Vai strādājoša sieviete ir sliktāka māte? Par un pret

Mums nav jāpelna iztika, visupirms jābūt kopā ar bērniem, jo strādājoša sieviete nespēj pilnvērtīgi pildīt mātes lomu. Jā vai nē – savu viedokli pauž psihoterapeite Iveta Gēbele un aktrise Elīna Dzelme.

“Kāda ir laba māte? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, jo jebkuram bērnam viņa mamma ir vienīgā un vislabākā. Savā praksē esmu saskārusies ar cilvēkiem, kuriem māte patiešām varējusi dot maz, bet bērns viņu uzskata par vislabāko. Tajā pašā laikā ir bērni, kam nav gana pat tad, kad māte, šķiet, viņiem atdevusi visu.

Mūsdienu sievietes ir grūtas izvēles priekšā – mātes loma vai karjera. Un gribas īstenot abas, jo, tikai realizējot savu potenciālu, sieviete jūtas piepildīta un pilnvērtīga. Visbiežāk tas izdodas, ja sieviete sevi ir realizējusi gan kā māte, gan kā profesionāle. Piedzimstot bērnam, jārēķinās, ka uz laiku būs jāizkrīt no „aprites” un, atgriežoties darbā, bērns darba laikā jāatstāj kāda cita aprūpē. Turklāt, lai iemanītos apvienot mātes un darbinieces lomas, būs nepieciešams laiks. Tā ir realitāte, no kuras izvairīties nav iespējams. Nav vērts būt kategoriskai un izvēlēties par labu vienai vai otrai lomai, jo mūsdienu dinamiskajā pasaulē bērniem mammas klātbūtne 24 stundas diennaktī nemaz nav nepieciešama. Būtiski – nevis cik ilgi māte ir kopā ar bērnu, bet gan – kā šis laiks tiek pavadīts. Bērns ir laimīgs arī par dažām stundām, kurās mamma visu savu uzmanību velta tieši viņam.

Ja sieviete ir izvēlējusies būt kopā ar bērniem diendienā un jūtas piepildīta, viss kartībā. Slikti, ja sieviete tāpēc sāk izjust diskomfortu, un tas var notikt, kad bērni paaugas un mammas loma viņu dzīvē samazinās. Tāpēc sievietei, kura izdara šādu izvēli, vienmēr jābūt plānam B, lai tad, kad tas notiek, viņai būtu, kur realizēt savu potenciālu, lai būtu intereses un hobiji un vieta, kur tos īstenot. Pat tad, ja mamma kopā ar bērniem ir nemitīgi, viņai nav jāatsakās no saviem hobijiem un interesēm. Ir taču tik daudz aktivitāšu, kurās var piedalīties arī ar bērniem aizņemtās mammas, līdz ar to justies piepildītas ne tikai ģimenes dzīvē, bet arī ārpus tās.

Dzirdēts, ka sieviete pēc bērniņa piedzimšanas darbā ir mazāk produktīva nekā pirms tam. Iespējams, tā ir, kamēr māte pierod pie jaunā dzīves ritma, iemācās sadalīt uzmanību starp darbu un mājām. Devusi dzīvību bērnam, bijusi kādu laiku ar viņu kopā un, sekojusi līdzi jaunas dzīvības attīstībai, sieviete aug kā personība. Pieredze un piepildījums, ko sniedz mātes loma, var viņu motivēt darīt savu darbu vēl labāk, un tas ir pierādījums tam, ka bērns nav šķērslis karjerai un izaugsmei vai otrādi.

Mātes mēdz atgriezties darbā, nesagaidot bērna kopšanas atvaļinājuma beigas, un iemesli var būt dažādi – finansiāli apsvērumi vai arī darba specifika pieprasa būt nemitīgā apritē. Ir svarīgi nekrist galējībās un nekļūt par darbaholiķi, kas nevelta laiku ģimenei. Mūsdienu cilvēkiem ir tendence izvēlēties vieglāko un ātrāko ceļu, tāpēc varbūt atgriezties darbā ir vienkāršāk nekā visu dienu būt mājās ar bērniem. Darbā viss ir sakārtots un paredzams, bet būt kopā ar bērniem prasa no sievietes ko citu – apgūt daudz jauna un nezināma, kā arī lielu pacietību. Ir sievietes, kuras netiek galā ar mātes pienākumiem tik labi kā citas un atzīst, ka būt darbā ir vieglāk nekā visu laiku būt ar bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņas ir sliktas mātes! Ja sieviete ir laimīga, arī bērni ir laimīgi. Cits jautājums– vai mamma nejūtas vainīga par to, ka strādā un atstāj bērnus. Ja tā ir, bērns to jūt un tieši tā arī uzskata – man tiek nodarīts pāri, jo mammai jādodas uz darbu. Bērns nebūs laimīgs arī tad, ja darbs mammai sagādā daudz stresa un pārdzīvojumu.

Pārmērīga „mammošanās” neko labu nedod

Ja sieviete darba attiecības sāk pārāk agri, piemēram, kad bērnam vēl nav gads, viņai var šķist, ka saikni ar bērnu ir zaudējusi pārāk agri. Ja darba attiecības atsāktas pārāk vēlu, piemēram, kad bērnam ir jau trīs gadi, var pārņemt sajūta, ka zaudēts kaut kas būtisks profesionālajā izaugsmē. Dzīve ir nepārtraukts ieguvumu un zaudējumu virkne. Mēs nemitīgi kaut ko iegūstam un zaudējam, un tas ir jāpieņem. Ja spēsim atteikties no ilūzijas, ka visu var paturēt un kontrolēt, dzīvosim apzinātāk un kvalitatīvāk. Šī dzīves patiesība jāiemāca arī bērniem, ka arī viņi nevar paturēt mammu pie sevis mūžīgi, ka arī viņiem pakāpeniski jāizrāpjas no mammas klēpja un ka arī mammai ir sava dzīve. Pārmērīga „mammošanās” neko labu nedod. Ja bērna pirmajos dzīves gados, aptuveni līdz divu gadu vecumam, mammas klātbūtne ir ļoti būtiska, tad pēc tam bērns lēnām sāk atdalīties – iepazīt jaunus cilvēkus, viņiem uzticēties un pieķerties, sāk rotaļāties ar citiem bērniem, un tas ir jāļauj. Ja mamma visu laiku būs blakus un vienmēr pieejama jebkurām bērna vajadzībām, tas viņā lolos ilūziju, ka tā būs vienmēr, un ar laiku radīs vēl lielākus iekšējus konfliktus gan mātē, gan bērnā.”

“Nav labākas vai sliktākas mātes, jo māte ir sieviete, kura laidusi pasaulē bērnu un ir viņa vistuvākais cilvēks.

Mēnesi pēc Hannas piedzimšanas atsāku spēlēt izrādēs, kurās man bija lomas, un jaunu izrāžu mēģinājumos sāku piedalīties, kad meitai bija trīsarpus mēneši. Protams, oficiāli, kā jau jebkurai māmiņai, arī man pienācās bērna kopšanas atvaļinājums, taču man bija iespēja izvēlēties – izmantot šo atvaļinājumu vai tomēr atsākt strādāt. Gaidot bērniņu, visus deviņus mēnešus nestrādāju un, atzīšos, biju no tā ārkārtīgi piekususi. Jutu vēlmi atsākt strādāt, darīt kaut ko ārpus mājas. Sākumā biju prom tikai dažus vakarus nedēļā, uz pāris stundām, un turpināju meitu barot ar krūti, cik ilgi vien bija iespējams. Bērns neko nezaudēja, drīzāk ieguva. Stundās, ko pavadīju darbā, guvu jaunus iespaidus un, atgriežoties mājās, jutos daudz enerģiskāka. Es drīzāk būtu nogurusi, ja man nebūtu šādas iespējas un viss laiks tiktu veltīts bērnam. Vai bērns ir priecīgs par nogurušu un kašķīgu mammu?

Man paveicās – mums bija brīnišķīga auklīte. Es viņai uzticējos, turklāt viņa dalījās padomos par mazulīša kopšanu, līdz ar to nebija tā, ka ar trīcošām rokām atstāju bērnu svešam cilvēkam un nepārtraukti uztraucos, kā nu iet. Protams, telefons vienmēr bija pa rokai, un, nokāpjot no skatuves, allaž pārbaudīju, vai auklīte nav zvanījusi, vai arī pati piezvanīju un painteresējos, vai viss ir kārtībā. Tagad Hannai ir divarpus gadi, jau liela un saprotoša. Ar viņu visu var sarunāt. Palaiž mani uz darbu, jo zina, ka nekur jau nepazūdu un, kad atgriezīšos, visa uzmanība tiks veltīta vienīgi viņai. Patlaban man teātrī ir diezgan liela slodze, tāpēc laiks, ko pavadām divatā, ir ļoti svarīgs. Cenšos, lai tas būtu pēc iespējas kvalitatīvāks. Neatpērkos ar dāvanām, spēlējoties un pastaigājoties esam kopā visu dienu.

Ja sieviete jūt, ka viņa vēlas strādāt un viņai tas sagādā prieku, kāpēc rīkoties citādi?

Ir sievietes, kuras spēj dzīvot mājās, audzināt vienu un vairākus bērnus, un viņām tas sagādā prieku. Es viņas ļoti apbrīnoju un cienu. Ja man nebūtu iespējas strādāt, es, protams, dzīvotu mājās, viss būtu kārtībā, taču zinu, ka izjustu diskomfortu. Es tāda neesmu. Esmu pieradusi pie cita dzīves ritma. Uzskatu, ka manam bērnam ir pilnvērtīgāka dzīve, ja esmu priecīga, un es tāda esmu, ja man ir iespēja būt kustībā. Ja sieviete jūt, ka viņa vēlas strādāt un viņai tas sagādā prieku, kāpēc rīkoties citādi? Pret bērnu audzināšanu jāizturas nopietni, ar lielu cieņu, jo tas, kā tu viņu audzini, ir ieguldījums šā mazā cilvēka nākotnē, taču tai nekādā gadījumā nevajag būt pašmērķīgai sevis upurēšanai. Nevienam bērnam nevajag, lai mamma pēc desmit gadiem viņu vainotu savos nepiepildītajos sapņos, ka viņa dēļ no daudz kā atteikusies... Cilvēks vispirms domā pats par sevi. Pat ja kāds censtos apgalvot, ka svarīgāks ir bērns vai vīrs, es saku – tās ir muļķības. Jā, bērns ir tavs tuvākais, pats dārgākais, tava mīlestība un tava dzīvība, bet vienalga – tu pats sev esi svarīgāks. Tāpēc, ja sieviete pret savu gribu sevi upurē, viņa agri vai vēlu jutīsies slikti. Kļūs depresīva, neapmierināta, un diez vai bērns būs ieguvējs.

Asaras acīs kāpušas neskaitāmas reizes – par to, ka tik daudz mēģinājumu, tūlīt pirmizrāde, un tuvāko divu nedēļu laikā meitai nevarēšu veltīt nevienu dienu. Aizverot aiz sevis durvis un atstājot mazo pie mammas vai aukles, kaklā vienmēr kāpj kamols. Šo sajūtu pazīst katra māte. Es sev atgādinu, ka bērns aug lielāks un aug arī viņa vajadzības – dari savu darbu maksimāli labi, lai, pirmkārt, bērns ar savu mammu var lepoties un, otrkārt, lai viņam nekā netrūktu. Sēdēt mājās ar bērnu, badā, arī nav variants. Sākot skolas gaitas, viņš vēl dusmosies uz tevi, ka nestrādā un nevari nopirkt iPhone vai – vēl trakāk – elementāras pirmās nepieciešamības preces, skolas materiālus un apģērbu.

Jāstrādā ne tikai filozofijas, bet arī naudas dēļ. Un bērnam to vajag diezgan daudz. Ar katru pusgadu to izjūtu arvien vairāk, tāpēc nevar teikt, ka bērnam ir vajadzīga tikai mātes mīlestība. Varbūt pavisam mazam zīdainim materiālā pasaule nav tik svarīga, taču tik un tā – viņš ir jāapģērbj, un jādomā, kā palaist labā skolā. Ja mātei ir iespēja strādāt, tas ir brīnišķīgi. Proti, ja vien darbs un ģimene ir līdzsvarā un darbs negūst virsroku.”