Jauns skuķis nocopē vīrieti sava tēva gados. Māra: "Varbūt tā ir mīlestība?"

Ja vīrs ir krietni vecāks par sievu, viedie spriedēji parasti atvēl divus variantus sievietei un vienu (nu labi, vienu ar pusi) – vīrietim. Un proti – ja vīrietis ir turīgs vai (un) sabiedrībā pazīstams, tad jaunais skuķis būs statusa vai naudas apžilbis, tāpēc arī ļāvies nocopēties (pirmais variants).

Bet, ja nu gadījumā vecākais vīrs nav ne īpaši turīgāks, ne slavenāks par citiem, tad sievietei tiek pierakstīts Edipa komplekss – tēti meklē, nabadzīte... Savukārt vīrietim tiek inkriminēta izmisīga tveršanās pie aizejošās jaunības, kuru šis, jaunāku apņēmis, cer pagarināt un pie viena sev un citiem pierādīt, kā te laiž. Vai cits, tomēr arī līdzīgs, variants – kārums pēc „svaigas gaļas” ir tik nepārvarams, ka tā vārdā tiek upurēts gan saprāts, gan tikums.

Bet kā īsti ir patiesībā? Hā! Tas tik ir jautājums! Patiesībā to zina tikai divi – viņš un viņa. Visi pārējie var tikai nojaust, domāt, ka nojauš, un vērtēt pēc pašu vai svešu piedāvātās gudrības mērauklas. Un tomēr tā ir jau gadsimtiem ilgi aktuāla tēma – veciem vīriem jaunas sievas!

Gitai ir 26 gadi, un viņa nesen izšķīrās no sava vīra – sabiedrībā visnotaļ pazīstama kunga X. Apprecējās Gita pirms pieciem gadiem, kad “bijusi jauna, dumja, bet ļoooti smukiņa”. Gadu starpība ar vīru – „nieka” 24 gadi.

„Es esmu ‘argumentum ad oculos’. Juristu valodā tas nozīmē – uzskatāms pierādījums tam, ka jaunajām, bet ļoooti smukiņajām nav jāprecas ar vīriešiem, kuri par viņām divreiz vecāki! Paskatieties uz mani? Kas es esmu?” Gita savelk pieri simt grumbās. “Veca, nē, pareizāk būtu teikt – novecināta kā vītināta gaļa. Bet kāda es biju! Jautra, priecīga, dzīvīga, čakla, pati biju nopelnījusi studijas budžeta grupā. Piepelnījos par aukli, un nauda man bija pašai.

Reiz ar kursa biedrenēm aizgājām uz klubu. Dejojām, ārdījāmies, bija forši. Toreiz nenojautu, ka mūzika tajā ballē patiesībā ir mani brīvās dzīves bēru zvani. Tajā vakarā bija arī viņš, tas saldmēlis. „Acherontis pabulum” – elles izdzimums... Viņš bija atnācis ar kolēģiem dzert un paskatīties, vai patiesi Rīgā ir tik daudz skaistu, brīvu meiteņu. Ir! Par postu mums un visai sabiedrībai.

No viņa dvesa latviešu vīriešiem neraksturīga pašapziņa

Tas, ko viņš pasniedza, patiesībā bija „deceptio visus” – optiski maldi, jo es viņā redzēju to, ko viņš par sevi teica un ko es gribēju ieraudzīt. Viņš izskatījās satriecoši labi. Pirmām kārtām no viņa dvesa latviešu vīriešiem netipiska pašapziņa. Tāda, ka citus sita gar zemi! Viņš neizskatījās tā kā tie puikas, kurus es zināju, no viņa gluži vai oda pēc leknas apmierinātības. Viņa „plesis” vēl nebija kļuvis gluži caurredzams, ar mazo sirmumiņu deniņos viņš pat tā kā lepojās, bet ar siksnu bija tik mākslinieciski labi pievilcis mīksto vēderiņu, ka to nemaz nevarēja nojaust. Bet – galvenais – viņš kā jurists prata runāt. Latīniski, nepārsālot, bet ar vārdiem vien radot sajūtu, ka esmu vakara princese. Jau tad viņš izmeta makšķeri – esot tik vientuļš, tik nesaprasts...

De iure – precējies, de facto – ar sievu jau sen svešinieki, un saistot viņus tikai pienākums – tie paši nabaga bērniņi...Vecums... ē.. četrdesmit gadu, viņš teica… ē... ar astīti, piebilda vēlāk, kad bijām atkārtoti tikušies. Jā, tā ir vērtība, es elsu un uz vietas kļuvu par žēlsirdīgo samarieti. Un metos viņu iepriecināt. Čaloju, burbuļoju, biju jautra. Viņš manī silti raudzījās ar tādu kā skumju nolemtību, sak’, tu esi jauna, bet ko nu es, man nav lemts būt laimīgam. Vai tiešām mana dzīve jau galā? Nē, es viņu mundrināju – tu esi vīrišķīgs, gudrs, spējīgs, dzīvs! Viņš mani dēvēja par dzīves gaismiņu, mazo saulīti, kas viņam vēl atlikusi drūmajā un tikai vientulību atvēlošajā turpmākajā mūžā.

Viņam patika, kā esmu ģērbusies, kā izskatos – vēderiņš plakans un pliks, spoži auskari, pati solārijbrūna kā šokolādīte. Man glaimoja, ka viņš mani sagaidīja pēc lekcijām ar mašīnu, un ne jau kādu tur Rumbulas placī pirktu grabažu, bet vienmēr tīru, spožu auto.

Kad pirmo reizi mīlējāmies, lai ko viņš arī darītu, man tas viss bija labi, pareizi, lieliski, vienreizīgi, satriecoši un vēlreiz labi. Tu esi vislieliskākais, es viņam teicu, visjutīgākais, visspējīgākais, visizturīgākais, vistrakākais. Tā es teicu, bet pati biju izmetusi neatzītu metodi. Es labi zinu, ko sievas nedara... Un vēl visu, ko viņš man sacīja, es uzklausīju ar mirdzošām acīm! To jau raksta katrā žurnālā – uzklausiet, un jūs tapsiet uzrunāti!

Manas pūles atmaksājās. Es viņam atgriežot jaunību! Tā viņš teica, un es sasparojos vēl vairāk. Paziņoju, ka vēlos no viņa bērnu. Izmet šos vārdus kā laso. Un uzķērās! Kurš vīrietis gan negrib pēcnācējus? Viņš teica, ka ir gatavs! Gada laikā viņš aizgāja prom no sievas un bērniem, kas bija gandrīz manā vecumā. Aizgāja lepni – sievai atstājot visu. Beidzot viņš gribot arī dzīvot, viņš viņai paziņoja. Viņa viņam traucē dzīvot kā cilvēkam. Es biju muļķe un domāju, ka tā viss būs mūžīgi. Tagad tā vairs nav. Viņš ir kļuvis par dīvānveci un mani vēlas padarīt par tādu pašu.

Es esot cienījamas amatpersonas sieva, kam neklājas skraidīt pa ciema ballēm

Sākumā viss bija lieliski. Es apgrozījos interesantos cilvēkos, latīņu teicienus apguvu tikpat labi kā kaloriju tabulu! Mums bija sekss katru dienu, no rīta un vakarā. Viņam mirdzēja acis, viņš visur ar mani gāja un tā nevērīgi, netieši dižojās kolēģu, paziņu un svešu vīriešu acīs. Tie bija tādi paši tēvocīši kā viņš –kaut ko dzīvē sasnieguši, mazliet apviļāti dzīves rīvmaizē kā kotletītes, un klusībā viņu apskauda – par mani! 

Viņš centās – nopirka man dzīvokli, mājas kinozāli un vēl visādas ekstras. Viņš visu darīja ar dubultu ātrumu. Kā cilvēks, kas, ieraudzījis nākam tramvaju, sāk skriet, lai paspētu ielēkt. To, ko bija palēnām sadzīvojis, sakrājis ar sievu divdesmit gados, viņš tagad gribēja dabūt gatavu īsā laikā un ātri. Līdz pirmajam infarktam.

Sākumā viņš teica – spēju un gribu, bet drīz vien man nāktos komentēt – gribu, bet nespēju. Taču viņš tā neteica. Viņš sāka mani dresēt. Ja mēs kaut kur gribējām iet, viņš sākumā bija gatavs nācējs, bet pēc laiciņa paziņoja, ka patiesībā viņam riebjas trokšņainās vietas. Ja kaut kur bijām aicināti, viņš palika tikai uz svinīgo daļu, bet uz pašu jaukāko, uz dejām vai ‘party’ – ne! Viņam patīkot mūsu mājās, tā viņš bubināja un vilka mani prom. Bet es gribēju dejot! Viņam riebjoties piepīpētas telpas.

Un iedomīgi purni viņam riebjoties, un tajos klubos tikai uzpūtīgi mirlas salasījušies, kas visu laiku blenžot uz maniem pupiem, viņš mani strostēja. Viņš pirka man kleitas, kas patīk viņam, bet mani tie maisi šausmināja. Man vairs nepieklājoties skraidīt kā skuķim pa ciema ballēm, es esot cienījamas amatpersonas sieva. Jo, lūk, viņam kauns ar mani tādu iet pa ielu – ja nu kāds kolēģis ierauga.

Patiesībā viņam tuvojās piecdesmit, tomēr cīņā pret mīksto vēderiņu nodarbības fitnesa centrā viņš atlika. Uz laiku atguvis jaunas asinis, viņš lēnām rāpās atpakaļ sava vecēt sākuša vīrieša veidolā, vēlēdamies līdzi ievilkt arī mani. Kā korallis saķer un fizioloģisku vajadzību dēļ iesūc sevī garām slīdošos neuzmanīgos jūras kustonīšus, tā arī viņš mani ievilka savā dzīvē un lēnām transformēja.

Tagad man vairs nav draudzeņu, tās viņam šķita vulgāras, tāpēc es sastopos tikai ar viņa vecuma cilvēkiem. Un ar ieslodzīta putna acīm skatos uz tām jaunajām sievietēm, kuras neresnē būros.

Rozā brilles bija kritušas. Kā izrādās, mums abiem. Es uzzināju, ka agrāk, pirms mīlēties ar mani, viņš bija palietojis dažādas erekciju izraisošas zāles, bet, iešļūkdams ikdienībā kā auzās, pārstāja. Un sāka mani saukāt par nepiepildāmo caurumiņu, neapmierināmo izsūcēju. Kad līdu viņam klāt cerībā tomēr pamīlēties, viņš arvien biežāk teica, lai es esot tā aktīvākā. Es biju arī! Taču allaž vēlme pēc onkas miera ņēma virsroku. Gulēt augšpēdus un blenzt televizorā.

Un tā nepagāja ne mūžība, un mans sapņu tēls sabruka. Tas pārvērtās par kašķīgu veci, kurš gultā visbiežāk atgaiņājās no manis kā apnicīgas mušas, neizturami krāca, krekšķēja kā mans tēvs, un kuram āda zem dibena muskuļiem bija ļengana un sačervelējusies kā jau veca āda...

Un tad tas notika. Kādu rītu, kad atkal pamodos gultā viena pati un sāku viņam prasīt, kāpēc viņš tā ar mani izdarās, kas īstenībā notiek, viņš man atbildēja: “Zini anekdoti? Ko dara sieviete pēc dzimumakta? Traucē...” Tos vārdus jau biju dzirdējusi. Tikai nu viņš tos teica man.

Cilvēks var kļūdīties, bet muļķis paliek pie sava! Es biju viņam uz laiku devusi papildu enerģiju, bet nu manas baterijas nosēdās. Es biju domājusi, ka mums tā ir apskaidrojoša mīla, bet tā bija tikai dabiska fizioloģija.”

Gribu, lai būtu kā jaunībā...

Psiholoģe Ieva, sākot apspriest šo tēmu, atstāsta kādas dāmas, kurai ir četrdesmit ar astīti, pamatojumu tam, kāpēc viņas mīļākais ir grieķis. Nevis tāpēc, ka viņai piemistu vājība uz eksotiku, bet tāpēc, ka „tiem tur” viņas gadagājuma sievietes ir iekārojamas, skaistas dievietes, kuru dēļ ir vērts papūlēties. “Es tur jūtos kā sieviete. Tur es neesmu otrā šķira, kurai vienīgais atlikušais sievietības uzdevums ir palīdzēt pieaugušajiem bērniem, strādāt un, vēlams, skaisti novecot.”

Tiesa, mūsu vīrieši ir izlutināti. Tomēr – vai tikai tāpēc, ka ir mazākumā? Tas ir jautājums par to, kas mūsdienu sabiedrībai ir vērtību un vajadzību galvgalī. Kā smejies, neviens nevēlas būt nabags, resns un slims. Visi grib būt bagāti, veseli un skaisti. Un, lai tā būtu, uz kārts tiek likts viss. Arī jaunība. Un arī skaidrais saprāts – kas varbūt kādam jaunajam brūtgānam ausī čukst – klau, bet tas skuķis tev taču meitās der!

Cilvēks ir ārkārtīgi viegli suģestējams – jauna sieva, tas ir skaisti, veca – garām, būt precētai ir labi, vecmeitai – kauns. Visnejaukākais moments ir tas, ka daudzas dzīvo ar saviem kungiem tikai tāpēc, ka vienas nespēj nodrošināt sev un bērniem normālu dzīvi. Jo šķirtene nozīmē ne tikai to, ka viņai nav vīra, bet arī to, ka iztikšanas josta jāsavelk labi cieši.

Tāpēc arī šīs četrdesmitgadnieču svētās dusmas: tu esi nodzīvojusi ar tādu, nepavisam ne sapņu princi, mājas, bērnu, vēl kādu skaistu mērķu vārdā, bet šis – hops! – paceļ cepuri un aiziet. Tad tiešām ir sajūta, ka tu esi izmesta mēslainē. Īsta mīlestība vai nu nav bijusi, vai arī sen izbijusi... Pašas vainīgas? Jā, jā... Tomēr neviens negrib būt resns, slims, nesmuks. Tas ir no tās pašas operas, tāpēc parasti no diviem ļaunumiem izvēlas mazāko – vismaz bērniem tētis, un divatā tomēr drošāk.

Lūk, ja pieņemtu likumu, lai vecie vīri, apņemot jaunas sievas, nodrošinātu tieši tādus pašus apstākļus pamestajai sievai un uzņemtos līdzvērtīgas rūpes par agrāk dzimušajiem bērniem (nevis domājot tikai par tiem, kas vēl būs), tad būtu redzams, kāda tā bilde īsti veidotos.

Bet par veciem vīriem un jaunajām sievām... Piedalījos psiholoģijas seminārā, kas bija veltīts tieši šim jautājumam – četrdesmitgadīgā jeb pusmūža krīze. Lūk, īss ieskats psiholoģijas lauciņā. Cilvēka personības struktūru veido trīs „es”. Materiālais „es”, sociālais un garīgais „es”. Materiālais „es” veidojas no tā laika, kad bērns apzinās savu ķermeni, savu gultiņu, istabu, rotaļlietas. Tas attīstās, un pienāk laiks, kad ārējais izskats, materiālā pasaule, viss, kas indivīdam pieder, ir cieši saistīts ar cilvēka pašapzināšanos, pašizpausmi. Psiholoģijā to dēvē par identificēšanos ar materiālo „ego”. Tā raksturojums varētu būt – mana vērtība ir mans ķermenis, spēks, varēšana un viss, kas man pieder.

Paralēli ķermeniskajam „es” attīstās sociālais „es”, kam piemīt reprezentatīvā un pašrealizācijas funkcija. Sociālais „es” – kā mēs pozicionējamies sabiedrībā. Ļaudīm ap trīsdesmit šī ego struktūra ir ļoti nozīmīga, tā ir cieši saistīta ar karjeru, savas vietas iekarošanu zem saules. Pēc tam pienāk kārta garīgajam „es”, kura uzplaukums saistās ar briedumu. Jo pamazām devalvējas materiālais „es”, arī sociālais (ap četrdesmit vairākumam karjerā jau sasniegtas nozīmīgas virsotnes), bērni izauguši, ikdienā iezagusies rutīna, un cilvēks sāk aizdomāties par dzīves jēgu.

Viņš meklē pamatu, kas dotu spēku turpināt pilnasinīgi dzīvot, priecāties par dzīvi. Tas var būt jaunas iespējas karjerā, nodarbošanās maiņa, tā var būt pievēršanās ticībai vai garīgā ceļa meklējumi, galvenais šā laika uzdevums ir vitalitātes transformācija gara spēkā. Un!

Ja cilvēks nespēj definēt savas dzīves garīgo jēgu, ja viņa garīgais „es” vēl ir autiņos, vieglākais ceļš tieši vīriešiem ir atgriešanās... pie materiālā „es”. Un to var panākt, atgriežoties jaunībā, izmantojot svaigas asinis. Iemīloties jaunā meitenē, vīrietim atkal nozīmīgi kļūst ķermeniskie prieki, kā arī pats ķermenis – daudz laika tiek veltīts tā sakopšanai un izskatam; prieks par iegūtajām lietām atkal nes tik nepieciešamo gandarījumu (jo viņai tas tik ļoti patīk, un viņš jūtas tik vērtīgs), un pat intereses kļūst tādas pašas kā pirms divdesmit gadiem, dejas līdz rītam, tusiņi pa klubiem un negulētas naktis, jo blakus jau atkal raud mazulis. Gluži kā jaunībā...

Laikam lieki piebilst, ka tas ir tikai uz laiku. Jo agri vai vēlu pienāk diena kopā ar atklāsmi, ka viss apnicis. Arī jaunā dzīve nespēj glābt no iztukšotības izjūtas. Dažreiz sitienu zem jostasvietas pamanās dot pats jaunības donors, kas nu jau pieaudzis. Gudrām trīsdesmitgadniecēm vairs nav interesanti ar miesas atkarīgiem un garīgi truliem večiem, kas labākajā gadījumā zina tikai, kā skaitīt savu naudu.

Ko nu? Var, protams, mēģināt, atkal sākt visu no sākuma, tomēr... i laika maz, i gadu daudz, i negribas, tāpēc atliek vien samierināties un beidzot nostāties ar sevi pašu – aci pret aci.

Varbūt tomēr mīlestība

Māra, kurai ir 41 gads, pazīst vairākus pārus ar vecuma starpību un ir pārliecināta, ka ne vienmēr veco vīru un jauno sievu savienība ir uz tik primitīvas nots. Un kā vienu no piemēriem min savu krustmāti, kuras vīrs ir par četrpadsmit gadiem vecāks, bet viņi dzīvo ilgi un laimīgi kā divi balodīši.

„Ko tur liegties – žurnālā redzētā fotogrāfija ar slavenu sešdesmitgadīgu mākslinieku un viņa draudzeni, kas izskatījās ne pēc meitas, bet mazmeitas, izskatījās gaužām žēlīga. Bet – vai viņi pēc mana žēluma taujā? Ja arī tas viss ir kā stereotipos – viņa meklē papu, bet viņam patīk jauna miesa (starp citu, parādiet, kam nepatīk!), nu, tad viņi viens otru ir atraduši. Sava veida simbioze. Cits jautājums, vai tās jaunuves, kuras divdesmitgadīgas izskrējušas pie veca vīra naudas un statusa, pēc tam, nonākušas situācijā, kad pašām 38, bet vīram 64 un ļoti lielas problēmas ar veselību (pats par sevi tas nav nekāds sirmais vecums, bet gadās visādi), mainīs viņam pamperus, baros ar karotīti un pūlēsies no neskaidrās runas izlobīt, ko viņš cenšas pateikt?

Paldies Dievam, ne visus tādā un daudz lielākā vecumā piemeklē tamlīdzīgas nelaimes, tomēr dzirdēti gadījumi, kad triekas ķerto vīru „svaigā miesa” mudīgi pamet, bet kopt ierodas tā pati vecā sieva. Tāpēc, ja kāds tiešām aiziet no sievas tikai tāpēc, ka aptracis pēc jauna sievišķa, tad sievai jāmet krusts, ka beidzot viņš ir prom. Jo labāk vēlāk nekā vēl vēlāk apjēgt, ka jau no sākta gala bijusi precējusies ar kretīnu.

Tomēr katrs ar savu dzīvi izdarās, kā pašam tīk, un – cik cilvēku, tik situāciju. Tāpēc, manuprāt, būtu jauki, ja cilvēki pārstātu lauzīt galvu par to, kas uz viņiem neattiecas. Jo, lai kā gribētu, mēs nevaram uzņemties nospraust to robežu, pēc kuras varēs izspriest – vai tas vīrs savu jauno lauleni nopircis vai tomēr aiz visa tā ir arī jūtas. Man jau liekas, ka sabiedrības sašutumu šādas laulības pārsvarā izraisa tikai tāpēc, ka soģu bari metas plosīt to nabaga vīru par „vecās” sievas pamešanu. Rau, riebīgais nodevējs, kuram sieva ziedojusi jaunību, tagad pārmetas uz jaunāku...

Patiesībā mēs nenieka nezinām, kas starp šiem diviem īsti noticis un kāpēc vīrs ņēmis un aizgājis. Varbūt viņš nevis meties uz „svaigo” gaļu, bet divdesmit gadu laulības laikā pats ticis nograuzts līdz kaulam. Un ko viņam darīt? Lojalitātes dēļ turpināt būt par zāģmateriālu vēl divdesmit gadus? Iemesli var būt visdažādākie. Un vīrs ņem citu sievu, jā, bieži vien jaunāku, un, jā, reizēm stereotipi sevi attaisno. Bet sabiedriskais fui! tiek izkliegts vienmēr! Jo četrdesmitgadīgas sievietes dusmojas, kālab atbrīvojies vīrietis nav ieraudzījis jauno dzīvesbiedri viņu vecuma grupā, bet starp vismaz desmit gadus jaunākām. Tas arī ir galvenās netaisnības apkarotājas.

To var saprast, bet tā ir veltīga gaisa tricināšana. Nereti tā ir mīlestība, kuru viszinīgie smīni izslēdz kā neiespējamu. Man ļoti patika manas tantes, kuras vīrs ir četrpadsmit gadus vecāks, teiktais: “Vai man vajadzēja atteikt savam tagadējam vīram tikai tāpēc, ka vienīgais arguments skanētu – piedod, tu esi par agru piedzimis! –, un iet meklēt kādu desmit gadus jaunāku? Bet man patīk šitais!!! Un vēl es nesaprotu, ko visi tie bļāvēji grib panākt – tautas nobalsošanu? Kad māsa mani baidīja ar argumentiem “tev būs sešdesmit, bet viņam – septiņdesmit četri, varbūt viņš čurās biksēs, ko tad tu darīsi?”, teicu – zini, kad čurās, tad arī domāsim, bet varbūt tu pati čurāsi pirmā...”

Nesen lasīju fantastisku rakstu par pasaulē pazīstamiem pāriem. Neraugoties uz to, ka vīri bijuši krietni vecāki, šo pāru laulības bijušas laimīgas. Kāds pētnieks, kuru lūdza šādas attiecības komentēt, izteicās: “Šie pāri ir tieši tikpat laimīgi kā citi, kuri viens otru mīl. Viņiem tikai ir mazāk laika...»