"Kāda tu resna palikusi, kāpēc nesporto?" Sāpīgs Zanes stāsts par grūtniecības laiku

“Manas un mammas attiecības gandrīz vienmēr ir bijušas saspīlētas. Kad mācījos sākumskolā un pamatskolā, bija pavisam traki, jo mammai bija nelaužama pārliecība, ka bērniem visi mācību priekšmeti jāapgūst ļoti labi, visām atzīmēm jābūt tikai izcilām; ja bija citādāk, varēju dabūt kārtīgu pērienu.

Man obligāti bija jānes mājās diplomi, jāpiedalās olimpiādēs. It kā es viņu saprotu, jo vecāki grib ar saviem bērniem lepoties, bet vai atzīmes ir vissvarīgākais? Turklāt mēs visi nevaram būt ģēniji visās jomās, un tas, manuprāt, ir jāsaprot. Mani nelaida uz diskotēkām, it kā jau labi, jo laukos daudzi dzer, noiet no ceļa, bet – man nebija draugu.

Mamma vairākas reizes brīdināja, ka viņai būs kauns no apkārtējiem, ja slikti mācīšos, teica, ka tāpēc neies uz Ziemassvētku pasākumiem skolā. Viņai vienmēr vissvarīgākās ir bijušas apkārtējo domas, ko par viņu, viņas ģimeni padomās no malas. Tomēr pēdējās klasēs viss mazliet mainījās.

Baidoties no mammas reakcijas, sameloju, ka esam kopā ilgāk

Vidusskolā mācījos citā pilsētā, mājās biju tikai brīvdienās, un mūsu attiecības mazliet uzlabojās, jo reti tikāmies, tomēr vienmēr mammai visu līdz galam nestāstīju, gan viņas aizspriedumu, gan attieksmes dēļ. Starp mums vienmēr palika daļa neizrunātā un neizstāstītā, daudz noklusēta. Nekad ar savu mammu neesam varējusi atklāti izrunāties, piemēram, par seksu, attiecībām, kas būtu tikai normāli.

Pēc vidusskolas pāris gadus mācījos augstskolā, ko pametu, jo sapratu, ka tas nav īsti man, un mamma to nesaprata, bija sašutusi. Pārcēlos uz Rīgu, iestājos citā augstskolā un mājās braucu aizvien retāk, kad satiku draugu – pavisam reti. Biežāk braucām pie viņa vecākiem, taču mammai par to neuzdrošinājos stāstīt. Kad pirmo reizi ar draugu aizbraucām pie maniem vecākiem, es, baidoties no mammas reakcijas, ka esam kopā tikai mēnesi un mums jau ir nopietnas attiecības, sameloju par šo laiku.

Tomēr mamma tāpat lasīja morāli par to, ka esmu pārāk jauna attiecībām, kāpēc man tā jāsteidzas, vai tiešām viņš būs tas īstais. Pēc viņas domām, man būtu piemērotāks puisis, kurš dzīvē ir jau nostabilizējies, viņam ir stabils darbs un atalgojums, taču realitātē, lai kā mēs būtu iztēlojušies to, viss nereti sanāk pavisam citādāk.

Mans draugs juta šādu attieksmi un pat dažreiz pārmeta par to, jo viņa ģimenē ir pavisam citādas ģimeniskās attiecības, vienmēr esam tur mīļi gaidīti. Piemēram, mūsu ģimenē nekad kā citi nesabučojas, nesamīļojamies, un, ja mani, skolā sasveicinoties, gribēja samīļot, bija dīvaini, jo nebiju radusi pie šādas emociju izrādīšanas, man tas bija sveši.

Mūsu bērniņš pieteicās negaidīti

Saprotu jau arī to, ka vecāki strādā no rīta līdz vakaram, raujas, lai mums nekā netrūktu, bet man šķiet, ka labāk ir, lai finanšu ziņā kaut kā ir mazāk, turpretī ģimenē valda saskaņa un sapratne un vecāki izrāda, ka mīl savus bērnus. Man ir brālis, un daļēji vecāku aizņemtības dēļ esmu viņam bijusi mātes vietā, palīdzēju mācīties. Vienmēr esmu jutusi, ka no manis daudz vairāk tiek gaidīts, turklāt manā ģimenē vienmēr augstāk tiek vērtēti vīrieši, sievietes nav nekas, un vienmēr esmu izjutusi, ka mammai daudz mīļāks ir brālis.

Mūsu bērniņš pieteicās negaidīti, taču mums abiem pat nebija doma, ka mēs viņu nepaturētu, jo bijām šādu iespēju jau iepriekš apsprieduši. Ilgi nepirku grūtniecības testu, jo bija bail, ka tas būs pozitīvs, līdz draugs nopirka un izvirzīja ultimātu, lai es no rīta beidzot uztaisu un piezvanu viņam. Un tā, asarām līstot pār vaigiem, histēriski zvanīju viņam un šņukstot teicu, ka mums būs bērniņš.

Viss nebija tik vienkārši, jo apzinājāmies, ka rūpes par bērnu ir liela atbildība, ka būs nepieciešamas papildu finanses, tomēr mēs viņu ļoti gribējām! Ritēja mēneši, bet mammai tā arī vēl nebiju sadūšojusies pateikt, jo skaidri zināju, kāda būs viņas attieksme; ikreiz, kad braucu uz mājām ar domu, lai pastāstītu, viņa sāka kaut ko pārmest, teica, lai paskatos, kāda resna esmu palikusi, ka laikam nesportoju, nerūpējos par sevi. Uzsvēra, lai es tikai nedomājot palikt vēl stāvoklī, jo man nekā nav, neko neesmu sasniegusi, nav izglītības un naudas...

Gandrīz visām manām bijušajām klasesbiedrenēm jau bija bērni, un mamma uzsvēra, ka tikai man vēl tā trūka! Noklausoties to visu, lai gan biju ieradusies pastāstīt, ka jau gaidu bērniņu, man zuda drosme, mammas vārdi atsita šo vēlmi. Mani radinieki, kuriem biju pastāstījusi, uzdrošināja mani, teica, ka esmu taču drosmīga meitene, lai pastāstu viņai, bet es varēju izdarīt visu uz šīs pasaules, tikai ne pateikt patiesību. Un tā es turpināju braukt uz mājām, bet mamma vēl neko nezināja.

Staigāju apjomīgos džemperos, jakās, aizbildinājos, ka man ir auksti, slēpos... Tētim jau bijām pateikuši, jo zinājām, ka viņa attieksme nebūs tāda kā mammai, taču pabrīdinājām, lai viņš neko nesaka viņai, jo arī viņš apzinājās, kas sekos pēc tam. Nemaz nezinu, vai tētis uzdrošinājās mammai pateikt, ka ir jau zinājis pirms viņas. To, ka esmu stāvoklī, zināja vēl daži mani radi, jo apciemoja mani darbā, un noslēpt neko nevarēju. Kad pie manis nāca kursabiedrenes, arī no viņām slēpos, sēžot aiz galda, jo visa šī situācija, mammas sacītais bija manī iedzinis sava veida kauna sajūtu par to, ka esmu pametusi studijas, gaidu bērniņu... Ja tevi nosoda vistuvākais cilvēks – mamma, šķiet, ka to darīs arī citi.

Kad atradusi bildi, viņa raudājusi un trakojusi

Kad biju mājās pēdējo reizi, biju jau astotajā grūtniecības mēnesī. Biju paņēmusi līdzi pēdējo bērniņa ultrasonogrāfijas bildīti, jo nojautu, ka mammai atkal nevarēšu saņemties pateikt, un, braucot prom, ieliku to viņas jakas kabatā ar cerību, ka vismaz tā viņa beidzot visu uzzinās, jo es vairs nevarēju to izturēt. Kā man vēlāk stāstīja, kad viņa bija atradusi bildīti, viņa raudājusi un trakojusi. Sekoja daudzus mēnešus ilgs klusuma periods, sazinājos vienīgi ar tēti un brāli. Tomēr pēc laika viņa spēra pirmo soli un piezvanīja.

Tagad viss ir nokārtojies, laiks ir visu salicis savās vietās, un mēs atkal uzturam kontaktus un sarunājamies, braucam ciemos pie vecākiem, un viņi pie mums. Mūsu mazulis ir vislielākais acuraugs. Mamma man palīdz ar padomu mazā audzināšanā, taču, lai gan man šādi padomi būtu noderējuši arī agrāk, es nenožēloju, ka nepateicu viņai agrāk, jo kāpēc man, kad biju stāvoklī un visu jau tā tik sakāpināti uztvēru, būtu šāda spriedze jāiztur?

Viņa man nesen atzinās, ka sen jau bija pamanījusi, ka esmu gaidībās, bet gaidījusi, kad mēs pastāstīsim, taču patiesībā, ja tā padomā, kāpēc tad, ja viņa zināja, turpināja mani šādi apsaukāt un uztraukt?

Es ieteiktu citām mammām un meitām uzturēt savā starpā labas attiecības, ja kaut kas atgadās, lai ģimene var palīdzēt, atbalstīt un izrunāt visu. Mūsdienās vecāki ir pārāk aizņemti, pārņemti ar naudas pelnīšanu, lai varētu uzturēt ģimeni, lai tai nekā netrūktu, un ģimenē bieži vien pietrūkst cilvēcīgā faktora, kad, atnākot mājās, vari ar tuviniekiem pārrunāt dienas notikumus, izkratīt sirdi. Vecāki pārnāk pārguruši, viņus vairs neinteresē apkārt notiekošais, vienīgi iespēja atgūt spēkus atkal nākamajai darbadienai. Starp ģimenes locekļiem pietrūkst maiguma, siltuma, un smagi apzināties, ka ar tuvākajiem cilvēkiem nevari no sirds pat atklāti izrunāties. Tā visa man ir ļoti pietrūcis, taču tas ir palīdzējis ātrāk kļūt pastāvīgai, bet – par kādu cenu?”

Kasjauns.lv/ Foto: Shutterstock