Vispirms noglaudīt, tad sabučoties. Saruna ar dzīvnieka un cilvēka attiecību psihologu Albertu Čipuštanovu

Viens no variantiem, kāds izskatās laimīgs cilvēks, ir šāds. Tiklīdz mašīnas durvis atveras, ārākāpēju sagaida kaķene Beņa. Viņai apsveicināšanās rituālā priekšroka – vēders gaisā, un kārtīgi nostāties uz taciņas iespējams tikai tad, kad tas kārtīgi sabužināts. Tad pieauļo Ričs un Kajs. Sajūsmas paušanā Kajam priekšroka – vecākais, jau desmitgadnieks, Ričam tikai trīs. Abi Beļģijas malinuā šķirnes aitu suņi. Degsmes un mīlestības pārpilni – pret savu suņa dzīvi, pret savu saimnieku. Tas saimnieks, tas laimīgais cilvēks ir Alberts Čipuštanovs.

Vispirms noglaudīt, tad sabučoties

Katrs, kuram mājās mīļdzīvnieks, zina, cik svarīgi ir būt pastāvīgā kontaktā ar savu veterinārdakteri. Jūs pārstāvat profesiju, par kuru daudzi varbūt nemaz nezina: zoopsihologs. Ko tā nozīmē?  

Pamatprofesija man tā pati tradicionālā – veterinārārsts. Pēc kādreizējā Ļeņingradas Veterinārijas institūta beigšanas tajā nostrādāju daudzus gadus, līdz radās iespēja turpināt izglītošanos zoopsiholoģijas un zoopsihiatrijas kursā Luksemburgā. Latvijā dzīvnieku uzvedības psiholoģisko aspektu izpēte tolaik vēl bija mazzināma nozare, taču pasaulē tā jau bija stabili noformējusies atsevišķā veterinārmedicīnas virzienā. Jo attīstītāka valsts, jo vieglāk tā lieta iet. Jo izglītības un labklājības līmenis zemāks, jo mazāk uzmanības tiek pievērsts cilvēka un dzīvnieka kopā būšanas kvalitātei.

Nozīme arī tam, kā kurā vietā šie jautājumi tiek uztverti. Vēl pirms pārdesmit gadiem arī pie mums daudzi suņi visu mūžu nodzīvoja pie ķēdes, bet īpašnieki to uzskatīja par normālu. Pasaulē joprojām ir valstis, kur suņus ēd, un ir reģioni, kur tos uzskata par netīrām un nešķīstām būtnēm. Tāda attieksme neveicina ne dzīvnieku labklājību, ne sadzīvošanas kvalitāti.

Vai šādi attieksmes jautājumi jums šķita svarīgi arī laikā, kamēr bijāt praktizējošs veterinārdakteris?

Man jau kopš bērnības ir gribējies saprast, kāpēc dzīvnieki uzvedas tā vai citādi. Kāpēc vienam kaimiņam suns ir paklausīgs un draudzīgs, otram pie pirmās izdevības gatavs uzbrukt. Kāpēc vienam kaķis to vien gaida, lai viņu paglauda, otram šņāc un cenšas iecirst ar ķepu. Ļoti gribējās pašam savu suni vai kaķi, taču dzīvoju Balvos, daudzstāvu mājas dzīvoklī, tāpēc vecāki ilgi nepiekrita.

Man dzīvnieki ļoti patika. Ne mazāko baiļu kontaktēties – vispirms paglaudīt, tad sabučoties. Reiz aizbraucām uz laukiem pie vecāsmātes, kur suns dzīvoja pie ķēdes. Palūdzu atļauju to aizvest uz mežu izskraidīties. Vecāmāte priecīga – ja viņš tevi pieņem, lūdzu! Kad atgriezies biju pielicis viņu atkal pie ķēdes un, kā jau ieradis, gribēju sabučot, viņš man pamatīgi ieķēra sejā. Man galva asinīs, mājinieki panikā, mamma vēl uzbaras – es taču teicu, ka nevajag līst pie ķēdes suņa, jo tie vienmēr ir nikni. Es caur asinīm un asarām pretī – nē, mēs mežā draudzējāmies. Viņam tikai negribējās būt atkal pie ķēdes, varbūt tāpēc koda. Tik neatlaidīgi dīcu pēc sava suņa, ka man septiņu gadu vecumā beidzot to uzdāvināja.

Tad jau skaidrs, kālab skološanās gaitu turpinājumam izvēlējāties veterināriju. Kāpēc tieši Ļeņingrada?

Toreiz Padomju Savienībā šī mācību iestāde ļoti augstu kotējās. Viena institūta teritorijā piecas klīnikas, katrā kursā 400 studentu, daudz ārzemnieku. Piecos studiju gados tikām sagatavoti gan darbam ar lauksaimniecības dzīvniekiem, gan ar mājas mīluļiem vai eksotiskajām radībām. Kad esi sapratis, ko vairāk gribi, vari specializēties jebkurā no šīm nozarēm. Mani aizrāva viss, kas saistīts ar dzīvnieku uzvedību un iespējām to mainīt. Vēroju suņus, ar kuriem darbojušies vairāki treneri, taču rezultāta nav. Secinājumu, ka šie dzīvnieki nav apmācāmi, man bija grūti pieņemt. Nav apmācāmi? Bet varbūt kaut kas nav saprasts un palaists garām jau pašā apmācīšanas procesā?

Tātad jautājums, kādu darbošanās virzienu pēc augstskolas izvēlējāties, ir lieks?  

Šajā ziņā man izvēles nemaz nebija – būdams sava rajona stipendiāts, atgriezos un sāku strādāt sovhozā, kas mani bija sūtījis mācīties. Lauksaimniecības dzīvnieki – govis, cūkas. Taču, sākoties pārmaiņu laikiem, viss ierastais, lopkopību ieskaitot, strauji gāja uz leju. Saimniecības direktors bija atklāts – negaidi beigas, bet laikus meklē sev citu darbu. Tobrīd veterinārārsts bija vajadzīgs Balvu gaļas kombinātā. Pieteicos, pastrādāju, bet darbs negāja pie sirds. Nākamos gadus biju pagasta veterinārais dakteris. Tā līdz 1998. gadam, kad robežsardzē tika organizēta jauna struktūra, kur bija paredzēta arī kinoloģijas nodaļa. Nešaubīdamies pieteicos. Visvairāk deva kopprojekts ar somiem, vairākkārt bijām pie viņiem pieredzes apmaiņā.

Veterināra pamatizglītība plus pastāvīga zināšanu padziļināšana kinoloģijā vēlāk pavēra iespējas strādāt arī muitā un policijā, pat armijā, kur palīdzēju izveidot kinoloģijas nodaļu sprāgstvielu meklēšanai. Taču, jo vairāk zināšanu un iespēju to papildināšanai, jo vairāk tādu ar dzīvnieku uzvedību saistītu jautājumu, uz kuriem atbildes vēl nebiju atradis. Tās meklējot, uzgāju informāciju par diplomētiem vetārinārārstiem paredzētu zoopsihiatrijas un zoopsiholoģijas kursu Luksemburgas Universitātē. Pieteicos. Pabeidzu.

Vai tur apgūtais jūsu darbā izgaismoja arī kādu jaunu ievirzi?

Tikai pēc šiem kursiem beidzot sapratu, ka pirms tam labās gribas tomēr bijis vairāk nekā zināšanu. Tas bija 2011. gads, nianses grūti atcerēties, taču dažas atziņas, kas mani skāra kā jaunums, prātā joprojām. Pirmā no tām – jebkurš mīļdzīvnieks, vai tas būtu suns, kaķis vai kāda cita radība, ģimenē parādās ne jau pēc savas gribas, bet tāpēc, ka to grib cilvēks.

Tāpēc viņam jābūt gatavam ne tikai uzņemties rūpes, bet labas sadzīvošanas vārdā arī jāmācās gan mācīt dzīvnieku, gan mācīties pašam. Nākamā atziņa – situācijā, kad ar dzīvnieku nekādi neizdodas sadarboties, nevajag vainot tikai sevi. Problemātiskas dzīvnieka uzvedības pamatā vienmēr ir ļoti daudz dažādu apstākļu, taču svarīgākos no tiem rada ģenētika.

Ar to ļoti nopietni jārēķinās, tāpēc, pirms iegādāties mīļdzīvnieku, svarīgi izpētīt viņa radurakstus un šķirnes iezīmes. Ja nemeklē asinssuni, tad neizvēlies niknu vecāku pēcnācēju un ņem kucēnu tikai no labi zināmiem audzētājiem. Bet svarīgākā no atziņām – jebkuru problēmsituāciju dzīvnieka uzvedībā iespējams atrisināt. Vispirms jāatrod iemesls, kāpēc notiek tas, kam nav jānotiek, un tad jāmēģina šo cēloni vai nu novērst, vai padarīt mazāk traucējošu.

Sēdēt uz galvas – kur vēl labāk!

Atļaušos netaktisku piebildi – vai no jūsu sacītā nerodas priekšstats, ka apspriešanas un izzināšanas vērti ir tikai šķirnes dzīvnieki? Bet kur tad paliek apstākļu un gadījuma piespēlēti jauktenīši, atradeņi un pieklīdenīši?

Mīļi un svarīgi ir visi, bet es runāju par to, ka jebkura dzīvnieka – visbiežāk suņa vai kaķa – radurakstu zināšana ir liels bonuss turpmākajā sadzīvošanā. Pat šķirnes dzīvnieku audzētavās, kur visi dati par vecākiem sīki uzskaitīti vairāku paaudžu garumā, mēnesi veci kucēni vienā metienā var krasi atšķirties. Nezināmas izcelsmes bezšķirnes dzīvniekiem tas mēdz izpausties vēl krasāk. Viens grib līksmi mesties klāt katram atnācējam, cits jebkuru kontaktēšanās mēģinājumu nikni noraida. Ir virkne speciālu testu, kas norāda uz tādām dzīvnieka rakstura pamatiezīmēm, kuras saglabāsies visu turpmāko mūžu.

Pēc tā, cik labprāt kucēns ļauj sevi paturēt rokās vai, tieši pretēji, kož, ņerkst un pretojas, uzreiz var nojaust, kādam īpašniekam šis suns vairāk piemērots. Ja tieksme būt dominējošajam izpaužas jau mēneša vecumā, tas nepārprotami rāda, ka nākamā saimnieka mājās ļoti aktuāli būs tas, kurš te ir galvenais. Rāmu senioru pārim uz tādu atbildēt, iespējams, būs sarežģītāk nekā cilvēkam fiziskās aktivitātes gados.

Ļaudis to joprojām nesaprot, īpaši tad, ja tas ir pirmais kucēns. Nezina, kā viņu pareizi barot. Kā izvest pastaigā. Kā pielikt pavadu un kādai šai pavadai jābūt. Kā veidot harmoniskas attiecības. Princips, ka sunītis ir tik mīļš, ka nu tik lutināt un izdabāt, lai sēžas kaut uz galvas, noteikti neder. Augot dzīvnieks šajā sēdēt uz galvas lomā var tiktāl iedzīvoties, ka nost vairs nav dabūjams. Protams, ja viņam to atļauj. Vienlīdz aplami ir uzcelt pārāk augstu neatļautā barjeru. Ilgstoši nesaprotot, kāpēc saimniekam nekas nepatīk, sunim var rasties smagas psiholoģiskas problēmas.

Ko tad, ja testēšanai piemērotais vecums sen garām, bet sēdēšana uz galvas jau kļuvusi par galveno izpausmes veidu? 

Tiklīdz saimnieks saprot, ka ar savu rīcību kaut ko salaidis dēlī, bez variantiem jānāk pēc palīdzības pie speciālista – vienalga, cik vecs ir suns. Parasti tā arī notiek. Pat pēc desmit gadiem. Speciālista uzdevums nav iemācīt labu uzvedību dzīvniekam, bet paskaidrot saimniekam, kā attiekties pret savu suni visu atlikušo mūžu. No tā atkarīgs, cik abpusēji patīkama vai sarežģīta būs sadzīvošana. Tam, ka sadzīvošana neizdodas, var būt ļoti dramatiskas sekas.

Līdz pat nepieciešamībai dzīvnieku iemidzināt?

Ierastākais iemesls tam, kad cilvēks atsakās dzīvot kopā ar savu mājdzīvnieku, ir nespēja atrisināt ieilguši traucējošas attiecības. Kaķis pastāvīgi apčurā visu, kas atrodams, un – es vairs nevaru ar to sadzīvot, visas drēbes smird, mājās nevienu nevar uzaicināt ciemos. Vai arī suns ir agresīvs. Man bijuši pacienti, kuri vairākas reizes sakosti tā, ka jāsauc ātrā palīdzība. Visa ģimene, bērnus ieskaitot. Bet cilvēki nereti dzīvo tādā sasprindzinājumā gadiem, līdz saprot, ka tā turpināties nevar.

Un tad jāizvēlas, ko un kā darīt turpmāk. Vairākos gadījumos tomēr esmu ieteicis dzīvnieku iemidzināt. Kādai sievietei bija milzīgs, piecus gadus vecs kaķis, kurš regulāri uzbruka, raidot nepārprotamus signālus, ka mājās viņš ir galvenais. Jo sieviete no viņa vairāk baidījās, jo uzbrukumi kļuva biežāki. Kaķa skrāpējumi ir dziļi, tie slikti dzīst. Tikpat smags bija tas vienīgais gadījums manā praksē, kad nācās iemidzināt suni. Tas bija pusotru gadu vecs cīņu šķirnes skaistulis, kurš jau astoņu mēnešu vecumā jutās kungs un noteicējs pār savu saimnieci.

Nervu sistēmas īpatnību dēļ viņš ātri pāruzbudinājās, nonāca afekta stāvoklī, kam sekoja uzbrukums, tā izlādējot uzkrātās emocijas un vienlaikus cenšoties apliecināt vēlēšanos dominēt. Man, svešam cilvēkam, tikt galā ar suni nebija grūti, taču attiecībās ar saimnieci viņš no savas noteicēja lomas neatkāpās. Reiz sieviete piezvanīja, ka ir stipri sakosta un, ieslēgusies otrā istabā, nezina, ko darīt tālāk. Sapratis, ka turpinājums varētu būt vēl briesmīgāks, paņēmu suni un aizvedu uz liktenīgo procedūru.

Pie vainas gēni?

Savlaicīga iedzimtā potenciāla neizvērtēšana kombinējumā ar kļūdām suņa audzināšanā, kas izriet no tādas komunikācijas saimnieka un dzīvnieka starpā, kurā viens otru nesaprot. Tieši tāpēc mani šī profesija tā aizrauj, ka tā piedāvā iespējas no šādām situācijām izvairīties, lai sadzīvošana ar mīļdzīvnieku izvērstos abpusēji laimīga. Tikai šī iespēja jāizmanto laikus.

Kaķiem – čurāšana, suņiem – bailes

Vai ir kāds vārdos nosaucams galvenais knifs, kas jāņem vērā, lai starp saimnieku un viņa mīļdzīvnieku veidotos veselīga un abām pusēm patīkama saķere?

Jāpanāk, lai dzīvniekam būtu patīkami un interesanti kontaktēties tieši ar savu saimnieku. Taču, lai šādas attiecības sāktos, apakšā jābūt kaut kam pozitīvam. Klasiskākā un simtprocentīgi strādājošā metode attiecībā uz suņiem – uzrunāšana caur vēderu. Un rotaļu. Kucēna vecumā tas nozīmē visu, kas slikts, ignorēt un nepamanīt, bet katru labas uzvedības izpausmi atalgot, uzcienājot ar kaut ko garšīgu. Ja dzīvniekam nav pamata baidīties no soda par iespējamu neizdošanos, veidojas respekts, paklausība un pozitīva attieksme.

Bet kā notiek visbiežāk? Nedrīkst! Nekod! Nelien! Nerej! Aizmirstot, ka augošai un enerģijas pārpilnai radībai vajag gan trakot un līst, gan košļājot stimulēt niezošos zobiņus. Ja saimnieks to nesaprot un kucēna pāri plūstošo enerģiju neprot ievirzīt kustībā un spēlē, veidojas nebeidzams nesaprašanās aplis.

Kādi šajā aplī ir galvenie samezglojumi, kuru atrisināšanā var līdzēt zoopsihologa palīdzība? 

Kaķiem izplatītākā problēma ir čurāšana ārpus ierādītās tualetes. Otrajā vietā – agresivitāte pret saimnieku. Daudzi uzskata, ka kopdzīvošana ar kaķi nekādas pūles neprasa – dzīvnieks mīlīgi murrā, noņem stresu. Pastaigās nav jāved, uz skolām nav jāsūta. Taču statistikas dati liecina, ka gandrīz visiem iekštelpu kaķiem uzvedībā vērojamas psihiskas novirzes, jo nav realizēts viņu mednieku instinkts. Kaķis ir vairāk mednieks nekā suns, taču viņam plašums, kurā izpaust savu dabiskumu, ir liegts.

Tāpēc, ņemot savā aprūpē kaķi, jo īpaši jāpiedomā, kā nodrošināt vietu gan mednieka izpriecām, gan fiziskai slodzei, gan laiskai pagulēšanai un aktīvām rotaļām. Jāatceras arī tas, ka spēlēs ar kaķi cilvēks drīkst izmantot tikai kādu svešķermeni – aukliņu vai spēļmantiņu –, nevis savas rokas, kājas vai matus, jo tas kaķī var atraisīt mednieka instinktā ieprogrammēto vēlmi uzbrukt un par agresijas upuri izraudzīties kādu no mājiniekiem.

Kā ar bīstamajām zonām suņiem?  

Tiem pirmajā vietā ir visdažādāko veidu agresijas – pret nepazīstamiem suņiem vai svešiem cilvēkiem, pret kaķiem vai citu sugu dzīvniekiem, pret jauniem un neiepazītiem objektiem. Var būt arī tā saucamā sociālā agresija – naidīga vēršanās pret saimnieku. Sākumā ciets, saspringts skatiens, tad, situācijai attīstoties, rūkšana, riešana, zobu rādīšana, līdz notiek savu pozīciju aizstāvēšana ar uzbrukumu, kad tiek likti lietā zobi; ar košanu es ziņoju, ka tu rīkojies aplam.

Nākamā lielā problēma ir nekontrolējama un neadekvāta riešana. Arī tā var būt dažāda – teritorijas sargāšana ar mērķi norādīt, ka es te stiprākais, tāpēc tinies prom. Bet var būt arī tā, ka suns sāk riet, tiklīdz paliek mājās viens. Tas norāda uz pārāk lielu atkarību no saimnieka. Suns jūt tik lielu stresu, ka var riet no rīta līdz vakaram. Vai sākt gaudot. Visu veidu vokalizācija! To var papildināt demolēšana – logu un durvju graušana, cenšanās nomierināties ar nervozu sava dibena salaizīšanu līdz pat jēlumam. Ja stress ir ļoti augsts, var parādīties arī nesakarīga čurāšana un kakāšana. Saimnieks, ieraudzījis sastrādāto postažu, visbiežāk suni par to soda. Sods par to, ka suns bijis stresā, ka baidījies? Tas situāciju neuzlabo, jo separācijas trauksme ir tik smaga problēma, ka lielākoties ārstējama tikai ar medikamentiem.

Pie suņiem raksturīgām problēmām pieskaitāma arī situācija, kurā dzīvniekam bail iziet laukā, ja apkārt ir skaļi trokšņi un intensīva kustība. Šādām bailēm pamatā ir ģenētika. Nokļuvis klusā lauku vidē, šāds pilsētas bailulis parasti kļūst mierīgs un pašcieņas pilns. Vēl – saimnieka neprasme tikt galā ar savu dzīvnieku, kurš visādā ziņā ir normāls, tikai ļoti aktīvs. Nespējot citādi piedabūt saimnieku uz spēlēšanos vai citu tīkamu laika kavēkli, tas sāk viņam uzspiest savas prasības, piemēram, ar košanu. Pienāk klāt un sāpīgi ieķer kājā, sak, vai nu piedalies spēlē ar bumbiņu, vai ej pie ledusskapja sameklēt man kādu gardumiņu. Ja nereaģēsi, kodīšu. 

Nesakārtotas attiecības

Gadījumi, kad daudzdzīvokļu mājas saspiestībā dzīvojošs suns tur pastāvīgā stresā kaimiņus, jo, tikko aiz durvīm troksnis, rej kā negudrs pat tad, ja mājinieki ir turpat blakus, arī norāda uz nesakārtotām attiecībām?

Sunim vienmēr gribas būt situācijas noteicējam. Tiklīdz rodas iespēja, viņš cenšas to apliecināt – arī skaļi reaģējot uz katru troksnīti. Taču suns ir sociāls dzīvnieks, un attiecībās ar saimnieku sakārtota hierarhija nozīmē to, ka galvenais ir saimnieks. Sunim vienmēr jādara tikai tas, ko grib saimnieks. Ja suns metas virsū savam sugasbrālim, saimniekam jādod viņam zīme, ka man tas nepatīk. Vai nu esi pret viņu pozitīvs, vai ignorē.

Tā ir tikai saimnieka atbildība un pienākums – iemācīt suni nepievērst uzmanību tiem objektiem, kas rada satraukumu, piemēram, pastaigā satiktam sunim vai kaķim, kāpnēs skanošiem kaimiņu soļiem. To nevar iemācīt ar komandu “Nedrīkst!” vai suni fiziski sodot par tās ignorēšanu – tādējādi problēma tikai tiek vēl vairāk aktualizēta.

Vai arī tādā gadījumā, kad suns regulāri nočiepj kādu saimniekam svarīgu lietu – cimdu, čību vai cepuri –, lai ar to zobos demonstratīvi joņotu pa istabu, nav vietā kaut vai simboliski uzšaut pa četrkājainā ģimenes locekļa blēdīgo purnu?

Paķert zobos mantu un uz komandu “Atdod!” nereaģēt – tā ir teju visbiežāk sastopamā manipulēšana ar saimnieku, lai pievērstu sev vairāk uzmanības. Tu taču dzīsies man pakaļ! Spēle. Ja ar vieglu uzšaušanu sunim piespiedīs nozagto atdot, viņš uzmanības pievēršanai droši vien izdomās vēl ņiprāku atrakciju. Bet vajadzība pēc spēles tik un tā paliks arī pēc soda, tikai pēc citiem noteikumiem. Skriešu, un viņš metīsies man pakaļ – forši. Dažkārt sodīšana pat tiek uztverta kā apbalvojums, jo suns taču savu panācis – papildu uzmanība saņemta.

Pareizākā attieksme tādos gadījumos ir konkrēto situāciju ignorēt, bet pēc neuzkrītošas laupījuma atgūšanas piedāvāt aktīvistam kaut ko īpaši patīkamu. Attieksme man vienalga, ko dari, iedarbojas daudz efektīvāk nekā sods, jo suns ir racionāls dzīvnieks, dara tikai to, kam ir jēga. Iniciatīva ar jēgpilnāko piedāvājumu jāpārņem cilvēkam. Arī sadot pa dupsi dažreiz vajag, jo arī dabā dzīvnieki tā komunicē – ja kaut kas galīgi nepatīk, var iekost.

Taču cilvēka komunikācijā ar dzīvnieku vissvarīgākais ir saglabāt attiecības, kurās ir pilnīga uzticēšanās. Lai suns jūt cilvēkā draugu, ar kuru ir tik labi, ka viņam var ļaut ar sevi darīt it visu. Nepārdomāta sodīšana šādu uzticēšanos irdina. Taču, ja sodīšana nepieciešama, pēc tās vienmēr jābūt apbalvojumam. Jebkurai konflikta situācijai jābeidzas ar pozitīvo – tu biji slikts, tāpēc dabūji pēc nopelniem, taču, tiklīdz esi labs un vairs tā nedari, tev par to tev pienākas gardumiņš, uzslava, rotaļa.

Kā šādu saprašanu iekausēt ikdienas situācijās?  

Vispirms precīzi jānosaka cēloņi, kāpēc suns dara saimniekam nepieņemamās lietas. Kādai klientei suns spēja perfekti izpildīt visas apmācības kursā lietotās komandas, taču nebija vedams cilvēkos, jo ikbrīd varēja uzbrukt. Gan citiem, gan saimniecei. Bija vairākkārt viņu sakodis.

Kārtīgi izrunājāmies un izanalizējām situāciju, sieviete sāka braukt pie manis uz treniņiem. Vajadzēja tikai divu nedēļu ikdienas darba, lai kolosālai saimniecei blakus būtu kolosāls suns. Kā to panācām? Pārkārtojām suņa saprašanu par to, ko nozīmē darīt tā, kā es gribu, uz rīkošanos tā, kā grib saimniece. Iemācījām, ko drīkst un ko ne. Taču nevis ar sodīšanu, bet tikai ar apbalvošanu. Jo tur, kur centrā konflikts, pēc saņemtā soda vienmēr sekos pretstāves uzbrukums no sodītā puses.

Būvējot attiecības caur vēlamās uzvedības apbalvošanu, tiek veidots pavisam cits uzvedības stereotips. Tiklīdz suņa laukā parādās jauns objekts, viņa reakcija vairs nav uzbrukt, bet gaidīt apbalvojumu. Taču ar jebkuru suni, vai viņš ir šķirnes vai bezšķirnes, liels vai mazs, vecs vai jauns, jāiet skolā un jāmāca tam paklausība. Jau no pirmajām dienām sunim jāsaprot, ka paklausīt ir izdevīgi, jo par to mani baro, ar mani spēlējas. Tā ir izdevīga uzvedība, ko nav grūti pārvērst par dzīves normu.

Ja cilvēks tomēr spiests atzīt – manam sunim ir tāds raksturs, ka nekad un nevienu neklausīt. Vienmēr viss pa savam.

Ja tā, suns vienkārši nezina, ka var arī citādi. Un saimnieks tāpat. Jebkuram sunim var iemācīt jebko. Turklāt sākt mācīt nekad nav par vēlu. Tikai ar nosacījumu, ka saimnieks pats ir tiktāl izskolojies, ka apzinās šā procesa nepieciešamību. Ne vienmēr tiem jābūt kinologa vadītiem kursiem tā saucamajā suņu skolā, kādam varbūt pietiek tikai ar pāris konsultācijām pie zinoša speciālista. Skola jau nav nepieciešama mūža garumā, bet līdz sapratnei, ka man ir paklausīgs suns. Līdz pārliecībai, ka es spēju to nodrošināt.

Gultā labāk vīru, nevis suni

Kā vērtējat tos saimniekus, kas patīkamajiem un paklausīgajiem naktīs ļauj gulēt savā gultā?    

 Kinologu viedokļi par to dalās. Vieni uzstāj, ka nekādā gadījumā, citi uzskata – ja tas gan sunim, gan saimniekam patīk, viņi viens otram netraucē un nav problēmu ar dominēšanu, tad lūdzu! Tomēr, ja suns guļvietā lielāko vietu pieprasa sev, cilvēku nobīdot pašā maliņā vai viņam pat uzņerkstot, noteikti vajag padomāt, vai laist tādu piegulētāju savā guļamistabā. Sunim, kuram ir izteikta tieksme uz dominēšanu, noteikti nedrīkst ļaut gulēt kopā ar cilvēku. Viņam gulta patīk ne jau tāpēc, ka ir mīksta un silta; tādu var iekārtot arī citviet. Sunim tas patīk tāpēc, ka tur guļ saimnieks – bara vadonis, šefs. Varbūt arī es tikšu uzskatīts par saimnieku? Man bija kliente, kurai ieradums gulēt kopā ar suni beidzās ar to, ka viņš vairs nelaida gultā sievietes vīru. Tādu situāciju pieļaut nedrīkst.  

Vai suņa vēlmi dominēt nevarētu mazināt dzīvnieka kastrācija?

Esmu tā viedokļa piekritējs, ka šī operācija suņa raksturu maina minimāli. Tā ietekmē tikai seksuālo uzvedību, nevis tieksmi dominēt. Uzvedības tipu var koriģēt tikai apmācības ceļā.

Runājām, ka sunim tāpat kā vēl dažam labam uz šīs pasaules mīlestība iet caur vēderu. Kā paust viņam savu mīlestību, vispareizāk ēdinot?

Es atbalstu jebkuru barošanas veidu, kas izsvarotās proporcijās nodrošina visu organismam nepieciešamo. Savu dzīvnieku ēdināšanai jau 25 gadus izmantoju tikai kvalitatīvu sauso barību. Bet man ir draugi, kuri savus suņus un kaķus baro ar svaigo barību – jēlu gaļu pareizā sabalansējumā ar pārējām pilnvērtīga uztura sastāvdaļām. Vienīgais, pret ko es suņu ēdināšanā kategoriski iebilstu, – ka barība pieejama visu laiku. Ēdiens tomēr ir ļoti svarīgs attiecību regulēšanas instruments, proti, es te esmu galvenais un barību tev došu, kad es gribēšu – no rīta un vakarā –, nevis tad, kad tu pieprasīsi. Ja negribi, neēd! Tiklīdz suns atļausies uzskatīt par kungu un noteicēju sevi, nevis saimnieku, viņš var sākt manipulēt ar vēlmi mainīt sev par labu arī citas prioritātes.