Andris Ērglis: "Īstā dzīve sākas pēc trīsdesmit"

Man tolaik bija gadi divdesmit. Tu ievedi studijā īstu sievieti ar silikona krūtīm un teici – vari pačamdīt. To vēl tagad atceros.

Pačamdīji?

To gan neatceros. Laikam, jā.

Ja būtu pačamdījis, tad atcerētos.

Tur taču filmēja, varbūt arī nečamdīju. Neatceros. Nu, lūk, tagad arī nācu ar tevi runāt, jo man atmiņā tās reizes piedzīvojums palicis. Bija interesanti. Kā tevi ieraugu, tā man uzreiz prātā silikona krūtis.

Tu esi pirmais, kuram es ar tādu lietu asociējos. Ar tām silikona krūtīm man ir tā, ka es uz kādu preses izdevumu, kas raksta par slavenībām, pat biju nikns, jo viņi manu foto ielika vienā lapā ar Sončiku un viņas silikona krūtīm.

Atklāšu tev noslēpumu – viņa arī ir daudz slavenāka par tevi.

Bet es biju nikns. Jā, par to slavu... Tevi pēdējā laikā nekur tā īsti neredz – ne žurnālos, ne TV. Nevienu tu neinteresē?

Varbūt tā arī ir. Pats ar to esmu apmierināts, pat laimīgs. Pats teici, ka tagad esmu pieņēmies svarā. Drīkstu tagad to atļauties (smejas) un nenervozēt.

Bieži nervozē?

Nē. Es tagad tikai riju. Ar mani ir tā – ja nervozēju, man negribas ēst. Bet par to presi un TV – nekad neesmu tiecies pēc preses radītas sadzīviskas slavas un intereses. Man tas ir otršķirīgi. Primāri man ir savs darbs – mūzika, nevis dižošanās ar savu tualetes podu.

Labi, ka tevi nesatiku pirms gadiem četriem.

Nu, nu, kas tad būtu?

Tad bija tas tavs Ripoja akmens.

Tas, vecīt, bija pirms deviņiem gadiem.

Vari iet Guntaru Raču žņaugt. Briesmīga? Nu nezinu.

Bet bija laiks, kad to taču, šķiet, pat ledusskapis atskaņoja.

Bija tā, ka šī dziesma arī man līdz baltkvēlei bija aizskanējusies, jo tās bija par daudz. Taču ar populārām dziesmām jau ir tā, ka tās ir kādu laiku, tad ir pārtraukums, un tad atkal tās nāk atpakaļ.

Tā nāks atpakaļ? Tad es pavisam traks palikšu.

Varbūt es tieši to arī gribu, lai paliec traks? Bet par to Ripoja akmens. Tagad pasākumos, kur esmu, atskan tikai šīs dziesmas ievads, un cilvēkiem uzreiz uzjundī emocijas. Vai arī eju pa ielu, man pretī nāk cilvēki, kas atpazīst. Viņi nesaka – Andris aizgāja vai Ērglis aizgāja. Viņi saka – Ripoja akmens aizgāja.

Tev ir bijusi kāda cita iesauka bez Ripoja akmens?

Pirmajos kursos mūzikas vidusskolā es vienmēr biju jaunākais. Citi bija par mani gadu, divus, piecus vecāki... Visi mani sauca par mazo.

Klau, es arī tev ko pajautāšu. Pasaki man, kāds ir tavs mīļākais zīmols. Nešaubos, ka Dāvids.

(Apmulst.) Dāvids? Nē. Tas man par dārgu. Man nav tāda mīļākā. Man visu nosaka cena, un tikai pēc tam kvalitāte.

Nu viss skaidrs! Privātajā stilā esi lētais.

Jā. Vienīgi veļa man ir dārga. Bet par tevi, Andri. Kad gribēju sarunāt tevi uz interviju, tu biji kaut kur izbraucis. Kauliņus sildīji?

Kādus kauliņus sildīju? Biju tepat, kur visi latvieši brauc, – Anglijā. Tur lietus lija, ne saule spīdēja. Biju pie draugiem – pāris tur man ir. Te Latvijā jau nav, viss tukšs. Mums Liepājā – arī. Par nožēlu. Ielas tukšas, jo puse Latvijas sabraukusi Rīgā, bet pārējie – Anglijā un citur. Liepājā to ļoti izjūt. Vasarā, kad brauc tūristi, tad vēl tā, taču rudenī un ziemā... Brrrrr!

Tad tāpēc! A es domāju, ko viņi tik sūdīgi izskatījās.

Kā tad. Bet tāpat tas neliedza kādam no muzeja Freimaņa bikses nofenderēt.

Tu jau parasti visu taisi tādu, ka iespīlēts. Neesmu tās ņēmis. Un man arī nederētu – pats teici, ka esmu apvēlies. Man arī ne visai patīk, kad ļoti iespīlēti.

Es vienmēr taisu, lai sieviete – sievišķīga un vīrietis – vīrišķīgs...

Labi, labi neapvainojies uzreiz, nesāc raudāt!

Apvainojums jau paliek... Bet labi. Man prieks, ka tev tagad jauna frizūra. Pirms tam bija tāda meitenīga – it kā parūka uz otru pusi būtu uzlikta.

Pateikt kaut ko par tevi? Atkal apvainosies. Pašam jau tev agrāk bija gari mati...

Jā, gari, līdz pusmugurai. Blondi un dabīgi lokaini.

Tev tagad ir 33. Kā jūties savos gados?

Vīriešiem ir tā, ka īstā dzīve sākas pēc trīsdesmit. Tad sāc nobriest, pamazām zūd tā dēvētais jaunības maksimālisms. Es tagad jūtos ļoti labi, esmu savā ziņā līdzsvarots.

Aicināja, bet... Katram ir pašam jāsaprot, ko var izdarīt, vai tas būs pietiekami labi. Es nejūtos tik spēcīgs, lai tagad tur kāptu uz skatuves un mēģinātu atdarināt. Ne tāpēc, ka nevarētu par sievieti izpušķoties. To es varētu, es arī par pērtiķi varētu pārtapt, bet nejūtu, ka man ko tādu vajag, ka tas būs okei.

Skaties, kā jaunajiem censoņiem sanāk?

Ar vienu aci... Par kaut ko, kas Latvijā notiek, jau interesējos. Nedzīvoju ne mežā, ne savā zonā bez televizora.

Par to, ko daru! Es dziedu. Pirms dažām nedēļām ar Antru Stafecku mums tapa jauns videoklips dziesmai Laiks. Man šķiet, ļoti izdevies. Tāpat kā dziesma ir izdevusies un jau kādus divus mēnešus skan radio. Tāpat piedalos tradicionālajā koncerttūrē Manas tautas likteņdziesmas. Pēcāk būs Ziemassvētku programma ar Jāni Lūsēnu un Anniju Putniņu. Ar muzikālo jomu man viss kārtībā. Strādāju arī trīs skolās ar bērniem – Liepājā, Kuldīgā un Aizputē.

Ko tu tur māci? Bungas?

Jā, esmu sitamo instrumentu speciālists.

Maksā arī? Dzirdēts, ka skolotājiem algas samazināja.

Nē, zin’, es pats piemaksāju, lai varētu strādāt. Bet vispār, ja nopietni, ar to skolotāju algu reformu mums Latvijā tas izskatās ļoti žēlīgi. Nožēlojami, ja paraugāmies uz skolotāju algām Eiropas attīstītākās valstīs. Bet tā jau visiem, ne tikai skolotājiem.

Protams, ir bijuši. Ballītēs savulaik sāku spēlēt kopā ar tēvu. Tagad tas ir reti, bet tolaik kāzas bija divas dienas. Aizbraucām, viss tur ļoti labi gāja – kāzas jautras, līdz pieciem rītā spēlējām. Tad aizgājām gulēt, jo nākamajā rītā deviņos jau visi jāmodina. Pamodinām. Spēlējam arī otrā dienā līdz pulksten vieniem. Protams, ka visiem par maz. Viņi nāk, maksā entos rubļus par stundu. Nospēlējam vēl stundu. Vēl par maz, nāk atkal un vēl maksā par stundu. Tā līdz pieciem vakarā spēlējām... Bet man bija kādi 13 gadi. Nu, pēc tam gan mēs braucām mājās. Tēvs stūrēja, bet man širmis bija pavisam ciet – ne rītu, ne vakaru nesapratu no tās spēlēšanas. Pussešos vakarā tēvam jautāju, ko tie cilvēki tik agrā rīta stundā tik kuplā skaitā uz darbu iet.

Tie tādi bērnības stāstiņi. Runā labāk par savām trakākajām mīļākajām!

Mīļākās? Dāvid, tu ko? Skatuves māksliniekiem ir fanes. Man ir īstas fanes, kas koncertus neizlaiž. Viena, piemēram, ir no Bauskas. Kad man bija 30 gadu jubilejas koncerts, skatos – nes un uzdāvina džemperi Liepājas karoga krāsās ar izadītu Liepājas ģerboni. Visi jau varbūt padomāja, ka tas no Liepājas pašvaldības, bet, nē – to man fane uzadīja. Tāpat man ir dāvināti cimdi, zeķes, smiltsērkšķu sula. Nav gluži kā Raimondam Paulam, ka cūkas nes... Bet vispār tas ir patīkams process. Pārmērības un slimīga bāšanās virsū gan man nepatīk.

Kā sieva reaģē uz tavām fanēm?

Pirmajos gados bija tā, ka greizi skatījās. Toreiz tas fanu loks bija milzīgs. Atceros – Ķīpsalas hallē pusotru stundu sēdēju un rakstīju autogrāfus. Bet sieva man saprotoša. Kopā esam 11 gadus. Par to un daudz ko citu viņai paldies.

Labi. Izstāsti savus noslēpumus! Ar policiju kādreiz tev ir bijusi darīšana?

(Pieklauvē pie galda un krēsla.) Nē, un ceru, ka nekad arī nebūs. Ai nē, pagaidi, ir! Tolaik man bija 18 vai 19 gadu, mācījos Liepājas Emīla Melngaiļa mūzikas vidusskolā. Bija pavēls pavasaris, un pie skolas aiz mājas bija tāds klucītis, uz kura ar kursabiedru mēdzām pasēdēt un padzert alu. Vienu vakaru, kad bijām jau padzēruši septīto astoto vakaru pēc kārtas... Daudz jau nedzērām, katrs pa trim četrām pudelītēm. Bijām padzēruši, pēc pusnakts atvadījāmies un katrs devāmies uz savu pusi – mājās. Skatos, uz mana kursabiedra pusi ar sirēnām brauc menti. Redzu, ka manu pudeles brāli paņem aiz apkakles un iebāž mašīnā. Skatos, viņi brauc man pakaļ! Iemet arī mani mašīnā. Mēs tur abi sēžam – tādi, mazliet padzēruši aliņu... Policists prasa: „Ko jūs te logus sitat ārā?!” Mēs brīnāmies: „Kādus logus? Neko nezinām!” Izrādās, paralēlajā ielā, kur bija veikals 100 % sports, kāds ar akmeni bija izdauzījis lielo logu.

Te tev nu bija. Dziedāji par ripojošo akmeni un ieripināji skatlogā!

Jā, jā. Mūs aizveda līdz tam veikalam, un tur sēž bomzītis. Policisti šim prasa: „Šie dauzīja?” Bomzis māj ar galvu: „Jā, šis gaišais”, rāda uz mani. Man tovakar bija gaišas drēbes. Tai mirklī man auksti sviedri nolija. Kas te tagad notiek? Nebūtu vēl tos aliņus dzēruši... Policijā mūs iemeta izolatorā un vēlāk prasīja paskaidrojumus. „Kur strādā?” jautāja izmeklētājs. Es tajā laikā strādāju Liepājas simfoniskajā orķestrī, bet mans draugs jau bija skolotājs. Policisti tajā mirklī saskatījās un saprata, ka laikam tomēr nebūsim tie, ko meklē. Policisti atvainojās, izvadāja mūs pa mājām. Bet mēs... Aliņus nedzērām vismaz kādu nedēļu.

Tu jau meitenēm dikti patīc. Patiki pat ar tiem stulbajiem garajiem matiem.

Un ne tikai meitenēm, džekiem arī! Kad piedalījos Eirovīzijā ar grupu Bonaparti.lv. Man vēl bija garie mati, un biju mazliet tievāks. Kā zināms, Eirovīzija ir netradicionāls pasākums – tur ir pilns ar...

Bārdainām sievietēm.

Nu ja! Un tiem, kam puiši patīk. Es biju ļoti iekārots. Viens zviedrs skrēja man pakaļ visas tās divas nedēļas. Lai arī kur es atrastos, visur viņš bija priekšā. Tas čalis bija žurnālists un nelaida garām nevienu iespēju mani uzrunāt. Es, protams, šo situāciju izmantoju, jo publicitāte un popularitāte mums tur bija ļoti vajadzīga. Trīs dienas pirms Eirovīzijas finālkoncerta viens cilvēks no Latvijas viņam par mani pateica: „Šis puisis ir precējies, un viņam ir bērns.” Oi, cik tas zviedru čalis palika bēdīgs!

Nu jā, es tomēr esmu tradicionālu attiecību piekritējs – ir vīrietis un ir sieviete. Esam radīti viens otram. Tāpēc reizēm ir savādi, redzot acu priekšā homoseksuālus pārus. Tajā pašā Eirovīzijā – ar Andri Ābelīti aizgājām uz restorānu paklausīties dzīvās mūzikas koncertu. Mums pie blakus galdiņa apsēdās divi vīrieši – Dāvid, aptuveni tavā vecumā –, dzēra šampanieti ar ķirsīti. Tas vēl tā. Bet, kad viņi viens uz otru lūkojās, lūkojās un beigās jau pietuvojās pilnīgi cieši klāt, tad gan es samulsu. It kā man nav aizspriedumu pret citādajiem, bet kaut kā neomulīgi sajutos gan.

Ārzemēs tā ir normāla, ierasta parādība. Kad es ar dēlu dzīvoju Šanhajā un staigāju pa ielām, mums bieži nāca klāt pavecāki geji, sveicināja.

Klau, kāpēc tu laulību gredzenu nenēsā? Pārdevi lombardā, jo neiztiki ar savu pedagoga algu?

Jau labu laiku nenēsāju. Pat nezinu, kā tā gadījās. Tas neko nenozīmē, joprojām esmu precējies.

Kur tad tas gredzens palika?

Nezinu, sieva kaut kur ir nobāzusi. Zini, ikvienam jau dzīvē gadās visādi... Bet tas nenozīmē, ka kaut kas ir noticis.

Sastrīdējāties, un viņa tev atņēma gredzenu?

Nē, tā nevar teikt. Viss ir kārtībā. Manuprāt, vai tu mīli vai nemīli, dzīvo kopā vai ne – to jau neizsaka gredzens. Mana sieva gredzenu nēsā. 

Inta Mengiša, Edgars Orlovs, žurnāls "Kas Jauns" / Foto: Rojs Maizītis, no Ērgļu ģimenes privātā arhīva