Friziere Aija no Saldus: "Pieskaroties cilvēka matiem, es nolasu viņa emocionālo stāvokli"

Zivis lido Kuldīgā ir daudzu kurzemnieku iecienīti pavasara sumināšanas svētki. Arī togad Ventas krasts iepretī rumbai murdēja līksmā ļaužu raibumā. Tomēr brīdī, kad no trim izpušķotām mašīnām izspurdza divpadsmit dzīvespriecīgas līgavas, uzmanība no lidojošām vimbām un smaržīgiem viruma katliem pārsviedās uz viņām. Kas tās tādas? No kurienes? Kas viņām kopīgs ar rokeriem, kas bija piestājuši Ventmalā sava pirmā lielā pavasara izbraukuma laikā un, tiklīdz beidzās līgavu fotografēšanās, uzsēdināja viņas uz saviem spēkratiem, un aizvizināja nezināmā virzienā.

Patiesībā jau virziens bija zināms – laikus noīrēts viesu nams kārtējam Saldus sieviešu kluba Baltās dūjas semināram. Tā sākumdaļā bija ieplānots līgavu šovs ar motociklistu piedalīšanos. Līgava taču simbolizē nostāšanos uz jaunas dzīves sliekšņa brīdī, kad pietiek pašcieņā balstītas pārliecības par izvēles pareizumu. Saldenieces šādiem semināriem vietu meklē arī patālāk no dzimtās pilsētas. Nodarbību gaitā varot gadīties, ka dzīvību atgūst jau aizsērējuši enerģētisko plūsmu kanāli, un tas var izpausties neprognozējami: vienas smejas, citas raud, vēl kādai piemetas vēdergraizes, sākas vemšana vai caureja. Ja esi tuvu mājām, no tik skarbas satikšanās ar sevi dažreiz gribas dezertēt. Kur skriesi, esot lielā gabalā?

Nodarbību ievaddaļā parasti ir kaut kas radoši atraktīvs, bet turpinājumā – un tas bieži iesniedzas arī nākamajā dienā – iedziļināšanās dzīves piespēlētās problēmās gan lekciju, gan praktisku aktivitāšu veidā. Lai cik atšķirīgas būtu pasākuma dalībnieces – jaunas un vecākas, priekšnieces un nepriekšnieces, precētās un tās, kuras pēc otrajām pusītēm tikai lūko –, šajās nodarbībās vismaz vienā ārējā izpausmē viņas ir līdzīgas. Visas tērpušās garajos svārkos, tādos, ka ik soli pavada brunču malas viļņojums. Un – bez apakšbiksītēm. Bet kājās ierasto zeķbikšu vietā – zeķes.

Šo pasākumu organizatore ir Saldus friziere un stiliste Aija Būmeistere. Kad izrādījās, ka jautājumi, mēģinot izkļūt no personīgā likteņa sarežģījumiem, vienlīdz aktuāli ir arī citiem, viņa sākumā izveidoja nelielu domubiedru grupu, kas pamazām pārtapa par īstu garīgās pašizaugsmes skolu. Baltās dūjas – šādu nosaukumu dāmas devušas iespējai sajust un sadzirdēt savu iekšējo pasauli mūsdienās reti sastopamajā izpratnē, ka ikkatras sievietes galvenais veiksmes priekšnoteikums un spēka avots ir sievišķība. Ja to apzinās un pieņem, daudz vieglāk gan iepazīt un iemīlēt sevi, gan darīt laimīgu to, kurš līdzās. Ieraudzīt, ka mūžs, kādu katrs dzīvojam, ir pats labākais, kas ar mums varēja notikt – vispiemērotākajā laikā un apstākļos, dvēseles izaugsmei visvajadzīgākajos cilvēkos. “Tā ir manā pieredzē sakņota pārliecība,” saka Aija, stāstot par sevi.

Ar skrūvgriezi vai Bībeli – cita realitāte

“Atceros savu piedzimšanu – tumšo ceļu, kam jāizlaužas cauri pirms nonākšanas aukstumā un spilgtā gaismā. Tāpat man joprojām atmiņā sajūtas zīdaiņa ratiņos – to, kā redzēju sev pāri tikai debesu tukšumu. Tas mani garlaikoja, tāpēc padevu balsi. Tiklīdz sāku kliegt, uzreiz parādījās kāda seja. Ja tai apkārt bija staru vainadziņš, stiepu rokas pretī. Ja nebija, protestā un nepatikā bļāvu vēl skaļāk. Šādi redzējumi neizzuda arī vēlāk. Pieaugušie rāja: kādi gan staru vainagi, kādi eņģeļi? Bērna fantāzijas! Vēl prātā: tiklīdz vecāki strīdējās, man uzreiz sākās klepus vai iesnas.

Dzīvojot nomaļā Kuldīgas privātmājā, biju klusa un vērojoša: debesis, puķes, kukainīši. Bieži nesapratu, kā tā var būt: cilvēks saka vienu, bet es redzu, ka viņš domā pretējo. Ar citiem to neapspriedu, jo man ļoti gribējās būt kārtīgam bērnam, tādam, kurš skatās tikai tā, kā ir pareizi. Visu laiku sevī jutu dziļi slēptas bailes, ka izdarīšu kaut ko nepietiekami labi, tāpēc centos būt pareiza. Acīmredzot no ārpuses tas nobloķētais potenciāls tomēr bija jaušams, jo skolā mani gandrīz ar varu bīdīja dažādās aktivitātēs: teātra pulciņš, ierindas skates komandiere, klases kultordze.

Kad slimības dēļ negāju uz skolu, par mani rūpējās omīte. Vecvecāku istabā uz skapja atradās Dievmātes statuete, galda vidū stāvēja Bībele, ko ome ar opi bieži lasīja. Ar laiku to atļāva arī man. Pirms Grāmatu atvērt, viņi vienmēr aizslēdza durvis. Pārsteigta aptvēru, ka lasīšanas laikā telpā ienāk cita realitāte – liels miers. Apkārtējā pasaule it kā kļuva labāka. Tad man bija jādomā, kā tas var būt: Dievs ir Grāmatā, lasot to, ienāk arī istabā. Opis ar omi Viņu lūdz, kā mācēdama, to daru arī es, bet lietas dzīvē tik un tā nemainās – tētis ar mammu turpina strīdēties.

Mājas galvenā kārtības uzturētāja bija mamma, pēc profesijas grāmatvede. Stingra, izdarīga – par šīm īpašībām, kas manī no viņas, paldies. Mammas princips: visam jābūt un jāizskatās perfekti. Tētis maigāks, bet meistars ar zelta rokām, racionalizators. Es biju viņa mīlulīte. Man ļoti gribējās līdzināties tētim – tikpat labi orientēties tehnikā un krāmēties ar instrumentiem. Šīs jomas gudrības ātri pielipa, jutos tajās kā zivs ūdenī. Pretējās pasaules atsvariņa, lai rastos līdzsvars, nebija. Vīrišķais gēns gan ārējā uzvedībā, gan iekšējā pieredzē palika noteicošais arī tad, kad garāža vairs nebija manas otrās mājas. Kad man palika 12 gadu, vecāki izšķīrās, un mēs ar mammu aizgājām dzīvot citviet.

Vispirms avārija galvā, tikai tad uz ceļa

Beigusi arodskolu, sāku strādāt par pārdevēju. Deviņpadsmit gados apprecējos, piedzima dēls. Viss tik šķietami labi salikās, ka šķita: nu Bībeli var droši likt malā. Pat atceros dienu, kad iebīdīju to plaukta tālākajā stūrī, jo tieši kopš tā brīža dzīve sagriezās vērpetēs.

Biju teikusi, ka nekad nerīkošos kā mamma, taču jau drīz pēc apprecēšanās jutu, ka dažās izpausmēs esmu viņas kopija. Rūpēties par kārtību mājās man nozīmēja komandēt. Nespēju pieņemt, ka vīrs nav tik izdarīgs kā tētis, to bieži atgādināju. Lepojos, ka betonēt, skrūvēt, apmainīt mašīnai riepas vai darboties ar fleksi protu labāk nekā viņš. Lielīties, lai otru pazeminātu, tā mēdz darīt visi, kam zems pašvērtējums.

Aizvien pārliecinošāk sāku uzņemties ģimenē vīrieša lomu. Nezināju: ja sieviete savās izpausmēs nespēj izrādīt mīlestību sievišķajā formātā, bet kļūst kā vīrietis, tad vīrietis sāk justies slikti un neapzināti meklē ieganstu būt ārpus mājās. Es to sāpīgi pārdzīvoju, jo ģimenes jēdzienu tvēru ar sakāpinātu nopietnību. Tiem, kas baznīcā viens otram teikuši jā, taču jābūt kopā, līdz nāve jūs šķirs! Pastāvīgajā attiecību spriedzē sākās nopietnas ginekoloģiskās problēmas. Kāpēc man tāds liktenis, kāpēc Dievs nepalīdz?

Meklējot glābiņu, otrreiz metos dievbijības epopejā. Sekojot līdzi Džoisas Meijeres kristīgajai programmai televīzijā, katru dienu raudādama lūdzu neļaut vīram aiziet prom. Pēc kādas pārraides pat aizrakstīju viņai vēstuli: dodiet padomu, kā man saglabāt ģimenei. Atbildē saņēmu brošūriņu Cīņas lauks apziņā. Tajā bija teikts, ka laulātajā katrs var ieraudzīt spoguļattēlu tam, kas norisinās paša galvā. Izprast šo gudrību tolaik vēl nebiju spējīga – man bija svarīgi uzzināt, kā vest pie prāta vīru.

Atsāku regulārus baznīcas apmeklējumus, gāju arī uz konsultācijām pie mācītāja. Par mūsu ģimeni draudze aizlūdza gan Kuldīgas, gan Saldus baznīcā. Diemžēl nekas nemainījās. Es kļuvu vēl uzvilktāka, vīrs – gandrīz vai agresīvs, jo veids, kādā metos cīņā par mūsu laimi, viņam nebija pieņemams. Man aptiekā vairs nepārdeva nervu zāles – sūtīja pie psihoterapeita. Es pat pie viņa aizgāju, taču jutos vīlusies. Jāveido atgriezeniskā saite! Par kādām saitēm var būt runa, ja man sirds lūst un ģimene brūk? Sarūgtinājumā par neizdevušos dzīvi reiz tik ļoti aizraudājos, ka uz līdzena ceļa apmetu mašīnu ar riteņiem gaisā. Tajā brīdī ieraudzīju spilgtu olveida gaismas apli, kurā kāda roka mūs turēja. Auto pagalam, bet mums ar dēlu – ne skrambiņas.

Pēkšņi apskaidrība: avārija uz ceļa var gadīties tikai tad, ja tā vispirms bijusi galvā. Notikušais ir zīme, ka man tiek dāvāta iespēja galvu sakārtot.

Kad, viens otru mokot, laulībā bijām nomuļļājušies deviņus gadus, beidzot nokārtojām šķiršanās dokumentus.

Uzreiz pēc šķiršanās – traka vēlme mācīties. Uz laiku pārtapu par rīdzinieci – iestājos Birutas Mageles starptautiskajā stilistu skolā. Līdztekus – psiholoģija, ezoterika. Lūles Vīlmas piedošanas teorija un ārsta mistiķa Valērija Siņeļņikova semināri par to, kā izprast savas slimības un neveiksmes, kā apjēgt, kas notiek ar mūsu prātu.

Pārskatot mūsu attiecības no jaunā skatupunkta, pirmo reizi ieraudzīju tajās arī savu vainu. Vīrs nāca no daudzbērnu ģimenes, nebija lutināts un tāpēc nezināja, kā tas izskatās – lutināt otru. Bet es gandrīz vai ar varu uzstāju: kaut vai zaru būdā, ka tik mīlestība! Tāda, kādu saņēmu no tēta. Gaidīju, lai mīļums tiktu dots man, nevis jutu vajadzību to izstarot pašai. Pat neiedomājos, ka vīrs ir citāds un viņam ir tiesības tādam būt. “Man nav laika, pats uzvāri kafiju, pats paņem ledusskapī desmaizi,” tas likās tik pašsaprotami. To, ka ģimenes stipruma pamatā ir ne tikai uzskatu saderība, bet arī ar mīlestību vārīta zupa, dažādi mīklas izstrādājumi, nezināju. Ne velti saku: kura prot labi mīcīt maizi, spēj saudzīgi izmīcīt un maigi izveidot pēc sava prāta arī vīrieša likteni. Tagad savos semināros nenogurusi uzsveru: ja namamāte gatavo ēdienu, sievišķīgi virpinot gurnus un katram produktam apzināti pievienojot laba vēlējumus, ēdājs saņem ne tikai vajadzīgās kalorijas, bet arī impulsu otru mīlēt, saudzēt un lolot.

Sadusmojusies bieži atļāvos uz vīru kliegt – gan par nopietnām lietām, gan tīrākajiem sīkumiem. Nevis domājot, lai situācija neatkārtojas, bet pārākuma apziņā pārmetot un nosodot. Sievietes enerģija ir ļoti spēcīga – no viņas mutes naidā izmesti vārdi ir tik stipri, ka acumirklī trāpa ne tikai noniecinātajam, bet visiem dzimtas vīriešiem. Tas, kurš tajā brīdī ir visneaizsargātākais – vectētiņš vai bērns, no šāda traumējuma gandrīz vienmēr saslimst.

Rezonējām uz viena viļņa

Kad pēc vairāku gadu pārtraukuma izveidoju attiecības otrreiz, ļoti centos, lai iepriekšējās kļūdas nepieļautu. Nepacēlu balsi, mācījos otru izprast un viņam pielāgoties. Pārliecinājos, ka vīrietim komplimenti un padarītā novērtēšana ir kā puķei ūdens, tāpēc ar tiem neskopojos. Šajā ziņā vīrs izrādījās lielisks pretspēlētājs. Ja kāds no mums bija prom, otrs viņam īsziņā nevis prasīja, kad būsi mājās, bet atgādināja, ka tevi gaidu. Varējām atnest no veikala iepirkumu maisiņus ar vienādiem produktiem, nosūtīt vienādas īsziņas. Vai tā: viņš sāk teikumu, es pabeidzu.

Kādreiz krāsojos tikai tad, kad jāiziet sabiedrībā. Tagad gribējās pucēties par prieku vīram. Mani spārnoja, ka tāda, kāda patīku sev, patīku arī viņam. Sajūta, ka beidzot esmu nostājusies uz gaismas ceļa, bija noķerta. Rezonējām uz viena viļņa.

Mūs vienoja arī bizness. Man frizētava un stilista darbs, viņam dabiskās kosmētikas Amway izplatīšana, kur drīz vien iesaistījos arī es. Mani sajūsmināja firmas koncepcija: nevis žēloties par anonīmi piecūkoto pasauli, bet apzināties iespēju katram dot savu artavu, lai lielo postu samazinātu. Tikai dabai draudzīgu šampūnu, vannas tīrīšanas līdzekli vai dezodorantu. Tikai ekoloģiski tīru pārtiku! Ja gribi pārmaiņas, jāsāk ar sevi – arī šajā ziņā mums saskanēja.

Pēc skolas beigšanas manīju, ka strauji mainās mana cilvēkizjūta. Pareizāk – atgriežas tas, ko sevī jau pazinu kopš bērnības, tikai biju apzināti nobloķējusi. Frizējot pieskaros sievietes matiem, bet gar acīm ātri skrejošu bilžu virkne ļauj nolasīt arī viņas emocionālo stāvokli un notikumus, kas to ietekmē. Zinu, kas jāpasaka, lai cilvēku iepriecinātu vai nomierinātu. Momentā jūtu, ja sievietei ir pieteicies bērniņš. Topošā māmiņa vēl neapjauš, ka ir stāvoklī, bet es jau zinu, vai būs meitenīte vai zēns. Diemžēl redzēju arī to, ka dažreiz bērns uzreiz pēc atnākšanas jau ir gatavs promiešanai – ieradies tikai kaut ko pavēstīt saviem vecākiem.

Ja cilvēks pats sāka par sev svarīgajām lietām runāt un es iesākto ar precīzām detaļām turpināju, vispirms bija izbrīns, tad jautājums, kā es to zinu. Un – ko darīt tālāk? Atbildēju: ja tu tiešām gribi to izprast, pastāstīšu. Bet rēķinies, ka ne viss, ko dzirdēsi, būs tev glaimojošs. Pamazām veidojās to cilvēku loks, kam šāda informācija šķita svarīgi. Iekšējā sapratne mudināja izveidot grupu, lai jautājumus, kas interesē daudzus, varētu pārrunāt kopā. Tā radās Baltā dūja. Sākām regulāras mācības: semināri, lekcijas, uz nodarbībām aicinot autoritatīvākos pasniedzējus un lektorus no visas Latvijas.

Pamazām iedegāmies, cenšoties padarīt nodarbības aizvien interesantākas. Piemēram, pēc lekcijas par meikapa vēsturi un nozīmi visām vajadzēja uzkrāsot lūpas, pielīmēt mākslīgās skropstas un uztaisīt manikīru. Sākumā bija liela pretī spurošanās: es nekad nekrāsojos, jo man slikta āda, saplaisājuši nagi, šķidras uzacis. Bet vajadzēja redzēt sajūsmu, kad dāmas sevi aplūkoja jaunajā veidolā! Cik izteiksmīga man seja, ja acis izceltas! Cik gracioza roka, ja nagi sakopti! Ceļot pašapziņu, sieviete mācās pārkāpt sevis noniecināšanai, aiz kuras visvieglāk paslēpt bailes izkāpt no ierastības un pamēģināt kaut ko jaunu. Tāda, kurai ar pašvērtību kārtībā, ikdienā ar pielīmētām skropstām apkārt neskraidīs un centimetru garus nagus klāt nelīmēs, taču iespējas, kā slikto ādu atveseļot un turēt kārtībā rokas, noteikti atradīs. Kopā tas nozīmē – tāda dzīvē jutīsies laimīgāka. Bija veļas nozīmei veltīts seminārs. Runājām gan par apakšveļas estētisko aspektu, gan par tās enerģētisko ietekmi. Ja ikdienā tik tuvu ķermenim ilgstoši valkā sintētiku, īpaši vēl, ja tie ir stringi, organisms cieš. Daudzas atzinās, ka viņām skaistas apakšveļas nemaz nav. Zem drēbēm taču var vilkt jebko, un tad vislabāk noder melnais – melns krekliņš, melns krūšturis un bumbierenes. Bet jāatceras, ka miesa uztver informāciju arī ar krāsām. Melnā veļa, kas galvenokārt ir tikai aizsargājoša, ne spēku, ne prieku nevairo. Vai nav gudrāk ar veļas krāsu paziņot, kuram emocionālajam stāvoklim tajā dienā vajadzīgs uzmundrinājums? Par maz dzīvības enerģijas un caursišanas spēka? Uzvelc sarkanas biksītes! Gribas vairāk mīlestības, līdzjūtības un spējas dalīties ar otru? Palīdzēs zaļš vai rozā. Iekšējās skaidrības un tīrības krāsa ir baltā.

Lai informāciju nostiprinātu, nolēmām rīkot skati ar iznācienu apakšveļā. Sākumā bija vētraini protesti: man ap vidukli riepa, man celulīts. Bet izdevās ļoti vērtīgs un intīms pasākums ar moto, ka skaista veļa pat spiedīgākajos materiālajos apstākļos nav lieks pirkums. Skaista – tātad arī atbilstīga konkrētai situācijai. Intīmā brīdī ar mežģīnēm, rišām un volāniņiem, ikdienai no kokvilnas vai zīda. Un biežāk vērts uzdāvināt sev iespēju padzīvoties vispār bez apakšveļas. Īpaši tad, ja var kailām kājām pastaigāties pa jūrmalas smiltīm, mežu vai dārza zālienu. Un arī gadskārtu rituālu laikā, sevišķi Jāņos. Mūsu sences apakšbiksītes nevalkāja, taču, ja īstajā brīdī nepaguva aizkļūt līdz pirtiņai, varēja dzemdēt arī laukmalē. Jo sievišķās enerģijas bija pietiekami, tāpēc ginekoloģiskā saimniecība kārtībā. Bet tas parasti nozīmē – arī ar attiecībām kārtībā. Protams, tas nenozīmē, ka mūsdienu sievietēm jāstaigā bez apakšveļas, bet to, ka šīs informācijas ielāgošana ir atslēdziņa uz neizmantotām rezervēm, vērts ielāgot.

Esmu aizrāvusies ar vēderdejām. Tiklīdz uzzināju, ka šīs kustības piemērotas jebkuram vecumam un spēj radikāli uzlabot sievietes veselību, sapratu: mums tas jāapgūst. Tagad visas nodarbības sākam ar vēderdeju elementiem – sievišķās enerģijas iekustināšana. Vibrinot gurnus, tiek atvērta un aktivizēta pirmā un otrā čakra; ja tās nav bloķētas, dzīvības enerģijai ir spēks šauties augšup. Tā ir seksualitāte, tas ir radošums, tā ir sievietes spēja jebkurā vecumā būt dzīvības pilnai. Tāpēc, pat darot mājas darbus, vajadzētu iemanīties apmest ap vidukli skanošo naudiņu apsēju, ieslēgt piemērotu mūziku un ritmiski pavibrināt gurnus, vienlaikus piedomājot, ka tā ir ārstēšana, dziedināšana. Kur domas, tur spēks.

Kopā ar savām meitenēm – mēs grupā visas jūtamies meitenes – esmu pārliecinājusies, cik plašas iespējas programmēt savu dzīvi rodamas vēlmju kolāžās. Tā ir vēl viena iespēja pārliecināties, ka dzīve ir dāsna. Ja vien domas ir tīras, tā dod visu, kas vajadzīgs, piepilda vispārdrošākās vēlēšanās. Šādā kolāžā iederas gan praktisku vajadzību nosaukšana, gan pieteikumi garīgiem meklējumiem. Galvenais – atbrīvot prātu, kur un kā to ņemšu. Vēlmi uzraksta, pēc tam ilustrē ar tematiski atbilstošiem zīmējumiem vai krāsainu attēlu uzlīmēm. Kādā no manām aizvadīto gadu kolāžām bija nosaukta gan nepieciešamība beidzot aiziet pie zobārsta, gan vēlme sarunāt masāžas kursus – par saprātīgu cenu un pieņemamā laikā. To grūti izskaidrot, bet visnegaidītākajā veidā visi vajadzīgie resursi, lai ieceri īstenotu, uzradās. Kad iegribējās apgūt darbu ar kristāliem, arī to ietvēru kolāžā. Pēc divām nedēļām zvana draudzene, kura nedzīvo Saldū: vai varu pieteikties uz matu nogriešanu? Pāris gadu nebijām tikušās. Frizēšanās laikā viņa dedzīgi stāsta par savu jauno aizraušanos – akmeņiem. Arī patlaban mašīna esot pilna ar kristāliem. Man pārsteigumā mute vaļā: vai tāpēc pieteicies matus griezt, ka arī man akmeņi nelika mieru?

Es praktizēju jogu, esmu beigusi cigun kursus, apguvusi dažāda veida masāžas un meditācijas tehnikas, patlaban Kurzemes tautskolā pie Sarmītes Strautmanes mācos par latvju zīmēm un ugunsrituāliem, jau otro gadu studēju Kosmozofijas institūtā, bet pirmo reizi tas viss tika nosaukts vārdā vēlmju kolāžā. Laime un saskaņa attiecībās – to vēlmju kolāžās ne viena vien raksta pašā sākumā. Bijis daudz nodarbību, lai apzinātos mehānismu, kas ļauj piepildīties arī šai vēlmei. Mums, Visuma centrā sevi stabili jūtošajām sievietēm, bieži ir grūti noticēt, ka 21. gadsimta pasaulē galvenais traucēklis ceļā uz attiecību harmoniju ir sieviešu vēlme stāties vīriešu vietā, izstumjot viņus no viņu teritorijas. Spītīga tās likumsakarības ignorēšana, ka lielajos laukumos sievietes teritorija – atbildība par māju, vīrieša – ārpusmājas zona un tās paplašinājums.

Sievietes misija attiecībā pret vīrieti ir dot viņam ar Zemes enerģiju uzņemtu garīgo spēku. Vīrietis enerģiju saņem no debesīm. Un tikai tad, ja vīrietis ar sievieti vienotībā ir kopā, veidojas spēka līnija enerģiju apmaiņai: no Zemes gūtā nokļūst arī līdz vīrietim, no debesīm saņemtā tiek sievietei. Abi ir neuzvarami.

Viss ir enerģija. Tas, cik no plūsmām laižam sevī, cik ne, kur tērējamies lieki, veidojot aizsargbarjeras, un kur nevietā šķiežamies, ir vai nu jāizjūt, vai apzināti jāmācās. Sievietēm jāatceras, ka garo svārku lejasmalas aplis veido tuneli, caur kuru uz augšu plūst vērpes lauka ieviļņotā Zemes enerģija, sievišķā spēka avots. Ja tās ceļā barjera, plūsma apstājas. Minibrunči tuneli neveido. Tērpusies garajās biksēs sieviete ziņo Visumam: šodien esmu transvestīts, jo gribu būt vīrietis! Un tad jāsamierinās, ka pretī būs vīrieša reakcija uz notiekošo: savu panākt ar spēku, ja vajadzīgs – ar dūri vai rungu. Ar visiem līdzekļiem, kas nepieciešami, lai  uzveiktu to mamutu, kas apdraud viņa teritoriju. Cik sieviete sevi paaugstina vīrišķībā, tik vīrišķības spēkā plok vīrietis. Līdzsvara princips. Jo sieviete sievišķīgāka – stiprāka garā, nevis sociālajā spožumā, jo vīrietis viņai līdzās stiprāks tajās izpausmēs, kas nodrošina sievietei iespēju plaukt un ziedēt sievišķībā.

Nodarbībās bieži iztirzājam konkrētas situācijas. Arī man nācies atbildēt uz jautājumu, kā varu spriest par laimi un harmoniju, ja pašai nav pieticis mākas to ilgstoši noturēt, jo arī manas otrās attiecības izira. Pēc desmit gadu kopdzīves.

Tad mēs domājam par to, ka būt kopā, līdz nāve mūs šķirs, varbūt ne vienmēr nozīmē visu mūžu palikt līdzās arī fiziski. Tajā brīdī, kad nomirst mīlestība, nāve – mīlestības nāve – jau ir izšķīrusi. Un runājam par karmiskajām programmām. Par to, ka it visu, ko sastrādājam greizi, tik un tā kādreiz nākas izlabot. To aptvēru, kad iegāju meditācijā, lai nokļūtu iepriekšējā dzīvē un labāk saprastu savu pārbaudījumu cēloņus. Redzēju sevi viduslaikos – to, kā man tiek nocirsta galva par neatļautu ielaušanos vīrieša atbildības zonā. Es miru pārliecībā, ka esmu gribējusi labu – savu nodarījumu neaptverot. Acīmredzot tam nebiju tikusi pāri arī šajā inkarnācijā – betonēt, komandēt. Nevis nepieciešamības spiestai, bet apliecinot savu pārākumu. Bija vajadzīgi gadi, lai saņemtos savu kļūdu ieraudzīt, atzīt un izlabot.

Taču, ja pirmā laulība būtu citāda, man nekad nebūtu bijis motivācijas iemācīties to, ko zinu tagad. Tāpēc esmu pateicīga situācijai, kura spieda iegūt atziņas, kas mani darījušas tikai bagātāku. To, ka arī tā var būt: mums ar vīru bija paredzēts tikai kļūt par vārtiem, caur kuriem šajā pasaulē ienāk mūsu brīnišķīgais dēls. Taču es kā gražīgs bērns ietiepos uz dzīvošanu ilūzijā par pareizu ģimeni. Ar varu plijos virsū Dievam, lai palīdz to saglabāt, kaut skaidri redzēju, ka ne vienam tajā labi, ne otram. Neapzinājos, ka jebkura vēlēšanās, ko lūgšanā palaižam bezgalībā, tur arī paliek. Tāpēc pat tad, kad pēc dokumentiem bijām šķirti, ne aiziet varējām no nenokārtotajām attiecībām, ne palikt kopā. Viss izlīdzinājās tikai tad, kad nāca sapratne par nepieciešamību ar tikpat stiprām lūgšanām mūs arī izšķirt. Esmu pateicīga, ka mācītājs to izprata un veica privāto aizlūgumu debesīs, lai atraisītu sasietās laulības saites. Tikai tad, kad bijām izšķirti arī garīgajā līmenī, beidzot jutāmies brīvi savām nākamajām izvēlēm. Fiziskā un garīgā realitāte ir saistītas. Nevar iedarboties tikai uz vienu cerībā, ka otra tiks piemesta klāt.

Otrajām attiecībām pavisam cits vēstījums. Izšķīrāmies kā ļoti tuvi draugi. Skaidri apzinājāmies: kopā ejot, abi esam ne tikai apguvuši beznosacījumu mīlestību, bet ieraudzījuši arī tos nedaudzos aspektus, kuru dēļ sakušana vienā veselumā turpmāk vairs nav iespējama. Bet varbūt šo situāciju var vērtēt vēl mazliet citādi: ja esi izvēlējies gaismas ceļu, viss, kas tajā brīdī kavē skatīties tikai uz augšu, tiek nobīdīts malā un paņemts nost. Tas rada laimes izjūtu – baudīt to, ka pat vissīkākajā ikdienas norisē iespējams sajust ar dievišķās pasaules klātbūtni. Saprast, ka mūsu rīcībā ir neaptverami liels spēks, ko jebkurā brīdī iespējams aicināt palīgos, – lūgšanas, garīgā pasaule. Bet vienlaikus zināt, ka cilvēkam sevi nepārtraukti garīgi jāpilnveido, nevis jāgaida, ka augstāks spēks kā dāvanu atsūtīs ideālo cilvēku – vīru, kolēģi, darba devēju. Viņi, tie ideālie, līdzās atrodas visu laiku, tikai katrs ieradies pasniegt savu mācībstundu, lai mēs taptu gudrāki.

Selga Amata, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris