"4 gadu vecumā es jau klaiņoju pa ielām." Meitenīte Inga uzauga šausmīgos apstākļos

"Man visa dzīve ir tik ļoti mainījusies, ka reizēm liekas, kas tas vispār nav bijis ar mani..

No pašas bērnības manai mammai bija smagas veselības problēmas: šizofrēnija. Viņai bija arī problēmas ar alkoholu. Mani jau no aptuveni 3 gadu vecuma atstāja silītē." 

Smaga slimība kopā ar alkoholu 

4 gadu vecumā meitene jau klaiņoja pa ielām. "Es biju no pavisam nelabvēlīgas ģimenes." 

Inga neatcerējās konkrētu vecumu, kad pirmo reizi nonāca bērnunamā, bet zināja, ka pēc kāda laika mammai atļāva laboties.

Meitenīte nokļuva atpakaļ pie mammas, bet tur dzīve turpinājās ar alkoholu, pudeļu nēsāšanu. "Es to visu atceros. Bija šausmīgi, ka mēs dzīvojām sociālajā mājā. Tur viņai nāca vīrieši."

Kašķis, utis un vecas kurpes 

“Es nokļuva atpakaļ bērnunamā, jo mammai nekas nesanāca ar labošanos. Man pie mammas bija bail vispār nākt uz mājām. Vispār bija traki! Kad es nokļuvu atpakaļ bērnunamā, atceros, ka man bija vecas kurpes. Es raudāju, kad man vilka tās nost. Man bija kašķis, utis un viss pārējais." Tas bija laikā, kad meitenīte jau bija sākusi iet skolā. 

Ingas mamma nebija latviete, un līdz skolas vecumam meitenīte neprata latviešu valodu. Taču skolā aptuveni gada laikā viņa iemācījās sazināties latviski. Arī tagad viņas latviešu valoda ir ļoti laba - sarunas laikā nemaz nevar nojaust, ka latviešu valoda viņai nav dzimtā. 

Kopumā Inga bērnunamā pavadīto laiku atminas ar siltām jūtām. "Ja godīgi, tad bērnunams bija ļoti labs.. Es neko sliktu nevaru pateikt. Mums nebija nekādas "Marsa gatves" un šausmu stāstu." Meitenīte piedalījās dažādos konkursos, dziedāja, un bija sajūta, ka visi viņu mīlēja un ļoti labi izturējās. Bērnunamā viņa nodzīvoja līdz 12 gadu vecumam. 

Nokļūst audžumammas gādībā 

Meitenes pusaudžu vecumā uz bērnunamu atnāca kāda sieviete un interesējās par pieejamajiem bērniem. Direktore ieteica viņai Ingu. "It kā viss bija forši un labi. Viņa paņēma mani uz mājām un nāca ciemos. Viņa bija ļoti izglītota sieviete." 

Taču, iespējams, saistībā ar Ingas pusaudžu vecumu un smago pagātnes pieredzi, kā arī audžumammas valdonīgā rakstura dēļ abām neizdevās harmoniski sadzīvot. 

Bez nojausmas, kas ir tētis 

Inga dzīvei ar audžumammu saskata ļoti daudz plusu, piemēram, viņa ir redzējusi un iemācījusies dzīvot ģimenē. Pateicoties audžumammai, viņa ir ieguvusi augstāko izglītību un profesiju. Tomēr kā lielu mīnusu viņa uzskata to, ka audžumammai nebija vīra un līdz ar to Inga neiemācījās veidot attiecības ar vīriešiem. 

Viņas pašas bioloģiskais tētis jau sen ir mūžībā. "Es tēti vispār neatceros. Es tēti esmu redzējusi tikai bildēs. Tētis nomira, kad es biju pavisam maziņa." 

Arī pēc tam Inga neiepazina nevienu vīrieti, ko varētu saukt par tēti. "Man tēta vispār nebija. Es nezinu, kas ir tētis, jo audžumamma bija viena. Es nevaru teikt, ka dzīvoju pilnvērtīgā ģimenē, lai pēc tam pati varētu izveidot ģimeni un iemācīt savam bērnam ģimeniskas vērtības."

17 gadu vecumā aizgāja no audžumammas 

Ar ģimenisko vērtību apguvi Ingai pie audžumammas gāja diezgan smagi. "Es pati aizgāju prom no audžumamas 17 gadu vecumā, jo man bija par smagu tas viss. Es sāku savu dzīvi. Sapratu, ka nevaru tā." 

Audžumammai bija arī sava bioloģiskā meita, bet viņu attiecības bija problemātiskas un meita vairs nedzīvoja ar mammu kopā. 

Ingas audžumamma nebija ļoti bagāta, bet viņas dzīvoja tā, kā to darīja daudz vidusmēra cilvēku: "Šad tad kaut kur paceļojām. Izmācījusies es biju, paēdusi es biju. Es viņai esmu par ļoti daudz ko pateicīga."

Emocionāla vardarbība pret audžumeitu

Bet vienlaikus Inga bieži juta pret sevi vērstu emocionālu vardarbību. Lai gan audžumamma bija ļoti izglītota un ar zināšanām psiholoģijā, viņa mēdza apsaukāt un pazemot meiteni. 

Neskatoties uz to, ka audžumammai bija nauda, izglītība, dažādas iespējas dzīvē un psiholoģiskās zināšanas, viņa emocionāli slikti izturējās pret audžumeitu, Inga teica un minēja, ka šajā gadījumā var izmantot teicienu par kurpnieku bez savām kurpēm. 

Iespējams, audžumamma devās uz bērnunamu un paņēma Ingu pie sevis, jo viņai vajadzēja kādu cilvēku blakus un kādu, kas palīdz ikdienā. Viņa bija vientuļa - blakus nebija ne vīra, ne bērna. "Viņai pašai bija grūti." 

Aicina pieņemt bērniņu ģimenē tikai pēc nopietnām pārdomām 

Inga uzskata, ka ir labi, ja bez vecāku gādības palikušie bērni nonāk audžuģimenēs, taču šim lēmumam ir jābūt ļoti izsvērtam un pārdomātam: "Es nevaru 100% teikt, ka vajag ņemt bērnus." Viņa norādīja, ka Latvijā ļoti lielai daļai cilvēku ir smagi likteņi, un, ja šādi ļaudis paņem bērniņu no bērnunama, viņi audžubērnam var nodarīt vairāk slikta nekā laba. 

Pat, ja no ārpuses, pavirši skatoties, šķiet, ka ar audžuvecākiem viss ir kārtībā un viņiem var uzticēt svešu bērniņu, tuvāk iepazīstot, var atklāties dziļas un smagas problēmas, kas vēlāk var negatīvi ietekmēt arī paņemto bērnu. 

Audžuģimenes ārēji labais izskats un pilnais naudas maks ne vienmēr nozīmē, ka bērnam šajā ģimenē klāsies labi. Tāpēc Inga uzskata, ka būtu nepieciešama dziļāka psiholoģiska izpēte. Viņa neatceras, ka būtu uzdoti jautājumi par viņas sajūtām. Galvenais, ka bija atradies kāds cilvēks, kas bija gatavs meiteni paņemt pie sevis. 

Analīze var palīdzēt izbēgt no emocionālas vardarbības 

Dziļa psiholoģiska analīze var palīdzēt izbēgt ne tikai no fiziskas vardarbības pret pieņemto bērnu, piemēram, sišanu, kas ir ļoti bieži izplatīta sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, bet arī cita veida vardarbības. Arī izglītotiem un labi situētiem cilvēkiem var būt lielas problēmas ar savu personīgo dzīvi, piemēram, nepiepildītiem sapņiem. "Ir obligāti psiholoģiski jāizvērtē, kam atdod bērnus."

Protams, nevar ielīst neviena cilvēka privātajā dzīvē, bet vismaz ir jārunā ar bērnu un jājautā, kā viņš audžuģimenē jūtas. Jāņem vērā, ka bērnam var būt bail atklāt patieso ģimenes ainu un audžuvecāku rīcību. Tāpat iespējams, ka viņš jau būs iebaidīts. Tāpēc sarunām ar bērnu jābūt ļoti delikātām. 

Jāņem vērā, ka bērnunama bērniem sākumā var būt pilnīgi nesvarīgi, kādi cilvēki viņus paņem pie sevis. Inga atminējās, ka viņa kopā ar citiem bērnunama bērniem sēdēja uz soliņiem pie iestādes vārtiem un vēroja garāmejošos ļaudis ar bērniem, vēloties pēc iespējas ātrāk tikt prom ģimenē. Vienalga, kādā, galvenais, ka ģimenē. Bet, neskatoties uz bērna stiprajām vēlmēm pēc ģimenes, ir svarīgi rūpīgi izvērtēt pretendentus. 

Ģimenes pieredze ir vajadzīga 

Viņa uzskata, ka cilvēkam bērnībā ir jāgūst ģimenes pieredze, jo pretējā gadījumā viņam ir ļoti grūti izveidot savu ģimeni pieaugušā vecumā. Inga novērojusi, ka ļoti maz cilvēkiem, kas bērnību pavadījuši bērnunamos, tagad pieaugušā vecumā ir labas savas ģimenes. Bet nav tā, ka visi pamestu savus bērnus - varbūt ir tieši otrādi: viņi savus bērnus ļoti mīl un nevar iedomāties, ka varētu kādreiz atstāt. 

Inga norādīja, ka par bērnunamos ievietotajiem bērniem sabiedrībā nepieciešama plašāka un pieejamāka informācija. Lai gan daļai bērnu ir veselības problēmas un iepriekšēja pieredze sociāli nelabvēlīgā ģimenē, ir arī tādi bērni, kuru vecāki ir pēkšņi miruši un kuri nav pieredzējuši nelabvēlīgus apstākļus. 

Grūti runāt ar īsto mammu 

Inga pieaugušā vecumā ir kontaktējusies ar savu bioloģisko mammu, bet tās nav bijušas prieka pilnas tikšanās. "Man ar viņu ir ļoti grūti komunicēt. Viņa mēģina man zvanīt, bet man laikam iekšā ir nežēlība no bērnības, un patlaban es neceļu telefonu. 

Bet pirms kāda mirkļa es viņai palīdzēju pārvākties no slikta sociālā dzīvokļa uz labu sociālo dzīvokli. Tur, kur viņa dzīvoja, bija briesmīgi. Mēs esam redzējušās un kontaktējušās. Man kaut kādas jūtas pret viņu ir, bet man ir grūti ar viņu kontaktēties. Ja viņai būtu viss kārtībā ar veselību, iespējams, es to darītu, bet viņai ir diezgan smaga šizofrēnija." Labi, ka vismaz alkohola ietekme bioloģiskās mammas dzīvē ir mazinājusies. 

Jāpalīdz audžumammai 

Savukārt ar audžumammu Inga kontaktējas biežāk. "Mums ir pieklājīgas attiecības. Es mēģinu viņu atbalstīt, cik vien sanāk." Kad 17 gadu vecumā Inga aizgāja no audžumammas, jauniete vairākus gadus ar viņu nekontaktējās, bet pēc tam atsāka saziņu. 

"Viņai palika slikti ar veselību un nebija, kas palīdz. Mēs sākām komunicēt. Kopumā ar viņu komunicēt ļoti cieši ir grūti, īpaši tagad, kad cilvēks paliek vecāks. Turklāt audžumamma arī ir sapratusi, ka vecumdienās palikusi viena. "Sanāk tā: ja nebūtu es, tad būtu traki." 

Savu meitiņu ļoti, ļoti mīl

Inga pati ir mamma meitiņai, kurai patlaban ir 5 gadi un kuru viņa ļoti mīl. Meitiņas tētis patlaban dzīvo citā ģimenē, bet Inga jau 2 gadus ir kopā ar ļoti labu vīrieti. "Laikam pateicoties mana vīrieša raksturam, mēs kopumā labi sadzīvojam." 

"Es meitiņu ļoti mīlu. Ļoti bieži skatos uz viņu un ar asarām acīs atceros, kā bija man. Es uz viņu skatos un, godīgi sakot, nesaprotu, kā var atstāt savu bērnu...Mana meitiņa ir tik sirsnīga, smaidīga. Es nesaprotu, kā var atdot savu bērnu! 

Atceros sevi četru vai piecu gadu vecumā, kad man uzdāvināja vienu konfekti un es biju nenormāli pārlaimīga. Visas sišanas, dzeršanas! Es visu atceros. Manam bērnam nav nekā tāda. Viņa vispār nezina, ko tas nozīmē. Mums ir citādāks dzīves līmenis." Inga ir stāstījusi meitiņai par savu bērnību, un dažkārt mammas dusmu brīžos meitiņa teikusi, ka mamma dusmojas, jo viņai pašai bērnībā nebija mammas. 

Pieļauj domu pieņemt savā ģimenē kādu audžubērnu 

Ingai ir ienākusi prātā doma, ka kādreiz varētu pieņemt savā ģimenē kādu bērnunama bērniņu, bet viņa ļoti labi saprot, kādas problēmas ir bērnunama bērniem.

"Es teiktu, ka jā ir vairāk nekā nē," Inga sacīja, taču atzina, ka viņai no bērnībā piedzīvotā joprojām saglabājusies iekšēja agresivitāte. "Man būtu jāiet pie psihoterapeita 10 gadus, lai es sakārtotu sevi iekšēji un tiešām varētu dot bērnam to, ko es vēlētos dot." Runa ir ne tikai par mantām un fizisko nodrošinājumu, bet vairāk par emocionālo atbalstu, kas patiesībā bērniem ir svarīgāks. 

Vispirms sakārto sevi un tad domā par bērnu 

Tāpat Inga aicina potenciālos audžuvecākus vispirms pašiem tikt galā ar saviem sarežģījumiem un tikai tad pieņemt savā ģimenē bērnus no bērnunama. Tāpat ir svarīgi, lai cilvēkam, kurš izsaka vēlmi kļūt par audžuvecāku, ir sava ģimene un bērni. Bērnunama bērni ir pieraduši, ka apkārt ir daudz bērnu, nevis viņš ir viens pats kopā ar pieaugušo. 

Ja audžuvecāks ir viens pats bez dzīvesbiedra, parādās riska moments, ka viņa attiecības ar bērnu nebūs gluži veselīgas. "Es uzskatu, ka noteikti bērnu var dot tikai pilnvērtīgai ģimenei. Nevar dot bērnu tikai vienam vecākam. Tas ir kā no vienas akas otrā." 

Tēta trūkums atstājis negatīvu ietekmi Ingas dzīvē. "Man ir 35 gadi, un es tikai tagad sāku mācīties, kā pareizi jāizturas pret vīrieti ģimenē." Viņas meitiņa labprāt kontaktējas ar savu tēti, un Inga ir apņēmusies nekad savai meitai neliegt saziņu ar tēti. "Zinu, ka man nav bijis tēta, un man ir svarīgi, lai viņi kontaktējas.. Viss ir kārtībā. Mans bērns ir pilnīgi citādāks, nekā es biju. Viņa ir laimīga un viegla! Var redzēt, ka nav tā smaguma, kāds bija man."

Nevar samierināties ar mammas nodarīto 

Sarunas noslēgumā runājam arī par piedošanu bioloģiskajai mammai un audžumammai. Inga ar asarām acīs atzīst, ka nav izdevies piedot, atbrīvoties no pagātnes nastas un tikt pāri piedzīvotajam: "Nē! Ir ļoti grūti.. Man ir sabojāta visa dzīve. Es iekšēji nevaru ar to samierināties."

Redzot, ka abām mammām vajadzīgs atbalsts un ka viņa to sniedz nepilnīgi, Ingai ir bail, ka viņas meitiņa vecumdienās, iespējams, izturēsies sliktāk pret viņu. "Bet es nevaru sev pārkāpt pāri." 

Inga palīdzēja bioloģiskajai mammai pārvākties uz labāku dzīvokli, bet tagad tas nav vairs normālā stāvoklī. Ir grūti sarunāties ar mammu pat pa telefonu, kad viņai parādās veselības problēmas. "Ir grūti piedot. Man pret viņu ir jūtas.. Redzu, ka viņai ir vājš raksturs un dzīvē nav paveicies." 

Nesaprot, kā var nerūpēties par savu bērnu 

Inga ir vienīgais bērns savai bioloģiskajai mammai, jo jaunībā sieviete bija domājusi, ka nevar ieņemt bērnu, taču Inga neplānoti pieteicās. Inga uzskata, ka negaidīti piedzimušajai meitai vajadzēja kļūt par stimulu, lai mamma mainītu savu dzīvi un rūpētos par bērnu. 

Ingai arī grūti saprast, kā viņas mamma, kas 35 gadus nodzīvojusi Latvijā, joprojām nemāk latviešu valodu. Jā, mamma ir slima, taču viņai ir arī tādi brīži, kad slimība nav viņu pārņēmusi pilnībā un sieviete dzīvo adekvāti. 

Aicina nopietni izvērtēt potenciālos audžuvecākus

Arī audžumammai ir grūti piedot. "Viņa taču saprata, ka paņēma bērnu no bērnunama un ka šādam bērnam nevarēja teikt, ka es neesmu viņas meita."

Rezumējumā Inga vēlreiz aicināja izvērtēt potenciālos audžuvecākus un nedot bērnunama bērnus pa labi un kreisi. "Viņiem jau tā ir traumēta psihe. Viņiem ir vajadzīga pilnvērtīga ģimene! Nevajag bērnu atdot pirmajam cilvēkam, kas atrodas! Nē, labāk tad, lai bērns paliek bērnunamā. Viņam tur ir labi, protams, ja bērnunams ir labs."