Skolotāja publiski sarāj bērnus, ka viņi nav vakcinējušies. Psiholoģe: "Tas ir pilnīgi nepieņemami!"

"Pirmais, kam ir jābūt gataviem un par ko jau esam saņēmuši signālus, ir par to, ka bērni izjūt satraukumu. Tas var būt saistīts ar vairākiem faktoriem, un viens ir atšķirības, ko viņu ģimenes un vecāki mājās domā un runā par vakcināciju un masku valkāšanu. Tas ir viens no apstākļiem, kas var kļūt par šķelšanās iemesliem bērnu vidē.

Skolotājiem nepadziļināt šķelšanos, bet veicināt kopīgo, vienojošo

Es ļoti aicinātu pedagogus būt īpaši rūpīgiem un nekādā veidā nedod iemeslu padziļināt savstarpējo šķelšanos un palielināt satraukumu bērnu vidū. Pie tā būtu rūpīgi jāstrādā un pedagogiem vajadzētu pārdomāt katru sacīto vārdu. Labāk izvēlēties vārdus lēnām nekā paust pārsteidzīgu informāciju ar īpašu nokrāsu.

Galu galā mums ir tiesības domāt un pašiem dzīvot tā, kā mēs katrs uzskatām. Tāpēc vien mēs nekļūstam ne sliktāks, ne citādāks cilvēks. Dalīšana šajos jautājumos tikai nāktu par sliktu mums sabiedrībā.

Skolotāja sabar bērnus, kuri nav vakcinējušies

Psiholoģe arī komentēja kāda portāla Jauns.lv lasītāja situāciju, kad sporta skolotāja pirmajā mācību dienā jau bija publiski sarājusi bērnus, kuri nav vakcinēti, jo viņai esot grūtāk strādāt ar nevakcinētajiem skolēniem.

Žurilo uzsvēra, ka šāda situācija ir pilnībā nepieņemama. "Protams, tas vispār nav pieņemami." Skolotājiem šajā mācību gadā ir noteikti papildu pienākumi un atbildība saistībā ar iknedēļas testēšanos un dažādu noteikumu ievērošanu, bet, neraugoties uz to, vajadzētu saglabāt profesionalitāti un nebārt bērnus par viņu vecāku izvēlēm vakcinēties vai ne.

Saglabāt profesionalitāti

"Neskatoties uz papildu pienākumiem, mēs paliekam profesionāļi arī šajā mainīgajā izaicinājumu situācijā. Pedagoga darbs ir ļoti elastīgs - pielāgoties bērna un katras situācijas vajadzībām. Nevajadzētu dot vērtējumus tam, vai kāds ir vakcinēts vai ne. Ar savām jūtām un emocijām noteikti ir jātiek galā pašam pedagogam. Tā ir viņa profesionalitāte.

Es domāju, ka šāda situācija nekādā veidā nav pieņemama! Tad jau aizrādīt par jebkurām īpašībām, piemēram, bārt par to, ka bērns neskrien tik ātri vai nelec tik augstu, vai nedara citas lietas. Vakcinācijas jautājums ir viens no faktoriem, kas mums tagad ikdienā ir jāakceptē kā esošs."

Kopā sanāk gan aprūpēti, gan cietuši bērni

Vēl viens būtisks izaicinājums, par ko patlaban pieaugušajiem būtu jādomā, ir bērnu socializācija. "Krietnu laiku bērni ir bijuši mājās. Pēc temperamenta iezīmēm daļa bērnu ir introverti. Daļa ir bijusi siltās mājas ligzdiņās, bet citi bērniņi nāk no ģimenēm, kurās ir bijis vairāk strīdu un pat vardarbība.

Daļa ģimeņu ir dzīvojušas cieši kopā un pirms vasaras bija mazāk iespēju atpūsties. Domāju, ka vasarā varbūt bija atvieglojums, jo varēja vairāk laika pavadīt dabā un izbraukt atpūsties. Pirms tam ģimenes bija cieši kopā un katrs smēla savu resursu, kāds viņam bija, tāpēc citām ģimenēm klājās grūtāk. Īpaši tad, ja vairāki bērni gāja skolā. Tā bija liela slodze vecākiem, īpaši, ja ģimenes locekļu starpā nebija saskaņas un vienotības. Tādās situācijās bērni ir daudz ko pieredzējuši!

Kā mazs ezītis, kam vajadzīga palīdzība

Redzam, ka uz skolu atnāk pilnīgi mazs ezītis, kurš nav apmierināts ar dzīvi. Tur skaidri iezīmējas, ka visa ģimene ceļas augšā īgni un neapmierināti ar to, kas ir apkārt."

Šīs situācijas saistās ar jauniem izaicinājumiem skolotājiem: "Mainīt ieradumus, socializēt, palīdzēt šiem bērniem draudzēties, būt labvēlīgiem, jo viņi jau varbūt ir piemirsuši, kā būt lielā vienaudžu kolektīvā, varbūt nevēlas, varbūt ir nobijušies, varbūt ir trauksmaini. Var parādīties dažādas emocijas."

Cits savukārt ir ļoti laimīgs, ka satiek draugus un grib visus apķert un visiem pieskarties. Tas kādam var radīt diskomfortu. Socializēšanās prasmju attīstīšana šobrīd ir milzīgs izaicinājums.

Neatstāt novārtā draudzēšanos

"Pedagogiem ir liels izaicinājums ļoti gudri izmantot audzināšanas stundas. Saprotu, ka pedagogiem būt liela nodarbošanās ar testēšanas procesu un jaunu noteikumu pārskatīšanu un informēšanu par tiem, bet jāpievērš uzmanība arī saskarsmei, komunikācijai un integrācijas jautājumiem. To var darīt caur dažādām spēlēm un uzdevumiem.

Kas mūs sabiedrībā vieno? Mūs vieno tas, ja saskatām, kas mums ir kopīgs, piemēram, kādas ir mūsu intereses, kā mēs pavadām brīvo laiku, kādi ir mūsu talanti, kas mums patīk. Tāpat mūs vieno tas, ja saskatām otrā viņa patieso dabu, viņa īpašības. Tas mūsos rada uzticēšanos un labvēlību. Tas ir tik ļoti svarīgi!

Palīdzēt atraisīties no ieraušanās sevī

Bet tagad bērni ir atnākuši uz skolu pēc pusgada pārtraukuma - katrs ir drusku ierāvies sevī. Viens uz otru var skatīties ar aizdomām. Ja kāds pašķiebj galvu vai piemiedz ar aci kādam citam, tad šķiet, ka viņi par mani to domā. Tādas var būt iekšējās izjūtas jebkura vecuma bērnam, sākot ar 1.klasi un beidzot ar 12. klasi.

Te ir jābūt ļoti gudrai pieaugušo vadībai. Tam noteikti jāatlicina laiks. Zinu, ka pedagogi tagad centīsies diagnosticēt un visiem pūliņiem iedzīt iekavēto mācību vielu, tomēr ir jāsaprot tas, ka mēs nevaram pārkāpt pāri cilvēciskai dabai.

Sākumā jāpievērš uzmanība būtiskajam cilvēciskajā dabā. Dažreiz mazāk ir vairāk. Ja mēs tam veltīsim laiku un bērni emocionāli atslābs, jutīsies droši, viņi būs daudz spējīgāki uzņemt mācību vielu un parādīt zināšanas," psiholoģe aicina domāt arī par bērnu labsajūtu klasēs.

Viņa rezumē: līdz ar to kopumā mums visiem jāmācas sarunāties, veikt dialogu, klausīties otrā bez vērtējuma un dalīties ar saviem pārdzīvojumiem.