Līgavu kleitu vietā tērpu māksliniece no Latvijas darina ukraiņiem kamuflāžu
Tērpu māksliniece Ieva Ādamsone uzņēmusies virsvadību, darinot kamuflāžas aizsargtīklus ukraiņu karavīriem.
“Man gan šobrīd vajadzēja šūt līgavu tērpus. Mani uzrunāja uzņēmums, kurš strādā Ukrainā un kurā sievietes šobrīd darina karavīriem kamuflāžas aizsargtīklus. Viņas man vaicāja, vai esot audumu atgriezumi, kurus šim mērķim var izmantot. Man gan pašai tādu nav, bet apkārt ir daudz čaklu daiļā dzimuma pārstāvju, kuras varētu uzņemties to darīt,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Ieva.
Vērienīga akcija
Vienas dienas laikā ideja pārauga par vērienīgu akciju, jau vairāki simti cilvēku ved audumu atgriezumus vai ņem uz mājām tos plēst gabalos. Iesaistījušies arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, darbs ir monotons, bet viņiem pa spēkam.
“Es tikai dažām sievietēm zinu vārdus. Ļoti daudz man zvana un interesējas, kā viņi paši to var darīt. Šķiet, ka tas viss jau aptvēris pusi Latvijas, man zvana no Ventspils, Jēkabpils un citām vietām. Šobrīd mans mērķis ir panākt, lai cilvēki paši tālāk koordinē procesu. Šie maskēšanās tīkli šobrīd Ukrainā ir ļoti vajadzīgi civilpersonām, kas aizgājušas karot. Tos var likt uz uzkabēm, ķiverēm, arī apsegt mašīnas,” skaidro Ieva.
Konsultējuši karavīri
Pirms ķerties pie darba, viņa apzvanījusi pazīstamus zemessargus, visi atzinuši, ka labāk ir šādi nekā nekādi. “Procesā mūs konsultēja augsta ranga militārpersona ar vairāku operāciju pieredzi – kā pareizi veidot, kādām krāsām jābūt. Par pamatu ņemti drošības tīkli, pinums jeb acs nav mazāka par pieciem centimetriem, un tie ir dubļu krāsā,” niansēs iedziļinās Ieva.
Izmantojamie materiāli nedrīkst spīdēt, tātad nevar izmantot atlasa audumus, svarīgi, lai samirkstot nelauž cauri gaismu. Pamatprincips – lai no desmit metru atstatuma īsti nevar saprast, kas tur ir. “Pirmajā dienā izmēģinājām vairākas tehnikas un kļūdījāmies, domājot, ja blīvāks, tad labāks. Svarīgi ir, ka 70% ir dabīgais.”
Pacilātā noskaņā
“Daudzi man tagad saka, ka beidzot jūtoties vajadzīgi. Nāk arī Rīgā dzīvojoša ukrainiete un teic: neko citu nevarot, tikai darināt auduma gabaliņus. Mēs visi esam pacilātā patosa piepildītā noskaņā un jūtamies noderīgi,” atzīst Ieva, atceroties pasaku par Elīzu, kura pin kreklus brāļiem, lai viņi nekļūtu par gulbjiem.
“Vakar man šeit bija 20 sievietes, un bija arī sarunāta tikšanās ar līgavu, lai vienotos par audumu izvēli tērpam. Ar viņu parkā uz soliņa visu izrunājām. Protams, es runāju ar līgavu, bet manas domas bija citur. Telefons visu laiku zvanīja, bet arī kara apstākļos vienmēr ir dzimuši bērni un cilvēki laulājušies,” piebilst Ieva.
