"Ko tu nebrauc ciemos? Es taču skumstu!" - kāpēc ir normāli negribēt tikties ar saviem vecākiem
Var būt tādas situācijas, kad, bērniem izaugot, nav vēlmes regulāri tikties ar vecākiem. Nav iemesla sevi šaustīt, jo bieži tas skaidrojams ar to, ka viens no vecākiem ir narcistisks - tāds, kas uztraucas par sevi un savām vēlmēm, nerodot īstu mīlestību pret bērniem.
To Latvijas Radio raidījumā "Vai tas ir normāli?" vērtē ārsts psihoterapeits Andris Veselovskis, raksta Lsm.lv.
"Pacienti, it sevišķi pacientes sievietes, bieži nesaprot, kāpēc, piemēram, viņām negribas tikties ar māti. Mamma ir laba, mamma ir jauka, bet tikties negribas. Pētot situāciju, mēs nonākam pie tā, ka tomēr tur kaut kas nav labi," stāstīja Veselovskis. "Piemēram, mamma ir gribējusi, lai meita dejo baletu, un meita dejo baletu, bet īstenībā iekšēji meita to negrib, tas ir bijis mātes sapnis. Ārēji ģimene izskatās smuka, bet iekšpusē meita vai dēls nejūtas labi, jo mamma to labo rāda uz āru, bet bērni nesajūt īstu mīlestību, īstas rūpes.
Man šķiet svarīgi šo tēmu izgaismot, lai bērni saprot, ka tā var būt, ka var negribēties tikties ar māti, jo viņa interesējas par sevi, neinteresējas par bērnu," viņš skaidroja.
Bieži vecāki ar šādu personību bērniem pārmet – kāpēc tu man nepiezvanīji? Es taču skumstu, kāpēc tu nepalīdzi man, kāpēc tu neapciemo mani? Tad bērniem rodas vainas sajūta, viņi jūtas vainīgi, bet nesaprot, kāpēc nevēlas uzturēt regulārus kontaktus ar vecākiem.
"Ģimenē ir mīlestības deficīts. Narcistiskai mātei, kad viņas bērns gūst vienu panākumu, otru panākumu, trešo, tad viņai uz brīdi ir gandarījums, bet tad atkal viņa jūtas nevērtīga. Viņa gaida no bērna, ka bērns kaut ko darīs, lai viņa justos labāk. Bieži viņa saka – man taču nav savas dzīves, es savu dzīvi upurēju tev. Bet bērnam tas ir briesmīgi, jo tad jau viņam nedrīkst būt savas dzīves. Un, ja viņš rūpējas par mammu, nesajūt, ko vajag viņam, izaug ar tukšumu, depresiju," vērtēja Veselovskis.
Viņš atzina, ka bieži vien mammas nejūt, ka kļuvušas narcistiskas un nodara bērniem pāri. Šāda uzvedība skaidrojama ar to, ka, bērniem piedzimstot, viņas pašas nav radušas iespēju sevi realizēt.
"Sākumā mēs esam patērētāji. Tā kā jauna ābelīte – tā trīs vai piecus gadus ābolus nedod. Tad mēs augam un sākam varēt ne tikai patērēt, bet arī ražot. Mēs iemācamies kādu darbu, iemācamies par otru parūpēties, iemācamies arī ciest neveiksmi, pagaidīt. Tad mēs ražojam šos labumus, un tad, kad to ir daudz, mēs varam radīt ģimeni un dot tos bērniem," skaidroja Veselovskis. "Pieaudzis vecāks vairāk dod, nekā ņem. Bet, ja vecāks jūtas nelaimīgs, nomākts, nezina, ko darīt, ir nerealizējies dzīvē, tad viņš turpina būt ņēmējs. Piedzimst bērns, un viņš no bērna gaida, ka bērns kaut kādā veidā kompensēs to, kas ir trūcis. Protams, vairumā gadījumu tas ir neapzināti, vecāki to nesaprot.
Latvijas Radio raidījumu "Vai tas ir normāli?" klausies šeit:
