Trīsgadnieks ārdās veikalā, vecāki noskatās, pārējie klusē
Ar kādā veikalā novēroto “Facebook” dalījusies sociālā tīkla lietotāja, kas dēvējas kā Mežavecene Parastā. “Īpašo velnēnu visatļautība... vai varbūt visu apkārtējo vienaldzība... vai kaut kāda jaunā normalitāte,” autore vēsta par bērna uzvedību un vecāku attieksmi.
“Sadzīviska ainiņa no vakara pilsētas veikalā. Cilvēku daudz. Lieli, mazi, visvisādi. Bet kādai ģimenei noteikti ir “jāizceļas”. Vecāki gandrīz trīsdesmitgadnieki, nu kādi 25+, puišelis kādi 3 gadi. Māte šiverē gar ledusskapjiem, tēvs otrā bodes galā pēta atlaides. Sīkais spiedz kā sirēna, bizo pa visu veikalu raķešu dzinēju ieslēdzis, kaut ko paķer, pat nenopētījis met nost. Pieskrien pie viena, pie otra, skrien tālāk. Kad pagurst kliedz pilnā rīklē “TĒĒĒTĪII!!” Pāri bodei tik pat skaļi atskan “Jāā! Es te.” Kad pirkumi nokomplektēti, ģimene dodas pie kasēm. Bērna izdarības turpinās,” raksta aculieciniece.
Trakākais sekojis pēc tam. Veikals veidots ar dalītu ieeju un izeju. pa ieejas durvīm ārā tikt nevar, bet “jaunskungam savajadzējās”. “Vecāki stāv rindā. Bērns ārdās pie veikala durvīm. Bļauj, sit ar dūrēm, sper ar kājām pa stiklu un rāmi, spļaudās. Neizskatās, ka būtu kāds bērniņš ar garīgu atpalicību, kas nekontrolē neko. Šis visu ļoti labi pārvalda un saprot. Slikti ir vienīgi tad, ja kaut kas nepadodas viņa vēlmēm. Ģīmītis tik ļauns, ka gluži vai šermuļi pārskrien. Kur tik maziņā var tāds posts iekšā būt,” autore neslēpj savas domas.
“Vienā brīdī tētiņam apnika. Viņš lēni “aizpeldēja” līdz durvīm un... mierīgi stāvēja bērnam blakus, kamēr tas ārdījās. Viņš vēroja savu atvasi ar apmāti mīlošu sejas izteiksmi. Nekādi neierobežojot, nemācot. Ja grābs sunīti vai kaķīti aiz kājas, auss vai astes, sitīs un spārdīs – tad arī neko nepasāks? Ritīgs mazs maniaciņš,” sašutusi ir sieviete.
“Durvis atvērās, kad nāca iekšā nākamais pircējs. Mazā “torpēda” aurodama iznesās ārā, tētiņš lēni un apgaroti sekoja. Laikam jau nevajag nekam pieķerties, ja stāvvietā nobrauks šo bērnu, tad taisīs nākamo,” rakstītāja skarbi piebilst, ka baidās ar ar auto braukt pa veikalu stāvvietām – lai kādam rezgalim neuzbrauktu.
Viņa atzīst, ka ne pati, ne apsardze, ne veikala darbinieki, ne pircēji vecākiem neaizrādīja, “pāris tantes papukstēja, viens pusmūža vīrs centās tētukam kaut ko pateikt”, bet bijusi nulles reakcija.
“Vai viena maza cilvēka “pārvietošanās brīvība” un “balsstiesības” veikalā ir kaut kā nozīmīgāka par visu pārējo cilvēku (un arī veikala) tiesībām un nebojātu preci un personīgajām mantām, un kaut cik normālu decibelu līmeni?” vaicā Mežavecene Parastā.
