Pieaugušo ballīte vai mazuļu tusiņš. Tiešām bērns visur jāņem līdzi?

„Kā pieaugušajiem?!” viņas balsī pēkšņi parādās izbrīnīta nots. Es mazliet samulstu: ”Nū, pieaugušajiem, bez bērniem, atpūsties, patusēt, pieaugušajiem.” „Un kopš kuriem laikiem kāds tev ir devis tādas tiesības izlemt to manā vietā, vai man bērni jāatstāj mājās vai jāņem līdzi?” nu jau viņa runā, neslēpjot dusmas.

Mans žoklis smagi atkaras un es vairs nevaru izdomāt, ko teikt, bet viņa turpina: „Es principā šādus pasākumus neapmeklēju, ko tu iedomājies, es taču nevaru vienmēr uz sitiena sarunāt aukli.”

Mēģinu vārgi oponēt, ka līdz šim visos pasākumos viņas bērni ir bijuši mīļi aicināti un gaidīti, taču šoreiz mēs vēlētos sarīkot pieaugušo ballīti un vai tas nebūtu iemesls vienai reizei tomēr atstāt bērnus auklei un pašai kopā ar jauno pielūdzēju izklaidēties? Atgādinu, ka tas taču arī viņai pašai būtu atpūtas vakars.

„Kad tev pašai būs bērni, tad tu sapratīsi! Bērni taču papildina pasākumu ar saviem smiekliem un jokiem un kā tad lai viņi mācās uzvesties pasākumos, ja viņus uz tiem nevar ņemt līdzi?” draudzenes balsī skan liels rūgtums, un es neapdomīgi speru laukā vissliktāko, ko vien šajā brīdī var pateikt: „Neesmu rēķinājusies ar tādiem ballītes papildizdevumiem kā cienasts arī bērniem!”

„Ak tad tev žēl, ka daži bērni apēdis par pāris desām vairāk?! Nezināju, ka tu esi tāda skopule! Fuj, vispār riebjas runāt, vecāki ir jāaicina ar visiem bērniem, jāuzklāj viņiem atsevišķi maziņš galdiņš. Ja tev nav naudas, nerīko ballītes vispār!” un telefonā atskan pīkstieni, kas liecina, ka mūsu saruna beigusies.

Sabēdājusies sēžos pie viesu saraksta un velku kopā, cik tad nu bērnu būtu. Ja aicinās konkrētos divus bērnus, nevarēs taču neaicināt citus. Kopā sanāk tuvu pie 20 dažāda vecuma bērnu, ar pāris desām laikam pie labākās gribas neizlīdzēties. Rēķinu izmaksas – atsevišķs galdiņš, aukle, spēles lielākajiem bērniem.

Centrālais temats - bērnu audzināšana un viņu dibenu pareiza apmazgāšana

Palīgā nāk mans draugs: „Kāpēc tev jāgādā par aukli, lai taču viesi paši uzņemas atbildību par saviem bērniem un viņus vāc!” Es drūmi purinu galvu, pārāk labi zinu, par ko pārvēršas šādi bērnu pasākumi, kad katrs vāc savus bērnus, tie kļūst par bērnu tusiņiem.

Šajā vecumā, ap 30, lielai daļai pazīstamo ir viens līdz trīs bērni, visi viņi ir unikāli, neatkārtojami un dievīgi tādā pakāpē, ka par to var trīt mēles visu vakaru. Un tā par centrālo sarunu tematu kļūst bērni, bērnu audzināšana, viņu vēderu izejas neizdibināmie noslēpumi, pirmie izrunātie vārdi, rindas uz bērnudārziem.

Pēkšņi visi pieaugušie sāk sarunāties vienkāršos, īsos teikumos, un uzsāktās sarunu tēmas par darbu, attiecībām, seksu, ceļojumiem, aktualitātēm citās dzīves jomās apraujas pusvārdā, jo, redz, jāiet nomazgāt dibens Anniņai vai, re kā, Pēterītis smieklīgi apvēlās.

Labi, ja visi kopā sanākušie ir ar bērniem, savukārt diezgan garlaikoti un mazliet nožēlojami sāk justies tie, kuriem viņu nav, jo pats par sevi saprotams, cik ilgi runāsi par tematu, kas tev nav aktuāls un neinteresē. Vienā brīdī sākas arī slēpti vai gluži atklāti teksti – ak, nu jā, jums jau vēl nav, ja jūs zinātu, cik tas ir forši, gan jau kādreiz sapratīsiet.

Aizdomājos, vai man draud tas pats? Vai, sagaidot ģimenē bērnus, pāris pilnībā atsakās no pieaugušo pasākumiem? Vai tiešām pašiem reizēm negribas bērnus uzticēt auklei vai omītei un vienu vakaru atpūsties? Jeb būšana kopā ar bērniem ir kaut kas tāds, no kā nekad nav vajadzības atpūsties? Vai bērni ir jāņem līdzi uz visiem pasākumiem, arī pieaugušo, aizbildinoties, ka bērns tādā veidā gūst pieredzi, kā uzvesties sabiedrībā?

Ejot uz leļļu teātri, kino seansiem bērniem vai bērnu operām un bērnu baletiem diez vai kādu pārsteigs fakts, ka blakus sēž mamma ar bērnu. Un bērns, saprotams, laiku pa laikam pauž savu prieku vai gluži pretējo ar zināmiem decibeliem jums ausī, tā nu tas ir, tā mazais cilvēks dara zināmas savas emocijas apkārtējai pasaulei. Te nu derētu būt iecietīgam un saprotošam.

Bet vai iecietīgam un saprotošam jābūt arī tādās situācijās, kad esat no laukiem atveduši savu omi vienreiz 20 gados noskatīties operu, bet viņai visus cēlienus pa beņķi bungo garlaikota bērna kājeles un fonā skan mammas dusmīgie – kušš, redzi, kā tante dejo, viņa ir princese... Varbūt 5 gadu vecumā "Aīda" un "Žizele" tomēr nav gluži bērniem aizraujošākie skatāmie gabali.  Bet pamēģiniet to tik atļauties aizrādīt skaļi un ieteikt bērnu aizvest piemēram uz "Riekstkodi" vai bērnu rītu kino.

Aizdomājos, ka līdzās visiem diskutējamajiem jautājumiem vecāki bieži vien izmanto divus aplamus argumentus attiecībā uz bezbērnu cilvēkiem. Un tie būtu:

Pirmais – pieņēmums, ka „Visiem taču patīk bērni!!!”. Saņemieties un pieņemiet patiesību, ka visiem nepatīk bērni! Kā mani reiz pārsteidza draudzene – trīs bērnu māmiņa, mājsaimniece, ka, lai arī viņa dievina savu ģimeni, mīl savus trīs bērnus, viņai bērni kā tādi nepatīk. Bērnudārzu pasākumi ir mokas un bērnu dzimšanas dienas tāpat. Mīlēt savus bērnus vēl nenozīmē mīlēt visus bērnus. Apzināties, cik lieliska ir kļuvusi dzīve ar bērniem vēl nenozīmē, ka tā pēkšņi domā arī pārējie, kuriem to vēl nav.

Otrais – arguments, ka „Kad Tev būs bērni...”. Lieliski, māte daba par visu ir padomājusi, ne velti liela daļa rūdītas bērnu nemīlētājas, pateicoties hormoniem un visiem citiem procesiem, kļūst par mīlošām mātēm un pašaizliedzīgi stāv un krīt par saviem bērniem. Bet, tieši tā, –  kad viņām ir bērni.

Kamēr nav, lieciet taču viņas mierā un ļaujiet viņām 100% izbaudīt to, kas viņām nav, nebāžoties virsū ar savu prasību akceptēt to, kas ir jums. Kad būs, tad arī runāsiet. Tas ir tikpat kaitinoši kā – „es tavā vecumā” vai „kad tu būsi vecāks, tad sapratīsi” u.tml. Mēs nevaram prasīt citiem ielēkt savā pieredzē. Tikpat ļoti kā vēlamies, lai respektē mūsu vajadzības, varam spert solīti pretī tajā lietā, ko sauc par iecietību abos virzienos.

Iesūtījusi Elīna, mammam.lv/tetiem.lv / Foto: Shutterstock