Draugu ģimenes un viņu sānsoļi. Kutelīgs jautājums: vai "piesegt" draudzenes romāniņu?

Sonja (35), reklāmas speciāliste: “Noteikti pratīšu tikt no viņa eleganti vaļā. Man kaut kā paveicies, ka manas draudzenes ir bezgala foršas, toties viņu vīri... Nu tā.”

(28), žurnāliste: “Sākumā “nereaģētu” un izliktos, ka nesaprotu. Ja šī uzmanība kļūtu aizvien uzmācīgāka, pateiktu šim vīrietim, ka man tas nav nepieciešams, ka man ir pašai savs vīrs. Ja būtu pavisam traki, runātu ar šo vīrieti, iespējams, ka piedraudētu izstāstīt draudzenei. Bet pašai draudzenei, visticamāk, neko neteiktu. Mēģinātu tikt galā bez viņas iejaukšanas.”

Inga (32), strādā ģimenes uzņēmumā:

“Viss jau atkarīgs, kādu uzmanību pievērš. Ja tā iekļaujas manā izpratnē par morāles normu, tad viss ir OK. Es gan pat nevaru iedomāties, ka kādas manas labas draudzenes vīrs man pievērstu kādu pastiprinātu interesi. Diez vai viņš tad būtu draudzenes vīrs...”

Santa (28), studē un audzina divas meitas:

“Tādā situācijā vēl neesmu nokļuvusi, bet domāju, ka justos drīzāk neērti nekā glaimota. Draudzenei to neteiktu, jo nezinu, kā viņa uztvertu, varbūt vainotu mani?”

Sonja: “Jā, palīdzēšu. Draudzība ir svēta, un kas tad cits piesegs, ja ne labākā draudzene? Es šajā jautājumā ļoti uzsveru “sānsoli” – tikai un vienīgi kādu gadījuma sānsoli. Atzīstos godīgi, nezinu, kā būtu, ja tas pāraugtu nopietnākās attiecībās un draudzenei “nobruktu” visa ģimene. Laikam Visu Mazo Lietu Dieviņš mani no tādām situācijām pasargājis. Iespējams, lūgtu viņai pašai godīgi risināt attiecības ar viņas vīriešiem.”

“Ja godīgi, nezinu. Gribētos teikt, ka nepalīdzētu slēpt, bet speciāli viņas vīram neko nestāstītu. Šādos jautājumos pēc iespējas censtos ieturēt “mazāk iejaukties” pozīciju.”

Inga: “Jā, noteikti. Nav gadījies, bet noteikti darītu tā, ja draudzene man par to pastāstītu un teiktu, ka tam jāpaliek noslēpumā. Noslēpums ir svēta parādība. Tā ir viņas privātā dzīve, to pieņemu un akceptēju. Katram no mums ir savi iemesli, kāpēc kaut ko darām vai nedarām. Es protu glabāt noslēpumus.”

“Palīdzētu, tāpēc ka viņa ir mana draudzene, un, ja viņai tas ir vajadzīgs un dara laimīgu, kāpēc gan ne. Vienīgi negribētu, lai tas kļūtu par regulāru manu pienākumu.”

Sonja: “Kutelīgs jautājums. Iespējams, ar uzvedinošiem jautājumiem noskaidrošu, vai viņa gadījumā nepieder pie gadsimtiem parunu iemantojušā stereotipa – sieva visu uzzina pēdējā. Tomēr man nešķiet, ka būšu tā, kas atvērs draudzenei acis. Visdrīzāk, ja viss aizies tik tālu, uzticēšos, ka viņi kā pāris paši tiks galā ar savu attiecību izvētīšanu.”

“Neko. Centīšos arī neizdarīt nekādus pieņēmumus, ja vien situācija, kādā vīrietis redzēts kopā ar sievieti, skaidri nenorādītu uz viņu intīmajām attiecībām. Ja draudzenes vīrs ar šo sievieti sēdētu kafejnīcā un pļāpātu, pieņemtu, ka tā ir viņa kolēģe un ka viņš patiešām tiekas ar viņu “darba sakarā”. Protams, ja abi ietu pa ielu, rokās sadevušies, nodomātu ko nelāgu. Taču neiejauktos.”

Inga: “Es nezinu, varbūt viņi ir darījuma pusdienās. Vai tā ir kāda radiniece?! Vispār man nav bijis neviena tik šaubīga gadījuma, kad vajadzētu apšaubīt draudzeņu vīru rīcību attiecībā uz citām sievietēm. Es, visticamāk, tomēr neteiktu, jo tā ir viņu privātā dzīve. Dažkārt ar šādu paziņošanu varētu nodarīt vairāk slikta nekā laba. Laikam negribētu no savas draudzenes dzirdēt neko tādu. Ja vien nav tā, ka to vīrieti var redzēt katru otro vakaru šaubīgā situācijā un katru reizi ar citu dāmu.”

“Būtu ļoti pārsteigta! Draudzenei tāpēc uzreiz nezvanītu, bet, ja situācija atkārtotos, varbūt neuzkrītoši pajautātu viņai – ko vīrs šodien darīja? Teiktu – šķita, ka viņu redzēju tur un tur, bet neteiktu, ka kopā ar kādu.”