Ukraiņu bēgles Latvijā: "Mēs jau sākam līdzināties latviešiem!"

Natālija ar Dašu pēc tautības ir krievietes. Pusgada laikā, esot šeit, viņas apgūst latviešu valodu, Natālija strādā savā profesijā (viņa ir bērnu psihologs), bet Daša līdz šim rudenim mācījās latviešu skolā. “Kad atbraucām, domājām, ka prom no mājām būsim mēnesi divus. Bet nu jau te esam pietiekami ilgi un atpakaļ uz Ukrainu pagaidām netaisāmies,” saka Daša.

Un patiesībā viņām atgriezties mājās ir bīstami, jo dzimtā pilsēta joprojām tiek regulāri apšaudīta ar raķetēm. “Tur joprojām ir ļoti “karsti”. Tikai tāpēc esam vēl šeit. Tiklīdz būs iespēja atgriezties, protams, nekavēsimies ne mirkli,” paskaidro Natālija.

Nejūtas kā svešinieces

Uz Latviju Natālija atbēga kopā ar pusaugu meitu, Ukrainā palika Natālijas vīrs, dēls un māte. Natālijas dēls ir sporta ārsts un līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā strādāja vienā basketbola komandā kopā ar kādu latviešu treneri. Tieši mūsu basketbola speciālists un viņa ģimene palīdzēja bēglēm nokļūt līdz Latvijai un šeit iekārtoties.

Latvijā līdz šim viņas nebija bijušas, un uz jautājumu, kādas ir sajūtas, nonākot pilnīgi svešā zemē, kur nav ne draugu, ne radinieku, Natālija sirsnīgi pasmaida: “Kā izrādījās, mēs nebijām bez draugiem! Mēs tos ļoti ātri ieguvām. Pateicoties tam, cik ļoti dēla kolēģis un viņa ģimene par mums rūpējās, ātri vien sajutāmies kā mājās. Vēl liels paldies jāsaka arī Rīgas domes Labklājības departamenta direktorei Irēnai Kondrātei, ar kuru iepazinos, kad kā brīvprātīgā sāku strādāt bēgļu atbalsta centrā. Viņa ir malacis, joprojām apvaicājas, vai mums nevajag kādu palīdzību. Pat saņēmu no Rīgas domes Goda rakstu par savu brīvprātīgo ieguldījumu bēgļu atbalsta centrā. Esmu pateicīga arī Bērnu slimnīcas fondam un tā vadītājai Lienei Dambiņai, kas mani pieņēma darbā manā specialitātē. Vēl mūsu stāvokli ļoti atviegloja kāda jūsu skatuves māksliniece, kura bez maksas atļāva dzīvot viņas dzīvoklī. Paldies visiem!”

Kā viņas šeit jūtas? Vai šķiet, ka mūsu sabiedrība ukraiņu bēgles ir pieņēmusi? “Paveicās, ka uzreiz saskārāmies ar latviešiem. Uz ko tādu pat necerējām – sveši cilvēki, bet tik iejūtīgi, izpalīdzīgi, pretimnākoši,” saka Natālija. “Lai arī man pašai ir sajūtas, ka mēs te esam svešinieki, ka mums nav nekādu tiesību, tik un tā mūs uzņem ļoti silti, neliedz palīdzību,” atbild Daša, bet viņas mamma oponē: “Man nav sajūtas, ka mēs te būtu svešie. Laikam tas atkarīgs no tā, cik pats esi gatavs pieņemt vietējos cilvēkus. Mums jau no ierašanās pirmās dienas bija pozīcija, ka neprasīsim citiem palīdzību. Apzinājāmies, ka esam bēgles, taču mēs negājām pēc humānās palīdzības. Protams, liels paldies, ka ir šāda palīdzība, bet mums bija cieša nostāja – ja būsim spiestas aizķerties te ilgāk, tad noteikti meklēsim darbu. Jo svarīgi ir iekļauties sabiedrībā, kura mūs laipni pieņēma un deva pajumti. Piemēram, ļoti daudzi mani kolēģi, mediķi no Ukrainas, Latvijā jau strādā par ārstiem. Un viņi ir iekļāvušies. Grūti bija, bet iekļāvās kolektīvā. Kāpēc grūti? Sākumā bija tāda kā neuzticēšanās par Ukrainas ārstu profesionālo atbilstību, taču tas ir tikai saprotams – pavisam cita izglītība, sertifikācija. Bet visai ātri kļuva skaidrs, ka viņi ir ļoti labi speciālisti, un tika pieņemti. Viņi visi cītīgi mācās latviešu valodu, piemēram, pavisam nesen satiku pazīstamu kardiologu, kurš lepojās, ka pirmo reizi latviski uzrakstījis pacientam slimības vēsturi. Grūti bijis, bet uzrakstījis. Ja runā par integrāciju Latvijas sabiedrībā, viss ir atkarīgs no paša vēlmēm, kādi ir dzīves mērķi. Integrējas tie, kas negrasās doties tālāk uz citām valstīm, tur palikt, iespējams, pat uz visu dzīvi.”

Lielākā neizpratne Natālijai ir par Latvijā dzīvojošajiem krievu tautības cilvēkiem. Natālija pati ir krieviete, taču ko tādu nebija gaidījusi. “Ar viņiem ir grūti. Turklāt ar visiem, ar ko bijusi saskarsme. It kā jau pati esmu krieviete, krievvalodīgā, bet pēc saskarsmes ar viņiem piedzīvoju konkrētu šoku. Ar latviešiem tā nav. Viņi ir ļoti patīkami cilvēki, no viņiem neko negatīvu neesam dzirdējuši. Tieši pretēji! Visi nesavtīgi palīdz. Es kā krieviete nesaprotu, no kurienes jūsu krievvalodīgajos ir tāda uzvedība? Kāpēc viņi ko tādu atļaujas? Ļoti dīvainas izjūtas. It kā mēs būtu pilnīgi atšķirīgas tautības. Nu nepavisam ne brāļu tautas... Pie mums Ukrainā neviens tā neuzvedas. Tajā pašā laikā bēgļu atbalsta centrā iepazinos ar maskaviešiem, kas uz Latviju atbēguši jau pirms vairākiem gadiem. Viņi visu laiku nāk brīvprātīgi palīdzēt ukraiņu bēgļiem, atzinās, ka ir ļoti sāpīgi par to, ko Krievija dara Ukrainā. Tā kā cilvēki ir dažādi,” nopūšas Natālija.

Cienīt valsti, kurā dzīvo

Gan Natālija, gan viņas meita cītīgi apgūst latviešu valodu. Šo rīcību, šķiet, grūti pat saprast – viņas taču lieliski apzinās, ka šeit ir tikai uz laiku. “Pirmkārt, tā ir cieņa pret valsti, kura mūs uzņēmusi. Otrkārt, latviešiem taču būs patīkamāk, ja respektēsim un cienīsim viņu kultūru, tradīcijas, centīsimies runāt latviski. Bet, ja neko no tā nedari, tu vienkārši necieni ne šos cilvēkus, ne valsti,” atbild Daša, bet Natālija, kā jau psiholoģe, domā, ka iemesls meklējams daudz dziļāk: “Manuprāt, mums tas jau ir kā pieradums. Mēs esam krievi, taču dzīvojām Ukrainā un iemācījāmies ukraiņu valodu. Jā, sākumā runājām tikai krieviski, bet ar laiku apzinājāmies, ka ir tikai pašsaprotami zināt tās valsts valodu, kurā dzīvo.

“Tas taču ir tava paša komforta labā!” mammu papildina Daša: “Piemēram, man sākumā bija ļoti grūti vienai atrasties latviešu sabiedrībā un neko nesaprast, par ko visi apkārt runā. Tā ir ļoti neomulīga sajūta, tāpēc, protams, gribas iemācīties valodu, komunicēt ar cilvēkiem. Tā taču ir vieglāk un patīkamāk.”

Mācības latviešu vidusskolā

Par Dašu ir īpašs stāsts. Viņa jau samērā tekoši runā latviski, pāris mēnešu mācījās Āgenskalna ģimnāzijā, bet šo mācību gadu pavadīs, mācoties attālināti savā Ukrainas vidusskolā, jo mūsu valstīm ir dažāda izglītības sistēma – Ukrainā mācības ilgst 11 gadus, un Daša vēlas jau nākamgad pabeigt vidusskolu, lai iestātos augstskolā.

Pirmā skola, kurā Daša nonāca Latvijā, bija tā dēvētā “krievu skola”. “Kad aizgājām tur pieteikties, uzreiz kļuva skaidrs, ka tādā skolā nemācīšos. Vispirms jau tāpēc, ka sapratu, ka tur ir ļoti zems izglītības līmenis, otrkārt, nejutos tur ērti, arī attieksme pret mani bija dīvaina. Tāpēc izvēlējos latviešu skolu. Gan tādēļ, lai labāk iemācītos valodu, gan arī izglītības līmeņa dēļ,” stāsta Daša.

Uz iebildi, ka ir liela drosme mācīties skolā, kur mācības notiek nesaprotamā valodā, meitene pasmaida: “Protams, ka pirmajās dienās bija ļoti grūti, jo pilnībā nesapratu ne vārda. Ne to, ko stāsta skolotāji, ne – ko runā klasesbiedri. Toties bija skolotāji, kuri speciāli man vienai uzreiz iztulkoja stāstīto – vienu teikumu pasaka latviski un uzreiz pēc tam to pašu krieviski, bet pārsvarā man tulkoja klasesbiedrenes – uz angļu valodu, un es sev pierakstos iztulkoju krieviski. Vēl man piešķīra skolotāju, kas ar mani četrus mēnešus katru dienu nodarbojās individuāli. Pa stundai divām mācījāmies latviešu valodu. Tas ļoti palīdzēja, jau pēc pāris nedēļām skolā jutos aizvien labāk, līdz pēc pusotra mēneša sāku kaut ko saprast, ko stundās stāsta skolotāji. Bija arī ļoti patīkami, ka mūsu skolā viens skolotājs bija ukrainis, kurš pirms 30 gadiem pārcēlies uz Latviju. Un viņš ar mani runāja ukraiņu valodā.”

Kā meiteni no Ukrainas uztvēra klasesbiedri? “Mums klasē bija tikai meitenes – mācījos latviešu literatūras novirziena klasē. Mani uzreiz pieņēma, iekļāva savā kompānijā, neliedza palīdzību jebkurā situācijā. Tas bija jauki,” atceras Daša, bet meitenes mamma piebilst: “Šajā skolā bija pavisam cita atmosfēra. Cilvēciska, patīkama. No visiem – skolas direktora, pedagogiem, skolēniem. Tā ka no visas sirds varu teikt, ka ar skolu mums paveicās. Bet vispār mums ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kurus esam šeit satikušas un iepazinušas.”

Galvenais ir strādāt!

Natālija uzsver, ka no kara aizbēgušajiem galvenais ir nepierast pie bēgļa statusa – uzskatīt, ka viņiem visu laiku kaut kas pienākas, visu laiku prasīt palīdzību un atbalstu.

“Mana teorija ir tāda, ka tas ir ļoti bīstami – izmantot, ka tev visu laiku kaut ko dod. Jo tas ir cilvēku dabā – pierast pie šādām ērtībām, kad pašam ne par ko nav jāuztraucas, ka esi nodrošināts ar pajumti, ēdienu, naudu, ka vari atļauties nestrādāt. Es, piemēram, Latvijā ierados 1. martā un jau 1. aprīlī sāku strādāt. Protams, palīdzība daudziem bēgļiem patiešām ir ļoti nepieciešama, jo ir ģimenes, kas no kara šausmām izbēgušas tikai ar to, kas palicis mugurā, – nav ne iekrājumu, ne drēbju, mājas izpostītas. Kā arī daudziem bēgļiem, it sevišķi māmiņām, kurām jāpieskata mazi bērni, nav iespējas doties strādāt. Šī palīdzība bēgļiem ir vitāli svarīga, taču pie palīdzības nedrīkst pierast, jo, kad esi pieradis, jau sāc pieprasīt – ka iedots par maz, ka pienākas vēl vairāk. Sāc izrādīt sašutumu, ka par tevi pienācīgi nerūpējas. To jau lieliski pierādīja pētījums Vācijā ar Sīrijas bēgļiem, kad tika secināts, ka Vācija pati vainīga, jo bēgļus neasimilēja, nestimulēja viņus iekļauties sabiedrībā un strādāt, bet ar dāsniem pabalstiem pieradināja neko nedarīt, līdz ar to tikai pieprasīt vēl un vēl,” teic Natālija.

Viņas uzskats ir tāds, ka bēgļiem paralēli sniegtajam atbalstam jācenšas pašiem parūpēties par sevi. “Mums taču Latvijā dod iespēju strādāt. Jā, varbūt ne visiem šis darbs atbilst iegūtajai profesijai un vēlmēm, taču iespējas strādāt un pašiem nopelnīt iztikai ir! Jā, arī es izmantoju piedāvātās atbalsta iespējas, piemēram, bezmaksas sabiedrisko transportu – tas patiešām ļoti atvieglo situāciju, jā, mēs dzīvojam mēbelētā dzīvoklī, par to neko nemaksājot, jā, mums bija iekrājumi, kas ļāva te izdzīvot mēnesi divus, taču uzreiz biju gatava strādāt. Kaut vai par apkopēju, galvenais, lai spētu pati parūpēties par ģimeni un nepierast pie tā, ka tev visu laiku kaut kas pienākas,” paskaidro Natālija un ar smaidu atceras: “Saņemot pirmo algu, mēs ar meitu uzreiz devāmies uz veikalu un sapirkāmies sev apģērbu. Protams, mēs varējām humānās palīdzības centros paņemt saziedoto, taču šādu iespēju neizmantojām. Man nešķita, ka tā būtu pareizākā rīcība. Mēs taču te neieradāmies tādēļ, lai kaut ko tāpat vien sev pieprasītu. Mēs devāmies prom no mūsu pilsētas tāpēc, ka tur kļuva ļoti bīstami, pastāvēja nopietnas aplenkuma iespējas. Mēs ieradāmies Latvijā tikai tāpēc, ka bēgām no kara, ka te ir droši. Mēs pat necerējām uz kaut kādu humāno palīdzību, galvenais, lai būtu drošībā.”

Ar latviešu rakstura īpatnībām

Ja jau Natālija un Daša tik labi integrējušās latviešu sabiedrībā, vai nebaida, ja gadījumā Latvijā nāksies uzturēties vēl gadu vai divus, viņas kļūs jau par latvietēm? “Domāju, ka kļūsim. Bet tas jau tāpēc, ka mēs vairāk uzturamies latviešu sabiedrībā, nevis citu Ukrainas bēgļu kompānijā. Mēs jau tagad esam sevī uzsūkušas kaut kādus latviešu pieradumus, rakstura īpašības. Esmu to sevī pamanījusi, sarunājoties ar latviešiem, ka sāku uzvesties ne tā, kā līdz šim, ka vairāk līdzinos latviešiem,” smejoties atbild Daša, bet Natālija piebilst: “Man jau dēls visu laiku saka, ka, visticamāk, es palikšu Latvijā uz dzīvi. Nē, nē! Es atgriezīšos mājās. Bet par tām rakstura īpašībām Dašai ir pilnīga taisnība. Piemēram, esmu iemācījusies mierīgi stāvēt rindā un pagaidīt. Kad strādāju bēgļu atbalsta centrā, ar baudu vēroju, kā latvieši mierīgi spēj stāvēt rindā, sagaidīt savu kārtu. Tagad es tā daru, jo līdz šim mēs rindās nestāvējām! Mums taču ir pavisam cits raksturs, mēs esam daudz impulsīvāki, straujāki, emocionālāki! Kādas vēl Ukrainā rindas – visi centās būt pirmie, pielīst cits citam priekšā! Bet tagad esmu kļuvusi piezemētāka, mierīgāka, izturētāka. Kā jau latvieši. Latvija mūs patiešām ir mazliet izmainījusi. Un, kad atgriezīsimies mājās, visu labo, ko esam šeit uzsūkušas, ņemsim līdzi. Kaut vai idejas, kā labiekārtot skolu, ko noskatījām kādā lauku skoliņā.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""