Liepājnieks Marks izrāvās no rutīnas un devās izaicinājumā uz Rumāniju

Marka brīvprātīgā darba pieredze bija dažāda, netrūka arī izaicinājumu. Projekta sākumā uzņēmīgais liepājnieks strādāja kempingā, kur palīdzēja to attīstīt un bieži vien sagaidīja viesus.

Vēlāk darbojās ar bērniem, mācīja cieņu pret citiem cilvēkiem, izmantojot neformālās izglītības aktivitātēs un lietojot dažādas metodes. Viņš arī pielika roku bērnu laukuma izbūvē, lai ciemata bērniem arī turpmāk būtu vieta, kur spēlēties.

Marks ir ļoti spējīgs jaunietis, kas nespēja realizēt savu potenciālu, strādājot Liepājā. Viņš to lieliski apzinājās un tāpēc bija gatavs doties izaicinājumā uz Rumāniju.

Darbs, mājas un rēķini

"Es jau sen vēlējos braukt kādā brīvprātīgajā darbā uz ārzemēm! Šī iespēja man parādījās divus mēnešus pirms mana brauciena uz Rumāniju. Kaut gan septembrī bija iespēja braukt uz Spāniju, es nevēlējos pavadīt vasaru Latvijā.

Mana motivācija braukt brīvprātīgajā darbā bija tāda, ka es beidzot varu laiku veltīt nedaudz sev un attīstīt savas kompetences, spējas, protams, nedaudz apstāties no rutīnas, kura man bija pirms brauciena.

Es teiktu tā: "Darbs, mājas, darbs, mājas, rēķini un vēlreiz rēķini!" Nedaudz ironiski izklausās, bet tad, kad man uzrakstīja, ka varu pavadīt vasaru siltā zemē un vēl ar kalniem, es ilgi nedomāju."

Intensīva gatavošanās

Marks pastāstīja, ka divus mēnešus intensīvi gatavojās braucienam, arī viņa motivācijas vēstule tika gatavota ilgāku laiku, lai viņš tiešām būtu pārliecināts par sevi, ka viņu paņems projektā.

"Beigu beigās man pat nevajadzēja sūtīt motivāciju, jo tāpat biju pieņemts, neskatoties uz manu motivācijas vēstuli. Iespēja bija, un es to vienkārši izmantoju!"

Izaicinājumu pilni mēneši

"Neteiktu, ka pieredze bija raiba, taču bija jāsaskaras ar dažādiem izaicinājumiem, ar kuriem bija jātiek galā, turklāt bija arī jātiek galā ar situācijām, kuras paši nemaz nevarējām kontrolēt.

Šie 4 mēneši bija diezgan izaicinoši, jo arī bieži vien bija jāpārvācas uz citu dzīves vietu. Pats es esmu liepājnieks un visiem tuviniekiem sacīju: "Iedomājies, galvenais ofiss bija Liepājā, es dzīvoju Grobiņā, taču darba vieta atradās Kapsēdē." Tāpēc arī sanāca bieža braukāšana un pielāgošanās katrai situācijai.

Trīs puiši vienā istabā

Kopā dzīvoju ar mana vecuma jaunieti no Venecuēlas Ricardo un 27 gadus vecu portugāli Samuēlu. Mūsu temperaments un domāšana krasi atšķīrās, jo šie cilvēki nāk no dienvidu valstīm, un katru dienu vismaz pirmo mēnesi vienam otram vajadzēja būt pacietīgam, kā nekā 3 puiši vienā istabā starp četrām sienām.

Reti tā bija, bet bija dienas, kad bija haoss, mantu kravāšana, jo nespējām sadzīvot kopā! Tik un tā dienas beigās viss bija labi, galvenais bija komunikācija un vienmēr runāt par lietām, kuras šķiet svarīgas vai ne tik ļoti svarīgas, lai tiktu atrisinātas savstarpējās problēmas."

Prieks pašiem un bērniem

"Rumānijā mēs kopā strādājām ar bērniem vecumā no 4 līdz 16 gadiem, plānojām un organizējām neformālās izglītības aktivitātes, strādājām ar dažādām metodēm.

Tā kā mums nebija mentora, mums pašiem bija jāmeklē un pašiem bija viss jāorganizē, lai mums prieks un bērniem prieks. Bet katru reizi, kad satikām bērnus, viņi pārlaimīgi lēca krāgā, un nezinājām, kur vairs likties.

Ar šiem bērniem mēs komunicējām ar atslēgas vārdiem mūsu valodās - spāniski, latviski, portugāliski un viņu pašu valodā. Starp mums, trīs citu valstu brīvprātīgajiem, bija arī viena meitene Adela no tā ciemata, kurā mēs strādājām, tad arī bija vieglāk pārkāpt šo valodas barjeru - bija vieglāk, ka viņa var iztulkot, ko mēs vēlamies no bērniem."

Riteņbraukšana un ēdienu festivāls

Tas nebija vienīgais, ko brīvprātīgie Rumānijā darīja. Viņi piedalījās arī dažādos citos brīvprātīgajos pasākumos, piemēram, Eiropas dienā, "MTB" ikgadējās riteņbraukšanas sacensībās līdz pat 72 km garumā.

"Piedalījāmies ēdiena festivālā "Zakusaka Fest". Viņiem "zakuska" ir tradicionālais ēdiens, kur tiek sautēti dažādi dārzeņi, bet garšo tieši tā, kā Ziemassvētkos "štovētie" kāposti, bet tie nebija kāposti. Parasts latvietis par "zakusku" sauc uzkožamos pie galda, tas man likās diezgan pārsteidzoši un nedaudz smieklīgi.

Mans mīļākais ēdiens bija "sarmale", tas ir tradicionālais ēdiens, mēs šo saucam par kāpostu tīteņiem ar rīsiem un malto gaļu. Vēl ļoti tradicionālas ir kotlešu desas, kas arī saucās "mici" (mič)."

Pārsteidz, ka tik daudz jauniešu grib kļūt par skolotājiem

Marks iepazinās ar daudziem rumāņiem, no kuriem lielākā daļa visi runāja angliski. "Varbūt retais nerunāja, bet viņi tādi laipni un vienmēr izpalīdzīgi, vienmēr tevi sauks apskaut vai parunāt, ja kāda nelāga diena.

Vienmēr varēja piezvanīt un satikties, izsmieties un vakarā paēst vakariņas pie ģimenes galda. Mani visvairāk pārsteidza tas, ka no viņiem gandrīz katrs trešais jaunietis mācās par pedagogu vai literatūras skolotāju."

Tu gribi, tu vari, tu dari!

"Manas atziņas un ieguvumi ir tas, ka ir vienkārši jābrauc redzēt pasaule, jo nevis vieta, bet cilvēki, ko tu satiec, ir tie, kas tev dod to atziņu un vērtību. Šo 4-5 mēnešu laikā esmu iepazinis cilvēkus, sākot ar latīņamerikānieti un beidzot ar taizemieti un zviedru. Vienuviet varēju dzirdēt un redzēt cilvēkus no vismaz 5-9 valstīm.

Es viennozīmīgi nenožēloju savu pieredzi Rumānijā. Sanāca arī aizbraukt ceļojumā uz Itāliju, kas man vispār likās šoks, kur atrodos! Tieši tāpēc es vienmēr saku un vienmēr teikšu: "Tu gribi, tu vari, tu dari!""

Brīvprātīgajā darbā Marks devās ar organizācijas "Radi Vidi Pats" palīdzību. Plašāka informācija par programmas "Eiropas Solidaritātes korpuss" brīvprātīgā darba projektiem atrodama šeit: https://jaunatne.gov.lv/par-agenturu/programmas-projekti/eiropas-solidaritates-korpuss/brivpratiga-darba-projekti/