Kaimiņa piegulētājas dēļ baidos zaudēt dzīvesvietu un bērnu... Sievietes stāsts

Savu īsto vārdu nesaukšu, tāpēc pieņemsim, ka mani sauc Aivita. Man ir 23 gadi, un ir 2 gadus vecs dēls uz rokām. Baidos, ka kaimiņienes dēļ varu zaudēt gan dēlu gan jauniegūto dzīvesvietu. Pateicoties Latvijas likumiem, man kā vientuļajai mātei ir priekšrocība tādā lietā, kā sociālo dzīvokļu rinda. Tā nu pēc diezgan ilga laika (tomēr), novada dome man un manam dēlam piešķīra 2-istabu dzīvoklīti 2-stāvu, 3-dzīvokļu ēkā, ļoti mierīgā ielā, netālu no centra, ar plašu pagalmu. Vienvārdsakot, ideālu vietu, kur dzīvot manam dēlam.

Protams, dzīvoklis, kā jau sociālais, prasījās pēc remonta. Tā kā remontu veicu par ierobežotiem līdzekļiem un lielākoties viena pati, visi darbi aizņēma aptuveni 2 mēnešus. Tas man deva arī laiku iepazīties ar topošajiem kaimiņiem.

Blakus dzīvoklī, kā izrādās, dzīvoja pusmūža vīrietis, bet otrajā stāvā ģimene ar četriem dēliem.  Domāju, ka šī vieta, salīdzinot ar iepriekšējām dzīvesvietām, būs kā paradīze gan man gan manam puikam, un tomēr palēnām man dzīve sāka pārvērsties par elli.

Viss sākās ar to, ka mana blakus dzīvokļa kaimiņa piegulētāja (citādi šo sievieti nemaz nevar nosaukt, jo likumiski viņa, kā izrādās, nemaz šajā mājā nedrīkst atrasties) savā slimajā prātā (pēc ārstu atzinuma viņa esot daļēji nepieskaitāma) ieņēma domu, ka man ir nepieciešams, lūk, šis vīrietis (kurš mierīgi man varētu būt tēva vietā).  Ar to arī pietika.

 Pēdējo triju mēnešu laikā mūsu māju neskaitāmas reizes ir apmeklējusi gan pašvaldības policija, gan sociālie darbinieki, gan bāriņtiesa, atsaucoties uz it kā anonīmiem zvaniem un ziņojumiem par neiedomājamām lietām. Bijuši gadījumi, kad policija tika izsaukta, jo redziet, pagalmā valdīja ļoti liela nekārtība (mans bērns spēlējoties bija izmētājis divas vai trīs rotaļlietas), vai arī, ka augšstāva kaimiņienes mazmeitas bija izrāvušas puķes (protams, ka visas puķes bija savās vietās), tad par to, ka mēs lasām jāņogas no krūmiem, kurus stādījusi mājas iepriekšējā saimniece, jo mana kaimiņa piegulētāja uzskata, ka tās pieder viņai.

Nepamatotas greizsirdības dēļ uzbrūk man un dauza pat kopējo iekšsienu

Bet vislabākais gadījums bija, kad šī sieviete piekukuļoja kādu cilvēku, lai viņš uzmodina manu bērnu no pusdienlaika snaudas. Tur situācija bija tāda - kamēr mans bērniņš saldi gulēja, es, atstājot kaimiņieni par pieskatītāju, aizskrēju līdz tuvākajam veikalam. Manas prombūtnes laikā, atbraucis šis piekukuļotais vīrietis, izdauzījies pie man dzīvokļa durvīm, uzdevies par sociālo darbinieku, mani mājā neatradis, aizbraucis pie pašvaldības policijas un paziņojis, ka mans bērns ir izkritis no gultas, pārsitis lūpas un skaļi raudot. Kamēr policija, līdz ar bāriņtiesas pārstāvi ieradās manā dzīvokli, protams, ka es biju jau atpakaļ, un uz policijas un bāriņtiesas pieprasījuma parādīju savu saldi guļošo un pilnīgi veselo puiku. Pēc tam tikai vietējā avīzē, sadaļā „Policija ziņo”, varēja lasīt policijas aprakstu par šo situāciju un atrast slēdzienu: „Apmeklējot norādīto adresi, ziņojumā minētie pārkāpumi netika konstatēti”.  Bet to, vai man šajā lietā būtu kāds viedoklis, neviens tā arī nepajautāja.

 Un tagad jau šī visa nepamatotā greizsirdība ir nonākusi līdz tādiem punktiem kā uzbrukumi, gan man vienatnē esot, gan mana bērna klātbūtnē vai arī kopējās iekšsienas dauzīšanai. Protams, tas ir nepieminot visas neskaitāmās reizes, kad viņa, dusmu uzplūdos dauza mājas durvis, manas ārdurvis, logus, lieto neadekvātus vārdus un nepārtraukti mani lamā par mau*u, ku*i, palaistuvi, u.c. Tad, kad par vienu no šādiem naktsmiera traucējumiem mēģināju ziņot pašvaldības policija, viņi man atteica: ”Nebāziet degunu svešās darīšanās”.

Rezultāts visai šai epopejai ir tāds, ka ierodoties kārtējo reizi bāriņtiesas pārstāvei un sociālajam darbiniekam gan es, gan augšstāva kaimiņiene saņemam sausu faktu izklāstu - ja vēl kādu reizi būs kāds izsaukums uz mūsu māju, tad mums piešķirtie dzīvokļi ies uz Dzīvokļu komisijas otrreizēju pārskatu. Respektīvi vienas trakas sievietes dēļ jācieš vēl divām ģimenēm.

Pēc dažiem viņas uzbrukumiem man ir bail izlaist bērnu ārā pagalmā spēlēties, jo nemitīgi ir jābaidās, ka viņa tikai kaut ko neizdara (pašai viņai jau divi bērni ir atņemti un līdz bērnu 18 gadu vecumam viņai tikšanās ir liegtas). Pašai ar bailēm jāstaigā uz gandrīz vai pirkstgaliem, lai tikai neizdarītu kaut ko tādu, kas viņai dotu iemeslu atkal kaut ko izdomāt un sacerēt.

Pasakiet, kā lai šādos apstākļos dzīvo? Un kā lai uzaudzina bērnu? Sāku domāt, ka mana dēla pirmie kārtīgie vārdi būs ku*e, mau*a, u.t.t. Policijai sūdzēties vairs nevaram, bāriņtiesa neņem mūs par pilnu un sociālie darbinieki iesaka vienkārši turēties no viņas pa gabalu. Vēlētos dzirdēt jūsu domas šādā situācijā un varbūt kādam vai kādai radīsies kāda spoža ideja, kā varētu šādai situācijai tikt cauri. Jo pati pašlaik dzīvoju uz nerviem, bez jebkādām idejām uz priekšdienām.

Ar cieņu, Aivita

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock