Bērns reiz pajautās: "Mammīt, kur ir mans tētis?"

Visiem citiem ir, tikai man nav...

Pirmā vieta, kur bērns visspilgtāk apzinās, ka viņam ir tikai viens no vecākiem, ir bērnudārzs. Padomājiet, kur vēl tik spilgti iespējams novērot citas ģimenes! Vai bērns uz dārziņu ierodas automašīnā (un kādā), kas atved viņu no rītiem, kurš ierodas pakaļ vakarā... Novērošanas spējas nepiemīt tikai bērnudārza audzinātājām vai vecākiem, kas ik rītu un vakaru sastopas dārziņa gaiteņos vai grupiņas ģērbtuvē. Arī bērni ļoti ātri iegaumē, kurš ir Anniņas tētis un kura — Pēterīša mamma. Viņi zina pat to, ka Jānīti automašīnā katru dienu pavada miesassargs, jo Jānītis ar to lepojas un ir visiem izstāstījis.

Ja māmiņa palikusi viena, vēl būdama stāvoklī, vai viena audzina bērnu jau kopš zīdaiņa vecuma, bērnudārzs būs pirmā vieta, kur mazais sapratīs, ka viņa ģimenes situācija atšķiras, jo viņam būs, ar ko salīdzināt. Bērnudārzs ir kolektīvs, kurā tiek pārspriests viss, kas notiek mājās. Neviens nezina tik daudz par ģimenes privāto dzīvi kā bērnudārza audzinātājas un auklītes. Visu, ko bērns ir darījis, dzirdējis vai redzējis, viņš izstāstīs auklītei, audzinātajai un pārējiem bērniem. Pārnācis mājās, bērns, kuram nav tēva, var jautāt: „Mammu, kur ir mans tētis? Kāpēc viņš man nekad nenāk pakaļ uz bērnudārzu?” (Nemaz nerunājot par to, kāpēc mums nav tik liela mašīna...)

Patiesības brīdī ir jāsaka patiesība, nevis jāmelo

Izdzirdot šādu jautājumu, mātei jābūt gatavai paskaidrot. Un paskaidrot tā, lai bērns to saprastu, lai tā būtu patiesība un lai bērns to varētu pieņemt. Jau trīs, četru, piecu gadu vecumā bērnam jāzina patiesība, nevis jāuzklausa meli vai fantāzijas. Iespējams, mammai liekas, ka mazam bērnam būs vieglāk saprast, ja viņa pateiks, ka tētis ir „jūrnieks tālu prom jūrā”, taču jārēķinās, ka agrāk vai vēlāk bērns uzzinās patiesību. Nevajag domāt, ka, izaudzis liels, viņš neatcerēsies, ko mamma trīs gadu vecumā sastāstījusi. Labu gribēdama, mamma šādi var nodarīt tikai lielu ļaunumu. Ja šķiet, ka bērns ir par jaunu, lai saprastu visus apstākļus, kādos viņš palicis bez tēva, jāaprobežojas ar pamatinformāciju. „Kad tu paaugsies, es tev izstāstīšu vairāk!”

Patiesība, lai kāda tā arī būtu, ir daudz labāka par meliem. Pateikt, ka tētis mūs nemīlēja un pameta, būs daudz labāk nekā strupi paziņot, ka bērnam tēva nav vispār, vai uz mazā jautājumiem par „neesošo” papuci neatbildēt vispār. Patiesība būs patiesība visu mūžu. Pasakot to vienreiz, turpmāk vairs nebūs jāizlokās, izdomājot arvien jaunus un jaunus melus.

Ja bērnu uzaudzinājis cits

Arī tad, ja bērnu audzina vīrietis, kurš nav viņa īstais tēvs, vajadzētu pateikt patiesību. Tas ir tieši tas pats stāsts par dzīvi melos — pat, ja šķiet, ka patiesības noklusēšana nav meli. Uzzinājis, ka bioloģiskais tēvs ir cits, bērns, iespējams, gribēs zināt, kas viņš ir. Tā ir dabiska reakcija un nepieciešamība. Jo ātrāk bērns saskarsies ar realitāti un patiesību par to, kāpēc viņam nav tēva (vai tēvs ir cits vīrietis), jo pašiem vecākiem būs patiesāk un vieglāk dzīvot.

mammamuntetiem.lv / Foto: shutterstock