"Mājās raudāju, bet darbā turpināju strādāt" - atklāti par klačošanās fenomenu

Retā kolektīvā, īpaši jau tādā, kur dominē sievietes, nenotiek mēļu trīšana. Bieži vien tas vienkārši ir interesants laika pavadīšanas veids – te paklačojamies par kādu žurnālu lappusēs iekļuvušu slavenību, te – par blakus sēdošo kolēģi. Arī klusuma aizpildīšanai dažkārt uzsāk aizmugurēju runāšanu, tādējādi cenšoties pārvarēt neveiklību.

1% reālas informācijas, 99% pieņēmumu un izpušķojumu – tāda nereti ir aprunāšanas statistika. Cēlonis var būt skaudība, kuras iespaidā rodas dažādi pārspīlējumi. Patiesais aprunāšanas motīvs var izrādīties arī uzmanības novirzīšana no savām nepilnībām uz citiem. Kad raugās prom no sevis, šķiet, ka problēmu ir mazāk. Tas otrs ir jau daudz sliktāks – šis ir mehānisms, kā sevi pasargāt no stresa. Tas saistīts ar to, ka daļai cilvēku ir grūti saprast, ka viss, kas dzīvē notiek, īstenībā ir pašu izveidots – tās ir sekas pateiktajam, izdarītajam, padomātajam. Lielākoties cilvēki mēģina izvairīties no šīs atbildības un pārnes to uz citiem. Tās ir bailes no dziļākām un sāpīgākām atskārsmēm – secinājuma, ka īstenībā kaut ko neesmu izdarījis es. Tā var būt gan nepārliecinātība par sevi, gan vienkārši vēlme sajusties pārākam. Taču tā ir ilūzija.  

Ja aprunāšanas process ir vērsts pret kādu konkrēti, tad cilvēki apvienojas komandās. Tiek veidotas koalīcijas, un klačošanās ir līdzeklis un sekas vēlmei atrast sabiedrotos vai draudzīgu plecu. Bez tā aprunātājam pastāvēt ir grūti, jo iztrūkst gandarījuma sajūtas. Galvenā doma jau ir novirzīt uzmanību vai problēmu no sevis, noņemt šo nastu no saviem pleciem un tā vietā paraudzīties uz citiem. Efektam vajadzīgs klausītājs vai vēl labāk – piedziedātājs.

Aprunāšanā vispār grūti rast gandarījumu – tas ir kā nebeidzams aplis. Cilvēks pats bieži vien nesaprot un neanalizē, kāpēc tā dara, tāpēc neapmierinātība pēc aprunāšanas sesijas atkal atgriežas, un parādās diskomforts. Tas jau kļūst par prāta ieradumu – meklēt trūkumus, kaut kādus notikumus, kas skar citus. Cilvēks sāk aizrauties ar citu dzīvēm tad, ja pats savā šos stāstus neveido un drīzāk nemitīgi pielāgojas apstākļiem, kas apkārt notiek, bet nešķiet saistoši. Viņš skatās pa logu, kā dzīvo citi, un, aprunājot tos, savu dzīvi padara interesantāku.

Aprunājot paši, sasmērējam vidi, kurā dzīvojam, tādējādi kopīgi piesārņojot pasauli ap sevi. Daudzu pozitīvās domāšanas grāmatu autors Dīpaks Čopra ir pārliecināts, ka meli un aprunāšana pielīdzināmi vieniem no lielākajiem pasaules grēkiem zemes virsū, kas pēc iespējas ātrāk jāizskauž. Jo vārdi un emocijas rada ap mums atbilstošu vidi, veido kopējo noskaņu.

Latviešiem ir teiciens – nespļauj traukā, no kura pašam jāēd! Būtībā, tikko cilvēks sāk par kādu slikti mēļot, viņš piespļauda to telpu, kurā pats atrodos. Ar runāto veidojam realitāti sev apkārt, kas bieži vien ir mainīta, jo parasti kā klusajos telefonos katrs kaut ko piedzejo klāt. Tas ir loģiski izskaidrojums: cilvēka prāts aizpilda tukšos informācijas laukumus. Taču šādas dezinformācijas gandrīz katrā sarunā ir tik ļoti daudz, ka īstenībā pat neaptveram, kā, neapzinoties savu valodu, piegružojam saskarsmi.

Arī enerģiju tādā veidā zaudējam. Tā noplok, un tās vairs nepaliek citiem nozīmīgiem darbiem. Tāpat kā ar sūdzēšanos – kad ir grūti pateikt, ko gribas vai negribas, rodas stress, jo ir dusmas, zināma neapmierinātība. Tā ir vajadzīgā enerģija, lai situāciju risinātu, bet, ja aizejam pie draudzenes un izsūdzamies, tad šī enerģija ir noplakusi. Mazliet vieglāk palicis, bet situācija nav atrisināta un negācijas tikai krājas.

Visam, kam pamatā ir vēlme pasmieties par citu vai meklēt tā trūkumus, diezin vai var būtu pozitīvas un auglīgas sekas. Un kā jebkuras sekas tās kaut kādā formā pie mums atgriežas. Varbūt sabojājam attiecības, darbā vai mājās izveidojam vidi, kurā ir spriedze, stress un neuzticēšanās. Rezultātā pašiem ir daudz grūtāk realizēt kaut kādus kopīgus projektus. Turklāt sava sirds aizvien vairāk ir jānocietina. Tad, ja iesaistāmies spēlē un metam ar akmeņiem citiem, pamazām izveidojam pārliecību, ka tāda ir pasaule, tādi tie cilvēki ir – visi jau met ar akmeņiem. Un tad ar laiku sākam baidīties, ka mums kāds iemetīs, tāpēc mēģinām otru iznīcināt jau pirmie. Sākam mērīt citus pēc sava ģīmja un līdzības. Ir cilvēki, kas vienkārši bauda šīs negācijas, vārās vai dzīvo tajā.

Aprunāšana ir daļa no komunikācijas, komandas spēle, kurā daudzi iesaistās un, no kuras izstājoties, var rasties zināma vientulības deva. Bet varbūt ir tā vērts – sevis labad, jo saskarsme var pāriet jaunā kvalitātē. Mazinot nevērtīgo, atbrīvojas telpa patiesām sarunām un lietām, un tādā veidā bagātinās dzīve.

Cita ceļa, kā pašam apstādināt sevi aprunāšanas procesā, nav, bet ko darīt, ja kāds cits nemitīgi cenšas ievilināt klačās? Tieša valoda būs pareizākais risinājums. Protams, var būt sagaidāma pretreakcija, jo cilvēki jau zemapziņā jūt, ka tas nav labi, un tad, ja tu pasaki, ka tajā nepiedalies, viņus sāk grauzt sirdsapziņa.

Daži cilvēki iemācījušies ieturēt neitrālu pozīciju – būt klāt, bet pašiem neiesaistīties.

Tomēr, arī pieklājīgi sēžot blakus kādam, kas runā kaut ko tādu, ko nemaz negribu klausīties, gandarījuma nebūs. Tā vietā vajadzētu izrādīt atbilstošu reakciju, drosmīgi pasakot – zini, es negribu aprunāt to kolēģi, man pēc tam neērti viņai skatīties virsū! Darīt ko tādu ir ļoti svētīgi, tajā pašā laikā grūti, jo visvieglāk ir ļauties kopējai straumei – ikviens, kas iebilst, riskē tikt nesaprasts.

Arī, nonākot aprunāšanas upura lomā, labākais risinājums ir skaidra valoda. Vai arī, apzinoties, ka runātais ir sadomājums vai pārspīlējums, jāuztver situācija nesaasināti –

Lai suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Ir cilvēki, kas tā vienkārši var pateikt – tas mani neskar un viss, bet ne visiem tas ir tik viegli. Tas, ko var darīt tuvākajā vidē: pieiet pie cilvēka un pateikt – ja tev kaut kas nepatīk, saki man tieši acīs!

Kādam tās var izrādīties tīrās šausmas – par ko tad vispār runāt!? Aprunā pats sevi! Dalies ar savu pieredzi, izjūtām un zināšanām! Piemēram – pavārmākslā. Galvenais, lai komunikācija nāk no sirds – ar skaidriem nodomiem.

Un vēl – ikreiz, kad ir apjukums, ko labāk teikt, labāk neteikt vispār neko! Paklusēt un ieklausīties sevī. Tāpēc var uzlabot izpratni par savu iekšējo pasauli – kas sevī pašlaik notiek. Tas var sagādāt mulsumu, bet tie ir būtiski mirkļi – apstāties un saprast.

Izšķirot tās daudzās domas, kas virpinās pa galvu. Lai tās skraida, bet vajag ieklausīties dziļāk – ko tad īsti tagad gribu tam otram cilvēkam pateikt. Un, ja nav nekā tāda – labāk paklusēt.

Esmu klusā pele. Stāsta Andra (22)

«Esmu klusā pele, tāpēc ar aprunāšanu ir jāsaskaras reti. Vidusskolā gan to esmu piedzīvojusi. Var jau būt pati veidoju tādu kā nedrošas un nepārliecinātas meitenes tēlu. Aprunāšanas iemesli visbiežāk bija visniecīgākie sīkumi, piemēram, apģērbs – svārki ne tajā krāsā vai pārāk cītīga mācībās. Visspilgtāk atmiņā palicis gadījums no skolas Ziemassvētku balles. Mani aprunāja un vilka uz zoba par to, ka neprotu dejot tā, kā visi. Toreiz aiz dusmām slēpos, un bija jau arī kauns, ka tā runā par mani. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man tas nešķita pamatoti, jo deju stili ir dažādi, kāpēc man būtu jādejo kā visiem? Par aprunātāju – vecāko klašu meiteni – toreiz domāju: viņa pati neprot dejot vai arī skauž! Tagad viss aizvainojums aizmirsies – tas bija kādreiz, tagad ir tagadne. Vairs neņemu galvā, ko citi par mani saka, jo tad ir grūti veidot savu unikālo dzīvi!»

«Īstenībā vienmēr esmu centusies dzīvot tā, lai pati nevienu neaprunātu, un, ja ko gribu teikt, tad saku tieši acīs. Savulaik domāju, ka citi dara tāpat, bet diemžēl tā nenotiek. Kad ilgstoši nebiju darbā, man aiz muguras bija dažādas runas. Tas bija sāpīgi. Aprunāja, protams, par tiešajiem darba pienākumiem, vai pamatoti – 50 uz 50. Kā uzvedos? Mājās raudāju, kad atgriezos darbā, turpināju strādāt, jo paradokss – lai arī aprunāšana pastāvēja, ļoti smagos dzīves brīžos aprunātāja pat ļoti palīdzēja. Tagad domāju – droši vien aprunāšana ir gluži sievišķīga vājība, un kurai gan tādas nepiemīt?!»

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock