā tiek apmigloti lauki. Saimnieki to nedara tā, kā vajadzētu, agri no rīta vai vēlu vakarā, bet pa dienu. Kas viņiem tāds kukainis? Esmu skatījusies – ja bites nomirs, cilvēki neizdzīvos. Bites ir kā lakmusa papīriņš, kas uzrāda ekoloģisko stāvokli.” Sākot apspriest jūtīgo tēmu par vides un cilvēku mijiedarbību, nonākam līdz slimībām, kas kļūst aizvien komplicētākas un grūtāk izārstējamas. Diāna ievērojusi, ka pēdējos gados ir uzradušies savādi vīrusi – cilvēks izslimo, bet pēc kāda laika slimība atkārtojas. “Uzskatu, ka šie vīrusi nav dabiskas izcelsmes, tie ir speciāli atsūtīti, lai mēs slimotu un ietu bojā. Cilvēku imunitāte krītas, un mirstība palielināsies. Ebolas vīruss ir radīts, lai iztīrītu Āfrikas valstis no cilvēkiem.”

Diāna skaidro, kā darbojas viņas īpašā redzēšana. Viņa uzdod konkrētu jautājumu un tūlīt vai pēc dažām dienām saņem atbildi – reizēm redz kā filmiņu, reizēm kā tēlus. Zina, un viss. Gaišreģe atklāj, ko redzējusi, nedaudz ielūkojoties nākotnē. “Klimats strauji mainīsies. Vairākas bagātās rietumu valstis no zemes virsas noslaucīs ūdens. Tas nenotiks uzreiz, redzu, ka ūdens lēnām pieplūdīs un cilvēki nespēs uzveikt dabu. Procesi jau ir sākušies, tāpēc dāņi izpērk zemi Latvijā. Notikumi risināsies vairākus gadu desmitus. Grunts ūdens celsies – es to zinu, un arī zinātnieki saka, bet neviens neklausās. Tie, kas Latvijā iegādājas mājas pie jūras un tuvu pie upēm, riskē tās zaudēt. Stihiju tuvumā nevajag dzīvot. Krievu miljonāriem viena māja Jūrmalā bijusi nebijusi, bet bibliotēku Daugavas krastā gan nevajadzēja būvēt. Kad ūdens plūdīs, tas nebūs valdāms.” Rietumu sabiedrība pārdzīvo tektoniskas svārstības gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan psiholoģiskajā ziņā. Konfrontācija starp lielajiem spēlētājiem ir sašķobījusi pasaules karti. Cīņa par varu, ietekmi, resursiem un naudu nu jau rada ne vien emocionālu diskomfortu, bet arī reālas kara priekšnojautas. Tāpēc bažīgi jautāju gaišreģei, vai Latvijai kara draudi ies secen un kas notiks Eiropā. Diāna: “Es vienmēr esmu ticējusi, ka nekas tāds neatkārtosies, bet, ja man jāatbild profesionāli, nevaru teikt, ka karš mūs neskars. Tāda kara, kāds bija 19. un 20. gadsimtā, vairs nebūs. Tas būs moderns karš, kurā tiks izmantotas jaunās tehnoloģijas. Varbūt vīrusi un baktērijas, mūsdienās nav vajadzības bojāt mantas. Latvija ir kā mazs graudiņš starp lielvalstu dzirnakmeņiem. Rīga ir labāk aizsargāta, bet Liepājas tuvumā Baltijas jūrā varētu ienākt militārās zemūdenes. Liepājniekiem vajadzētu uzmanīties. Krievijas valdošā elite savu tautu mērdē badā, bet pienāks diena, kad cilvēki rīkosies. Krievijā būs pilsoņu karš. Es redzēju, ka būs atentāts pret Putinu un viņš aizies bojā. Putinu sargā spēcīgi ekstrasensi, bet visu nespēj pat viņi. Krievijas Federācija izjuks, un tās vietā radīsies vairākas mazas valstiņas. Ukraina būs salīdzinoši neliela teritorija. Arī Eiropas Savienība tādā veidolā kā līdz šim nākotnē nepastāvēs, bet valstu savienība Eiropā būs. Es redzēju, ka Baltijas jūrai apkārt esošās valstis ir izveidojušas savienību, vieni mēs nepaliksim! Pārmaiņu procesi ir saistīti ar to, ka ir sākusies jauna ēra, bet daži gadu desmiti Visumam nav nekas. Kad sākās ekonomiskā krīze, cilvēki teica: nekas, paies daži gadi, un viss atkal būs labi. Es teicu: nē, tik ātri nekas nenotiks.”               

Reiz, kad Diāna jau nodarbojās ar ekstrasensoriku, viņas rokās nonāca slavenās pareģes Vangas baltās maģijas grāmata. Diāna sajuta, ka šī maģija viņai ir vistuvākā. “Iespējams, mēs citā dzīvē bijām pazīstamas.” Diāna atklāj, ka varot palīdzēt  ierunājot. Tas ir kaut kas līdzīgs vārdošanai. Bērnībā, kad Diāna savas neparastās spējas vēl neapjauta, viņa kopā ar vecomammu gāja uz mežu un purvu vākt zāļu tējas. Vecāmamma prata dziedināt gar ar ārstniecības augiem, gan vārdiem un allaž sacīja mazmeitai: “Tu būsi gudra kā visas sievas mūsu dzimtā.” Bērnībā Diāna nesa mājās pamestus dzīvniekus – kaķus un suņus, bet pusaudža gados redzēja neparastus, krāsainus sapņus. Tie bija kā paralēla dzīve, kurā viņa ceļoja dažādos laikos – staigāja pa viduslaiku pilsētām, cīnījās ar zobenu kā bruņinieks. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa satika kādu psihiatru no Pēterburgas, kas bija strādājis slepenā institūtā Krievijā, kur pētīja psihes noslēpumus, meklējot izskaidrojumu cilvēku neparastajām spējām. Ārsts Diānai teica: “Ja tu redzi tādus sapņus, tev ir spējas, tev vajag meditēt. Sapņos tu redzi laiku, kad esi dzīvojusi.” Diāna paskaidro, ka mēs dzīvojam uzreiz vairākos līmeņos, vienlaikus pagātnē, tagadnē un nākotnē. Turklāt tepat ir arī mūsu pagājušās un nākamās dzīves. “Kad es skatos uz cilvēku, redzu vienotu sistēmu. Cilvēks ir slims, jūtas slikti, bet mediķi neko nediagnosticē, jo slimība nav fiziskajā plānā. Tā ir pagātnē, kādā citā līmenī, un jāatstrādā pēc karmas likuma. Ārstēt sevi var, pārskatot dzīvi un mainot attieksmi, bet no pieredzes zinu – strādāt ar sevi ir visgrūtāk. Ne katrs to grib, jo jāattīrās gan fiziski, gan garīgi, turklāt jāmeditē.” Diāna turpina stāstīt par krievu psihiatru, kas viņai mācīja meditēt. “Viņš teica: aizver acis un iedomājies tīkamu, skaistu vietu, kur tu gribētu atrasties. Iedarbini visas maņas. Tev jāsajūt, kā šalko vējš, čab lapas, dzied putni, jāsajūt saules siltums, visas smaržas, arī garšas. Kad meditācijā nonāc noteiktā punktā, ir jāuzdod jautājums. Ko es tāds skuķis, 17 gadu vecumā, varēju jautāt? Sākumā meklēju vecākās māsas noslēptās mantas. Katru dienu trenējos divas trīs stundas, līdzīgi kā suņi, kas tiek apmācīti meklēt narkotikas. Tas nav viegli, jo jātērē enerģija, jākoncentrējas. Patiesībā visi cilvēki ir apdāvināti. Ja attīstītu savas spējas, daudz ko paši zinātu un varētu izdarīt. Tomēr tikai retajam tas ir dzīves aicinājums, kas ierakstīts zvaigznēs un uzlikts kā pienākums. Protams, mēs varam veiksmīgi darboties vairākās jomās, bet ne krasi atšķirīgās. Jūs, piemēram, varētu būt skolotāja vai bibliotekāre, bet ne sacīkšu braucēja.

Kad iemācījos atrast mantas, visiem bija jautri. Tagad ar mantu atrašanu tikpat kā nenodarbojos, jo cilvēki ir izklaidīgi. Reiz kāda paziņa zvana un saka – braucot ar ģimeni iepirkties, bet pazudis naudas maks. Saku, tas ir turpat mašīnā, viņa: nē, nav, visu izskatījām. Tā nu brauciens nenotika. Viņas tēvs mīlēja iedzert un vakarā, kad visi bija aizgājuši gulēt, devās uz mašīnu un atrada maku. Sieva viņu pieķēra, tā šī lieta atklājās. Kāpēc tēvs maku atrada? Tāpēc, ka viņam bija spēcīga motivācija. Kāpēc bieži pazūd automašīnas atslēgas? Tāpēc, ka katrai mājai ir savs gars, bet mēs pret to izturamies nevērīgi. Pēc Vangas – māja ir jūsu dvēsele – tās turpinājums. Arī īrētā mājā var iegūt savu dvēseles daļu, svarīgi – vai māja jūs pieņem vai ne. Mēs šo dzīvokli īrējam, bet esmu izveidojusi svētnīcu mājas garam, svētkos un dzimšanas dienās noliekam gariņam glāzi sarkanvīna un kādu konfekti. Kad vīns iztvaiko – gars ir pamielojies. Ja mājas gars ir dusmīgs, tas var jūs izjokot visai ļaunā veidā. Atslēgas stāv uz galda, bet jūs tās neredzat, gars jums šo telpu aizver. Noteikti nevajag lietas meklēt saspringtā stāvoklī. Palaidiet vaļā, aizmirstiet. Pamostoties no rīta, jūs zināsiet, kur ir pazudusī lieta.”

Ja ne vien domas un vārdi, bet arī lietas sastāv no enerģijas, varbūt dažu labu pazudušu mantu nemaz nevajag meklēt? Varbūt, paši neapzinoties, mēs intuitīvi atbrīvojamies no lietas, kas uzlādēta ar negatīvu informāciju. Diāna piekrīt, ka pret lietu, kas nenes svētību, cilvēkam var būt emocionāla pretestība. “Piemēram, pazūd nauda. Pirmām kārtām tā ir enerģija, tāpēc svarīgi, kā pie jums tā ir atnākusi. Godīgi nopelnītai naudai ir svētība. Loterijā vinnēta vai spekulējot ar kaut ko, tā ātri pazūd. Turklāt normāls ekstrasenss nemeklē lietas, jo tam, kas pazūd, jāaiziet. Šai enerģijai ir jāpazūd.”

Reiz vecākā māsa Diānai teica: “Ko tu muļķojies? Pasaki labāk Sportloto skaitļus.” Diāna piekrita, pat nenojaušot, kādu bīstamu spēli sāk. “Azartspēles, loterijas, kazino saistās ar alkatību. Kad tu ieej šajā pasaulē, vari arī nepārnākt. Es kā jauns medijs nevarēju tikt atpakaļ ķermenī, no kura meditācijas laikā biju izgājusi, paralēlā alkatības pasaule mani turēja savās ķetnās. Kad tu saisties ar melnajām enerģijām, ir risks, ka tavu ķermeni izmantos kāds cits. Mūsdienās ir populāri teikt, ka cilvēks ir nozombēts. Savā ziņā tā ir taisnība. Meditējot uz mantkārību (daudzi to vien dara, kā domā par naudu un mantu), jūs atverat vārtus postošiem, ļauniem spēkiem.”

Katram sava aste

Kad klients atnāk pie Diānas, viņa neko nejautā, uzreiz pati izstāsta, kas cilvēku nomāc. “Tad cilvēkam pazūd bailes un nomāktība, jo viņš saprot, ka atnācis pie tā, kas viņam var palīdzēt.” 1991. gadā Diāna mācījās Ilzes Jansones vadītajā skolā Salveo un pie latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieka Ivara Vīka. Lai gan Diāna saka, ka Dieva un dabas aicinājums palīdzēt cilvēkiem viņai ielikts jau šūpulī, viņa uzskata, ka dziedniekam spējas atraisās pamazām, ar gadiem. Pirms daudziem gadiem Ivars Vīks viņai teica: “Tu vēl esi bērna autiņos.” Un paskaidroja, ka nekas nenotiek uzreiz, bet Diānai gribējās visu tūlīt. Bet ar dziednieku ir tāpat kā ar vīnu – jo vecāks, jo labāks. Enerģijas resursus Diāna atjauno miegā, bet auru attīra dabā, kas ir viņas svētnīca. Satiekot cilvēku, Diāna uzreiz redz, kurā brīdī viņš sevi ir pazaudējis, kad noticis liktenīgais pārrāvums enerģētikā. Varbūt pats cilvēks to jau ir aizmirsis, noslēpis zemapziņas kambaros, cenšoties ātrāk aizmirst. Tomēr vienmēr ir kāds notikums, uzsver dziedniece, rīcība, trauma, strīds, pateikts vārds – katram kaut kas cits, kas izdara liktenīgo pārrāvumu. “Nav divu vienādu cilvēku un identisku gadījumu, katram ir cits stāsts, katram savs dzīves ceļš ejams. Es saku – katram ir aste – karma, kas nāk līdzi no tālas pagātnes. Esmu redzējusi tikai vienu cilvēku bez iepriekšējo dzīvju karmiskajiem nosacījumiem. Šis cilvēks bija jauns, tāpēc neiedziļinājos – kāpēc. Bērnus un jaunus cilvēkus līdz 28 gadu vecumam tikai dziedinu, neielūkojoties viņos dziļāk, jo zinu – šajā laikā cilvēks ir viegli ievainojams. Ja es ko nejauši nodomāšu, tas var nostrādāt. Pēc 28 gadu vecuma dzimtas karma jau ir nostabilizējusies.” Diāna saka, ka divus, trīs gadus vecu bērnu problēmas parasti ir saistītas ar vecākiem, tāpēc viņa strādā ar ģimeni. Viņa var izārstēt arī alkoholismu, bet tikai gadījumā, ja dzērājs pats to vēlas. “Man pietiek paskatīties uz fotogrāfiju, lai zinātu, vai cilvēks patiesi vēlas pārmaiņas, vai tomēr tīkamāks ir alkohols. Dažreiz cilvēks saka, ka grib tikt vaļā no grādīgā, bet es redzu, ka tā nav taisnība, un atsaku.” Diānas praksē ir gadījies visādi. “Redzēju, ka cilvēks ir tik ļoti slims, ka skaidri un gaiši pateicu: nevaru palīdzēt. Visi notikumi mūsu dzīvē formējas gadu. Ja mēs šodien runājam, būtiskas pārmaiņas notiks pēc gada. Mēs visi esam pakļauti Visuma likumiem, planētu un kosmisko ķermeņu iedarbībai, lai gan vienmēr gribas ātrāk, tūlīt, uz līdzenas vietas.”

Diāna ir mācījusies ne vien astroloģiju, viņa prot ielūkoties arī mūsu roku likteņa kartē. “Kreisās delnas zīmējums visu dzīvi paliek nemainīgs, bet labās mainās, atkarībā no cilvēka izvēlēm, gribas un apgūtajām mācībām. Reiz runāju ar kādu sievieti, kurai bija īsa dzīves līnija. Prasīju, vai viņa gadījumā nav bijusi tuvu nāvei. Viņa pastāstīja, ka pirms gadiem smagi cietusi auto avārijā un jau devusies prom pa nāves tuneli, kura galā bija gaisma, tad pēkšņi attapusies: “Mani gaida bērni, es nekur neiešu.” Pagriezusies ar muguru pret gaismu un atjēgusies reanimācijā. Pirms nāves mēs visi ejam pa tuneli, un atkarībā no pagātnes mantojuma un šajā dzīvē paveiktā  katrs to redz un izjūt citādi. Augstākais līmenis ir tunelis ar zilu gaismu galā – tas ved uz labāku pasauli, no kuras tu vari atdzimt, bet ir alkatīgas dvēseles, kurām jāiet cauri uguns tunelim, ko reliģija dēvē par elli. Dažas citas iet cauri ūdenim. Katram ir sava stihija. Cauri šķīstītavai mums visiem būs jāiet, bet briesmīgākajā versijā dvēsele tiek rauta lejā. Ja cilvēks izdzīvo, kad bijis lemts aiziet, tas nozīmē, ka viņam dota otra iespēja pārskatīt savu dzīvi un laboties.”

Diāna uz galda noliek lielas apdilušas Taro kārtis. “Es nevaru kārtis vienkārši nopirkt veikalā vai internetā, tām pie manis jāatnāk īpašā ceļā. Manām pirmajām Taro kārtīm, kas nu jau ir novalkājušās, ir garš stāsts. Mana Amerikā dzīvojošā draudzene vaicāja, ko lai man uzdāvina. Pirms tam sapnī redzēju, kā es ieeju svētā, apgaismotā alā, ko apsargā pūķis. Alā bija neliela kastīte, un sapnī zināju, ka tā man ir vajadzīga. Kad atvēru kastīti, ieraudzīju Taro kārtis. Leģenda vēsta, ka pirmās Taro kārtis tika atrastas kādā alā Ēģiptē un tās bija mantotas no senās Atlantīdas. Lūdzu, lai draudzene man nopērk kārtis, jo pie mums vēl tādu nebija. Viņa aizgāja uz ezoterikas veikaliņu, bet tur izrādījās, ka kāršu komplektu ir ļoti daudz, visvisādu. Tad viņa man pa telefonu angļu valodā lasīja priekšā nosaukumus, un es ar svārstiņu pārbaudīju, kas der. Derēja vairāki, bet izvēlējos ķeltu. Draudzene teica, ka atvedīs kārtis kopā ar skaidrojošu grāmatu, kad brauks uz Latviju. Tikmēr viņas meita – pusaudze – mēģināja izlikt jaunās Taro kārtis. Un notika kas neticams, kas meiteni šausmīgi pārbiedēja. Viena kārts sāka kustēties un pārmainījās. Draudzene saprata, ar tām nevar jokot, ka kārtis domātas tikai man. Nākamajā dienā viņa aizskrēja uz pastu un atsūtīja man kārtis. Es tās saņēmu, bet kāršu nozīmi nezināju, jo grāmata ar paskaidrojumiem tā arī palika Amerikā. Man bija jābrauc pie klientiem un nolēmu paņemt līdzi arī kārtis. Izliku pēc intuīcijas. Kad saņēmu un iztulkoju grāmatu, man par izbrīnu, izrādījās, ka nebiju kļūdījusies, es zināju katras kārts nozīmi. Tās bija manas kārtis! Vēlāk nopirku citas kārtis internetā, bet tās sagrauza suns. Sapratu, ka ar Taro kārtīm tā vis nevar, savas kārtis ir jāgaida.” Diāna saka, ka patiesībā gaišreģim kārtis vai citi atribūti nav vajadzīgi. Kārtis kalpo meditācijai, uzmanības koncentrēšanai.

Diāna aicina mani pārcelt kārtis, ko paklausīgi izdaru. Ēģiptiešu Taro ir skaistas, zeltītas – katra kā neliels, filozofisks vēstījums. “Jums ir nelielas veselības problēmas, kas saistītas ar muguru un asinsvadiem. Darbs jums saistīts ar braucieniem, kas ne vienmēr ir gribēti. Naudu jūs pelnāt sarunājoties. Būs darījums ar nekustamo īpašumu. Lūk, dināri, laba līnija. Ha, ha, šāds cilvēks pie manis nekad neatnāks. Pie manis nāk cilvēki, ar kuriem dzīvē notiek kaut kas nesaprotams.” Kad Diāna runā, pieklusināti, bieži aizklīstot tālu no tēmas, viņā jaušamas visas četras dabas stihijas – dabas pirmelementi. Te viņa ir rāma kā auglīga zeme, te gaisīga kā pašas uzpūsta vēja plūsma, te kā čalojoša plūstoša upe un nu jau kvēlojoša uguns. Kad smejas, no viņas laužas laukā kareivīgs sievietes spēks, ko slēpj ārējas miers, kā zemes virskārta slēpj uguni, kas mutuļo zemeslodes dzīlēs.               

Nevajag būt tik inteliģentam

“Es neesmu zīlniece, tāpēc neskatos, kas notiks pēc desmit gadiem,” viņa turpina. “Cilvēks pie manis atnāk ar konkrētu, sasāpējušu jautājumu, un es uz to atbildu. Vēl tulkoju sapņus, jo tie nāk no paralēlās pasaules, kurā pavadām pusi dzīves, bet daudz ko neatceramies. Mēs esam datorprogramma, kurā viss ir ielikts. Varam mazliet patīrīt, palabot, bet ir lietas, ko nevaram mainīt. Bomzis dzer, lai neredzētu sevi un realitāti, viņš netic sev, bet mēs nedrīkstam nosodīt, jo tāds ir šā cilvēka liktenis, viņa karma, arī tas ir fakts. Būtībā viņš pie tā nav vainīgs, tāpēc nevajag paiet garām dzīves pabērniem. Mēs nevaram zināt, kas mums ir lemts un vai nenokļūsim apgrieztā situācijā. Ja cilvēks nevar atrast darbu, es sakārtoju enerģētiku, atveru cilvēku smaidam. Tas ir tik vienkārši! Kad tu ej pa pasauli smaidot, cilvēki tev smaida pretim. Jā, mēs esam sadrūmuši, jo mokāmies ar dzīves materiālo pusi. Tomēr – lai cik paradoksāli tas izklausītos, kad mēs smejamies un atveramies, pamazām viss sakārtojas un nauda arī atnāk. Viss ir saistīts. Ir jāļauj enerģijai plūst.” Dziednieces kaklu ir apvijusi baltu rota ar saules simboliku, kuras enerģija ir dodoša, uz rokas ir sargājoša sprādze no Krievzemes. Diāna paskaidro, ka senos laikos sievietes lika uz rokām vairākus riņķus, jo uz apakšdelmiem ir daudz jutīgu punktu, ko tie sargā. “Katram mājā virtuvē vajag turēt savu nazīti. Tā ir zināma aizsardzības zīme no senseniem laikiem. Cilvēkam sevi kā eko sistēmu ir ļoti jāsargā.” Diāna piebilst, ka katram no mums šajā dzīvē ir no diviem līdz pieciem ienaidniekiem, tikpat labu draugu. “Šie cilvēki nāk no astes – no mūsu iepriekšējām dzīvēm. Parasti mēs satiekamies ar tām dvēselēm, ar kurām jau kādreiz esam bijuši kopā. Ienaidnieki – tas ir normāli.”

Gar blakus istabas durvīm kāds nežēlīgi skrāpējas un rej smalkā balsī. Kad durvis atveras, kā džins no pudeles izsprāgst apburošs Jorkšīras terjers ar sudrabotu spalvu līdz zemei un banti matos. Grozot dibenu, neviltotā sajūsmā suns metas mums klāt. Dievs suņiem dāvājis milzīgu prieka porciju. Suneni saucot par Molliju. Kaut kas nedzirdēts, tātad tā pati Mollija Blūma! Par godu Džeimsa Džoisa Ullisa Mollijai – Leopolda Blūma sievai. Nospriežu, ka Diānai piestāv fifīgā sunene. Viņas abas ir tik sievišķīgas. “Es apeju cilvēkam apkārt, pat nepieskaroties. Lai noteiktu, kur slēpjas slimība, man nav jāsajūt siltums vai aukstums, man pienāk informācija, un es zinu,” Diāna stāsta, tuvojoties fotogrāfam. Pamasējot muguru un enerģētiskos punktus galvā, Diāna noņem enerģētiskos blokus, ko rada stress. “Visbiežāk ir savilkta spranda, te, šis, krustpunkts,” viņa rāda švīkājot rokas virs fotogrāfa, kas pacietīgi gaida, kad izjutīs atvieglojumu. “Tur sēž atbildība, pagātnes notikumi, radinieki. Es saprotu, tu nevari visu nomest no pleciem un pamest, jo katram ir kaut kas jāatstrādā. Vienam slima māte, otram bērniem jāpalīdz. Tev te viss savilkts, jo tu visu turi sevī. Nevajag būt tik inteliģentam, nenāk par labu veselībai – šauj laukā, atbrīvojies, un tu neslimosi,” viņa vēršas pie fotogrāfa. “Ir jānopērk boksa maiss, uz kuru izbungāt dusmas. Ir jāatrod veids, kā tās transformēt. Ja negācijas sakrājas, tām nav kur palikt un cilvēks sāk slimot.” Diāna iesaka: “Ejiet pastaigāties un elpojiet – uz trim soļiem dziļi ieelpojiet, pilnu vēderu, uz pieciem izelpojiet, savelkot muti trubiņā un pieturot vēderu. Mums visiem pietrūkst skābekļa un kustību.” “Bet jums,” Diāna turpināt mācīt fotogrāfu, “derētu stiepšanās un pievilkšanās vingrinājumi pie stieņa.” “Nē, guļot uz zemes, viņš nestiepsies, viņš ir radošais tips – gaisa un uguns cilvēks,” smejoties iesaucas Diāna. Kad pienācis laiks atvadīties, dziedniece mums viegli pieskaras ar roku un saka, kas viss būs labi – laime dzīvo tepat mums līdzās un seko tiem, kas cieši tic.

 Evija Hauka / Foto: Aigars Hibneris