Izvēlēties ķeizargriezienu? Nē, būt gatavai dzemdēt!

Ne mazāk būtiski, vai sieviete pirms dzemdībām un to laikā saņēmusi pietiekami daudz informācijas par notiekošo, kā arī – vai viņai līdzās ir dzemdību speciālists, kas ir emocionāli pieejams un seko līdzi ne tikai tam, kas ar sievieti notiek fizioloģiski, bet arī psihiski.

Jautājums par strauji pieaugošo ķeizargriezienu skaitu satrauc visas civilizētās pasaules mediķus.  Dažādās konferencēs ir daudz diskusiju, meklējot risinājumu. Taču tas nav tik vienkārši – nepietiks tikai ar lēmumu samazināt ķeizargrieziena operāciju skaitu, lai šī tendence patiešām mazinātos, skeptiska ir psihoterapeite. Speciāliste stāsta, ka jācenšas laikus apzināties iemeslus, kas dzemdības var novest līdz ķeizargriezienam, strādāt ar tiem, tādējādi mazinot komplikāciju riskus. Dažkārt pat ginekologs var atpazīt sievietes, kuras izvairās uzņemties atbildību par savu grūtniecību, kurām grūti būt kontaktā ar savu ķermeni un tā norisēm, sajust bērnu un veidot ar viņu attiecības. Tāpat arī sievietes, kuras iepriekš pārdzīvojušas vardarbīgus pieskārienus, ir atpazīstamas. Laikus mudinot meklēt palīdzību, šos faktorus iespējams ietekmēt pozitīvi.

Vairāk tehnikas, mazāk attiecību

Viens no būtiskiem aspektiem, kas jāņem vērā, – dzemdību aprūpē, tāpat kā citās medicīnas jomās, ir arvien vairāk tehnikas, mazāk attiecību. Tas nozīmē, ka nauda tiek ieguldīta arvien jaunos un modernākos aparātos, mērierīcēs vai telpu remontā, kamēr nemitīgi tiek samazināts vecmāšu skaits stacionāros. Visā Eiropā ir tendence, ka ir pieejams arvien mazāk vecmāšu uz lielāku dzemdētāju skaitu. „Domājot par emocionāliem faktoriem, būšana kontaktā ar kādu, kas sniedz drošības izjūtu, ietekmē spēju veiksmīgāk tikt galā ar lielo uzdevumu – dzemdībām. Nebūt pamestai vienai ne fiziski, ne emocionāli ir svarīgi, lai sieviete nepazaudētu kontaktu ar sevi, savu ķermeni un bērnu,” stāsta Vita Kalniņa. Pārrunājot ar mammām traumatiskās dzemdību pieredzes, bieži brīdis, kad sieviete padevusies notiekošajam un nav vairs spējusi emocionāli pieslēgties, ir tad, kad sajutusies viena ar kādu notikumu, kas viņai nav ticis paskaidros, nav viņai veltīts laiks un būtu pieticis kaut ar dažām minūtēm, lai ar māmiņu aprunātos un mierinātu, ja tas nepieciešams. „Dažkārt tas, uz ko mamma noreaģē, pēc būtības nav nekas ārkārtējs, – kāds neviennozīmīgs vecmātes skatiens, kāda ārsta izmesta nevērīga frāze, ko sieviete interpretējusi kā sev un mazulim apdraudošu,” tā psiholoģe.

Ir pierādīts, ka apdraudošā situācijā, ja neizdodas komunikācija, nervu sistēma ieslēdz „ārkārtas režīmu” un var tikt izmantotas bēgšanas vai uzbrukuma stratēģijas. Ja ar tām situāciju atrisināt nav iespējams, smadzenes dod signālu ieslēgt augstākā līmeņa „briesmu režīmu”, kas paredzēta dzīvību apdraudošām situācijām. Tas izpaužas sastingumā, kad sieviete var izskatīties bāla, būt nekustīga vai mazkustīga, skatīties vienā punktā vai būt ar neko neredzošu skatienu, ar grūtībām pieejama, lai uzklausītus kādus norādījumus, atslēgusies no visa apkārt notiekošā, iespējama arī ģībšana.

Tātad, ja mamma paliek viena ar savām baiļu izjūtām, viņa vairs nespēj būt šeit un tagad, līdz ar to tam parasti seko sarežģījumi dzemdību procesā. Tā ir aizsardzības stratēģija – ja neviens man nepalīdz šajā situācijā, kas mani ir emocionāli pārslogojusi, es no tās atslēdzos. Mans ķermenis te paliek, bet es vairs nejūtu to, ko man ir pārāk smagi un sāpīgi piedzīvot, ko vairs nevaru izturēt. Cik daudz kura sieviete spēj izturēt un kurā brīdī viņa ir pārslogota, ir ļoti individuāli, tomēr drošības izjūta, ko var sniegt iejūtīgs un atbalstošs dzemdību aprūpes personāls, sievietes spēju tikt galā ar grūtībām var paaugstināt.

Ja sieviete ir nonākusi simpātiskās nervu sistēmas pārslodzē, ļauties dabisko dzemdību procesam ir gandrīz neiespējami, tādēļ, lai glābtu mazuli un mammu, parasti šai situācijā seko viena medicīniska manipulācija nākamajai. To vēl vairāk pastiprina tas, ka sieviete, kas zaudējusi saikni ar savu ķermeni, to vienmēr zaudē arī ar bērnu, kurš savukārt reaģē ar lielām bailēm, jo ārkārtas situācijā ir pamests pavisam viens. Reakcija tāpat var būt bēgšana vai sastingšana, mazulis nedarbojas līdzi, bet savā veidā pat pretojas savai dzimšanai. Ķeizargrieziens var nākt kā risinājums, kad viss cits jau izmēģināts, un tas ir absolūti nepieciešami bērna un dažkārt arī mammas dzīvības glābšanai. „Daudzas dzemdības beigtos citādi, ja personālam būtu laiks, spēks un zināšanas jau laikus notvert mirkli, kad mamma „atslēdzas”, lai viņu noturētu un stiprinātu esošajā realitātē,” pārliecināta speciāliste.

Nav jēgas vainot sistēmu, jārīkojas pašai!

Zinot, kāda pie mums ir medicīnas sistēma, sievietei ir vairāki ceļi, ko izvēlēties, lai dzemdības noritētu pēc iespējas dabiskāk un harmoniskāk. Latvijas likumdošana ļauj izvēlēties dzemdības mājās vai īpašās dzemdību mājās (par šo tēmu lasi žurnāla „Mammām un Tētiem” Nr. 8). Ja topošā māmiņa lemj par labu dzemdībām stacionārā, viņa var apdomāt, kurš būtu tas cilvēks, kas viņai varētu doties līdzi uz dzemdību iestādi. Kāds, kurš būtu pietiekami spējīgs līdz galam patiesi un pa īstam būt kopā ar viņu. Tas, protams, var būt viņas partneris, tikai jāatceras, ka reizēm, ja topošais tēvs nav pietiekami sagatavojies, viņš nevar līdz galam sievietei sniegt nepieciešamo atbalstu.

Dažkārt dzemdību process pārslogo arī tēti, un viņš vai nu mēģina cīnīties, kļūstot agresīvs, vai bēg, ja vien atrod iemeslu, vai arī sastingst šausmās par notiekošo un piedzīvo traumatizāciju kopā ar sievieti. „Varbūt dažreiz tiešām ir labāk, ja atbalsta persona ir cilvēks ar profesionālu pieredzi un zināšanām, kurš spētu savas emocijas nodalīt no topošās mammas emocijām, paliekot pilnībā klātesošs kā fiziski, tā emocionāli” teic Vita Kalniņa.

Partnera klātbūtnes nozīme veiksmīgu dzemdību norisē

Ir topošās mammas, kuras vaicā – kāda jēga vīra klātbūtnei? Jādzemdē man taču pašai! Palīdzēšana nav tikai praktiskās lietās – ūdens padošanā, somas nešanā vai kontrakciju biežuma pierakstīšanā. „Vīrieša uzdevums dzemdībās ir būt. Būt kā kalnam. „Kalns” vienkārši ir un nedara neko. Caur to, ka tas ir, tas ir stabils. Nekas nespēj viņu satricināt. Ar to viņš sievietei dod spēku un drošību ļauties notiekošajam pilnībā un darīt tajā brīdī svarīgāko – dzemdēt bērnu. Cilvēks, kurš ir līdzās sievietei, ir gatavs kalpot tajā nozīmē, ka visu laiku ir emocionāli pieejams. Arī tad, ja tas nozīmē mierīgi sēdēt turpat telpā un neizdvest ne skaņu,” tā speciāliste. Ja dzemdību procesā notiek kādas iepriekš neplānotas manipulācijas, sievietei ir daudz vieglāk izturēt, ja kāds ir ar viņu kopā, pastāsta, parunājas, paskaidro to, ko ārsti steigā var nepaspēt.  

Gatavoties dzemdībām un ļauties attiecībām ar mazuli  

Ir jārunā par sievietes kontaktu ar bērnu, jo dzemdības ir divu cilvēku sadarbība – mamma dzemdē, bērns dzimst. Ja abi sadarbojas, tad dzemdību process būs daudz veiksmīgāks. „Mūsdienās grūtības rodas brīdī, kad, pieaugot ārējai kontrolei, sievietes arvien mazāk ir kontaktā ar bērnu, arvien vairāk paļaujas uz medicīnas un tehnoloģiju iespējām. Mazāk uzticas tam, ko jūt par savu mazuli, vairāk ļaujas mērinstrumentu noteiktām lietām.

Agrāk, kad diagnosticēšanas iespēju bija mazāk vai nebija nemaz, sievietēm nācās ieklausīties savā ķermenī un bērnā. Sievietes bija spiestas attīstīt savu iekšējo intuīciju, kas noderēja arī dzemdību procesā,” problēmu ieskicē speciāliste. „Mūsdienās nereti sievietes uz jautājumu, kā jūtas mazulis, atsaka – nezinu, aiziešu pie ārsta, tad varēšu pastāstīt. Tas būtībā ir bēdīgi gan viņai, gan viņas bērnam. Turklāt tas varētu būt indikators, ka dzemdībās var rasties zināmas grūtības, jo sieviete nav gatava ar bērnu sadarboties.”

Gatavošanās dzemdībām nozīmē pietiekamu informāciju par dzemdību procesu un patiesu sava ķermeņa iepazīšanu. Kādas grāmatas izlasīšana vai tematiskas filmas noskatīšanās nav pietiekami – jo nav atbildes, kā es to sasaistīšu ar sevi, savu pieredzi. Varbūt ir nepieciešams ar speciālistu pārrunāt, ko kāds no dzemdību posmiem var nozīmēt tieši man, manam ķermenim un kā es varu palīdzēt savam ķermenim labāk tikt galā. Svarīgi jau iepriekš praktiski izmēģināt gan elpošanu, gan iespējamās dzemdību pozas, gan to, kā mamma var kontaktēties ar savu bērnu, atpazīt viņa dotos signālus. Un tas ir darbs vairāku mēnešu garumā. Mūsdienās gatavošanās nereti beidzas ar to, ka pāris īsi pirms dzemdībām dodas uz pirmsdzemdību kursiem, kur izstāsta teoriju, parāda attēlus vai filmu, taču pietrūkst sasaistes ar katra pāra privāto pieredzi un izpratni.

Lielās bailes no dzemdību sāpēm

Psiholoģe Vita Kalniņa piekrīt, ka mūsdienās palielinās to sieviešu skaits, kuras arvien sliktāk jūt savu ķermeni, tāpēc sāpes ir viens no jautājumiem, par ko noteikti katrai topošajai māmiņai ir jāpadomā un vajadzības gadījumā jāizrunā ar kādu no speciālistiem. Ir jāapdomā, no kā tieši sieviete sāpju kontekstā baidās un kā viņa savā dzīvē vispār tiek galā ar sāpēm. Jāatbild uz jautājumu, ko es daru, ja man sāp, piemēram, galva. Vai uzreiz dzeru kādu no medikamentiem vai arī vispirms izmantoju citas metodes – izvēdinu telpas, atguļos, paelpoju, pamasēju deniņus, plecus, izmantoju aromeļļu, padzeros ūdeni. Ja pirmā rīcība ir medikamentu lietošana, pastāv liela iespēja, ka dzemdībām jāgatavojas ļoti nopietni – dzemdību sāpes var izrādīties pārāk liels pārbaudījums. Prasmes, kas ir nepieciešamas, – nemukt no sāpēm, bet „iet tajās iekšā” un iziet cauri, būt sadarbībā ar savu ķermeni. Ja ar to notiek kaut kas, kas man nepatīk, vēl nenozīmē, ka tas uzreiz jāpārtrauc.

Runāt par gaidāmajām dzemdībām

Dažkārt liela nozīme ir tam, vai topošā māmiņa ar kādu profesionāli ir pārrunājusi dzemdību iespējamo norisi. Mēdz būt, ka sieviete dzemdības ir iztēlojusies kā brīnišķīgu, nesāpīgu notikumu, bet realitātē, saskaroties ar grūtībām, jūtas vīlusies. Speciāliste stāsta, ka gaidas un vilšanās ir „māsas” – jo lielākas ir gaidas, jo lielāka var būt vilšanās. Ir sievietes, kuras ir iztēlojušās – „es savu bērnu izelpošu” –, izslēdzot faktu, ka dzemdībās tomēr sāp. „Jā, ir sievietes, kuras to izjūt mazāk, un tomēr – dzemdības ir sāpīgs process, kas var ilgt diennakti, pat vairāk. Un tam būs jāiet cauri. Tāpēc dzemdību plānā ir vērts ietvert punktu – kā es sev palīdzēšu, kad man sāpēs,” brīdina Vita Kalniņa.  

Kā bērns jūtas ķeizargrieziena laikā?

Bērnam piedzimšana ar „ķeizaru” ir šokējoša un traumatiska pieredze, kas var saglabāties visu mūžu, ja netiek pārstrādāta. Ja mazulis jau ir sācis dzimt, tad ķeizargrieziens viņam ir mazāk traumatisks, jo viņš pats ir devis signālu, ka ir gatavs nākt pasaulē. Tiem bērniem, kas dzimuši ar plānotu „ķeizaru”, nesagaidot dzemdību sākumu, iniciatīvas trūkums var būt diezgan izteikta rakstura iezīme visas dzīves garumā – ar mani notiek lietas, ko citi izdomā, un man tajās nav nekādas teikšanas. Traumējoša ir straujā šķiršanās no mammas, ko rada narkoze, – bērns vairs nesajūt mammu, jūtas pamests, mamma nesajūt bērnu, līdz ar to nevar būt kontaktā. Tās ir lielas nāves bailes, ko mazulis tajā brīdī piedzīvo. Plānotie „ķeizarbērni” bieži vien dzīvē sliktāk tiek galā ar ielaušanos viņu privātajā telpā. Šos bērnus var pavadīt neticība, ka viņus kāds var pasargāt.

„Es gan gribētu uzsvērt, ka mammām, kurām mazulis nācis pasaulē ar ķeizargriezienu, nav jāizjūt vainas sajūta, jo tas nepalīdz ne viņai, ne bērnam. Taču, zinot, ka bērnam šāda pieredze ir bijusi, mamma var domāt, vai un kā bērns to jau ir pārstrādājis, kā arī meklēt risinājumu, kā ļaut viņam tikt galā ar šo pieredzi,” aicina speciāliste. Parasti trakākais, ko pārdzīvo mazuļi, ir lielā steiga, jo ķeizargrieziena operācija notiek ļoti ātri, tās ir dažas minūtes, kuru laikā bērns jau ir ārpus mammas ķermeņa.

Ko nozīmē izstrādāt pieredzi? Iesākumā sākt runāt ar bērnu par to, kā viņš ir nācis pasaulē, – jā, tev tas varēja būt tā. Man tas bija tā. Bieži vien, ja bērns to dzird, viņš var to pieņemt un sākt nepārdzīvot tik intensīvi, tādējādi atjaunojot mammas un bērna piesaisti. Viss ir izdarāms, galvenais šo jautājumu neatstāt novārtā. [1]

Ja nu tomēr „ķeizars”

Apsverot iespējas, kā pasaulē nāks mazulis, nevajadzētu ķeizargriezienu izdarīt kā pirmo izvēli. Pirms tam labāk painteresēties, ko patiešām nodara ķeizargrieziena operācija. Taču dzīvē notiek visādi, un „ķeizars” var būt piemērotākais veids, kā pasaulē nākt bērnam. Te svarīga ir tēva vai kāda cita palīga iesaistīšanās, jo nozīmīgs būs ne tikai emocionālais atbalsts, bet arī praktiska palīdzība.

Ja ķeizargrieziena operācija ir plānota, vecāku uzdevums grūtniecības gaitā mazulim par to stāstīt un īsi pirms operācijas pamodināt viņu, parunāt ar viņu, izstāstīt, ka pavisam, pavisam drīz viņi satiksies. Nereti pēc „ķeizara” mammai veic medicīniskas procedūras, tāpēc viņai ir grūti vai pat neiespējami nodrošināt tiešu ķermeņa kontaktu ar jaundzimušo. To tad noteikti var darīt tētis – samīļot mazulīti, pažūžot, parunāties, veidot pirmo kontaktu. Tomēr, ja tētis vai kāds cits varētu mammai palīdzēt piedzīvot ķermenisku kontaktu ar bērnu pēc dzimšanas, līdzīgi, kā tas notiek pēc vaginālām dzemdībām, ieguvēji būs visi. Tieši atšķirtība no mammas pirmajās divās stundās pēc dzemdībām bērnam ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc mammai un mazulim pēc ķeizargrieziena mēdz grūtāk klāties ar zīdīšanu. Nereti ar „ķeizaru” dzimušie bērni raud vairāk. Ja mazulis pirmās stundas pavadījis ar tēti, iespējams, pie tēta viņš var nomierināties ātrāk nekā pie mammas, taču būtu svarīgi veicināt tieši mammas un bērna piesaisti.  

1. Ulrike Ebner, Erich Saling, Gudrun Wesp. Der Kaiserschnitt hat kein Gesicht. Broschiert, 2008