Pētījums atklāj pavisam skaudru tendenci, ar ko bērniem jāsaskaras skolās Latvijā teju ik mēnesi

Publicējam Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības institūta pētnieces Laumas Spriņģes viedokli:

Bulings nav tikai īslaicīgs konflikts bērnu starpā, bet gan sistemātiska, atkārtota un apzināta rīcība grupā, kas vērsta pret kādu no skolasbiedriem. Tā ir aktuāla sabiedrības veselības problēma gan Latvijā, gan pasaulē, un cietēji ir ne tikai tie bērni, pret kuriem tiek vērsts bulings, bet arī apkārtējie un ilgtermiņā – visa sabiedrība.

Arī Pasaules Veselības organizācijas 2017./2018.gadā veiktais pētījums par skolēnu veselības paradumiem norāda uz satraucošu tendenci Latvijas skolu vidē. Pētījumā ietvertie dati par vardarbību  11, 13 un 15 gadus vecu skolēnu vidū apstiprina situācijas nopietnību. Latvija ieņem otro vietu 45 valstu grupā bulinga izplatības rādītājos. Tāpat redzams, ka mūsdienās aktuāls kļūst kiberbulings – bulings digitālajā vidē. Bērni, kuri cieš no “tradicionālā” bulinga, bieži vien piedzīvo bulingu arī digitālajā vidē.

Tā paredz universālu profilakses programmu izmantošanai skolu vidē, darbu ar bulingā cietušo un pāridarītāju, kā arī uzraudzību jeb monitoringa sistēmu – datu apkopošanu un analīzi par bulinga gadījumiem skolās. Programmas ietvaros RSU veic monitoringa pētījumu, un šī gada pavasarī apkopotie pirmreizējie dati rāda, ka problēma skolās joprojām ir aktuāla – vismaz vienu reizi pāris mēnešu laikā bulingu pieredzējuši ap 40% skolēnu. 

Bulings var izpausties dažādos veidos – kā regulāra apsaukāšanās, iebiedēšana ar fiziskiem draudiem, baumu izplatīšana par kādu bērnu, pazemošana, ņirgāšanās, tai skaitā apcelšana izmantojot sociālos tīklus un citas saziņas grupas.

Taču pats galvenais – šī rīcība ir apzināta un atkārtota, un pāridarītājam ir svarīgi, lai apkārt būtu skatītāji jeb novērotāji, jo bulings ir veids, kā iegūt redzamību, nostiprināt statusu un parādīt varu vienaudžu grupā. No tā izriet, ka iesaistītas ir visas trīs puses – cietušais, pāridarītājs un vērotāji. 

Zilumi sadzīst, taču psihoemocionālās sekas var būt ilgstošas: ar laiku var attīstīties depresija, bērns var piedzīvot trauksmi, justies nomākts, sākt lietot atkarību izraisošas vielas vai nodarboties ar paškaitējumu. Ja bērns nejūtas droši vidē, kur pavada dienas lielāko daļu, tas rada hronisku stresu, kam viņš mēģina tikt pāri, kā prot, un lielākoties tas ir kāds no šiem neveselīgajiem veidiem.

Otrs ceļš – ja bulinga problēma netiek risināta, bērns to var pieņemt kā ikdienišķu rīcību, un viņā nostiprinās pārliecība, ka ar agresiju iespējams risināt it visu. Sekas – cietušie ar laiku paši var kļūt par pāridarītājiem.

Risinot bulinga gadījumus, ir jāstrādā ar visām iesaistītajām pusēm, jo arī pāridarītāju uzvedībai ir kāds cēlonis, un ir jāmeklē iemesli, kāpēc varmāka tā rīkojas, – visticamāk, problēmas jāmeklē arī ģimenē. Tāpat novērotājiem, atrodoties blakus, redzētais rada stresu, un viņi vai nu pieslienas pāridarītājiem, vai arī pārdzīvo redzēto, bet nezina, kā rīkoties. Stresa pārvarēšanas pozitīvā rīcība būtu meklēt palīdzību, bet ne vienmēr, protams, tas tiek darīts.

Atslēgas faktors problēmas risināšanā ir pieaugušie

Vissvarīgākais būtu neatteikt palīdzību, ja bērns to lūdz. Pieredze sadarbībā ar pieaugušo atstāj iespaidu uz to, kā bērns rīkosies turpmāk dzīvē. Ja pieredze ir pozitīva, bērns uzticēsies pieaugušajiem un zinās, ka problēmas risināšana ir veids, kā tikt galā ar nepatīkamām situācijām. Bet, ja viņš tiek ignorēts, izsmiets vai vainots, tas var veidot negatīvu pieredzi, un pieaugot bērns nolemj, ka nav jēgas meklēt palīdzību. 

Pateicoties dažādām kampaņām un iniciatīvām bulinga izgaismošanai, esam iemācījušies to atpazīt, taču tas joprojām zeļ ne vien ārpus pieaugušo redzesloka, bet pat pieaugušajiem redzot. Kāpēc tā notiek?

Tas ir komplekss dažādu faktoru kopums, sistēmiski risināma problēma. Nereti pieaugušajiem trūkst zināšanu, ko darīt, ja bērns vēršas pie viņiem pēc palīdzības, vai ko darīt situācijās, kad viņi novēro bulingu. Pat ja skolotājs vai cits pieaugušais, redzot bulingu skolēnu vidū vai uzklausot bērna lūgumu pēc palīdzības, būtu gatavs rīkoties, bet viņam trūkst skolas vadības atbalsta un sakārtotas sistēmas, kā šo gadījumu fiksēt, kur par to ziņot, kā uzraudzīt, ko ar to vispār iesākt, – viens nav cīnītājs.

Lai izskaustu bulingu, ir vajadzīgs skolas un sabiedrības atbalsts. Ja skatāmies plašāk, liela nozīme ir sabiedrības tolerancei pret vardarbību kopumā – jo augstāka tolerance, jo lielāka iespēja, ka vardarbība izpaudīsies dažādos veidos un ka līdzcilvēki to akceptēs. Tas ir arī stāsts par iekļaušanos, spēju pieņemt dažādību un integrēt to sabiedrībā. 

KiVa priekšrocība – tā ir sistēmiska programma bulinga novēršanai skolās, kurā liela nozīme ir valsts pārvaldes, pašvaldību, nevalstisko organizāciju, akadēmiskā personāla, un īpaši apmācītu skolotāju un speciālistu partnerībai.

Bulings nav tikai tajā iesaistīto, bet visas sabiedrības problēma

Sabiedrības veselības stiprināšanai ir svarīga cēloņu apzināšana un riska novēršana. Mēs diemžēl lielākoties cīnāmies ar sekām, un tā ir cīņa ar vējdzirnavām, jo, neatrisinot problēmas cēloņus, problēma nekad nebeigsies. Bulings nozīmē ilgtermiņa sekas, kas, bērnam pieaugot, atgriežas ar bumeranga efektu kā veselības un uzvedības problēmas, radot lielu slogu uz sabiedrības veselību kopumā. Veselīga bērnība ir drošs un stabils dzīves pamats, kurā ir vērts ieguldīt. Māju arī būvē no pamatiem – kādus ieliksim, tā arī māja turēsies. Ģimene un skola ir vide, kur bērni pavada visvairāk laika, un ir būtiski, lai tā būtu droša, atbalstoša un uz risinājumu vērsta. 

Jūs lasījāt publikācijas autora viedokli. Tas var nesakrist ar Jauns.lv redakcijas pozīciju.