Tu esi klusējoša zaķpastala, kurai nav viedokļa? Nē, gudra stratēģe

„Ar vīru bijām nodzīvojuši jau divdesmit gadu – vecākajai meitai tobrīd bija deviņpadsmit, jaunākajai – sešpadsmit. Vienu vakaru dzīvesbiedrs atnāca mājās un sacīja: „Sieviņ, dzīve ir īsa, jāšķiras!” Tas bija tāds šoks, ka nereaģēju nekā.

Neplosījos, netrakoju, nekliedzu, neko nejautāju, tikai klusi gaidīju, kas tālāk notiks. Tā pagāja laiks, un nenotika pilnīgi nekas. Dzīvojam kopā joprojām. Nesen vīram pajautāju, kāpēc viņš tā sacīja, bet viņš atbildēja: „Ai, neņem galvā! Toreiz mūsu draugs precējās. Skatījos, kā viņi ar sievu, svaigi iemīlējušies, staigā visu laiku, rokās sadevušies, un man šķita, ka mana dzīve beigusies. Tagad tas šķiet tik muļķīgi.” Esmu pārliecināta, ja toreiz būtu trakojusi, vīrs tiešām būtu aizgājis, bet vēlāk abi to būtu nožēlojuši,” stāsta Rita (45).

Šis stāsts nemaz neiederas bieži daudzinātajā rīcības modelī – viss jāizrunā, uz karstām pēdām jānoskaidro un galvenais – jāreaģē, cik tik spēka. Protams, pasīva nogaidīšana arī neko nerisina, taču dažkārt mirklīga un neadekvāta reakcija izdara daudz nopietnāku ļaunumu nekā sēdēšana, rokas klēpī salikušai. Kad gan noder peltā nekā nedarīšana?

„Agrāk par visu varēju iet pa gaisu, taču esmu nonākusi pie secinājuma, ka tas ir lieki un nesniedz rezultātu. Piemēram, vīrs atnāk no darba, pasaka man ko nejauku, es uzkliedzu pretim, un pēc tam esmu tā vainīgā, kas viņu apvainojusi. Esmu ievērojusi, ja abas ar meitu viņa burkšķēšanu laižam gar ausīm, viņš vienkārši vienā brīdī apklust. Un atkal mājās ir miers, kur citkārt konflikts būtu uz līdzenas vietas,” uzskata Mārīte (39).

Ja tu nereaģē uz vīra vai drauga izlēcieniem, tas nenozīmē, ka tā rīkojies, baiļu, vienaldzības vai muļķības vadīta, kā to dažkārt mēdz interpretēt. Protams, visam savs mērs. Nevienam attiecībās nav jāpacieš pāri darījumi vai jākļūst par mūžīgo zibens novedēju. Tomēr, ja kopumā attiecības ir labas un šad un tad partnerim uznāk burkšķamais laiks, uz ko tu reaģē ar mieru, tas apliecina, ka pati jūties emocionāli stabila.

„Ārējs miers reizēm nav pasivitāte, bet ir nemanāma aktivitāte. Ir nepieciešama prasme izprast otru, kā arī spēja patikt sev pašai, lai uzņemtu īgnu vai neiecietīgu izturēšanos bez nopietna aizvainojuma. Pats drūmākais pretstats tam būtu „aktivitātes” no sērijas: „Tu esi muļķe! Nē, tu pats esi muļķis!”, kur katrs cīnās par savu ES, kas šķiet nenovērtēts, pazemots vai apdraudēts. Arī to var nosaukt par sacensību nevietā vai par cīņu, kurā diez vai iespējams vinnēt, vai arī tas notiek uz labu pāra attiecību rēķina. Ne viss šajā dzīvē ir sacensība,” secina psihoterapeits Viktors Ozoliņš.

Pasīvo nogaidot, var iegūt laiku, lai apdomātu pareizāko rīcību

Kad attiecībās kāda situācija uzgāžas kā auksta duša, pasīvi nogaidot, tu iegūsti laiku, lai apdomātu pareizāko tālāko rīcību, proti, kā tu gribētu, lai problēma vai konflikts atrisinātos. Tev ir iespēja noskaidrot ko papildus un tad pieņemt izšķirošo lēmumu. Lai kāds arī tas būtu.

Piemēram, Ilze (34) nesen bija sākusi dzīvot kopā ar draugu. Pēc kāda laika no viņa puses kā no pārpilnības raga sāka birt pārmetumi, ka viņa nepareizi tīrot māju, nepareizi klājot gultu utt. Viņa neiebilstot uzklausīja šos aizrādījumus, bet pēc pāris nedēļām izprātoja, ka ļaus, lai draugs pats visu saved kārtībā pēc saviem ieskatiem un gūst mācību, ka kopdzīvē pareiza kārtošana nebūt nav svarīgākais. Lieki teikt, ka nedēļas bija gana, lai draugam pēkšņi tas vairs nešķistu būtiski.

Nereti (arī Mārītes gadījumā) strīds sākas ne jau tāpēc, ka tu vai jūsu attiecības ir sliktas, bet gan tādēļ, ka otrs cilvēks konkrētajā mirklī jūtas slikti. Ja uz pēkšņo: „Viss, man apnicis!” tu nekā nereaģē, tu dod laiku otrai pusei pašai tikt skaidrībā ar to, kas tad īsti notiek un kāpēc.

„Tā nav pasivitāte, bet uz iekšu vērsta aktivitāte. Jo šai sievietei piemīt liela iejušanās spēja, viņa spēj saprast, par ko īsti ir runa. Vīrs varbūt ir dusmīgs un nokreņķējies par savu darbu, ar ko sievai vispār nav nekādas saistības, un patiesībā viņš jau arī nedusmojas uz viņu. No sievas puses tā nav samierināšanās, bet gan attiecību dziļāka izprašana,” atzīst Viktors Ozoliņš.

Psihoterapeits arī norāda, ka cenšanās ar skaļu klaigāšanu, sūdzēšanos un aizskaršanu iesaistīt otru savās problēmās ir īpaši raksturīga publiskajā telpā. Ja tu nereaģē, cerētā manipulēšana ar tevi nav izdevusies.

Ilgstoša trauksme nogurdina un var izraisīt psihosomatiskas saslimšanas

Laikmetā, kad konkurence diriģē mūsu prātus, gandrīz katram ierindas darbiniekam galvā nepārtraukti skan: „Rīkojies un pierādi sevi!” Un tu tik skrien un skrien, un dari, lai atstātu labāku iespaidu, lai parādītu, ka deri amatam.

Inese (24) atceras: „Iepriekš strādāju privātfirmā, kur man bija neganta priekšniece. Viņa arvien krāva un krāva man virsū darbus. Tā kā gribēju, lai mani uzskata par labu darbinieci, uzņēmos visu, kas tika dots. Tas stress, ko izjutu, nav aprakstāms. Patiesi bija laiks, kad drudžaini mēģināju visu paspēt. Nesekmīgi.

Vēlāk vienkārši skatījos, kuru darbu varu atlikt uz vēlāku laiku un par to pat nedomāju. Un galvenais – nemēģināju vairs priekšniecei parādīt, ka esmu vislabākā un varu izdarīt vēl vairāk. Darīju, cik varēju. Zināt, kas bija dīvainākais? Daudz kas atrisinājās pats no sevis. Lai cik tas izklausītos smieklīgi, man joprojām skan ausīs kāda saruna ar priekšnieci. Viņa jautāja, vai to darbu esmu jau izdarījusi. Atbildēju, ka nepaspēju, un viņa tikai noteica: „Labi vien ir, to nemaz nevajag darīt!”

Viktors Ozoliņš atzīst, ka šī situācija patiesi nav reta. Iespējams, ka darba devējs ir savu ambīciju vai uztraukumu pārņemts un viņai vieglāk  dot sasteigtus norādījumus, nekā apdomīgi izplānot darbu; citiem vārdiem – stresa situācijās ir vēlēšanās kontrolēt padotos tā vietā, lai kontrolētu savas bažas un apjukumu. Arī ekonomiskā situācija pēdējos gados nav piemērota tam, lai cilvēki spētu mierīgi apdomāties, novērtēt notiekošo.

Daudziem dzīve joprojām ir nedroša, ir bailes zaudēt vai arī neatrast darbu, un tas var radīt izjūtu, ka pats svarīgākais ir būt modriem un ātriem, spēt sekot visiem notikumiem, lai neko izšķirīgu nepalaistu garām. „Bet apdomāšana un apcerīgums noteikti nav cilvēkam traucējoša pasivitāte. Pašlaik daudzi to neatļaujas, jo dzīvo tādā kā avārijas režīmā,” uzsver psihoterapeits. Viņš apstiprina: pastiprināta stresa apstākļos uz laiku darba spējas palielinās, bet organisma mobilizācijas spējas nav neizsīkstošas. Ilgstoša trauksme nogurdina un var izraisīt psihosomatiskas saslimšanas. „Tāpēc atgādinājums sev, ka pagūt un panākt pilnīgi visu nav ne iespējams, ne vajadzīgs,” tā psihoterapeits.

„Kamēr mani kolēģi nemitīgi cenšas darbā pierādīt savas idejas, publiski izārdās strīdoties, es vienkārši daru savu darbu un tajā visā nepiedalos. Droši vien no malas izskatos pasīva būtne. Bet kādēļ man piedalīties šajā publiskajā psihodrāmā, ja tajā pašā laikā paveicu daudz vairāk nekā kolēģi?” jautā Elita (32). Arī tā ir mūsu laiku iezīme – ne tikai itin par visu jābūt savam viedoklim, bet tas ir arī aktīvi jāpauž.

„Reizēm arī darbā diskutē tādēļ, lai demonstrētu, cik katrs ir spējīgs un gudrs. Tādā gadījumā notiek šķēpu laušana ne gluži darba labā, bet lai izceltu sevi. Reizēm darbs, ko veic klusi un nemanāmi, ir lietišķāks un produktīvāks nekā tas, kas tiek darīts ļoti izteiksmīgi, sevi demonstrējot,” uzsver Viktors Ozoliņš. Ne katrreiz savas taisnības demonstrēšana vai sacensība ir lietderīga.

Ļaujiet iekost lūpā!

Jebkurā no minētajām situācijām palikt pasīvi nogaidošajā pozā nenozīmē, ka tev nav savas nostājas un attieksmes. Neiesaistīšanās parāda vien to, ka, tavuprāt, esošajā situācijā tava dalība nav nepieciešama, tā nepalīdzētu konfliktu atrisināt. Varētu šķist, ka pasivitāte ir traki ērta un viegla no dzīves nobijušās skuķa stratēģija. Bet dažkārt nekā nedarīšana apliecina daudz nobriedušāku personību nekā ātrā reaģēšana – kliegšana, dūres sišana galda, taisnības meklēšana. Iekost lūpā, lai nepateiktu, ko tu domā – nav nemaz tik viegli. Protams, nevari stāvēt malā visu dzīvi. Taču varbūt tad, kad atkal kaut kas norit greizi, nevis domā: „Kā man tagad būtu jāreaģē?”, bet vienkārši nedari neko.