Iegrimst ekrānā un "atslēdzas". Kā var justies cilvēks, kura dzīvesbiedrs nemitīgi sēž telefonā?

Visticamāk, ne reizi vien restorānā vai kafejnīcā esi redzējis pāri, kuri ir atnākuši kopā vakariņot, bet gandrīz nesarunājas, jo sēž telefonos. Katrs savā virtuālajā burbulī. Tas nav nekas iepriecinošs, bet, ja tas tiek darīts kopā, varbūt mazāk konfliktu. Bet - kā jūtas cilvēks, skatoties uz savu mīļoto, kurš vai kura nemitīgi skrollē telefonu. Gan restorānā, gan skatoties seriālu, gan pirms gulētiešanas. Varbūt esi arī pieķēris sevi, to darot?

"Psychology Today" izceļ svarīgākos aspektus, kā partneris var justies, atrodoties blakus telefonatkarīgam partnerim, un, visbeidzot, kā tas ietekmē attiecības? 

Pierasti, bet aizvainojoši

Mūsdienās tiešām esam pieraduši, ka cilvēki pilnībā ignorē sociālo un jebkādu citu vidi, priekšroku dodot sociālajiem tīkliem un citām interesantām lietām telefonā. No vienas puses, tas ir pilnīgi normāli. No otras puses, ja partneris ir īpaši gatavojies kopīgai laika pavadīšanai, taču tās laikā no rokām netiek izlaists telefons, šāda uzvedība, iespējams, var šķist aizvainojoša. Un tas ir saprotams. Dažreiz cilvēki pat neapzinās, ka tālrunis viņus ir ievilinājis slazdā. Tas palīdz viņiem mazināt spriedzi, stresu vai citas negatīvas sajūtas.

Smadzenes zina, ka telefons ir neizsmeļams stimulācijas avots, jo tajā var rakstīt ziņas un e-pastus, redzēt dažādus jaunumus, ziņas no draugiem, fotogrāfijas, video, spēles, receptes - viss. Un mēs to visu iegūstam, vienkārši pieskaroties ekrānam. Telefons var ātri apmierināt daudzas vajadzības, atbildēt uz mūsu jautājumiem, noturēt uzmanību, ļauj paveikt dažādus darbus un palīdz justies svarīgiem. Ilgtermiņā, pat paši to nemanot, vairs nespējam uzturēt mierīgu sarunu ar vienu cilvēku, nespējam izturēt bez nemitīgas milzīgas ziņu plūsmas, pierodam katru sekundi kaut ko saņemt, nevis mierīgi būt, ieklausīties cilvēkā un veidot reālas attiecības.

No vienas puses, mūsdienās tā dara daudzi. No otras puses, mazai daļai cilvēku tomēr izdodas telefonu vismaz uz laiku nolikt malā. Šādām divām personībām ir grūti dzīvot zem viena jumta, jo viens savā rīcībā absolūti nesaskata problēmas, bet otrs pamatoti jūtas aizvainots, jo, lūk, telefonā vienmēr ir svarīgākas lietas par viņu.

Noved pie zemākas attiecību kvalitātes 

Nevienam nepatīk justies ignorētam vai nesvarīgam. Tāpēc nav jābrīnās, ka ja kāds no partneriem nemitīgi sēž telefonā, tas noved pie zemākas attiecību kvalitātes ilgtermiņā. Pētījumi liecina, ka acu nenovēršana no telefona ļoti bieži kļūst par neapmierinātības cēloni attiecībās, jo izraisa daudzus konfliktus par telefona lietošanu.

Kā raksta Psychology Today, jaunos pētījumos atklāts, ka cilvēki, kuri cieš no partnera nemitīgas sēdēšanas telefonā, uz šo situāciju reaģē atšķirīgi. Dienās, kad viņi saprot, ka viņu dzīvesbiedrs vairāk nekā parasti ir iegrimis ekrānā, viņi atklāj, ka jūtas ļoti aizvainoti un sāk domāt par identiskām atriebības darbībām. 

Atbildes rīcība 

Aizvainotie un neapmierinātie partneri sāk domāt, ka varbūt, parādot otram, kā viņš jūtas – ļaujot iejusties savā vietā – problēma tiks atrisināta. Taču bieži tas tikai pasliktina attiecību kvalitāti. Tomēr, kāpēc viņi to dara, pat ja viņi to saprot?

Vēlme atriebties ar to pašu

Atriebība nereti tiek minēta kā viens no biežākajiem motīviem, kāpēc rodas vēlme mīļotajam cilvēkam atdarīt ar to pašu. Jo vairāk partneris apjauš, ka telefona skrollēšana viņu apzog, jo vairāk viņš vēlas atriebties. 

Atbalsta gaidīšana

Nepatīkamā pieredze, kas saistīta ar uzmanības trūkumu, jo tuvākais cilvēks pārāk bieži lieto telefonu, var pamudināt otru partneri vērsties pēc vajadzīgā atbalsta nevis pie sava dzīvesbiedra, bet pie citiem cilvēkiem. Un tas ļoti ietekmē attiecības. Atbalsta trūkums arī nereti izprovocē partnera paša aizraušanos ar virtuālo realitāti, taču šajā gadījumā ar mērķi - meklēt atbalstu, uzklausīšanu.

Jāsaprot, vai abiem tas ir pieņemami

Pat visveselīgākajās attiecībās mēdz būt mirkļi, kad abi partneri ir kopā, taču katrs sēž savā telefonā. Tomēr vajadzētu pievērst uzmanību, vai abiem tas ir pieņemami, lai nav tā, ka viens stundām ilgi pavada laiku vienatnē, runājas pats ar sevi un vienkārši garlaikojas.
Iespējams, ir attiecības, kurām tas nekaitē, vismaz ne tādā mērā kā greizsirdība, strīdi vai vientulības izjūta. Taču attiecību kvalitāti tas arī nekādā ziņā neuzlabo.