Visi pa pārīšiem, tikai tu atkal viena pati. Stāsts par salauztu sirdi pirms Valentīndienas

Valentīndiena trenažieru zālē. Visā sporta klubā - nevienas sievietes

Zini, kur pagājušo gadu «nosvinēju» Valentīndienu? Trenažieru zālē!

Kaut Valentīndiena neliek manai sirdij asiņot un par īpašiem svētkiem to nekad neesmu uzskatījusi, jutos slikti. Ne jau Valentīndienas, bet drīzāk vientulības dēļ  reizēm pārņem kārtīgs, Bridžitas Džounsas cienīgs izmisums. Atceries, viņai bija bail no tā, ka viņa tā arī nomirs vientulībā un gulēs vairākas dienas, neviena neatrasta un savu vilku suņu apgrauzta. Man bija tāpat – šķita, nu gan tas vientuļnieces statuss ieildzis! Un tad nu izdomāju Bridžitai Džounsai atbilstošu triku – izaicināju sevi! Valentīndienas vakarā aizgāju uz trenažieru zāli.

Zālē nebija nevienas sievietes. Visā sporta klubā tovakar nebija nevienas sievietes! Nu skaidrs – kura sevi cienoša sieviete gan atzīs – ir tik vientuļa, ka vienīgais veids, kā pavadīt romantiskāko vakaru gadā, ir svīst, skrienot pa slīdošo celiņu? Vārdu sakot, visas sievietes vai nu bija romantiskās vakariņās, vai izlikās, ka ir romantiskajās vakariņās. Vienā mierā izmēģināju visus trenažierus, uz kuriem citkārt jāgaida rindā, un kārtīgi sevi izdzinu līdz trešajiem sviedriem, gūstot drūmu apmierinājumu. Tā sakot – ja nav, tad nav!

Kā gadījās, kā – ne, sāku apmeklēt trenažierus regulāri – varbūt arī tāpēc uz pavasara pusi sāku atgūt formas. Vai nu formu, vai gudrības un skaisto acu dēļ, bet mana vientulība kādā jaukā dienā beidzās.

Citas dzer šampanieti, bet man jāskrien pa slīdošo celiņu kā trakai vāverei

Viss bija labi, bet pirms kāda laika viņš mani pameta, mana sirds ir salauzta mazos gabaliņos un man atkal nav ko darīt Valentīndienas vakarā! Un tad man ienāca prātā ideja – jāiet uz trenažieru zāli! Acīmredzot man tāds liktenis – kamēr citas pieņem dāvanas un dzer šampanieti, tikmēr man jāskrien pa slīdošo celiņu kā tādai skumjai un aptrakušai vāverei.

Izstāstīju savu plāniņu draudzenei, bet viņa par šo domu nebija sajūsmā. «Tā var izdarīt vienreiz, bet nevajag to padarīt par tradīciju! Kam gribi iespītēt?»

Labs jautājums. «Bet ko lai citu daru?» atcirtu. «Ko citu darīt vientuļai sievietei ar «ziemas riepu» Valentīndienā?  Tādām tikai viens ceļš – uz trenažieru zāli! Tas taču ir smieklīgi – vienai pašai tur ņemties, kad apkārt tikai vieni čaļi svarus cilā! Paklau, tas patiesībā būs forši!»

Draudzenes atbilde mani sākumā saniknoja. Viņa teica: «Ej, kur gribi, bet beidz izlikties, ka viss ir superīgi!»

Nu nav jau gan. Un laikam jau manai draudzenei taisnība – patiesībā nekas nav superīgi. Es neakceptēju savu vientulību. Man riebjas vientulība! Vientulība – tas nav nekas smieklīgs. Tas taču sāp.

Īstā vientulība ir, kad skaipā sāc sarakstīties ar amerikāņu kareivi

Kāda cita draudzene, ar kuru apspriedām vientulības tēmu, uzskata, ka īsti bīstama vientulība kļūst nevis tad, kad tu skumsti un kad tev sāp, bet tad, kad par katru cenu un izmisīgi mēģini nebūt vientuļa un dari visu, lai tikai tev kāds būtu. Viņa saka: «Mīlīt, īsta vientulība ir, kad skaipā sāc sarakstīties ar amerikāņu kareivi!»

«Amerikāņu kareivis» mūsu paziņu lokā ir bēdīgi slavena persona un īsts vientulības trakākās puses simbols. Tas sākās, kad kāda mūsu kopēja paziņa sarakstījās ar amerikāņu kareivi, un stāsts būtu gandrīz smieklīgs, ja nebūtu arī zināmā mērā traģisks. Ir tāds naudas izmānītāju tips: viņš raksta visām nejauši izvēlētām sievietēm pēc kārtas un stāsta vienu un to pašu pasaciņu. Tā un tā – esmu amerikāņu kareivis, pēdējo mēnesi dienu Afganistānā. Esmu atraitnis jau piecus gadus, man ir astoņgadīgs dēls, kurš mācās Anglijā. Beidzot esmu gatavs attiecībām.

Kas tur aizdomīgs, tu jautā? Nu patiesībā jau stāsts ir labi nostrādāts – žēl tikai, ka nekas no tā neatbilst patiesībai. Mūsu kopējā paziņa pēc tam teica – esot gan bijusi tāda dīvaina sajūta visu laiku, bet... Tik ļoti bija apnikusi vientulība! Tik ļoti gribas no kāda sagaidīt ziņas, tik ļoti gribas būt ar kādu saistītai, tā gribas noticēt skaistai pasakai, ka pilnībā «aizbrauc jumts»!

Tieši no tanka - uz lidmašīnu, lai dotos pie nākamās sievas uz Latviju

Vārdu sakot, «amerikāņu kareivja» shēma ir vienkārša: no sākuma sirsnīga sirds atvēršana, pēc tam komplimenti un radniecīgas dvēseles atrašana, tad fotogrāfiju apmaiņa (un bildē tiešām redzams ļoti glīts kareivis ar draudzīgu, uzticamu smaidu), tad – plāni par tikšanos un kopīgu dzīvi (Anglija vai Amerika – skan labi!) un tad... Tāds mazs sīkumiņš. Un proti, nedaudz aizkavējusies «amerikāņu kareivja» alga – ak, zini, tā armijas birokrātija... Nu vai tad mīlošai sievietei grūti nosūtīt savam nākamajam vīram ceļa naudu, lai viņš tieši no smilšainā tanka var doties uz lidmašīnu un lidot pie savas nākamās sievas Latvijā? Jo nauda taču būs – tikai mazliet vēlāk. Un tad jau galu galā viss būs kopīgs!

Mūsu paziņa – saprātīga un izglītota sieviete – gandrīz nosūtīja naudu savam «amerikāņu kareivim». Bet kaut kādi sīkumi viņu darīja mazliet uzmanīgu – laikam tas, kā bija jānosūta nauda un cik nepacietīgs un neiecietīgs kļuva «kareivis», kad nauda netika uzreiz nosūtīta.

Naudu paziņa tā arī nenosūtīja, un kareivis pazuda no viņas kontaktiem. Patiesībā šīs ir laimīgas beigas, jo ārzemju presē atradu gadījumus, kad sievietes šādu kareivju dēļ pārdod mājas. Tik ļoti apnīk un noriebjas vientulība, ka cilvēks zaudē gan intuīciju, gan skaidro saprātu. Traģiski!

Katrs nākamais sirdsāķītis - ielāps salauztai sirdij

Kā ārstēt salauztu sirdi un kliedēt vientulību? Atrodot kādu par katru cenu – kaut vai jautrībai? Var arī tā! Kādai noteikti derēs šāda recepte. Man diemžēl tas neder – vienmēr esmu brīnījusies, cik ātri slavenības tiek galā ar savām lauztās sirds problēmām. Masu medijos izziņo gadsimta šķiršanos, paiet dažas nedēļas, un lauztās sirds īpašnieks vai īpašniece atkal ir kopā ar nākamo sirdsāķīti; fotogrāfiem par prieku viņi apkampjas, skūpstās, staigā viena stila tērpos, un viss ir kolosāli.

Vienmēr esmu gribējusi zināt, vai tiešām viss ir tik skaisti un ātri – vai arī katrs nākamais ir tikai ielāps sāpošajai sirdij? Varbūt tās vienkārši ir izmisīgas bailes no vientulības? Tas ir tik saprotami.

Kurš gan var pateikt, kā ir labāk un pareizāk – izmisīgi bēgt no vientulības, ne mirkli nepaliekot vienai, vai arī ļauties vientulībai, izbaudīt to līdz mielēm, iegrimt tajā kā mīkstā dīvānā, līdz beigu beigās vientulība sāk šķist pat ērta. Negribas vairs celties no tā komfortablā dīvāna – un, pat ja gribētu, visi zina, cik no tādiem dziļiem, mīkstiem sēžamajiem grūti pieslieties, ja vien kāds nepastiepj roku.

Pietrūkst vienas pastieptas rokas – jā, tā ir vientulība

Varbūt vientulība ir kas līdzīgs lāstam? Ja tici ezoteriskajiem stāstiem par bezlaulības vainagu un tamlīdzīgām nebūšanām, tad vientulības sajūta laikam tiešām var kļūt ļoti fatāla. Kā traģiski saka kāda mana draudzene: «Es esmu nolemta vientulībai uz mūžu...» Trakākais, ka cilvēks tā arī no sirds domā!

Neviens nav nolemts vientulībai uz mūžu. Taču vārdiem ir spēks, un galu galā kurš gan sevi spēj «novārdot» vēl spēcīgāk par mums pašām. Sev var iestāstīt visu! Ja ilgi, ilgi domāšu, ka esmu lemta vientulībai, ja atkārtošu to kā mantru, tad, pilnīgi iespējams, tā arī būs. Vientulība mani pārņems kā sēru plīvurs, aizsedzot man pasauli ar visu tās skaistumu un daudzajām iespējām un padarot mani pašu neredzamu.

Ar vientulību nav jāsamierinās. It īpaši, ja tā kļūst par smagumu, kas velk pie zemes un neļauj atraisīt, par sāpi, kas neļauj vairs smaidīt, un par lielāko dzīves problēmu. Saki vientulībai – nē! Kā? Varbūt vienkārši jāpārstāj tā piesaukt vārdā? Varbūt jāiet cilvēkos un jāļaujas kādai trakai avantūrai? Varbūt jāiestājas deju kursos? Jāpiesakās izdalīt zupu labdarības virtuvē? Galu galā – tiešām jāiet uz trenažieru zāli?

Patiesībā ir simtiem veidu, kā pastumt nost vientulības mākoni. Līdz kādu dienu tu aptversi, ka tas ir pagaisis pavisam. 

Ieva Raiskuma / Foto: Shutterstock