Rīgas mērs Nils Ušakovs: "Šis gads būs citāds"

Lai gan sarunas laikā Ušakovs uzsver, ka neesot vairs nekāds jaunais, tomēr uz citu lielu Latvijas amatpersonu fona viņš var šķist pat zaļknābis. Jaudas un spēka viņam pietiek – izturēt gan nemīlestību, pat naidu no vienas puses, un salkanu dievināšanu, no otras. Bet pa vidu – ikdiena ar visu lielo Rīgas saimniecību. Atliek piecās minūtēs mēģināt saprast, kas tajā ietilpst, lai mati celtos stāvus. Bet kādu lietu Nils izdomājis varen labi – izejot cauri Rīgas domes bezpersoniskajai kāpņu telpai un verot durvis mēra birojā, neviļus smaids atplaukst pa visu seju. Pretī nāk kaķis ar labi koptu bezšķirnes kažoku – pašpārliecināts un draudzīgs. Ar dzīves rūdījumu, bet skaistākais pilsētā. Nu, vismaz viņam pašam tā šķiet.

– Tas sākās kaut kur pa vidu starp skatuvi krastmalā un vietu, kur bija LTV tiešais pieslēgums. Tradicionāli cenšos Jaunajā gadā būt Rīgā.

– Noķērāt svētku sajūtu?

– Ziniet, tiem, kas svētkus organizē, vienmēr ir citādi. Piemēram, kopā ar visiem pārdzīvoju par miglu. No šīs Daugavas puses uguņošana bija ļoti slikti redzama, palika tikai skaņa. Bet svētku sajūta – jā, protams. Tāpēc ka biju kopā ar Ivetu. Jaungads izdevies, noteikti.

– Jā, ilgu laiku pavadīju, runājoties ar rīdziniekiem.

– Vai tiešām viņi stāstīja savas problēmas?!

– Nē, nē. Lai gan ar cilvēkiem uz ielas bieži vien izrunājam konkrētas problēmas, Jaungada naktī neviens par bedrēm pagalmā nejautāja.

– Man patīk kāda neliela ieliņa aiz katoļu katedrāles, Saeimas, kur nav nekādu reklāmu, restorānu. Tur pat nevar saprast, kurš gads pagalmā. Tā man ir viena no mīļākajām no laika, kad biju Saeimā, dažreiz izmantoju iespēju tur pastaigāties. Ir arī vietas klusajā centrā, kur vienmēr ļoti patīkami atrasties, parki, vietas apkaimēs, kur kādreiz dzīvoju.

– No kuras Rīgas vietas jūs esat?

– No Imantas.

– Jā, gan tie meži, kas aiz Kurzemes prospekta, gan Anniņmuižas – starp citu, tos sākam pārveidot par parku. Jau tagad tur piecu kilometru garumā ir apgaismojums. Daļa celiņu būs noasfaltēti, lai būtu vieglāk lietojami mammām ar ratiem un skrituļotājiem, citi būs ar dabisku segumu – lai var normāli paskriet. Tur ir arī divi milzīgi bērnu laukumi, liels sporta laukums.

– Pieminot Vecrīgas ieliņas, izskanēja romantiska sajūta par Rīgu – jums to izdodas saglabāt savā saimnieciskajā darbībā?

– Mums vispār ir princips – ņemot vērā, situāciju, mantojumu, galvenais ir saglabāt un savest kārtībā to, kas pilsētā jau ir. Mums nav ambiciozu plānu uzbūvēt milzīgu objektu, lai pēc tam rādītu ar pirkstu – mēs tur piedalījāmies! Protams, līdzas saimnieciskajiem apsvērumiem ir arī romantikas piegarša. Kad izpostītos Ziemeļblāzmas bēniņos atrodi plakātus no sešdesmitajiem gadiem, kad viss ir nolaists, un šķiet – tur varētu uzņemt socreālisma filmas, bet tagad tā ir viena no labākajām vietām pilsētā – renovēta, ar pieguļošu parku, kas arī ir savests kārtībā. Un tu redzi, kā apkaimes iedzīvotāji to uztver. Teiksim tā – tur, Vecmīlgrāvī, ir puiši no nelabvēlīgām ģimenēm, bet pagaidām nekas nav ne apķēpāts, ne izpostīts, salauzts. Cilvēki to novērtē. Un šeit ir gan darbs, gan romantika.

– Droši vien arī Imantā, kur augāt, bija bariņš puišu no nelabvēlīgām ģimenēm. Jūs viņiem gājāt ar līkumu vai čomojāties?

– Es biju kopā ar viņiem. Nu, kā – mēs visi augām pagalmā. Skolas pēdējie gadi bija deviņdesmitie, līdz ar to – kādi bijām, tādi bijām.

– Domāju – kā visi, kas tolaik absolvēja skolu. Iespējas, pārmaiņas, grūtie laiki – visādi bija, kā kuram. Tie, kas bija mazliet vecāki, dzimuši līdz 1970. gadam, aizgāja uzņēmējdarbībā, bet mūsu paaudze... Klases tolaik bija lielas, to bija daudz – no sešām 9. klasēm palika tikai trīs, tie, kas turpināja mācīties, daudzi uztaisīja karjeru, kaut ko sasniedza. Bet pārējie – kā nu kurš, daži tika cietumā... Mēs to visu redzējām.

– Esat domājis, ka arī jums varēja būt cits dzīves scenārijs, kādās krustcelēs aizejot citā virzienā?

– Droši vien. Jā. Jo riski, apdraudējumi, neviennozīmīgas situācijas arī toreiz, protams, bija. Ja nebūtu vecāku ar ļoti stingru nostāju, viss varēja notikt.

– Viņi mācēja pārliecināt. Vecāki izmantoja visādas metodes, bet galvenais instruments – vienīgi runāt un pārliecināt. Tas manā gadījumā strādāja. Jā, tas droši vien palīdzēja.

– Kas pēc profesijas bija jūsu vecāki?

– Tētis – inženieris Alfā, mamma – krievu valodas un literatūras skolotāja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.

– Viss, kas manī ielikts, lielākoties ir no vecākiem – sākot ar izglītību, ar to, ka jālasa grāmatas, un ne tikai tāpēc, ka vajag, bet ka tas ir forši. Attieksmi pret dzīvi, principus. Tālāk, protams, tu to visu papildini, vairo, ar gadiem koriģē atbilstoši dzīves realitātei. Bet pamatu ielika vecāki.

Pāriet otrā pusē

– Pēc izglītības esmu ekonomists. Pabeidzu Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, tad aizbraucu uz Dāniju, kur ekonomiku mācījos maģistrantūrā. Rīgā mana specializācija bija analītiskā, Dānijā – starptautiskā ekonomika.

– Savu biznesu nekad neesat gribējis veidot?

– Sākumā bija plāns – ne gluži sapnis, bet tiešām ļoti gribēju – veidot akadēmisko karjeru. Atgriežoties no Dānijas, kādu laiku nostrādāju Latvijas Universitātē par pasniedzēja palīgu, vadīju seminārus mikroekonomikā – toreiz vēl bija Eirofakultāte. Tas bija 1998. gads, kārtējā krīze, un, kā pie mums mēdz notikt (nosmejas), atalgojums bija tāds, kāds bija. Nejauši kādā avīzē izlasīju interviju ar žurnālistu Dmitriju Novikovu, kurš stāstīja par NTV Baltijas biroju, kā viņi strādā. Es uz dullo izziņu dienestā noskaidroju telefona numuru, piezvanīju un pajautāju, vai viņi meklē darbiniekus. Un sagadījās tā, ka tieši tobrīd viņi veica darba intervijas, tāpēc teica – nu, labi, nāciet. Kādu laiku nostrādāju tur.

– Nē, sāku kā producents, pēc tam pārgāju uz Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu par žurnālistu – toreiz vēl LTV2 veidoja krievu ziņas. Tur strādāja visi – Viņņika, Ločmele, Migla, Volmārs. Tad pārgāju uz avīzēm, paralēli veidoju savu programmu TV5, pēc tam Pirmajā Baltijas kanālā. Mana specialitāte bija ziņas – par sociāliem jautājumiem, politiku, ekonomiku. Atspoguļojot kādu notikumu, dabiski radās sajūta, ka tu droši vien rīkotos citādi, nekā tava sižeta varoņi. Ja esi žurnālists ar tādu attieksmi, tev ir divas izejas – vai nu censties notikumus ietekmēt ar redakcionālu politiku, vai pāriet otrā pusē. Es aizgāju politikā.

– Nodemonstrējāt fleksiblu attieksmi, jo akadēmiskā vide, kuru sākotnēji bijāt iecerējis, ir daudzkārt mierīgāka par dinamisku ikdienas žurnālistiku.

– Tikpat interesanta, bet noteikti mierīgāka – cits režīms. Taču ir lietas, kas zināmā mērā sakrīt. Darbā ar studentiem vajag pārstrādāt informācijas apjomu, ko viņi nezina, un saprotamā valodā to pasniegt. Un žurnālists, redaktors būtībā dara to pašu – informāciju, ko skatītāji, lasītāji nezina, pasniedz viņiem saprotamā valodā – lai viņi saprot, izdara secinājumus vai vienkārši ko uzzina. Gan politikā, gan saimnieciskā amatā šīs iemaņas noder – arī te nepārtraukti jābūt spējīgam uztvert jaunu informāciju un attiecīgi pieņemt lēmumus, rīkoties. Pašvaldība ir milzīga saimniecība, bet nekur nevar iemācīties kļūt par tās vadītāju. Te ir viss – no sabiedriskā transporta līdz bērnudārza auklītēm, pa vidu – siltums, ūdens, bedres, pagalmi, pilsētas svētki, atvainojos – brieži uz tilta – kas tik te notiek!

– Nu, Rīga nav nemaz tik liela. Ideāls izmērs dzīvošanai. Septiņi simti tūkstoši – miljons – no vienas puses, liela pilsēta, no otras – ne pārāk. Jo ļoti lielas – kādu brīdi man patīk, bet tad gribas atgriezties mājās.

– Ik pa brīdim presē var lasīt stāstus par pilsētu mēriem pasaulē, bieži vien viņi ir ļoti interesantas personības. Esat ar tādiem sava amata brāļiem ticies?

– Ar daudziem. Pašvaldību vadītāji atšķiras no citām amatpersonām, jo ir pavisam citāda saimniecība, atbildība. Ja cilvēkam ir vēlme ko radoši paveikt, tad šī ir īstā vieta. Nu, ko jaunu var ieviest parlamentā vai Tieslietu ministrijā? Nedod Dievs! Bet pašvaldības situācija to ļauj. Par pieredzes iegūšanu – tiekoties ar Berlīnes vai Taškentas mēru, tās ir atšķirīgas pieejas, izpratne, problemātika. Piemēram, liela Eiropas pilsēta, kurā ienākumi uz vienu cilvēku ir nez cik reižu lielāki, attiecīgi – arī budžets. Mēs uz viņu pieredzi varam skatīties, bet ļoti nosacīti. Tā piedalījos apaļajā galdā par Smart cyties. Sēžu, apspriežu gudrās mājas, bet mums ziema, 30% jumtu tek, cilvēkiem nav naudas veidot uzkrājumus un tos saremontēt. Protams, interesanti paklausīties, bet – pavisam cita specifika. Lai dalītos pieredzē, labākais variants ir Tallina vai Viļņa. 1991. gadā mums bija absolūti identiskas komunālās saimniecības – piemēram, ar mājām, kurām vienu individuālu dzīvokli nevar pieslēgt vai atslēgt no apkures. Arī pēc tam visi gājām vienu ceļu, lai gan ar dažādiem risinājumiem. Par tiem uzzinu, komunicējot vai nu ar Edgaru Savisāru no Tallinas, vai Artūru Zuoku no Viļņas – vienkārši piezvanot un pajautājot.

– Man ir ļoti labas attiecības ar Edgaru, viņš ir pārvēlēts jau ceturto reizi, arī viņiem viena koalīcija ir pilsētā, otra – valdībā, mums pat tas sakrīt. Jā – reizēm mēdzam sazvanīties.

– Vai diplomātija ir jūsu stiprā puse – kā politiķim, pašvaldības vadītājam šī īpašība palīdz?

– Kā politiķim – noteikti. Kā pašvaldības vadītājam – reizēm jābūt diplomātam, reizēm...

– Jāizmanto citi pārvaldes mehānismi.

– Vai pilsētas mēra krēsls ir vientuļš? Jābūt distancei ar padotajiem, reizēm jūtat arī nelabvēlību?

– Tas atkarīgs no cilvēka.

– Nu... Es mēdzu ļoti daudz komunicēt ar rīdziniekiem. Visādos formātos. Diezgan regulāri tiekos ar iedzīvotājiem. Piemēram, skolas zālē ir vakars ar vecākiem – ne par skolu, bet visu apkārtni, jo bērni jau pārsvarā ir no tuvākajiem pagalmiem. Bet tikšanos pašos pagalmos izmantojam ne tikai priekšvēlēšanu laikā, bet arī starp vēlēšanām. Domē uz pieņemšanām pie manis ir milzīga rinda, cenšos, lai ar to tiek galā manas meitenes. Jo cilvēki, kas nāk pie manis, 90% jautājumu var atrisināt ar maniem palīgiem. Bet tie, kam ir vēlēšanās tikties personīgi, to var. Taču pārsvarā tie ir gadījumi, kad trīs tiesu instances viņi jau zaudējuši un neviens neko vairs nevar izdarīt. Es varu uzklausīt, un viss.

– Par īpašumiem – kas tāds?

– Jā, strīdu situācijas... Arī sociālie tīkli ir ārkārtīgi labs instruments – lai saprastu, kas rīdziniekiem ir aktuāli. Reizēm iemetu kādas idejas, paskatos uz reakciju, parunāju, sarakstos un attiecīgi piekoriģēju.

Sarkanās līnijas?

– Noteikti. Tu esi arī tas, ko esi lasījis.

– Pagājušogad tauta balsoja par savu grāmatu. Kas ir jūsu Top 5?

– Man patīk ļoti daudzas grāmatas, bet tops tagad atšķirtos no topa pirms trim gadiem. Es varu nosaukt virzienus. Manam tēvam bija trīs, ko viņš lasīja. Pirmais – par vēsturi, tostarp enciklopēdijas. Otrs – viss, kas saistīts ar satīru, no krievu literatūras Saltikovs-Ščedrins, kas ir visa pamatā. Pie satīras – arī ārvalstu literatūra ar Henriju, Marku Tvenu. Trešais – padomju gados izdotās grāmatas par ceļojumiem – Tūrs Heijerdāls, apraksti par Centrālameriku, Āziju, kā arī Džeralds Darels. Šie tēva virzieni arī manī palikuši kopš bērnības gadiem un patīk joprojām. Esmu ļoti konservatīvs – lasu visu, bet īpaši mani interesē Eiropa viduslaikos. Par ceļojumiem – pats cenšos, ja sanāk, kaut ko paskatīties.

– No pēdējiem interesantākais bija komandējums uz Armēniju.

– Droši vien braucat oficiālā vizītē...

– Uz Armēniju nevar aizbraukt oficiāli (sirsnīgi smejas). Tur viss ir interesanti – sākot ar baznīcām, kultūru...

– Tā ir nepārtraukti – visapkārt! Vēl bija komandējums uz Ķīnu, ar kuru cenšamies stiprināt attiecības. Kādam no vadošajiem Pekinas partijas darbiniekiem stāstījām, ka gribam palielināt tūristu skaitu. Viņš prasa – cik jums vajag? Atbildam – ja uz 15 tūkstošiem gadā izietu, tas jau būtu labs rādītājs. Viņš saka – saliksim delegācijas, ar komandējumiem vien nodrošināsim! (Nosmejas.)

– Jūs pasmējāties vai teicāt – labi...?

– Protams, ka labi! Ķīniešu tūrisms, starp citu, mums ir ar pozitīvu tendenci. Pekina piedāvāja izveidot ar tūrismu saistītu organizāciju, kurai esam līdzdibinātāji, aktīvi piedalāmies, reklamējot Rīgu.

– Es uzskatu – var patikt vai nepatikt karikatūras saturs, diskutējams jautājums, ka cilvēki mēdz gaumīgi vai bezgaumīgi izsmiet visu – sākot ar Jēzu Kristu un beidzot ar Muhamedu, bet nedrīkst pieļaut, ka kādam par tādām lietām var ienākt prātā paņemt kalašņikovu un cilvēkus nošaut.

– Jūs, kā bijis žurnālists, uzskatāt – tomēr ir sarkanās līnijas satīrai, ironijai?

– Protams, ir!

– Kā redaktoram tev ir pienākums uzvesties tā, kā uzskati par atbilstošu tavai auditorijai. Katrs pats velk sev sarkanās līnijas. Vienam tās ir šeit, otram – piecus kilometrus tālāk vai vispār ļoti nosacītas. Bet tas neko nenozīmē. Ja tu pārkāp to, kas ar likumu noteikts, ir vai nu naudas sods, vai citas sankcijas. Bet šis bija kaut kas pilnīgi no citas dimensijas – atnāk cilvēki ar automātiem un vienkārši nošauj – par to, ka, viņuprāt, ir pārkāpta kāda līnija. To nedrīkst pieļaut. Ja tas turpināsies tādā garā, nebūs labi.

– Tās ir divas ļoti atšķirīgas kultūras – franči, kuri saka – mēs esam paraduši smieties par visu, tās ir mūsu tiesības, un islāma pasaule, kur sarkanās līnijas ir ļoti treknas daudzās dzīves jomās.

– Es nerunātu par islāmu, bet radikāļiem. Konservatīvas mēdz būt ne tikai musulmaņu sabiedrības. Tādas ir arī kristīgās, tikai pēc citiem parametriem. Arī Latvijā daudzos jautājumos ir ļoti konservatīva sabiedrība. Labi – pie mums nešaus, bet pa galvu var sadot. Līdz ar to – ir ļoti svarīgi, lai tas nekļūtu par cīņu pret islāmu. Tā ir tāda pati reliģija kā jebkura cita. Jābūt cīņai pret radikāļiem. Tie paši cilvēki, kas Parīzē šāva nost māksliniekus un žurnālistus, Sīrijā griež galvas citiem musulmaņiem, kuri, viņuprāt, rīkojas nepareizi. Ir svarīgi saprast, ka šeit nav jautājums par divu reliģiju konfliktu – kristīgie pret islāmu. Ja mēs ar toleranci skatīsimies uz radikāļiem, viņi tā turpinās uzvesties.

– Jā, ikdienas līmenī mums konfliktu nav. Gan latviešiem, gan krieviem ir kāds procents radikāli domājošu cilvēku, bet tas ir normāli jebkurai sabiedrībai, un tā būs vienmēr. Starp citu – mums ir viens no augstākajiem starpetnisko laulību īpatsvariem Eiropā.

– Jūs esat piemērs.

– Jā. Mūsu darbavietas ir jauktas, nav izteikti latviešu vai krievu kolektīvu. Tādā līmenī problēmu nav, bet ir politiskā līmenī. Ne jau cilvēki velk nažus, bet politiķi to bieži izmanto kā uzvedības paradigmu. Vienmēr ir izdevīgāk runāt vai nu par sliktajiem latviešiem, vai Maskavas draugiem nekā risināt konkrētas problēmas – saimnieciskas, sociālas un tamlīdzīgi. Tālāk – uztrauktie uzšūmētie vēlētāji izdara izvēli, bet pats kūdītājs pēc tam kļūst par ķīlnieku, jo vairs nevari rīkoties brīvi, jo no tevis kaut ko gaida. Un tā ir problēma. Tāpēc šajās vēlēšanās piedāvājām sarakstu, kur puse bija latviešu, puse nelatviešu, un tā esam nolēmuši darīt arī turpmāk.

– Par satīru runājot – jūs esat bieži parodēts. Kā uz to skatāties – patīk, nepatīk, domājat “tas ir ārkārtīgi bezgaumīgi”?

– Kā kuro reizi. Ir gabali, kas ir vienreizīgi labi.

– Jā, jā... Pēdējais bija Jaungadā par kaķiem – kā viņi intervijā sūdzējās par Ivetu, ka vairs normālas dzīves nav (raidījumā Valstī viss ir kārtībā – Red.) Noskatījos, pēc tam aizgāju uz krastmalu sagaidīt Jauno gadu, un tieši Valters Krauze, kurš tēloja vienu no kaķiem, vadīja pasākumu. Aizgāju viņam roku paspiest. Vispār es visu jokus – gan gaumīgus, gan bezgaumīgus – uztveru pozitīvi.

– Kaķi staigā pa jūsu biroju – nevedat viņus mājās?

– Priekš kam – viņi te sēž.

– Domāju – viņi tā noteikti uzskata.

– Tieši ar tādu skatienu viens no viņiem uz mani paskatījās. Kā viņus sauc?

– Muris un Kuzja.

– Tā bija apzināta kampaņa. Mums ir suņu un kaķu patversme Ulubele, kuru mēs kā pašvaldība līdzfinansējam. Bet nevar uzturēt nepārtraukti pieaugošu dzīvnieku skaitu. Tāpēc bija ideja reklamēt un veicināt – ja cilvēks grib paņemt mājās kaķi vai suni, lai viņš nepērk dārgu šķirnes, bet ņem no patversmes, jo prieka būs tikpat, ja ne vairāk. Avīzē Riga.lv mēs katru mēnesi liekam sludinājumus ar fotogrāfijām, biogrāfijām par dzīvniekiem. Un cilvēki tiešām atsaucas. Ir arī daudz brīvprātīgo, kas brauc palīdzēt. Arī mēs gribējām rādīt piemēru – no patversmes paņemt divus kaķus un atvest uz domi, lai viņi šeit uzturas pastāvīgi. Jā, viņi šeit ļoti veiksmīgi iedzīvojās.

– Viņi ir labs piemērs – ja dzīvnieks ir ar mīlestību kopts, tad ir tikpat skaists kā sugas.

– Domāju, Kuzja uzskata, ka ir skaistākais kaķis pilsētā. Viņam nav nekādu šaubu par to. Mūsu kaķi ir kļuvuši populāri – vienu gadu Ziemassvētku tirdziņā stāvēja kaķu māja, pie tās tika vākti ziedojumi patversmei. Pa vakariem viņi tika nesti uz Doma laukumu, tur sēdēja un Ulubelei savāca ap 300 latiem. Arī Muzeju naktī vienmēr ir milzīga rinda – cilvēki grib nofotografēties. Lēšu, ka lielai daļai pilsētnieku ir foto ar kaķiem no šā kabineta.

– Jā – arī kaķis no patversmes.

– Pagājušais gads jums bija nozīmīgs arī ar to, ka apprecējāties.

– Jā, tas bija visnotaļ svarīgs notikums.

– Kopā esam kopš 2014. gada vasaras, apprecējāmies novembrī. Taču līdzās strādājam jau sesto gadu. Un, tā kā jāstrādā intensīvi, darbs nav viegls, var teikt, ka esam seni cīņu biedri. Protams, pa šo laiku kļuvām par labiem draugiem. Mūsu kolektīva tuvākais loks ir ļoti mazs, tikai daži cilvēki.

– Jūs runājat par mēra biroju?

– To var saukt par biroju. Te ir cilvēki, kas vienlaikus ir gan kolēģi, gan tuvi draugi, te mēs strādājam un dzīvojam. Ar Ivetu vienu brīdi sapratām, ka viens otru vairs neuztveram tikai kā draugu, un attiecības attīstījās citādi. Neesam jauni cilvēki, visu saprotam, tā arī pieņēmām lēmumu apprecēties, baznīcā, Pareizticīgo katedrālē Brīvības bulvārī.

– Droši vien vairāk sanāca decembrī, jo liela daļa radu Ivetas ģimenē ir luterāņi. Pareizticīgie Latvijā Ziemassvētkus var svinēt gan decembrī, gan janvārī.

– Mākat latviešu dziesmas?

– Ne krievu, ne latviešu. Nē, nē, šo dotību man nav. Nemāku ne dziedāt, ne dejot.

– Var cerēt uz kaut ko citu, bet ar šo ir garām. Arī dziedāšana nevienā valodā man nesanāk.

– Iveta ir atzinusies, ka sadzīve šobrīd viņai ir eksāmens. Daži mēneši ir neliels laika posms – pat jaunieši tagad ar precībām nesteidzas, lai pieslīpētos, saprastu viens otru.

– Mēs esam pieauguši cilvēki un to visu krietni ātrāk varam izdarīt.

– Nu jā. Ko tur daudz – visu ko esam redzējuši. Turklāt – tik daudz laika pavadīts kopā šeit, darbā, gan jau ar mājas saimniecību arī tiksim galā.

– Vai Iveta bija tas cilvēks, kas jums palīdzēja pēc negadījuma maratonā?

– Jā, toreiz viņa bija starp tuvajiem draugiem, kas bija kopā ar mani.

– (Domā.) Tad mēs kļuvām par draugiem... Toreiz tas tiešām bija apliecinājums tam, ka Iveta un vēl daži cilvēki ir tas tuvākais draugu loks.

– Vai no jūsu biroja ir bijis kādam jāaiziet, kurš nevar ierakstīties jūsu draugu kopā? Vienkārši – ķīmija nenostrādā.

– Nav tā, ka strādāju tikai ar draugiem. Tas īstenībā ir komplicēti. Esmu pārliecinājies, ka nav pareizi veidot darba attiecības, kopīgu biznesu ar draugiem. Taču, ja notiek otrādi – ja tu ar saviem partneriem, kolēģiem esi kļuvis par draugiem, tā ir ļoti pareiza secība, un viss tikai nostiprinās. Ar Ivetu un citiem, kas tagad man ir ļoti tuvi draugi, par tādiem kļuvām, kopā strādājot, izejot cauri pārbaudījumiem, izaicinājumiem. Nekad neesmu ņēmis draugu pie sevis strādāt tāpēc, ka viņš ir mans draugs. Jo zinu – tad nevarēsi, kad vajag, viņu izlamāt, vai viņš tevi, to redzēs citi, un tas atspēlēsies, kad vismazāk to gaidīsi.

– Jā, tāpēc ka esam gan kolēģi, gan draugi. Varu pateikt viņiem, viņi – man. Varu pateikt to, ko neteiktu cilvēkam, kurš ir vienkārši mans kolēģis. Tur jābūt robežai, distancei. Bet šeit – varu. Un ir ļoti svarīgi, ka arī viņi var. Jo – ja tev blakus nav cilvēku, kas var atļauties pateikt – lūk, te tu dari pilnīgi garām! –, tad reiz noteikti iebrauksi auzās. Ja tev nav cilvēku, kas var atļauties tevi aci pret aci izlamāt un pateikt – stop!...

– Nopietni – jūs atļaujat lamāties uz sevi?!

– Ne uz sevi, bet savā starpā. Man ir svarīgs tieši viņu negatīvais viedoklis. Labi – tev pateiks, ka esi malacis, tas vienmēr ir patīkami, forši, bet tev vajag, lai pasaka, ko tu dari nepareizi. Un – pēc iespējas ātrāk. Nevis, kad viss jau noticis un tu sēdi un domā – kāpēc to visu savārīju? Bet procesā. Ir daži, kas tā var rīkoties, un es viņus par to ļoti cienu. Bet ir arī jāsaprot – ja cilvēks ko stāsta, tad ne vienmēr tāpēc, ka viņš tā arī uzskata. Tā var būt kāda spēle vai citi motīvi.

– Nepatīkami ir saprast, ka daļa cilvēku par draugiem uzdodas izdevīguma dēļ. Jums ir nācies to ieraudzīt?

– Es ticu tikai tādai draudzībai, kas ir sen pārbaudīta, jau kā antikvariāts. (Nosmaida.)

– Bet ir taču bērnības, skolas laika draugi, kuri uzrodas, kad esi iesēdies krēslā.

– Protams. Loģiski. Tas ir absolūti normāls, dabisks process – nu, ko tur darīt? Kā ir, tā ir. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu.

– Kad gada sākumā staigājāt gar Daugavmalu – kāds jums izskatījās jaunais gads?

– Tāds pats kā iepriekšējie – daudz plānu, kas jāīsteno, kārtējais saraksts ar objektiem, ko savedīsim kārtībā, citas idejas... Mājās gan paredzamas būtiskas pārmaiņas. Iveta gaida bērnu, mēs kopā gaidām dēlu. Un tas, protams, nozīmē, ka šis gads būs... citāds.

– Jā, pavasara mēnešos.

– Jau esat iekārtojuši istabu?

– Protams, nē! Pirms tam to nedarīsim.

– Darba grafiku nedrīkst mainīt, bet izmaiņas, domāju, būs noteikti.

– Jūs to gaidāt mazliet ar bažām vai lielu prieku un pārliecību, ka tiksiet galā pilnīgi ar visu?

– Bažu noteikti nav.

– Tētis kādreiz speciāli šādam notikumam gatavoja talismanu – karotīti. Viņš aizgāja par ātru, pats nevarēs iedot, bet man tā stāv – tagad būs kam nodot. Tētis gatavojās tam, ka man būs vai nu dēls, vai meita. Abi ar savu draugu, juvelieri, zīmēja skices...

– Kā jūs atpūšaties, kā savu prātu palaižat brīvībā?

– Vislabāk palīdz sportošana. Pēdējā laikā man patīk ar skrituļslidām vai velosipēdu Mežaparkā vai Uzvaras parkā – tur ir labi ceļi. Tas palīdz atslēgties.

– Droši vien jā, bet tur – uz slidām – visi ir uz slidām.

– Visi vienādi?

– Jā, jā.

– Jā – mums Rīga ir tik forša, galvenais to visu tādā garā turpināt. Vēl runājot par jauno gadu– tā ir mūsu apzināta politika – aicināt cilvēkus pilsētas centrā sagaidīt gadu miju. Šogad bija ap 50 tūkstošiem. Bet vēl ir Jāņi, Pilsētas svētki – ir ārkārtīgi svarīgi, lai rīdzinieki ir kopā – lai būtu vienas ģimenes sajūta.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris