Ko noteikti NEdarīt kopā ar bērniem (īpaši vakaros un brīvdienās)?

Jautāta, ko vecākiem noteikti nevajadzētu darīt attiecībās ar bērniem, viņa atzīst, ka, nerunājot, klusējot un nedaloties ar savām domām, vecāki nodara pāri saviem bērniem.

Tādējādi var teikt, ka vecākiem vismaz darba dienu vakaros un brīvdienās vajadzētu uzklausīt savus bērnus, parunāties ar viņiem un dalīties par būtiskākajiem jautājumiem.

Nerunāšanu iezīž ar mātes pienu

"Domāju, ka mums daudziem ir traumatiska pieredze no mūsu ģimenēm, kas to pārmantojušas no vēl senākām ģimenēm, ka par daudzām lietām nerunā. Ir ļoti loģiski, ka vēsturiskā konteksta dēļ par kaut kādām lietām nav runāts.

Un vēl senāk bērni tika nodalīti no pieaugušajiem. Tās bija divas atšķirīgas pasaules."

Jaunietis neko nesaprot par naudu

Tomēr šobrīd ir skaidrs, ka tieši runāšana un dalīšanās ir veids, kādā bērni visefektīvāk iemācās, kādiem būt, kā dzīvot, ka mēs esam cilvēki un ka mēs drīkstam justies dažādi. Bet, ja vecāki visu laiku nošķir bērnu no viņu sarunām un nerunā par būtiskām lietām, pēc tam var rasties lielas problēmas.

Klasisks piemērs: vecāki ar bērnu nerunā par naudas jautājumiem. Tad jaunietis var izaugt un nesaprast, kā mājās pieaugušie tiek galā ar finansēm.

Pēc ķildas parunāt ar bērnu

Tāpat jaunajam cilvēkam var trūkt priekšstata, kā pieaugušie risina savas problēmas, jo mājās vecāki par tām nerunāja ar bērnu.

"Es nesaku, ka visam ir jānotiek atklāti un nevar būt nevienas pieaugušo sarunas. Protams, tas nav tas, ko es mēģinu teikt. Nē, protams, ir lietas, kas ir jānodala: ir pieaugušo un ir bērnu sarunas. Tā ir cita galējība, ja vecāki bieži vien par daudz ļauj ienākt bērniem pieaugušo sarunās un tās nav nošķirtas," teic Narvaiša.

Vienlaikus nav pareizi, ja vecāki vispār nerunā ar bērniem par domstarpībām.

Būtu labi, ja vecāki neķildotos bērna acu priekšā, taču pēc tam ar atvasi pārrunātu, ka tāda ķilda bija un kā to izdevās atrisināt. "Mēs zinām, ka bērns visu jūt!"

Mamma neredz nobrāzumu, tātad bērnam nesāp

Narvaiša vērš uzmanību, ka mēs, pieaugušie, esam savā bērnībā iemācījušies un bieži vien tagad mācām tālāk saviem bērniem principu: tas, ko tu jūti, nav pareizi. Piemēram, bērns pastāsta vecākiem par savām sajūtām, ka viņi ir sastrīdējušies, bet vecāki steigšus atrunājas: "Nē, nē, nē!"

"Tādā veidā mēs bērnam pasakām, ka tas, ko viņš jūt, nav pareizi."

Vēl viens tipisks piemērs, ko Narvaiša pamanījusi arī savā saziņā ar bērnu: atvase pieskrien pie mammas un sūdzas, ka viņš ir sasities un ļoti, ļoti sāp, bet mamma, apskatījusies, ka tur nav nekādu pušumu vai nobrāzumu, bērnam atbild: "Tur nekā nav!"

Bet patiesībā bērnam sāp, un mēs kā vecāki tajā brīdī bērnam pasakām: "Nav taisnība, ka tev sāp," vai "Tev tur nekā nav, tāpēc nekas nevar sāpēt."

Ne visam ir atbildes

"Bet šādā veidā mēs bērniem mācām neuzticēties sev," speciāliste atgādina un aicina vecākus tomēr aprunāties ar bērniem par ģimenē būtiskām lietām. Tāpat ar bērnu var runāt, kā mēs mēģinām tikt galā ar problēmu, kā arī dalīties tajā, ka nesanāk tik viegli iziet no sarežģījumiem.

"Tā ir ļoti vērtīga dzīves pieredze, ka ne visam ir atbildes. Arī mēs, pieaugušie, visu nezinām un meklējam atbildes."

Nevajag bērnu lieki satraukt

Ar bērnu var dalīties arī ar nākotnes plāniem, piemēram, tēta ieceri mainīt darbu vai ģimenes vēlmi pārcelties uz citu dzīvesvietu, bet tas jādara uzmanīgi un domājot par bērnu.

"Ja informācija nav 100% skaidra un jūs zināt, ka tas ļoti satrauks bērnu, tad var uzreiz neteikt. Piemēram, mēs esam noskatījuši māju, bet ir ļoti liels risks, ka mēs netiksim uz šo māju, jo tā ir citā pilsētā. Ja tur ir daudz stresa faktoru un zinām, ka tas bērnu ļoti būtiski satrauks un viņš ik dienu dzīvos stresā, ka viņam jāšķiras no draugiem, bet mums ir liela iespēja, ka pēc mēneša tur nekas neizdosies, tad mums kā vecākiem ir jāpadomā, vai nepieciešams uzgrūst šādu informāciju bērnam?

Viņa dzīves kvalitāti tas tikai pasliktina. Tāpēc ir ļoti jāizvērtē, ko bērnam teikt.

Laikus gatavot pārmaiņām

Protams, galvenā ziņa ir tāda, ka bērniem ir jāstāsta par plāniem un jāgatavo viņi nozīmīgiem lēmumiem un pārmaiņām, jo tas ir ļoti, ļoti satraucoši. Tās ir pārmaiņas, un pārmaiņas vienmēr ir saistītas ar stresu. Līdz ar to tām noteikti ir jāgatavo, jāstāsta, jāskaidro, kas notiks, kas mainīsies, kāda ir bērna loma, bet, protams, ir jāsaprot īstais laiks, kad to darīt."

Ir bērni, kuri pārmaiņas uzver vieglāk, tāpēc viņiem par tām var stāstīt ātrāk, bet ir bērni, kuri par tām ļoti satrauksies un viņiem radīsies lieks stress.