Sievas vakancei es nederēju... Randiņa stāsts

“Sveika, jaukā meitene! Iepazīsimies?” tovakar pavisam negaidot telefonā saņēmu īsziņu. Pilnīgā nesaprašanā atbildēju, ka, visticamāk, viņš mani ar kādu ir sajaucis, jo šobrīd ne ar vienu nevēlos iepazīties, turklāt – kādēļ viņš to izdomājis? Pati prātoju, ka draudzenes grib mani izjokot, jo pati iepazīšanās sludinājumu neesmu taču nekur ievietojusi. Taču izrādās, tieši uz neesošu sludinājumu atsaucās Egīls. Viņš esot skatījies televizoru, lasījis iepazīšanās čatu un nolēmis ar mani iepazīties.

Īsziņa pēc īsziņas, un sākām regulāri sarakstīties, sazvanīties. Man bija ļoti iepaticies viņa domu gājiens: viņš nemitīgi izrādīja uzmanību, izkratīja sirdi par izirušām attiecībām, par nākotnes mērķiem. Pēc apmēram mēnesi garas sarakstīšanās un sazvanīšanās saņēmu no Egīla uzaicinājumu satikties. Viņš piedāvāja izbraukt ārpus Rīgas, pastaigāties, paelpot svaigu gaisu.

Stāsta par savu māju un pirtiņu

Darbadienas beigās pēc manis uz darbu atbrauca Egīls, bijām sarunājuši kaut uz mirkli izrauties ārpus Rīgas un pastaigāties. Un randiņš sākās! Izrādījās, Egīlam vajadzēja šo to aizvest uz savu māju, kas atrodas ārpus Rīgas, tāpēc mums līdz tai bija jāaizbrauc. Taču mājai līdzās ir jauks parciņš, ko noteikti viņš man izrādīšot. Tikai satiekoties sāku ievērot daudz dīvainību Egīlā: viņš runāja tikai par sevi un savu darbu, pareizāk – bijušo darbu, jo šobrīd, redz, viņš nemaz nestrādājot. Lielākās rūpes patlaban viņam esot māja un pirtiņa, kuru tieši pašlaik pats savām rokām remontējot. Apmēram pusstundu klausījos, kā iepriekšējā dienā viņš līdz diviem naktī aizstrādājies un darbu nav varējis pabeigt, jo kaut kāda tur truba bijusi par īsu.

Patiesībā jau pēc pirmajām randiņa minūtēm sapratu, ka nekā man ar viņu kopīga nav, un arī seksīgā balss, kas telefonsarunās man vēderā atdzīvināja taureņus, šobrīd vairs tik seksīga nelikās. Man pat sāka šķist, ka cilvēks, ar kuru sarakstījos, nav tas pats Egīls, ar kuru tobrīd tikos. Taču nespēju viņam pateikt, ka esmu pārdomājusi un gribu braukt mājās. Galu galā neko sliktu jau Egīls nedarīja, un pastaigas svaigā gaisā veselībai nāk tikai par labu.

Izmaiņas randiņa scenārijā

Piebraucot pie Egīla mājas, viņš man pēkšņi paziņoja, ka vēloties pārbaudīt vai tā truba, ko viņš šobrīd veda uz pirtiņu, nu būs pietiekami gara un veiks visas funkcijas. Viņš tomēr gribot nedaudz pastrādāt. Biju šokā! Kur tad garā pastaiga? Kur iepazīšanās saruna? Un ko lai tajā laikā daru es? Un vispār – kāda velna pēc viņš mani aicināja uz randiņu? Egīla atbildes mani vēl vairāk pārsteidza, man nebūšot jāgarlaikojas, jo kādam taču arī vakariņas jātaisa, un pastaiga nekur nepazudīšot. Tikai tā būs nedaudz vēlāk.

Nekas cits man neatlika, kā piekāpties, jo Egīla māja atradās diezgan tālu no civilizācijas (labi, ka līdzās viņa mājām kaimiņu mājas – vismaz lielāka drošības izjūta). Tā kā virtuvē liela pavāre neesmu, Egīls pats vien sev gatavoja vakariņas: cepa kartupeļus un vistu. Kā punkts uz i bija Egīla ierosinājums man pieskatīt vakariņas, bet viņš tikmēr aizies pastrādāt pirtiņā. Ja man neesot ko darīt, es varot pašiverēties viņa mājā, ieviest kārtību – nekas slēpjams viņam neesot. Tikai tobrīd sapratu, cik patiesībā bezpalīdzīgā situācija esmu: aiziet vai aizbraukt uz mājām nevaru, jo nezinu, kur ir sabiedriskā transporta pietura, un solītās pastaigas arī nebūs. Tā nu gaidīju, kamēr vakariņas būs gatavas, jo pēc tam biju stingri nolēmusi: brauksim mājās. Biju patiešām pārsteigta, ka tādi vīrieši eksistē.

"Nebiju pie tevis braukusi taisīt ēst..."

Jutos tā, it kā tobrīd tiktu testēta, cik laba vai slikta saimniece viņa mājā varētu būt. Turklāt vakariņu laikā Egīls man vēl pārjautāja, vai tiešām neko nemākot gatavot, vai arī tā ir tikai izlikšanās, jo es gribot paslinkot. Neko citu kā: “Nebiju pie tevis braukusi taisīt ēst”, tobrīd nevarēju atbildēt.

Kad pēc vakariņām ierunājos, ka nu mēs varētu braukt uz Rīgu, Egīls par to ne dzirdēt negribēja, jo viņš bija ieplānojis pabeigt to darbiņu – pieskrūvēt to trubu. Pirmajā randiņā pārbaudīt manas kulinārijas prasmes un likt saimniekot viņa mājā – tas man bija par traku. Biju nesapratnē, kādēļ viņš nevar braukt uz Rīgu un turpināt strādāt nākamajā dienā; galu galā viņš taču ir bez darba. Par laimi, Egīls bija tik solīds un aizveda mani līdz vilcienam, kurš nāca pēc 40 minūtēm. Un visi mani centieni palikt vienai, jo man nebija vajadzīgs tāds vīrietis pie sāniem, kas mani pavada līdz vilcienam, bija veltīgi: nebūšot skaisti, ja viņš mani tā vienu tagad atstās. Runāt vairs ar viņu negribēju – no somiņas izvilku žurnālu un sāku lasīt.

Kasjauns.lv/ Foto: Shutterstock