Randiņā vīrietis man nepārprotami pajautāja: "Cik tu pelni?"

Attiecībās aizņemto un uz padomiem, kā man dzīvot labāk, nasko savairojies, tāpēc muti ciet vairs neturēšu.

Lūk, tikai dažas frāzes, kas manu aizkaitinājumu iecēlušas pārākajā pakāpē un manām ausīm jādzird vai ik pārdienu.

Pēdējā laikā metu pie malas pieklājību un attraucu – jūs neesat tiesīgi no malas spriest par manu laimi un „pārspīlētajām” prasībām. Pirmkārt, vīrietis kā laimes nesējs man nav vajadzīgs! Partnerattiecībām redzu citu jēgu: kopābūšanu, kopīgus bērnus, kopīgu laiku, kopīgas sarunas... Otrkārt, kādas tad ir manas pārāk augstās prasības? Ja gribu vīrieti ar mērķi, pašcieņu un kādu romantikas stīgu – vai tas ir pārāk daudz? Ja gribu vīrieti, ar dzīvi apmierinātu un laimīgu, jo pati daudz ar sevi strādāju, lai justos labi – vai tas ir pārāk daudz?

Tā vien šķiet, ka patiesībā draudzīgais ieteikums sarucināt prasības ir pavēle no sērijas: „„Čei mužčina? Ņečei? Togda zabiraj!”„*. Pret to atļaušos palikt imūna. Un attiecības ar kompleksu pārmākto, dzīvē nedrošo un personiskā labuma meklētāju (neticēsiet, bet esmu piedzīvojusi neskaitāmas iepazīšanās, kad vīrietis man skaidri pajautā, cik mēnesī pelnu? Vai dzīvoju viena? Un pati vēl spēju uzturēt arī mašīnu?) atstāšu tām, kas prot dziedāt tikai duetā.

2. „Tu nedod vīriešiem iespēju iepatikties! Neviens taču uzreiz nespēs parādīt savu perfekto dabu.”

Šādi pravietoja  mana  ļoti labā un tuvā draudzene. Un es ieklausījos. Viņas vārdu mudināta, pagarināju divus iepazīšanās stāstus. Pirmo ar vīrieti, fiziski – manā vecumā, prātā – grūti nosakāmos tīņa gados. Lai iet – došu „šamējam” laiku sevi parādīt. Pieklājīgi klausījos viņa piedauzīgās piezīmes par bijušajām un varonīgos harēma stāstus – eh, cik man to sievišķu vienlaikus. Kā trekns punkts tam bija viņa telefonzvans: „Varbūt man tev šodien arī puķi nopirkt? Mums pēc tam vakarā būs sekss?”

Otrs stāsts sākās daudzsološāk. Pretimnācējs uz ielas dāvāja rozi, jautāja numuru un aicināja uz randiņiem. Bet piešķirt viņam garāku sevis atrādīšanas distanci nevarēju. „Esmu precēts, bet man ar sievu jau trīs gadus nekā nav. Tikai kopīgs dēls un kopīgs dzīvoklis!”

Teikšu no sirds – nu negribas lieki tērēt laiku, jo pirmais iespaids nemelo. Ja tas man pačukst sliktos vārdus,  tad labāk izvēlos vienpatību.

3. „Tev būtu vieglāk, ja dzīvotu ar kādu kopā.”

Materiālā ziņā – varbūt. Praktiski – būt kopā ar kādu tikai lieka santīma dēļ man šķiet apgrūtinoši. Labāk joprojām sapņoju par princi baltā zirgā savā „grūtajā” vienpatībā, nevis piebāžu krājamcūciņu „laimīgā” divvientulībā.

Šo birku ar vieglu roku man uzkabina ne jau kaimiņdzīvokļa tante, bet gan manas vienaudzes, ar kurām kopā cēlām pilis smilšu kastē. Kad tiekamies, lai viena otrai izbazūnētu piedzīvojumus, viņas nemitīgi atvainojas – piedod, mēs ar saviem pāru stāstiem un īstenajām attiecību problēmām droši vien liekam tev justies mazāk vērtīgai. Ak, tā?! Man šķiet, ka nejūtos ne kripatu mazvērtīga. Bet paldies, ka „smalkjūtīgi” ierādījāt man paredzēto vietu! Man (bet varbūt visām vienpatīgajām) draudzenes ir draudzenes, nevis precētās un laimīgās, šķirtās un sāpju pārņemtās, vientuļās un nelaimīgās. Bet tās, kas šķiro mani pa kastēm – derīgs, nederīgs, pavisam ātri vairs nav manas draudzenes.

5. „Kā — tu viena iesi uz teātri?”

Jā! Un man nebūs jāstūķē vīrs iestērķelētā kreklā un jāpiekukuļo ar divām pudelēm alus, lai tikai atnāk blakuskrēslā pasnauduļot. Es neklausīšos starpbrīdī par to, cik dārgo sporta maču viņš palaidis garām kaut kādu puņķainu skatuves stāstu dēļ, un garlaikotā vīra uzmundrināšanai negudrošu jautrus stāstiņus. Es varbūt uzpucēšos, varbūt paņemšu taksi, varbūt pagūšu vēl teātra bufetē iedzert konjaciņu. Bet noteikti skatīšos izrādi. Uz pilnu klapi.

Nesen piedzīvoju vēl kādu dīvainu prieka un bēdu asaru savirknējumu uz mana pleca. Draudzene, kuru, jāatzīst, kādu laiku nebiju satikusi, man priecīgi paziņoja: „Es precos!” Pēc mana neviltotā prieka un apsveikumu runām viņa nekautrīgi noskaidroja manu statusu. Mazums – sešu kluso mēnešu laikā kaut kas ir mainījies „uz labo pusi”.

Kad atbildēju, ka manā dzīvē viss pa vecam: „Staigāju uz randiņiem un turpinu baudīt dzīvi!”, sekoja sitiens zem jostasvietas. Par laimi, vārdisks! Draudzene mani aicināja būt par viņas vedējmāti, jo galu galā viņi abi ar nākamo vīru jau labu laiku sapņo par netipiskām kāzām – bez septiņiem tiltiem, tradicionālās mičošanas un šķīvju plēšanas. Pēc mana tiešā jautājuma, vai viņa to nupat izdomāja, uzzinot, ka man joprojām nav feina vedējtēva, viņa klusēja. Piedāvājumu noraidīju. Vajadzēja niknumā piecelties un aiziet, tad nebūtu uzzinājusi, ka līgava un līgavainis labāk redzētu „brīvos” bez otrajām pusēm. Tā teikt, mazāk mutēm jāgādā kāzu mielasts.

Te jāpiebilst – no attiecībām brīvās atreferēs vēl ne vienu vien pamācoši norādošo teikumu, ko viņām, gadiem ejot, nākas dzirdēt arvien biežāk.  No tā, ka sieviete, kas dzīvo viena, pieklājīgi sakot, paliek dīvaina, līdz tiešākam „nevērtības” norādījumam:  „Tu esi sliktāka, tāpēc arī tik ilgi esi viena!”

Attiecību bilance

Manā attiecību konta vēstures annālēs atradīsi gan divas lielās mīlas, gan tikpat pamatīgu šķiršanās sāpi, neskaitāmas iemīlēšanās un randiņus bez turpinājuma. Bet tā nu sagadījies, ka ailē – mans iecerētais, vienīgais, lieliskais – ir apaļa nulle.  Bijuši daži, ko labprāt būtu tur iestutējusi, taču... Kaut kā nesanāca.

Par saviem vienpatības (un nejauciet – ne vientulības) gadiem daudz neskumstu. Reizēm gan esmu nobirdinājusi žēluma asaru, ka es tik smuka un gudra maļos pa dzīvi viena. Bet tā nekādā ziņā nav gaušanās. Pašreizējā dzīvē man gluži ērti ir arī solovariantā.

Es dzīvi  baudu. Un baudu to, ka man ir pienākumi tikai pašai pret sevi. No rīta izlecu no gultas tikai pēc septiņreiz atlikta modinātājzvana, un neviens neburkšķ par izbojātu miegu. Arī pašas uzrīkotā nekārtība itin nemaz netraucē. Bezmiega naktīs ieslēdzu istabā lielo gaismu un nesteidzīgi lasu.

Pēc darba, nevienam neatskaitoties, apciemoju draudzeni, aizeju paburzīties uz naktsklubu, atbildu uz interneta iepazīšanās sludinājumu, bez sirdsapziņas pārmetumiem iedodu telefona numuru kādam glītam garāmgājējam un mājās atvelkos tikai ar rīta gaismu.

Man savas spontānās iegribas nevienam nav jāpaskaidro un jāattaisno. Un galvenais (atšķirībā no attiecībās aizņemtajām): manā ikdienā nav izmisīgi jāmeklē laiks tikai sev. Ik minūti, stundu un pat dienu, ko neveltu naudas pelnīšanai, es kāri lietoju tikai savai dzīvošanai.

Lai mana atzīšanās ir atgādinājums visām dzīves pārgudrajām – risiniet savas dzīves, nevis izmisīgi lauzieties manējā (mūsējā)!