Latvieši un sekss. Joprojām nerunājam par to un mīlējamies tikai naktskreklā zem segas?

Pēdējos gados situācija mazpamazām, smagnēji, taču mainās, bet mūsu tautas „raksturu” nav tik viegli grozīt - latvieši par seksu nemēdz runāt. Tāpēc vēl ne tik sen bija ierasta situācija, ka kārtīgai saimniecei, mātei, priekšzīmīgai sievai nezināšanas un nerunāšanas sekas bija gandrīz divi desmiti abortu? Kā to vērtēt? Toties pieaugušos dēlus, kuriem nu jau ap četrdesmit, viņa apmazgā un apgādā kā mazus bērnus. Abiem dēliem izjukušas laulības, bet neviena draudzene mātei nav pa prātam. Teiciens “Vīra māte – vella māte” nav radies no zila gaisa. Dzīvot kopā – tā ir elle, saka daudzas jaunās sievas.

Visizteiktākā Latvijas nacionāli seksuālā pataloģija ir incestuālas attiecības (tas nav tas pats, kas fizisks incests) ģimenē, ar pārliecību saka seksologs Artūrs Šulcs. “Incesta aizliegums ir ģenētiski noteikts, bet tas visu laiku jāuztur spēkā. Kāpēc Latvijā incestuālas attiecības ir izplatītas? Tāpēc, ka nav neviena, kas pasaka, ka mātei no sevis jāatdala dēls, jāļauj iet, jāatbrīvo, citādi viņš nevar veidot attiecības. Daļa vecāku ir vienkārši perversi – viņi nerēķinās ar bērnu interesēm, nedomā, ka bērniem jāveido ilgtspējīgas attiecības, viņus interesē tikai vara. Mums ir viena no bēdīgākajām situācijām pašnāvību skaita ziņā. Arī autoavārijas var pieskaitīt pie šīs statistikas, jo risks un neprātīga braukšana ir tiekšanās uz nāvi. Latvijā cilvēkiem ir spēcīgi izteikts nāves instinkts. To veicina noslēgtība dzimtas ietvaros: katrs savā viensētā dzer un neko nesaka, klusē. Daudzi cilvēki reproduktīvā vecumā nav spējīgi izveidot attiecības, jo visu dzīvi ir saistīti ar vecākiem, kas viņus tur saitē un nelaiž prom. Tas ir patoloģiski, ja vīramāte ir greizsirdīga uz vedeklu. Viņa krampjaini tur dēlu pie sevis un dara visu, lai jaunajā ģimenē būtu skandāli un tā izjuktu.

Vai arī – lūk, kāds brīnišķīgs vectētiņš, bet viena no meitām nodzērusies un mirusi, otra ārstējas no alkoholisma, trešā kaut kā ķepurojas pa dzīvi. Viņas ir vienas. Tās divas, kas var, atnāk pie manis un izstāsta, ka tēvs viņas bērnībā seksuāli izmantojis. Tikmēr “jaukais” onkulītis brauc ciemos pie ģimenes, tur rokās bērnus, un neviens neklapē ne ausi. Tas jāpasaka skaļi un skaidri, to nedrīkst noklusēt,” uzsver seksologs.

Seksualitāte kā kultūras process

“Ne velti no visām dzīvajām radībām cilvēkam vienīgajam ir artikulēta valoda. Seksualitāte nav tikai bioloģiska un mehāniska funkcija – tas ir kultūras process,” uzsver Šulcs. “Ar valodas starpniecību mēs uzzinām iepriekšējo paaudžu pieredzi. Valoda ir arī instruments, ar ko veidot attieksmi. Tas, kādā intonācijā tu runā par seksualitāti, kādā vārdā nosauc orgānus un darbības, veido kontekstu – kā runājam, tā arī dzīvojam. Ja kāds runā par drāšanos, tad tā arī notiek. Bet, ja teiksi: “Gribu ar tevi satuvināties, lai izzinātu dziļāk!”, pavērsies kopīgs ceļš. Vēl valodai piemīt atzīšanas funkcija – ja par kādu procesu nerunā, nesauc vārdā, tad tā cilvēka apritē nav. Formālā izglītība mūsdienās nedod kopainu par dzīvi, nemāca, kas notiks, kad tu kļūsi par sievieti, vīrieti, vīru, sievu, māti vai tēvu. Izglītība vajadzīga pirms tam, nevis tad, kad jau esi iekšā situācijā. Tā neiedod arī vārdu bagāžu, nemāca, kā teikt mīlas vārdus, kā uzrakstīt mīlestības vēstuli...

Man savā seksologa praksē nākas mācīt latviešu valodu – cilvēki neprot izteikt komplimentus, aicināt uz tuvību, viņiem trūkst sociālo prasmju satikties... Iespējams, vainojamas pašu pedagogu bailes, jo nevar gribēt, lai cilvēki, kas nav jutuši kaisli, ar sajūsmu stāstītu par to, cik jauka ir tuvība. Ja arī mājās nav neviena, kas atklātu intīmo jomu, atliek draugi, masu saziņas līdzekļi... Bet tā nav sistemātiska izglītība. Juteklības valodu var attīstīt, piemēram, literatūras stundā. Atceros, kā mana literatūras skolotāja, kam pat nebija augstākās izglītības, veidoja manu pasaules uztveri, mīlestības valodu, viņa spēja ar niansēm nolasīt Raiņa dzeju par smalkajiem pirkstiņiem, glāstiem...”

Skeletus – ārā no skapja!

Kāda nozīme tam, ka cilvēks spēj skaļi runāt par savu seksualitāti? Šulcs domā, ka sarunas ir kolektīvās pieredzes, datubāzes izmantošana. “Kad sievietes dzīvē ir krīze, viņa vispirms zvana draudzenei. Viņas parunājas, un kļūst mazliet vieglāk.” Bet – kur garantija, ka draudzene informāciju neizmantos ļaunprātīgi?

“Tas vairs neraksturo cilvēku, par kuru stāsta, bet pašu stāstītāju. Kur gan var lietot šādu informāciju? Nekur. Kāda jēga slēpt to, cik tev bijis abortu, ar ko esi bučojusies? Vēl trakāk ir tad, ja pret cilvēku bijusi vērsta vardarbība. Tā nepieder viņam un ir jāatdod vardarbīgajam atpakaļ! Tad vardarbība tiks pārtraukta. Sarunai ir enerģētiskā līdzsvara, miera uzturēšanas funkcija. Kad noslēpumi ir likvidēti, to vara pārtraukta, tie vairs nevalda pār cilvēku. Kāpēc cilvēkiem svarīgi pateikt par savām seksuālajām īpatnībām, orientāciju? Viņi iznāk no slēptuves, no skapja. Viņus var apsūdzēt netikumībā, saukāt par izvirtuļiem, bet viņiem šīs īpatnības piemīt. Tiem, kas par to nicīgi izsakās, pašiem ir problēmas. Tas, kas nav krimināli sodāms un tiek darīts ar abpusēju piekrišanu, uzskatāms par personības sastāvdaļu, un normāls cilvēks to akceptē. Tev ir tā? Nu labi, lai ir. Ja cilvēkam visu laiku jātēlo, ka viņš ir tāds, kādu pieprasa sabiedrība, viņš cieš,” komentē seksologs.

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock