Bērna draugi - tavas galvassāpes. Kā pārtraukt kaimiņbērnu uzmācīgo ciemošanos

 „Nopriecājos, kad meita sāka patstāvīgi ārā spēlēties. Viņa iepazinās ar sētas meitenēm, daudz draugu – tas ir brīnišķīgi. Kad draugi gribēja ciemos, ļāvu. Mana kļūda – jau no sākuma neliku pēc spēlēšanās sakārtot istabu un nekontrolēju, cik ilga ir ciemošanās. Rezultātā meitas draudzene praktiski dzīvo pie mums. Ēšanas ziņā viņa ir vājprātīgi izvēlīga. Neēd gandrīz neko, tikai pieprasa našķus. Neesmu skopa, bet man ir tik grūti noskatīties, kā meitene cūkojas ar ēdienu šķīvī. Meitai jāpērk jogurti, musļi un saldējumi, bet, ja visi izdevumi jāreizina ar divi, sanāk pamatīga summiņa.

Turklāt bardaku viņas var sataisīt vienā sekundē. Visā mājā! Tagad cīnos, lai meitenes spēlējas tikai savā istabā. Kaut nervi galīgi netur, nevaru pateikt: „Varbūt iesi mājās?” Nav taču labi dzīt mazu bērnu uz ielas. Ļoti labi redzu, ka mamma par meitenīti nemaz nerūpējas. Cik reižu viņa pie mums nav atnākusi netīrām drēbēm un pat netīrām rokām.

Šķiet, mammai šī situācija patīk: var ilgāk aizsēdēties darbā vai ar pielūdzējiem. Ja pārnāk mājās no darba, bet meita aizspēlējusies pie mums, viņa vienkārši tai piezvana un saka – vari nākt mājās, ja galīgi apnīk. Bet viņai jau neapnīk. Redzu, cik negribīgi meitas draudzene iet mājās, bet es taču nevaru audzināt divus bērnus. Sirdī gan vienmēr ieduras – vakarā esmu viņu aizdzinusi.”

Gribas kliegt, viņu ieraugot. Stāsta Samanta (32)

 „Vasarā ir mazliet vieglāk, jo bērni parasti dauzās dārzā, tāpēc nejūtu, ka pie dēla visu laiku ir draugs. Bet ziemā gan zināju, ka jau pulksten 12 būs klauvējiens pie durvīm, un līdz astoņiem vakarā dēla draugs dzīvosies pie manis.

Viņa vecāki nekad neatnāk un neapjautājas, kā bērnam klājas. Pirmo reizi mūžā man pret svešu bērnu ir tik milzīgas antipātijas, jo šis puika ir pilnīgs ārprāts. Uzvedība drausmīga – visu plēš un dauza. Kaujas un melo, acīs skatīdamies. Bez atļaujas mierīgi atver ledusskapi un paņem, ko kārojas. Trakākais, ka slikto uzvedību pārņem arī mans dēls. Vienmēr gan viņam atgādinu, ka tā vai „šitā” nav labi, bet draugs tomēr viņu pārāk ietekmē. No vienas puses, žēl bērna, bet, no otras, viņu ieraugot, gribas kliegt.

Zinu, ka bērns jau nav vainīgs, bet savām emocijām nespēju pretoties. Esmu mēģinājusi runāt arī ar otra bērna mammu, bet tam nav jēgas. It kā šķiet – dikti sakarīga, bet patiesībā viņai ir pilnīgi vienalga, ko dara puika. Viņai dēls ir eņģelītis, un vainīgi visi citi. Varbūt vaina ir ģimenē, jo dēlēns aug kopā ar audžutēvu. Pie viņa katru dienu nāk daudz draugu, dzer un tusējas līdz naktij, tāpēc mazais negrib iet uz mājām. Man gandrīz katru dienu birst asaras. Bet, kad svešais bērns atkal klauvē pie durvīm, tās arvien atveru.”

 „Kaimiņos dzīvo četru bērnu māte, un visu dienu dzirdu, kā māte uz viņiem ķērc, jo pati netiek galā. Tāpēc šie sadomā nākt ciemos pie maniem bērniem. Man tā nepatīk, ka viņi vienmēr ierodas bez uzaicinājuma, klauvē pie durvīm un saka – atnācām paspēlēties ar Andri. Vienreiz izdarīju kļūdu un ielaidu. Bija deviņi no rīta, un ar mazāko dēlēnu vēl dzīvojos gultā. Tagad kaimiņu bērni manās mājās ir vismaz trīs reizes nedēļā. It kā mēģinu viņiem skaidrot, ka bez uzaicinājuma ciemoties ir nepieklājīgi, bet nelīdz.

Ciest nevaru, ka viņi mājās sarīko tik skaļu jandāliņu. Miera nav ne minūtes. Mans mazais, kuram ir tikai 16 mēneši, arī grib ar lielajiem spēlēties, bet viņu nelaižu. Bail, ka nesamin. Trakākais vienmēr ir tad, kad lieku pirms promiešanas kaimiņu bērniem savākt mantas. Tad sākas lūgšanās, ka viņi grib paspēlēties vēl 30 minūtes, vēl 10 minūtes, un tā bez gala. Beigās bērni dabūjami prom vien tad, kad salasījušies līdzi kaudzi Andra mantu. Viņi tās aizņemas, lai paspēlētos mājās. Bet mantas nekad nav atdevuši.”

Psihoterapeite: „Novelc robežas!”

„Savā ģimenē svešas sievietes bērnu vieglāk ir pieņemt tad, ja saproti, ka biežajam viesim patiesībā pie tevis patīk daudz vairāk nekā mājās. Varbūt viņš jūt vairāk mīlestības un uzmanības. Ja vecāki par bērnu neizrāda interesi un tev pašai šķiet, ka bieži vien viņi nemaz nezina par šādu ilgstošu ciemošanos, visticamāk, tā arī ir – mazajam ciemiņam savās mājās diez ko nepatīk," šīs situācijas komentē psihoterapeite Inga Pētersone.

"Savukārt viņa vecākiem šī situācija patīk, jo tas ir atvieglojoši, ja kāds uz laiku parūpējas par tavu bērnu. Patiesībā viņi ilgojas pēc tā, lai kāds parūpētos par viņiem pašiem, bet ar bērna starpniecību šo sajūtu sevī kompensē. Visbiežāk viņu dzīvē nav piepildīta kāda vēlme, un šādi vecāki nemāk uzņemties atbildību.

Cits jautājums, ja bērna drauga ģimene ir ļoti aizņemta. Bet, satiekoties ar bērna drauga vecākiem, viņi atzinīgi novērtē tavu laiku, ko ieguldi arī viņa bērnu pieskatīšanā, un mēģina šo situāciju kompensēt. Varbūt piedāvā finansiāli atlīdzināt viņa bērnu izdevumus tavā ģimenē? Vai arī lai uzaicina tavu bērnu uz brīvdienām paviesoties viņu ģimenē? Ja ciemošanās ir abpusēja un abu bērnu vecāki ar sapratni uztver notiekošo, šādā modelī var dzīvot diezgan ilgstoši.

Taču, ja bērna draugi tevi jau paspējuši izvest no pacietības un biežo ciemošanos vairs nespēj izturēt, iemācies novilkt robežas. Apciemo biežā ciemiņa vecākus, atklāj savas izjūtas un saki, ka turpmāk ciemošanās nenotiks. Atsakies no cita bērna pieskatīšanas! Ar to tu nedari neko sliktu!

Sieviete, kurai svarīgs laiks un ģimenes budžets, visticamāk, pārāk uzmācīgo bērna draugu jutīs kā apgrūtinājumu. Un tas nav nekas peļams, jo nav neviena pienākums uzņemties atbildību par svešas sievietes bērniem. Ja vien tu pati to nevēlies. Cita sieviete grib uzņemties mātišķo atbildību, citai galvenokārt svarīgas savas un ģimenes intereses. Abās situācijās sev nevajag neko pārmest.”

Konsultēja psihoterapeite Inga Pētersone

Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock