Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Paula Stradiņa slimnīcas kapelānei Leldei Titavai mierinājuma vārdu atrašana ir ikdienas darbs. Viens „Dvēseļu dārzs” viņas vadībā jau tapis – blakus slimnīcai esošās Alberta baznīcas teritorijā.

Tik sīciņš miris bērns un tik lielas skumjas vecāku acīs. Bērni, kas izkūp gaisā 121

Bērni
2015. gada 24. maijā 06:10 2015. gada 24. maijā 06:10
Mazuļa gaidīšanas laiks parasti ir gaišu cerību pilns – viņš tiek uztverts kā ģimenes loceklis, ar viņu sarunājas, sauc vārdā, noglauda... Taču, ja notiek nelaime un grūtniecība pārtrūkst, viņš pēkšņi pārvēršas par medicīnisku atkritumu, kuru ļoti reti atdod vecākiem cieņpilni apglabāt. Tā tas ir pie mums. Daudzās Eiropas valstīs šo problēmu jau atrisinājuši.

Sievietēm, kas pirms pāris mēnešiem bija pulcējušās forumā HubDot, viņa teica: “Labdien, esmu Žanete, Miķeļa mamma. Viņš nav parasts puika, bet gan zvaigžņu bērns. Ar viņu nevar spēlēties un likt viņu gulēt, par viņu var tikai domāt...” Pēc asarām acīs Žanete redzēja, ka viņu sadzird, jo daudzām ir līdzīga pieredze. Miķelis ir viens no tiem vairāk nekā 3000 mazuļu, kurus Latvijā ik gadu vecāki zaudē grūtniecības laikā. Lielākoties tas notiek līdz trešajam, bet ap četrsimt – no trešā līdz pat devītajam mēnesim. Latvijā ik gadu pasaulē nāk ap 20 000 mazuļu, līdz ar to statistika ir biedējoša – šādi beidzas gandrīz septītā daļa grūtniecību. Medicīnas dokumentos līdz 22. nedēļai, kad bērns vēl nav 500 gramu smags, tas tiek saukts par augli, taču topošajiem vecākiem tas ir bērns – vienalga, cik centimetru garš un attīstījies. Kas ar šo augli/bērnu notiek, kad viņš tiek izņemts no mātes miesām?

Izraudāts. Miķelis ir zvaigžņu bērns

“Par savu bērniņu bijām ļoti ilgi domājuši,” stāsta Žanete Drone. “Mēs esam vieni no tiem, kas pie bērniņa diemžēl var tikt tikai medicīniskā ceļā. Saprotams, ka bijām ārkārtīgi laimīgi, kļūstot par topošajiem vecākiem. Man tajā laikā bija jau 37 gadi, to uzskata par riska grupu, un bija jāveic visādas analīzes. Dažas no tām liecināja, ka statistiski mana vecuma grūtniecēm ir diezgan augsts risks, ka bērnam būs ģenētiskas problēmas. Lai gan sonogrāfiskā izmeklēšana liecināja, ka viss ir kārtībā, mani nosūtīja uz amniocentēzi (ģenētiska augļūdens analīze – Red.), un jāteic, ka tobrīd šīs medicīniskās manipulācijas riskus es skaidri neapzinājos. Ģenētikas centrā ārste, raugoties manos dokumentos, teica – izskatās, ka risks, ka bērns būs slims, būs lielāks nekā risks, ka jūs viņu zaudēsiet šīs procedūras dēļ. Ir jābūt īpaši ciniskam, lai pateiktu ko tādu! Tajā brīdī jutu spiedienu, nevarēju pieņemt lēmumu un piekritu analīzei. Pēc tās jautāju ārstam, kā rīkoties, vai varu iet uz darbu. Man diezgan asi pajautāja – vai tad jūs esat krāvēja? Protams, ka neesmu. Tad ejiet uz darbu...

Protams, nevaru apgalvot, ka pie vainas ir tikai amniocentēze, iespējams, tā bija vairāku apstākļu sakritība, un manī jau bija kāda infekcija. Pāris nedēļu pēc procedūras sākās spontānais aborts. Tas bija šausmīgākais, kas ar mani varēja notikt.”

Savā dienasgrāmatā divus mēnešus pēc traģiskā notikuma Žanete rakstīja: “5. marts šogad atnāca kā viena no skaistākajām aizejošās ziemas dienām – spilgti zilas debesis, žilbinoša saule. Uz to es skatos caur slimnīcas logu un mēmi kliedzu. Es to nevaru nosaukt citādi. Man ir bijušas 24 stundas laika, lai apjēgtu neapjēdzamo – mūsu tik ilgus gadus gaidītais bebītis tomēr nebūs ar mums. Es apķeru savu apaļo punci un zinu, ka viņš tur ir, viņa sirsniņa sitas, viņš ķepurojas ar savām mazajām rociņām un kājiņām, bet pavisam drīz tas viss beigsies. Ar pēkšņu pārcilvēcisku spēju es savācos un saprotu, ka krist izmisumā un raudāt es varēšu vēlāk un vienmēr. Ka šobrīd, kamēr viņš vēl ir dzīvs un ar mani, man ir iespēja ar viņu vēl parunāties un samīļot viņu. Pateikt paldies par to, ka viņš ar savu esību vien ir sagādājis mums abiem ar tēti vislaimīgākos piecus mēnešus mūsu kopīgajā dzīvē.

Emociju, sajūtu un fizisko ciešanu gamma, kas plosīja mani un mūs un aizvien liek sāpēs sarauties čokurā, ir grūti aprakstāma. Šāds traģisks notikums ierauj tevi iepriekš nenojaustā virpulī. Mocīšanos ar to, kāpēc tā notika, papildina sastapšanās ar prātam neaptveramiem birokrātiskiem jautājumiem un nepārdomātām praktiskām niansēm. Piemēram, stundām ilgi gaidot uz nedzīvā bērniņa dzimšanu, tu esi spiesta klausīties blakus māmiņu dzemdību sāpju izraisītos un tikko pasaulē nākušu mazulīšu pirmajos kliedzienos. Vai arī būt kopā ar sievietēm, kas ir šeit, lai veiktu abortu. Pēc tam kad tavs bērniņš ir piedzimis, tev paziņo, ka viņš nemaz nav bērniņš, viņš ir auglis un ka tev viņu neatdos, lai atvadītos un apglabātu.”

Kad jautāju, vai viņi savas tiesības izcīnīja, Žanete, skumji smaidot, pamāj: “Drīzāk izraudājām. Mūsu daktere Dzemdību namā bija ļoti saprotoša un pretimnākoša. Bet ir vēl kāda sakritība – mūsu Miķelis visdrīzāk nebūtu cieņpilni apglabāts, ja pāris gadu pirms šā briesmīgā notikuma pie manis nebūtu nonākusi informācija par mājaslapu, kas tiek veltīta šai problēmai. Tā kā esmu aktīva Torņakalna draudzes locekle un mans darbs saistīts ar komunikācijām, mācītājs Linards Rozentāls man bija lūdzis palīdzēt ar mājaslapas izveidi. Piekritu izrediģēt tekstus, taču sapratusi, cik smaga ir šī tēma par zaudētiem bērniņiem, teicu, ka tomēr nevarēšu, bet atradīšu cilvēkus, kas to izdarīs. Un tajā traģiskajā naktī, kad ar mani pašu tas notika, pirmā doma man bija par šo lapu. Blakus bija telefons, varēju lasīt par citu cilvēku pieredzi, un tas man ļoti palīdzēja. Pateicoties tai, arī varēju cīnīties par savu Miķeli. To gan īstenībā darīja mans vīrs, es tobrīd nebiju spējīga. Mums izdevās viņu atgūt, kremēt un apglabāt. Pēc dažiem mēnešiem, lai dziedinātos pati un gādātu, lai vecākiem, kas pieredz šādu zaudējumu, nebūtu jāsastopas ar birokrātiskiem šķēršļiem, devos pie mācītāja un teicu, ka es, cik vien iespējams, vēlos piedalīties, sniegt informāciju ģimenēm, mainīt sabiedrības attieksmi, sadarboties ar mediķiem.”

Ar laiku Torņakalnā būs vēl viens „Dvēseļu dārzs”. Pērnajos Vasarsvētkos labdarības akcijas laikā baznīcas terase bija skaisti nosēta baltām vēja dzirnaviņām.
Kā Alberts izkūpēja

Savu kopu, kurā sākumā viņi bija trīs – Žanete Drone, Linards Rozentāls un Paula Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes centra kapelāne Lelde Titava, viņi nosauca par Zvaigžņu bērnu iniciatīvas grupu. Skaistais nosaukums aizgūts no Vācijas, kur tas ieviests, lai būtu vieglāk runāt par šiem bērniņiem, izvairoties no mulsinošiem anatomiskiem apzīmējumiem. Ar asarām un apelēšanu pie vecāku tiesībām izcīnījusi iespēju apglabāt savu bērnu, Žanete bija pārliecināta, ka nāksies mainīt likumus, ka Latvijas likumi tik tiešām ir tik tumši, ka liedz vecākiem apglabāt savus nedzīvi dzimušos bērnus. Skaidrības labad gan jāsaka – ja bērns ir dzimis, sākot ar 22. grūtniecības nedēļu, gandrīz viss notiek civilizēti. Viņam tiek piešķirts personas kods, un ķermenītis izsniegts vecākiem oficiālai apglabāšanai kapsētā. Birokrātija vienalga sit pa vecākiem – lai izņemtu bērna miršanas apliecību, viņiem jādodas uz dzimtsarakstu nodaļu, lai gan šo formalitāti izziņas veidā tikpat labi varētu nokārtot slimnīcā. Ja bērns dzimis pirms 22. nedēļas, tas tiek klasificēts kā auglis, un visbiežāk vecākiem netiek pat piedāvāta iespēja viņu apglabāt.

Situāciju ļoti labi raksturo kādas sievietes pieredzētais, kura to uzticējusi kapelānei Leldei: “X slimnīcas dzemdību nodaļā dzemdēju jau mirušu bērniņu, bija apmēram 21.–22. nedēļa. Pirms manis vēl vienai sievietei priekšlaikus dzimis bērniņš neizdzīvoja, bet viņam laikam bija mazliet vairāk nedēļu. Dzirdēju, ka ar vecākiem runā par apbedīšanu. Kad Alberts piedzima, vecmāte pateica svaru, garumu, stāstīja, ka skaisti viņu iepako un rīt sūtīs uz Rīgu veikt ekspertīzi, pēc tam tādus bērniņus kremē.” Šī informācija esot nomierinājusi, un arī vecmāti sieviete raksturo “ļoti laba – vispiemērotākā manam bēdīgajam gadījumam”. Tikai žēl, ka neesot piedāvājusi bērniņu aplūkot. “Lai gan man tajā mirklī bija bail uz to pusi pat skatīties.”

Vislielākais satricinājums bijis jāpiedzīvo nākamajā dienā, kad nodaļā jau bijis cits personāls, kurš apgalvojis, ka tik mazā laikā dzimušus bērniņus uz ekspertīzēm nesūtot. “Tas bija tāds juceklis! Pēc pāris dienām sāku runāt, ka mazuli vēlētos kremēt Rīgā (biju saņēmusi informāciju no draudzes mācītāja par vietu, kur to var izdarīt, – Dvēseļu dārzu). Teicu, ka varu pati aizvest, jo personāls atrunājās ar transporta trūkumu. Šoreiz saņēmu repliku, ka tik mazā laikā jau īsti neesot ko apglabāt. Un neviens nespēja atbildēt, kur palicis mans bērns. Kad nesaņēmu skaidru atbildi, kaut visšausmīgāko, sāku domāt, ka varbūt bērns tiek izmests atkritumos vai sadedzināts kurtuvē, kas apsilda slimnīcu, vai arī sadedzināts kopā ar medicīniskiem atkritumiem. Tad tiku mājās. Saņēmu pēdējās spēku atliekas un zvanīju, lai uzzinātu, kur varētu būt palicis mans bērns. Nodaļā, kur gulēju, man atbildēja, ka viņa vairs nav. X pilsētas morgā arī nebija. Zvanīju uz Rīgu, arī tur par viņu neko nezināja. Aizgāju pie X slimnīcas galvenā ārsta un dabūju pār lūpām jautājumu, kur ir mans bērns. Viņš atbildēja, ka nevienam personīgi neatdod mirušus bērnus – lai nesadomā aprakt, piemēram, savā piemājas dārzā. Tad es izmocīju pēdējo konkrēto jautājumu, vai iespējams, ka viņš ir sadedzināts slimnīcas kurtuvē. Atbilde bija noraidoša. Tātad secinājums – X pilsētā bērniņš ir izkūpējis gaisā.”

Ar mediķiem nekarojam

Kapelāne Lelde Titava, kas jau vairākus gadus ikdienā strādā ar vecākiem, kuri zaudē bērniņus grūtniecības laikā, atzīst – mūsu veselības aprūpes sistēmā daudzas jomas nav sakārtotas atbilstoši civilizētas valsts līmenim: “Viena no tādām ir saistīta ar slimnīcu dzemdību un ginekoloģijas nodaļu rīcību, atbrīvojoties no spontāno abortu sekām, bet no vecāku viedokļa – ar viņu priekšlaikus dzimušo bērnu mirstīgajām atliekām. Likums nenosaka, kādai būtu jābūt rīcībai šādos gadījumos. Bērnu mirstīgās atliekas tiek iznīcinātas kopā ar medicīniskajiem atkritumiem, un oficiāla šo pelnu apbedīšanas vieta neeksistē, izņemot gadījumus, kad, vecākiem konfliktējot un pastāvot uz savām tiesībām, izdodas iegūt tās no slimnīcu nodaļām, lai neoficiāli, bet ar cieņu savus mirušos bērnus apglabātu.”

Izrādās, Latvijā nav likuma, kas aizliegtu vecākiem izsniegt viņu mirušo bērnu mirstīgās atliekas, tā vienkārši ir iegājusies prakse slimnīcās, iespējams, ērtības labad. Žanete uzsver, ka Zvaigžņu bērnu grupai nekad neesot bijis mērķa karot ar mediķiem, skaidrs, arī viņi par šiem gadījumiem nepriecājas. Tiekoties ar ārstiem slimnīcās visā Latvijā, attieksme esot saprotoša, profesionāļi vienīgi norādot, ka vecākiem nevajadzētu idealizēt – spontānā abortā zaudētais bērniņš varētu arī neatgādināt mazu lellīti. Tā varētu būt arī audu sauja, asins recekļi, saplosīts ķermenītis, kuru ārsti saprotamu iemeslu dēļ atsakās rādīt vecākiem. Taču tas nevar būt par traucējošu apstākli tam, lai liegtu vecākiem apbedīt bērna atliekas. Mēs zinām, ka Vācijā, Somijā, Lielbritānijā, Polijā vecāki drīkst atvadīties un apglabāt savu zaudēto bērnu neatkarīgi no grūtniecības ilguma un tā, kā viņi to vēlas. Kāpēc lai tas nebūtu tikai un vienīgi vecāku pašu lēmums?

Īstenībā šāda prakse mūsu valstī pamazām tiek ieviesta. Ar Leldes Titavas inciatīvu ir panākts, ka līdzās Paula Stradiņa slimnīcai Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas teritorijā ir ierīkots Dvēseļu dārzs, kurā tiek apbedīti priekšlaikus dzimuši bērniņi. Viņi tiek sasaldēti, tad kremēti un reizi gadā, jūnija sākumā, visi vienlaikus skaistā ceremonijā cieņpilni izvadīti. Lelde un Zvaigžņu bērnu grupa uzsver, ka ļoti svarīgi, lai šādi tiktu apbedīti pilnīgi visi priekšlaikus dzimuši bērniņi un lai vecāki zinātu viņu atdusas vietu. Tieši atvadīšanos kā ļoti svarīgu sēru sastāvdaļu uzsver gan garīdznieki, gan psihoterapeiti. Tāds, no kura neesi pienācīgi atvadījies, ir kā bezvēsts pazudušais, kuru nepārtraukti gaidi atgriežamies, un sēras nebeidzas visa mūža garumā.

Ik pa laikam Torņakalna mācītāja Linarda Rozentāla sprediķi tiek veltīti zvaigžņu bērniem un viņu vecākiem.
Dvēseles izgāztuvē

Redzēt, kā tas notiek citur pasaulē, Leldei bija iespēja 2006. gadā, kad viņa pusgadu mācījās un strādāja ASV, Misūri štata Sentluisas klīnikā. Viņa kā kapelāne rezidente bija uzņēmusies atbildību par vairākām – dzemdību, grūtniecības patoloģiju, pēcdzemdību un ginekoloģiskā vēža – nodaļām. Lelde stāsta: “Manas pirmās naktsdežūras laikā četros no rīta saņēmām izsaukumu doties uz dzemdību nodaļu, kur bija miris aptuveni 20 nedēļu vecs bērniņš. Tas uz mani atstāja satriecošu iespaidu – nekad nebiju redzējusi tik sīciņu mirušu bērniņu un tik lielas skumjas vecāku acīs... Viņi vēlējās piemērotu rituālu. Mazulis bija saģērbts drēbītēs, kuras bija šuvusi brīvprātīgo organizācija. Bērna gultiņā bija ielikta atmiņu kastīte ar bukletiem par sievietes fizisko un iespējamo psihoemocionālo stāvokli pēc bērna zaudējuma, par slimnīcas piedāvāto bezmaksas iespēju kremēt bērna mirstīgās atliekas un pelnus izkaisīt īpašā vietā Dvēseļu dārzā, kas izveidots Vašingtonas universitātes īpašuma dabas parkā. Kastītē tika ievietotas arī mazā bērniņa fotogrāfijas, rokassprādzīte, puķu sēklas, kas iestrādātas īpašā papīra kartītē, lai vecāki tās vēlāk varētu iesēt, kā arī izsmeļoša informācija par atbalsta resursiem un slimnīcas rīkotajiem bērnu piemiņas pasākumiem jeb svētbrīžiem vairākas reizes gadā. Kad no bērna bija jāatvadās, kastītē tika ieliktas arī viņa zeķītes un cepurīte. Kastītes saturs bija simbolisks – lai vecāki tajā varētu glabāt visus tos nedaudzos apliecinājumus par bērna eksistenci, kas palīdzētu veidot atmiņas par viņu, jo, zaudējot grūtniecību, liecinājumiem par bērna realitāti ir nozīmīga loma sēru periodā un atgriežoties atpakaļ dzīvē. Ja sieviete vai vecāki nevēlas kastīti ņemt, slimnīca to glabā vienu gadu, ja nu viņu domas mainītos.”

Atgriezusies no ASV, Lelde bija aizrautības pilna šo cilvēcības praksi ieviest arī Latvijā. Ceļš bija smagu atziņu pilns. Lai noskaidrotu, kas notiek ar priekšlaikus dzimušiem bērniem, Lelde ar kolēģi apsekojusi gan Stradiņa slimnīcas morgu, gan Rīgas pilsētas krematoriju: “Nonācām pie šokējošas atklāsmes, ka bērni, kas miruši pat pēc likumā noteiktajām 22 nedēļām, pazūd bez pēdām, ja vecāki paši nespēj uzņemties viņu apglabāšanu. Zinot, ka Pierīgā izveidota pat dzīvnieku kapsēta, šis atklājums šķita sirreāls. Kā tas var būt, ka bērnu mirstīgās atliekas mūsu valstī jau gadiem ilgi neapglabā, bet vienkārši iznīcina?” Šokējoša pieredze ir arī Igaunijai. Kā 2008. gadā vēstīja laikraksts Postimees, netālu no Tartu izgāztuvē tika atrastas septiņas tonnas cilvēku atlieku – ārstniecības iestādēs amputētās ķermeņa daļas un embriji, jo, “lai ietaupītu naudu, Igaunijas pilsētas Tartu slimnīcas potenciāli infekciozus bioloģiskos atkritumus nosūta uz izgāztuvēm kopā ar parastajiem”.

Šis ētiskais IQ

Jāatzīst, ka attiecībā uz nedzimuša bērna tiesībām likumdošana mūsu valstī joprojām ir neizstrādāta, un šis juridiskais vakuums radies no tikpat nesakārtotas domāšanas. 2009. gada 10. decembrī Saeima ir pieņēmusi likumu Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu, bet tajā nav skaidri formulēta attieksme pret ieņemtiem bērniem. Varbūt, meklējot jēgpilnu atbildi, var pieķerties vārdam cieņa? Jo atkritumos taču izmetam mēslus – to, kas nav mūsu cieņas vērts, piemēram, matu kumšķus un nogrieztus nagus. Vai tiešām dzīvība, kas mēnešiem aug mātes miesās, bet pati par sevi vēl nevar pastāvēt, ir pielīdzināma kaut kam tik nevērtīgam?

Kā veidojies sabiedrības viedoklis cauri gadsimtiem? Lelde Titava atsaucas uz sengrieķu domātāju Aristoteli, kurš, filozofējot par jaunas dzīvības rašanos mātes miesās, runāja par tās potencialitāti – tātad par ko tādu, kam ir iespējamība izveidoties par “īstu cilvēku”. Lai pierādītu, ka ieņemtais bērns nav persona, bieži vien tiek pieminēts domātspējas trūkums (pirms tam, protams, vajadzētu vienoties, ko vispār saprotam ar terminu domāt – verbālu vai emocionālu procesu. Ja balstāmies uz 20. gadsimta racionālās zinātnes priekšstatiem, tad laikam jau verbālo). Domātspēju kā personu raksturojošu lielumu 1972. gadā formulēja medicīnas ētikas speciālists Džozefs Flečers, un saskaņā ar viņa pieņēmumu par neeksistējošu var uzskatīt jebkuru personu, ja tās smadzeņu garozas darbība neatbilst noteiktam līmenim. Šāda pieeja personas statusu atņem visiem garīgi atpalikušajiem, jaundzimušajiem, komā esošiem un arī ieņemtajiem bērniem.

Ja sabiedrība topošo cilvēciņu tomēr atzītu par personu, nebūtu jārunā, vai tas pelnījis cieņpilnu apglabāšanu. Varbūt ievērības cienīga ir atziņa, ka mediķi ir tik ļoti tendēti uz izvairīšanos no ciešanām, ka pie reizes izvairās arī no cilvēcīgas komunikācijas. Vecais sakāmvārds, ka reizē ar netīro ūdeni no vannas tiek izliets arī bērns, šajā kontekstā skan skarbi, bet patiesi. No ārstiem un medicīnas māsām izskanējušās frāzes – beidziet taču par to runāt kā par bērnu, tas ir auglis! – diemžēl ir ikdiena. Žanete Drone atzīst, ka parasti gan ārsti esot saprotoši. “Vienīgo patiesi neiecietīgo attieksmi saņēmām no bijušās veselības ministres (Ingrīdas Circenes, kura, starp citu, pati ir ginekoloģe – Red.), kurai bija ļoti kategoriska nostāja. Viņas uzskats bija – ja tas ir spontāns aborts, tad tam noteikti ir kāds iemesls. Un būtībā esot pat labi, ka tas notiek – nav slimā bērna, un arī sieviete vesela... Bet kurš tad izsvērs – tas bija tāds bērns vai šitāds?”

Vienīgais likums, kas pilnīgi skaidri nosaka ieņemtā bērna tiesības, ir Latvijas Republikas Civillikumā noteiktās mantojuma tiesības, ka “fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi”. Ar šo definējumu var saprast, ka ieņemts bērns ir fiziska persona un kā tāda tiek respektēta vismaz mantošanas aspektā.

Žanete vēlējās, lai viņas Miķelis tiktu apbedīts nekur citur kā pie Torņakalna baznīcas – vietā, kur abi ar vīru jūtas mierīgi un labi

Tiek kopts likumu dārzs

Šobrīd Zvaigžņu bērnu grupa strādā, lai gadījumos, kad grūtniecība tiek pārtraukta līdz 22. nedēļai un vecāki izvēlas saņemt bērna mirstīgās atliekas apglabāšanai, ārstniecības iestāde izsniedz izziņu, kas būtu saistoša kapu pārvaldēm, lai tās piekristu šādam apbedījumam. Ja vecāki atsakās no bērna mirstīgajām atliekām, tad ārstniecības iestāde nodrošina cilvēka cieņai atbilstošu apglabāšanu.

Sadarbībā ar Veselības ministrijas ekspertiem grupa, izpētot spēkā esošo normatīvo regulējumu, ir atklājusi, ka īstenībā jau tagad ārstniecības iestāde nedrīkst liegt vecākiem iespēju saņemt zaudētā bērna mirstīgās atliekas. Ministru kabineta 2007. gada 27. marta noteikumu Nr. 215 Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai 13. punkts nosaka, ka stacionārā ārstniecības iestāde nodrošina transportu tajā miruša bērna (nedzīvi dzimuša augļa) pārvešanai, lai veiktu kremāciju, ja vecāki vai citi radinieki to neapglabā paši. Tātad ārstniecības iestādes drīkst un tām ir pat pienākums izsniegt līdz 22. nedēļai miruša bērna mirstīgās atliekas vecākiem. Vienīgā problēma, ka miršanas apliecību izsniedz tikai pēc 22. grūtniecības nedēļas nedzīvi dzimušam bērnam, bet līdz tam vecākiem trūkst tiesiska pamata apbedīt bērna mirstīgās atliekas kapsētā vai kremēt.

“Mēs aicinām pielīdzināt ārstniecības izsniegto izziņu Nr. 027/u dokumentam, uz kura pamata vecākiem ir tiesības mirstīgās atliekas apglabāt vai kremēt,” saka Žanete Drone. “Tas samazinātu birokrātisko slogu, nesagādājot papildu psiholoģisko diskomfortu vecākiem. Ministru kabineta 2010. gada 29. jūnijā apstiprinātie Kremācijas noteikumi paredz, ka kapsētai (krematorijai) ir jāpieņem apbedīšanai arī tādi mirušie, kas ir pakļaujami obligātai kremācijai, un līdz 22. grūtniecības nedēļai nedzīvi dzimušie bērni tieši tam atbilst. Lai to sakārtotu, pietiktu ar papildinājumiem šajos noteikumos. Mūsu nākamās aktivitātes noteikti saistīsies ar to, lai sievietes, kas zaudē bērnu līdz 22. grūtniecības nedēļai un ir maksājušas sociālo nodokli, saņemtu tādu pašu pabalstu kā tās, kuru bērni piedzimst dzīvi. Vācijā sievietei atkarībā no grūtniecības laika, kurā zaudēts bērns, pienākas apmaksāts fiziskās un psiholoģiskās atlabšanas laiks un pabalsts.”

Neērtie brāļi un māsas

Miķelis tika kremēts un apglabāts pie vienas no skaistajām priedēm Torņakalnā. Žanete stāsta, ka ar vīru apsvēruši dažādas iespējas – apglabāt pie lauku mājām vai citur, bet palikuši pie savas baznīcas, jo tur viņi jūtoties labi, tur esot miers. Ar laiku Torņakalnā būs vēl viens Dvēseļu dārzs. Pērnajos Vasarsvētkos labdarības akcijas laikā baznīcas terase bija skaisti nosēta baltām vēja dzirnaviņām. “Kad pie draudzes padomes galda no divpadsmit cilvēkiem trīs jau sēdējām ar šādu skumju pieredzi, sapratām, ka bez sava Dvēseļu dārza neiztikt,” atzīst Žanete. Par savas piemiņas vietas ierīkošanu domājot arī Liepājā.

Lelde Titava atzīst, ka klauvējusi pie daudzu draudžu durvīm, būdama pārliecināta, ka idejai par Dvēseļu dārzu atradīs dzirdīgas ausis it visur. Taču atvērušās tikai dažas. Parastā nostāja bijusi: “mums jau savu bēdu pietiek” vai “nē, nē, cilvēki nāks pie mums laulāties, un tur būs kas tāds...” Iespējams, šī nevērība sakņojas nedefinētā nosodījumā, ka šī nelaime sievieti un ģimeni piemeklējusi kā kāda grēka sekas. Lelde klauvē pie savu brāļu un māsu sirdīm, sakot, ka šī ir tā reize, kad viņi gan paši sev, gan visai sabiedrībai var pierādīt, ka kristietība ir ne tikai vārdos, bet arī darbos. Viņas maģistra darbs Teoloģijas fakultātē saucas – Latvijas neesošie bērni: sēras un rituālu nepieciešamība. Un rituāli ir tie, kurus cilvēks var saņemt savā draudzē, baznīcā.

Daudzas sievietes, kas zaudējušas bērniņus pārtrūkušas grūtniecības dēļ, par Dvēseļu dārzu un savām tiesībām uzzina tieši no mācītāja. Daudz labu padomu un mierinošu vārdu apkopoti mājaslapā dveseludarzs.lv. Torņakalna draudzes mācītājs Linards Rozentāls saka: “Beigu beigās es nonāku pie tā, ka mana patiesā būtība nav dzimusi noteiktā datumā un tā nenomirs noteiktā datumā. Tā vienmēr ir bijusi, ir un arī būs. Tā ir tā daļa manī, kura dzīvo no mūžīgās dzīvības. Un tā tas bija pirms manas ienākšanas šajā pasaulē un būs arī pēc manas aiziešanas. Tāpēc mēs vispār varam sacīt šos paradoksālos vārdus par Zvaigžņu bērniem – gaidīti, mīlēti, ir. Viņu, ja tā var sacīt, irība, esība, patība nemirst, jo nekad nav piedzimusi. Tā bija pirms visa un paliek pēc visa, ja ar visu mēs domājam šo dzīvi.”

Iespējams, uz lielajiem jautājumiem cilvēce atbildi neatradīs ļoti ilgi – tūkstošiem gadu vēl priekšā, ko strīdēties un domāt par reliģijām, Dievu, matēriju. Bet dzīvojam šodien un te. Sievietes ar cerībām zem sirds nēsā bērniņus, kurus nesauc par augļiem vai embrijiem, bet vārdā – mana mazā Grēta, Alberts, Miķelis, Bella, Olivers... Katra zina ārsta prognozēto dzimšanas dienu, taču diemžēl tā reizēm pienāk par agru. Tad liela prieka vietā ir neizsmeļams skumju okeāns. Un tajā brīdī nav spēka cīnīties, domāt par likumiem, definīcijām. Mūsu cilvēcīgais pienākums ir palīdzēt pārciest. Būt blakus, cieņpilni izturoties arī pret tiem, kas varēja būt starp mums. Pret dzīvību vispār.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris

Citi šobrīd lasa

Jānis Peters par dzīvi, dzeju un mīlestību: "Es nemaz nezinu, ko darītu, ja Baibas nebūtu" 1
Hokejistam Rodrigo Ābolam smieklīgs misēklis, priecājoties par vārtu guvumu 5
Mihaēls Šūmahers savu 50. dzimšanas dienu izrādās nosvinējis tālu no mājām Šveicē 8
Skatīt visus komentārus

Главный секрет Татьяны Васильевой: актриса изменяла мужьям с «мастером секса»

Сестра экс-министра иностранных дел Великобритании устроила стриптиз в прямом эфире из-за Brexit