Redzēt Parīzi un palikt: kā rīdziniece Agnese jau 30 gadus mīt romantiskajā Francijā

Kā tad Agnese tik krasi mainīja savu dzīvi, vēl pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā un daudzi devās meklēt laimi un iztiku ārzemēs? “Es strādāju ASV vēstniecībā Rīgā, kas toreiz atradās līdzās Francijas vēstniecībai.  Man kaut ko vajadzēja tulkot frančiem, tā tas sākās. Tā bija sava veida avantūra, ka es aizbraucu uz Parīzi, kur paliku uz dzīvi. Nekad īpaši nebiju domājusi emigrēt, gribējās tikai pabraukāt pa pasauli un nedaudz citur padzīvot,” Agnese atklāj “Kas Jauns Avīzei”.

Veiksmīgs bizness

Dzimtenē viņai bijusi itin laba dzīve, tēvam pat padomju laikos bijis rožu un tulpju bizness, pati mācījusies prestižajā Rīgas 50. vidusskolā, pēc tam aizbraukusi uz Zviedriju, kur strādājusi par auklīti.

Dzīvojot Francijā, Agnese kļuvusi par uzņēmēju: “Man dienvidos desmit gadus bija savs bizness elitārajos nekustamajos īpašumos, kur pati sev biju brokeris un saimniece. Tur apgrozījās pieklājīgas naudas summas. Var teikt, kādā mirklī izdegu un visu to nepavilku. Atnāca kovids, pārorientējos un pēdējos divus gadus nodarbojos ar komercīpašumu apsaimniekošanu Parīzes centrā, ne jau viena, esam komanda,” turpina Agnese.

Šobrīd viņai Parīzē pieder savi dzīvokļi, gan ne centrā, bet gana izdevīgi tūristu uzņemšanai: “Es nolēmu – ja pati nevaru aizbraukt uz Latviju, tad tā brauks pie manis. Ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns nāks pie Muhameda.  Pie manis jau ir viesojušies ļoti daudz latviešu ciemiņu, tas ir interesanti. Nereti pat cīnās, jo pietrūkst vietu. Viens ciemiņš ir labāks par otru, kā var būt tik jauki cilvēki? Liepājnieki, jēkabpilieši, valcēnieši un vēl no daudzām Latvijas vietām. Pie manis ir bijuši juristi, baņķieri, sabiedriskie darbinieki, labi situētas radošas personības, bet viņiem nevajag izrādīšanos.”

Siļķe kažokā Parīzes virtuvē

Francijā dzīvo maz latviešu, daudzi pazīst cits citu. “Kad atvērās Francijas vēstniecība, mēs ar vēstnieci Sandru Kalnieti bieži tikāmies, viņa prata uzturēt latvisko garu,” atceras Agnese. “Kad es uz desmit gadiem aizbraucu uz elitāro kūrortpilsētu Biaricu, izlēcu no šīs aprites. Man gan ir daudzi latviešu draugi, pati esmu ļoti latviska, arī bērni perfekti runā latviešu valodā, kaut dzimuši Francijā. Mājās gatavoju latviskus ēdienus – dažādas zupas, rasolu un siļķi kažokā. Brīnums, ka  franči ir sajūsmā par siļķi kažokā un auksto zupu, bet rasols gan viņiem šķiet garlaicīgs garšu savienojums.  Ļoti daudzus un dažādus salātus griežu, bet rasols man ir meditācija. Gatavoju arī laša soļanku,” par savām virtuves rozīnītēm stāsta Agnese.

Protestēt un streikot frančiem ir asinīs

Mūsu sarunas laikā Francijas pilsētu ielās izgājuši simtiem cilvēku, protestējot pret prezidenta Emanuela Makrona pensiju reformu, kas paredz pensionēšanās vecumu paaugstināt no 62 līdz 64 gadiem. Latvijā jau tagad pensijas vecums ir 64 gadi un seši mēneši un 2025. gadā būs jau 65 gadi.

Agnese dzelteno vesti nevelk un protestos neiet: “Es viņus vairāk nevēroju – tā ir franču nacionālā tradīcija. Līdzko kaut kas nepatīk, iziet ielās. Man šķiet, ka streiki te ir ģenētiska parādība, bet vienalga viņi globālas reformas  nepanāk.”

Turklāt iesaistās arī nomaļu iedzīvotāji, kuri, pēc Agneses domām, izmanto situāciju pa savam – lai tikai ir ko dauzīt un lauzt. Agnese dažas dienas no mājām izgājusi jau pulksten septiņos no rīta, lai paspētu uz pirmo vilcienu un ar nekārtību cēlējiem nebūtu jāsatiekas.

Un nav jau tā, ka te par tautu nemaz nedomā. “Francijā atšķirībā no citām valstīm, piemēram, medicīna joprojām ir valsts pārziņā, var teikt, ka valda sociālisms. Citur medicīna ir privāta. Sociālos jautājumus nolaiž līdz kliņķim, un kādā mirklī noteikti notiks lūzums. Piemēram, ja paliec slims, mēnešiem jāstaigā un jālūdzas, lai izmaksā slimības naudu,” teic Agnese.

Tomēr veselības aprūpe Francijā ir par brīvu, ja esi eiropietis, iegūsti savu sociālo numuru un saņem. “Manai mammai šeit  bija kājas operācija – viss par velti. Ja jāizrauj zobs – arī tas par brīvu. Ja jāieliek zobs, tas jau ir cits jautājums. Piemēram, četrus pirmos zobus  ieliek par brīvu, to sedz valsts sociālā apdrošināšana, tāpēc ka tev ir jāsmaida un pieklājīgi jāizskatās. Taču pārējo zobu var arī nebūt,” stāsta Agnese.

“Tajā pašā laikā Latvijā, salīdzinot ar Franciju, daudzas lietas ir modernākas, un domāju IT tehnoloģijas. Piemēram, banku sistēma vai tiesību atjaunošana. Šeit tāpat kā kādreiz bijušajā PSRS visādas lapiņas joprojām ar roku jāaizpilda.”

Dzīvoklītis par 1500 eiro mēnesī

Agnese uzsver, ka Parīze ir kolosāla, kaut tūristu iecienītais centrs ir salīdzinoši mazs, divās dienās varot izstaigāt krustu šķērsu. “Es gan pašā Parīzē negribētu dzīvot. Lai tik šiki dzīvotu, kā es vēlētos, tādas naudas man nav,” smej Agnese. “Es mītu ļoti tuvu pie galvaspilsētas tādā rajonā, kas nav tik ļoti apdzīvots. Pati Parīze ir pārapdzīvota. Piemēram, par 20 kvadrātmetru istabu īre ir apmēram 1500 eiro mēnesī, un bez 13 000 līdz 15 000 eiro par kvadrātmetru vispār neko normālu nevar iegādāties. Pat piepilsētā, labā dzīvojamā rajonā, kur es dzīvoju, bez 7500 eiro par kvadrātmetru neko nevar nopirkt.”

Uz apmēram trīs miljoniem iedzīvotāju uz katru ir aptuveni 50 tūristu gadā. Pilsēta ir tik pārblīvēta, ka bieži ir grūti pat vienkārši tikt uz priekšu. Brīvdienās gan lielākā daļa izbrauc uz laukiem. “Kad sākās kovids, franči laukos sapirkās mājas, jo pārbijās, ka visus iesprostos nelielajos Parīzes dzīvoklīšos. Līdz ar to provincē ļoti pieauga nekustamo īpašumu cenas,” teic Agnese.

Cenas veikalos gan neko daudz no Latvijas neatšķiras, normāla alga Francijā sākas ar 3000 eiro, bet zemāka par 1600 līdz 1800 eiro uz rokas neesot. Tomēr ar šādiem ienākumiem viens cilvēks nevarot izdzīvot.

Nevīžība ar eleganci

Un kā ar izslavēto franču modi un šarmu? “Francijā cilvēki ģērbjas moderni, tomēr domāju, ka Itālijā ir labāk ģērbušies. Te ir visādi āksti, jocīgi stili. Piemēram, instagrama dāmas apspīlētos treniņtērpos ar milzu skropstām, īpašām zīmolu somiņām un mēteļiem,” novērojusi Agnese. Tajā pašā laikā ir kundzes, kas vienmēr apģērbā visu saskaņos.

Agnesei ļoti patīk franču šarms, elegantā nevīžība, Parīzes lielie bulvāri, arhitektūras elegance un savdabīgā paviršība. “Mīlu kafejnīcu un restorānu īpašo garu, kad viesmīlis apkalpo tik nevērīgi, bet vienalga visu izdara perfekti.”

Un jums šķiet, ka latvieši vienmēr gaužas? Kā jau liecina franču protestu tieksmes, mums tālu līdz viņiem. “Parīzieši visu laiku par kaut ko sūdzas. Paši par to pasmejas – mēs taču esam parīzieši un tāpēc visu laiku burkšķam,” pasmaida Agnese.

Jebkurā valstī dzīvojot, jāsaprot un jāpieņem vietējās īpatnības. Piemēram, frančiem nav konkrētas robežas starp jā un nē – nekad tas īsti nav skaidrs. “Ciemos ejot, nav precīzi un neatnāk noteiktajā laika. Ļoti liela paviršība. Tāpēc es nolēmu, ka nedzīvošu kopā ne ar vienu francūzi, no attiecībām ar viņiem vienkārši sāp galva,” atklāta ir Agnese.

Bet tajā pašā laikā Parīzē zāle zaļo visu gadu un šobrīd jau valda brīnišķīgs pavasaris – vairāk nekā desmit grādi virs nulles, un viss skaisti plaukst un zied. Franču romantika!

Agneses Parīzes iedvesma: TOP7